Menu
 

Gatis Šļūka: Nevar zīmēt karikatūru ar domu, vai tikai kāds neapvainosies Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – Guna Roze, ilustrācija – no privātā arhīva Foto – Guna Roze, ilustrācija – no privātā arhīva

Gatis Šļūka ir viens no dažiem Latvijā plaši pazīstamajiem karikatūristiem. Jau gadiem zīmē “Latvijas Avīzei” un “Sporta Avīzei”. Iznākušas trīs viņa karikatūru grāmatas, tās publicētas prestižos ārzemju portālos, viņa zīmējums bija uz Spānijas vides žurnāla “Ballena Blanca” vāka. Piedalījies karikatūru izstādēs visā pasaulē, un gandrīz katru gadu viņa darbi iekļauti vienā no pasaulē atzītākajām karikatūru izstādēm “World Press Cartoon”. Vairāk par mākslinieku un viņa darbiem – viņa mājaslapā "karikatura.lv".

– Ar karikatūru sāki nodarboties šajā tūkstošgadē vai tomēr jau iepriekšējā?

– Sanāk, ka jau iepriekšējā. “Latvijas Avīzē” sāku strādāt 1998. gadā. Pilnīgs puika. Karikatūrista karjerā zīmēt jau no astoņpadsmit gadu vecuma – tas tik bieži nenotiek. Salīdzinot manu pirmo grāmatu ar jaunāko, droši vien kaut kādas atšķirības var saskatīt gan zīmēšanas stila, gan ideju ziņā.

– Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Kā cilvēks kļūst par karikatūristu? Cik zinu, Mākslas akadēmijā nav tādas specializācijas.

– Nē, nav. Dzirdēju, ka tagad ir ilustrācijas novirziens, kas karikatūristam par ļaunu nenāk. Tas pat nav noteicošais, esi vai neesi mācījies akadēmijā vai mākslas skolā, tomēr pārsvarā visi, kas šodien zīmē karikatūras, ir mācījušies.

– Kā tad var nolemt – kļūšu par karikatūristu? Šķirstot vecus žurnālus “Dadzis” un saprotot – “o, tas ir tas, ko es gribu darīt”?

– Kādreiz varbūt tas bija vienīgais veids – šķirstīt grāmatas un žurnālus. Tagad var atrast tik daudz visa kā, tādus zīmējumus, ka iesācējam tā reizē var būt gan iedvesma, gan rokas nolaisties, sak, kur nu es līdz tādam līmenim…

– Manuprāt, karikatūrai nedaudz jāsadod pa seju, maķenīt jāatver acis un jābūt labestīgai.

– Labestīgai? Es tā neteiktu. Karikatūra ir ironija plus joks, plus kaut kāda oriģināla doma. Un ja vēl var bez vārdiem! Daži ir ļoti pret tekstu karikatūrās, bet es tā neuzskatu. Ja atmestu tekstus, karikatūra daudz zaudētu no tā, ko vispār ir vērts zīmēt. Kaut vai joki par valodu, – tad arī tie atkrīt, bet kāpēc lai kaut ko tādu nezīmētu? Ir, protams, autori, kas principā zīmē tikai bez vārdiem, taču tas ir vairāk ārzemēs.

– Varbūt karikatūra radās alu laikmetā? Alu zīmējumi taču arī bija bez vārdiem.

– Jā, tā ir pirmā karikatūra. Daži domā, ka tas ir mākslas darbs, bet es uzskatu, ka tā ir karikatūra, jo tie cilvēki, kas vicinās ar zobeniem, ir sazīmēti smieklīgi. Varētu būt, ka tajos laikos cilvēki nevis nav pratuši uzzīmēt labi, bet mēģinājuši pasmieties, ķēmojušies. Viens saka: “Piezīmē tam to un vēl šito”, un visi kopā pasmejas. Pēc tam zinātnieki atrod to gleznojumu un nopietnām sejām pēta, kas tur un kā.

– Tikpat labi nopietnām sejām varētu pētīt zīmējumus tualetē uz sienas.

– Jā, arī tos var analizēt. Esmu redzējis diplomdarbus, kur analizētas karikatūras un karikatūru teksti dažādos griezumos un tēmās. Tātad arī nopietni var pieiet tam visam. Karikatūras ir arī sava veida vēsture. Piemēram, Ņujorkā ir muzejs uz tās salas, kurai kādreiz visi ieceļotāji devās cauri, lai viņus vispār ielaistu Amerikā. Tur muzejā ir daudz visādu karikatūru no seniem laikiem, kā kādreiz zīmēti ieceļotāji: mēs, vietējie amerikāņi, un viņi – ieceļotāji. Tāpat par Pirmo un Otro pasaules karu ir daudz karikatūru. Tātad no tām kaut kādā var ziņā mācīties vēsturi, jo karikatūra ir tā laika skatījums uz dažādām lietām.

– Karikatūristam ir jābūt pat nedaudz drosmīgākam nekā žurnālistam, vai ne?

– Jā, tādā ziņā, ka karikatūru var pārprast pat bez valodas. Varbūt tā ir zīmēta vienā pasaules malā, ņemot vērā tur dzīvojošo cilvēku humora izjūtu, savukārt kāds no otras pasaules malas to ierauga: ārprāts, ārprāts! Un sākas liels skandāls, kā tas jau ir noticis.

– Esi piedzīvojis pārmetumus par saviem zīmējumiem?

– Drīzāk nāk prātā kaut kādas reakcijas. Pēdējos gados 9. maiju neesmu zīmējis, jo tas pasākums vairs nav ne tik aktuāls, ne tik pompozs kā kādreiz. Bet agrāk, kad zīmēju kaut ko par valodu vai tādām tēmām kā “latvieši – krievi”, “Feisbukā” saņēmu draudu vēstules krieviski. Tik nopietnas, ka kolēģis avīzē teica: “Ar šādu vēstuli jāiet uz policiju.” Bet es cenšos to neņemt galvā.

– Pēdējos gados arī žurnālistam visu laiku jāuzmanās, vai tikai tādu vai citādu sabiedrības grupu neesi nodēvējis nepareizā vārdā, vai kādu neaizvainosi… Kā tu ar zīmējumiem izlaipo caur šo pseidodemokrātiju?

– Tā ir sarežģīta tēma. Ir gadījies, ka esmu uzzīmējis kaut ko, kas neiet kopā ar atsevišķu cilvēku uzskatiem, un viņu pirmā reakcija tad ir: “Kurš tev par to samaksāja?” Pēdējā gada laikā tā bijis divreiz. Ir aizgājis tik tālu, ka liela daļa cilvēku pilnīgi visā cenšas saskatīt kaut kādu melno vai atbalstošo PR, visur meklē sazvērestības teorijas. Par to pašu kovidu katrs cenšas būt tas gudrais, kurš kaut ko ir atklājis. Tāpēc jāpaļaujas uz savu intuīciju un saprātu. Var jau bliezt kaut ko pa taisno, provocēt, bet var arī gudrāk mēģināt savu sakāmo paust. Daudz ir tēmu, kur sanāk sevi ierobežot, domāt: ja es zīmēšu tā, kāda varētu būt reakcija? Bet nevar zīmēt karikatūru ar domu: vai tikai kāds neapvainosies? Tad karikatūra beidzas.

Bet tas ir fakts, ka nolieguma kultūra tagad figurē visur. Kaut kur lasīju, ka cilvēki visu laiku grib pret kaut ko cīnīties. Piemēram, ļaunie ir tie, kas ēd gaļu. Cilvēki zaudē humora izjūtu un vieglumu attiecībā uz lietām. Pat multenēs meklē slēptus aizvainojumus. Laikam no “Dambo” tagad griež ārā kadrus un izplata brīdinājumus, ka šajā filmiņā esot koloniālas tieksmes, jo nekorekti attēloti melnādainie. Spēja jokot, manuprāt, ir sabiedrības veselības rādītājs. Spēja pasmieties par sevi un par citiem. It sevišķi jau par sevi.

– Latviešiem viss kārtībā ar humora izjūtu?

– Ne sliktāk, ne labāk kā citiem. Nav tā, kā vienmēr saka: latvieši nemāk jokot, viņiem viss ir slikti. Nē, tā nav.  Bet es nevaru pateikt, ka visiem latviešiem patīk tādi vai citādi joki. Man, piemēram, nav tuvi “brūnie” joki. Patīk melnais humors, ik pa laikam pat melnā humora karikatūras sanāk. Anekdotes nelasu vai lasu ļoti reti. Dažreiz brīnos, kad cilvēki stāsta, ka smējušies balsī, ieraugot karikatūru. Man tas liekas savādi. Es laikam vairāk iekšēji smejos, kad kaut ko skatos vai lasu. Par karikatūru nekad neesmu smējies balsī.

– Kā rodas idejas zīmējumam? Pēkšņi – dinkš! – iešaujas prātā: jā, es šito gribu zīmēt!? Vai arī tās riņķo apkārt un kāda pielīp? Varbūt kāds cits tās pamet?

– Ir tās, kuras, jā, uznāk. Vienkārši ienāk prātā kādā dzīves situācijā – un ir! Tad ir tās, kur skaidra ir tēma, bet nav skaidrs, kā to uzzīmēt. Neinteresanti izklausīsies, bet, ja vēl neesmu izdomājis, kā šo tēmu varētu attēlot, vienkārši sēžu pie galda un cenšos izdomāt. Tāpat taču ir mūziķiem. Šķiet, tik daudz jau ir dziesmu, visi akordi, visi nošu salikumi jau ir bijuši, bet tāpat cilvēki sēžas pie klavierēm, kaut ko plinkšķina un kaut ko jaunu sacer. Apmēram tāpat ir arī man.

Tagad populāras ir stand-up komēdijas, bet ir tikai daži stand-up aktieri, jo visu laiku noturēties “lai ir smieklīgi” līmenī ir baigi grūti. Cits vienreiz uztaisa izrādi, viss ir forši, bet nākamajā reizē publika nepavelkas. Man tas liekas ļoti grūts žanrs – ir jānāk uz skatuves un jāsmīdina pat tie, kas atnākuši skeptiski. Klausījos interviju ar Skuteli, viņš stāstīja, kā liek kopā izrādi, jokus. Saskatīju daudz līdzību ar karikatūrām. Man arī kādreiz ir “pusideja”, kad liekas – te kaut kas varētu sanākt. Es to piefiksēju ideju mapē telefonā, paiet gads vai divi, tad pēkšņi ir kāds notikums, kur tieši tā pusideja der, un tad to var finišēt līdz galam. Ir tādas skices, kur uzzīmētas trīs idejas par vienu tēmu, bet nevar izlemt, kura labāka. Ir tādas, ko jau uzreiz var mest ārā. Kad ideju ir vairāk, arī galva jālauza vairāk. Ir dienas, kad vairāk zīmēju un mazāk domāju.

– Ar ko tu nodarbojies šodien?

– Šodien visu dienu zīmēju individuālo pasūtījumu dāvināšanai. Arī to pa retam daru. Vakar uzzīmēju divas karikatūras avīzei par ekoloģijas tēmu, lai šodien nebūtu par to galva jālauza. Pirms Zemes dienas arvien vairāk un vairāk cilvēku sāk par to domāt un kaut ko arī mazliet darīt. Jo nav jau tik viegli ar to darīšanu. Viegli ir ielikt “Instagramā” aicinājumu “Glābiet zivis, neēdiet gaļu!”, bet, kad pašam jāatsakās no aifona vai jauna televizora, tad neviens negrib būt zaļš, lai gan tehnoloģijas planētai rada daudz lielāku kaitējumu nekā gaļas ēšana.

Par to varētu daudz diskutēt, bet vienkāršā atbilde ir: visu vajag lietot un patērēt mazāk. Tikai kapitālismā tas īsti nav iespējams, jo, ja maz patērēs, atkal visiem būs slikti. Planēta turpat vien paliks, lai kāda tā būtu, bet cilvēkiem gan būs pašvaki, ja viss turpināsies tādā virzienā kā šobrīd.

– Ko par to varētu uzzīmēt?

– Esmu jau zīmējis. Piemēram, ir zaļš, zils un dzeltens atkritumu konteiners. Atkritumu šķirošanas uzņēmuma īpašnieks pa logu skatās, kā cilvēki atbildīgi šķiro atkritumus, bet pats šķiro naudu čupiņās: zaļās, zilās, dzeltenās banknotes.

– Vai taisnība, ka visi politiķi ir sūdabrāļi?

– Dažreiz brīnos, no kurienes cilvēkos ir tāds naids. Politiķi ir vieni no tiem, uz ko var izgāzt visu. Bet ir taču taisnība, ka mēs paši viņus ievēlam. Manuprāt, tā lielākā problēma ir neiesaistīšanās. Nezinu, kā to mainīt, lai cilvēkiem būtu vēlme pašiem iet politikā, nevis apsaukāties. Jā, protams, par viņiem tad zīmēs karikatūras, ar to ir jārēķinās. Arī algas nav nekādas dižās, tāpēc neviens negrib tur iet. Būt par pašvaldības deputātu tomēr patīk labāk, nekā strādāt Saeimā, tāpēc mēri bieži vien aizsēžas. Manuprāt, tas nav veselīgi. Bija ierosinājums (nez, kur tas palika?), ka ilgāk par diviem termiņiem nevar būt pašvaldības vadītājs. Citādi tā iesakņojas, ka vairs ārā nevar dabūt. Bet politisko partiju bukletiem es nezīmēju.

– Vai tev ir savs atpazīstamības elements karikatūrās? Kā Gunāram Bērziņam melnais kaķis, piemēram.

– Man jau tas ir jautāts: Bērziņam kaķis, Ošam vārna, kas ir tev? Senos laikos kādu kurmi kaut kur piezīmēju, bet nav man īsti sava tēla. Pat Ošs vairs vārnu nezīmē. Viņš saka, ka viņam vispār riebjas tā vārna. Man patīk tas, ka katru reizi varu zīmēt kaut ko citu un nav jāatkārtojas.

– Varbūt ir kāda tēma, par ko tu neatļaujies jokot?

– Viena nāk uzreiz prātā, ko vienmēr visiem karikatūristiem jautā, – par musulmaņiem. Musulmaņus var zīmēt, bet viņu pravieti, protams, nezīmēsi. Jo visi grib dzīvot, arī karikatūristi. Pērn oktobrī Francijā nogrieza galvu skolotājam, kurš klasē bija rādījis satīras žurnāla “Charlie Hebdo” karikatūras. Tas jau ir nākamais līmenis... Žurnāls iznāk ļoti sen, tam ir savas tradīcijas, frančiem ir sava humora izjūta, un visiem viss bija okei. Bet laiki mainās, līdz ar globalizāciju valstī sarodas cilvēki no citām kultūrām, sāk šķirstīt “Charlie Hebdo”, bet nesaprot ne franču humoru, ne tradīcijas. No tā rodas lielas problēmas.

Tas ir biedējoši, ka, lai ko karikatūrists uzzīmētu, būs kāds, kurš pateiks: “Pats vainīgs! Ko raustīji lauvu aiz astes?!” Lai ko un par ko cilvēks zīmētu, man neliekas okei, ka viņu par to nogalina. Citādi neesmu lauzījis galvu par to, kuras tēmas es nezīmētu. Es domāju par to, ko gribētu uzzīmēt vai ko vajadzētu uzzīmēt. Par laimi, šobrīd Latvijā nav tā, ka gribētu kaut ko uzzīmēt, bet nedrīkstu.

– Tavi darbi ir zināmi arī ārpus Latvijas. Kas ir tas, kas cilvēkus ārzemēs uzrunā viena latvieša karikatūrās?

– Laikam palīdz tas, ka pasaule kļūst arvien globālāka, tēmas visās valstīs kļūst arvien līdzīgākas. Tā pati planētas glābšana, kovids un vēl citas uztrauc cilvēkus visā pasaulē. Varbūt ārzemēs nesapratīs par bērza sulas tecināšanu vai Jāņu svinēšanu, bet tādas es netulkoju. Globālās cenšos iztulkot arī “Instagramā”, un priecē, ka arvien vairāk cilvēku no ārzemēm prasa, lai tulkoju vēl citas. Tad es atbildu, ka ir tādas, kuras nav vērts tulkot, jo tā ir Latvijai specifiska tēma, ko ārpus tās nesapratīs.

Citreiz savukārt šķiet, ka to jau sapratīs tikai Latvijā, bet iztulkoju, un izrādās, ka arī citās valstīs kaut kas līdzīgs notiek. Ir karikatūras, kas uzzīmētas pirms trim gadiem, bet atkal un atkal uzrotē soctīklos. Ir tādas, kas apgājušas apkārt pasaulei un turpina iet. Ir pasūtījumi arī ārpus Latvijas.

– Kā tev izdevās ielauzties pasaules karikatūras lauciņā?

– Nejūtos, ka būtu baigi ielauzies. Katrā ziņā, tas ir ļoti lēns process. Ātrāk to varētu panākt, ieguldot naudu un kaut ko citu noliekot malā. Es varētu piekrist tam consistency jeb latviski – neatlaidībai. Ja tu katru dienu kaut ko dari, ilgtermiņā kaut ko arī sasniedz. Visdrīzāk tā. Nevis kaut ko uzbliez, visi noelšas: “Wow!”, tu vienā dienā kļūsti slavens, un visi tevi nēsā uz rokām. Karikatūras jomā tas nav iespējams.

– Kad tu portretē pasākumos vai korporatīvajās ballītēs, vai cilvēki neapvainojas, kad ierauga, kā tu viņus redzi? Sevišķi dāmas.

– Neatceros, ka kāds būtu apvainojies. Ja es censtos pārspīlēt pārspīlēšanas pēc, tad gan varbūt reakcijas būtu šokējošākas. Cilvēki skatās, kā karikatūrists zīmē, smejas un smīdina viens otru. Pārsvarā visi ir pozitīvi. Parādot karikatūru, jau redzu reakciju, patīk vai nepatīk. To spēju nolasīt, pat ja neizrāda. Bet vispār es novēlētu visiem vieglāk un ar humoru skatīties uz lietām.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.