Foto: Lielvārdes tautastērpu cer iekļaut Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ^{Apriņķis.lv}

Lielvārdes novada pašvaldības administrācijas Attīstības plānošanas un pašvaldības īpašumu pārvaldības nodaļas projektu vadītāja Miralda Ranga norāda, ka ik gadu šajā sarakstā tiek iekļauti elementi, kas saskaņā ar Nemateriālā kultūras mantojuma likumu ir valsts aizsargājamas vērtības, – zināšanas, prasmes, paražas, ko nodod no paaudzes paaudzē. Lai stiprinātu tērpa darināšanas tradīcijas, iekļaušanai sarakstā pieteikts arī Lielvārdes tautastērps, uzsverot tieši vietējās kopienas līdzdalību tradīciju saglabāšanā – tradīcija darināt tautastērpu tiek nodota no meistara nākamajam meistaram –, un ir būtiski šo Lielvārdes unikalitāti saglabāt.

Lielvārdes novads patiesi var lepoties ar saviem amatniekiem. Tā, piemēram, lielvārdiete Anita Kudreņicka aušanas prasmes astoņdesmito gadu beigās pārņēma no savas mammas, kura bija daiļamata meistare studijā “Saiva”. Tagad Anita pati ir viena no Lielvārdē zināmākajām jostu aušanas meistarēm. Jostu aušanu jau trešajā paaudzē pārņēmusi arī Anitas meita Baiba Tūtāne, kura lēš, ka kopā visos gados, aužot mammai, vecmāmiņai un pašai, varētu būt tapušas apmēram tūkstoš jostas.

Jāpiebilst, ka mūsdienās Lielvārdes josta kļuvusi par vienu no latviskuma simboliem un tās motīvs iekļauts neskaitāmos izstrādājumos, audumu un apģērba apdrukās, lentītēs, rotaslietās, podniecībā, pat tetovējumos. Lielvārdes jostas fragments iekļauts arī jaunā parauga Latvijas Republikas pilsoņa pasē.

Lai gan plašāk pazīstamais Lielvārdes tautastērpa elements ir josta, arī ņieburbruncis jeb klāt piešūtā ņiebura daļa izteikti raksturo tieši Lielvārdes tērpu. Lielvārdes tautastērpa pētniece un audēja Edīte Kuzmane norāda, ka arī senatnē katra audēja tam pielikusi kaut ko nedaudz no sevis, tāpēc brunču rūtojums optiski var atšķirties. Lielvārdes tautastērpā unikāls ir arī krekls. Pētot simt gadu vecu kreklu Lielvārdes muzeja krājumos, meistare Viola Ermanovska digitalizējusi izšuvumu rakstus un atzīst, ka tas ir ļoti lēns process, jo jāizpēta katrs sīkumiņš, katrs dūriens, – gatavi raksti nekur interneta vidē vispār nav atrodami. Lielvārdes krekls ir ne tikai viens no sarežģītākajiem, bet arī viens no krāšņākajiem, jo tam piedurknēs ir ļoti daudz rakstu.

Savukārt Ināra Poiša ir prasmīga Lielvārdes zeķu adītāja, Māris Mednis – rotkalis, Lielvārdes vidusskolas skolotāja Jolanta Zarāne darina aubes, bet Aivita Heniņa, kura jau desmit gadu Lielvārdē vada biedrību “Latvietes pūrs”, īpašu uzmanību velta Lielvārdes zīļu vainaga izpētei un darināšanai, kas ir ļoti sarežģīta. A. Heniņa atzīst, ka Latvijā nav tāda muzeja, kurā nebūtu kaut vai viens Lielvārdes vainags.

Pašlaik Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā ir divdesmit četri elementi – tādi kā Carnikavas nēģu ķeršana un apstrāde, stikla pūšana Līvānos, Gaujas plostnieku amata prasmes, maija dziedājumi Ziemeļlatgalē un Dagdas novadā, Ieviņa ermoņiku un pēterburģenes spēle, Pededzes pagasta pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāls un citi, tostarp vairākas kultūrtelpas – suitu, lībiešu, Rucavas un Upītes.

Jūlija sākumā pieteikumu par Lielvārdes tautastērpa iekļaušanu sarakstā vērtēs Nemateriālā kultūras mantojuma padome kopā ar pieaicinātajiem ekspertiem.