Menu
 

Pazīstamais redaktors Antons Benjamiņš – savulaik skolotājs Ogrē un Plāterē Apriņķis.lv

  • Autors:  Maira Valtere, Jāņa Akuratera muzeja vadītāja, "Ogres Vēstis Visiem"
Antons Benjamiņš. Foto no OVMM arhīva Antons Benjamiņš. Foto no OVMM arhīva

1860. gada 13. jūlijā dzimis Antons Benjamiņš – izdevējs, žurnālists, rakstnieks, Latvijas preses magnāts. 1911. gadā kopā ar Haimu Blankenšteinu viņš izdeva ilustrētu žurnālu "Atpūta" un kopā ar Emīliju Benjamiņu – savu sievu – sāka izdot laikrakstu "Jaunākās Ziņas". "Vecais kungs" – tā laipni un ar cieņu Antonu Benjamiņu sauca padotie un darbinieki laikraksta "Jaunākās Ziņas" un žurnāla "Atpūta" redakcijā. Pats viņš sevi dēvējis par vecāko darba biedru.

Antons Benjamiņš ar savu dzīves gājumu un darbību savieno 19. gadsimta latviešu tautiskā atmodas laikmeta radītos ideālus ar 20. gadsimta pirmās trešdaļas kultūras dzīves modernajām tendencēm un vērtībām. Latvijas kultūras vēsturē šajā periodā nav tik daudz izcilu personību, kuras spēja tik veiksmīgi sekot līdzi izmaiņām "laikmeta garā" un nemitīgi sevi izcili apliecināt. 19. gadsimtā – viņš ir tautskolotājs ar aktīvu sabiedrisko darbību, kas veicina vietējās kultūras dzīves un izglītības uzplaukumu, stimulējot arī saimniecisko labklājību. 20. gadsimtā viņš ir redaktors modernai avīzei, kas, ieguvusi visā Latvijā ļoti plašu lasītāju loku, veido sabiedrisko domu un lielas sabiedrības daļas estētisko gaumi, zināšanas un vērtības.

Pēc tēva nāves jādzīvo pieticīgi

Antona Benjamiņa tēvs, cēlies no vecas saimnieku ģimenes, bijis vairākās muižās stārasts vai arī nomnieks. Māte – Anna Kaktiņa – bija no Burtnieku draudzes Rūtesmuižas. Kad 1860. gadā piedzimst Antons, tēvs nomā Baložu Mūrakrogu. Drīz vien viņš pārceļas uz Bānūžmuižu, kur kļūst par stārastu. Tur arī paiet Antona bērnība. Kad zēnam ir astoņi gadi – tēvs aiziet mūžībā. Un rūpes par bērnu audzināšanu tagad ir tikai mātes rokās. Pēc tēva nāves mātei Bānūžu muiža jāatstāj un viņa ar pieticīgiem līdzekļiem jeb, kā pati teikusi, ar govi pie vienas rokas un bērniem pie otras aizgājusi pie kāda saimnieka, kas devis pajumti.

Iedvesmojošs skolotājs saviem audzēkņiem

Neskatoties uz līdzekļu pieticību, māte cenšas, lai bērni iegūtu izglītību. Antons Benjamiņš pabeidz Smiltenes draudzes skolu un ar tēvabrāļa un mātes atbalstu iestājas Jāņa Cimzes skolotāju seminārā, kuru pabeidz 1880. gadā. Vispirms viņš sāk strādāt Rūjienas draudzes skolā par palīgskolotāju. 1881. gada rudenī Antons Benjamiņš kļūst par skolotāju Ogres pagasta skolā. 1884. gadā viņš pāriet uz Plāteri. Tur viņš ir skolotājs pagastskolā līdz pat 1904. gadam. Antons Benjamiņš centies izglītības darbā sekot modernajām tendencēm, kuras tajā laikā vēl nebija plaši izplatītas. Meitenēm tiek mācīti arī rokdarbi un mājturībai nepieciešamās zināšanas. Skolā tiek iekārtota kopēdināšana. Atmiņās viņa bijušais skolnieks Plāteres pagastskolā ģenerālis Eduards Kalniņš 1935. gadā stāsta: "Benjamiņa kungs bija dzīvs piemērs saviem audzēkņiem. Vienmēr glīti apģērbies, baltā pletkreklā ar glītu kravati, vienmēr noskūts un sasukāts, ar enerģiju un ātru gaitu, stingru un noteiktu uzstāšanos tas iedvesa cienību un godbijību saviem audzēkņiem, tie centās ne tikai labi mācīties, bet arī pēc iespējas labāk ģērbties un kārtīgi uzvesties." Skolā Benjamiņš pievērsa īpašu uzmanību, lai skolēni labāk apgūtu vācu un krievu valodu, tādēļ ticības mācību viņš pasniedzis vācu valodā, bet dabas mācību un vēsturi – krievu valodā. Taču lielu uzmanību viņš veltīja arī latviešu valodas apguvei. Savos rakstos periodikā viņš iestājās par latviešu valodas nozīmi skolas apmācībā, rakstījis, ka būtu nepieciešamas arī ģimnāzijas ar latviešu mācību valodu.

Plāterē viņš apprecas ar Ogres Soklēnu saimnieku Jurjānu meitu Madi, kura dzied arī Benjamiņa vadītajā biedrības skolā. Ģimenē piedzimst pieci bērni – divi dēli (dēls Jānis vēlāk kļūst par "Jaunāko Ziņu" redaktoru) un trīs meitas.

Atzīts kultūras dzīves organizators

Antons Benjamiņš bija apveltīts ar organizatora un vadītāja dotībām. Pēc Benjamiņa iniciatīvas, 1888. gadā tiek nodibināta Aderkašu-Plāteres-Taurupes labdarības biedrība, kuras mērķi ir veicināt novada kultūras dzīvi un saimniecisko labklājību. Jau pirmajā gadā biedrība sarīko septiņus priekšlasījumu un jautājumu vakarus, trīs teātra izrādes un citus pasākumus. Nākamajos gados tiek izveidota arī bibliotēka. Antons Benjamiņš vada arī Plāteres Aderkašu kori un ar to piedalās III. Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos Rīgā 1888. gadā un IV. Vispārējos latviešu Dziesmu un Mūzikas svētkos Jelgavā. Benjamiņam uzticējās ne tikai viņa pagasta cilvēki, bet viņš baudīja cieņu un atzinību arī daudz plašākā apkārtnē. Abos Dziesmu svētkos Vidzemes koru diriģenti par savu pārstāvi, kas teiktu apsveikumu runu Kurzemes koriem, izvēlējās tieši Benjamiņu.

IV. Vispārējo latviešu Dziesmu un Mūzikas svētku komiteja izsludināja lugu konkursu. No 25 iesūtītajām lugām godalgoja divas – Zeibotu Jēkaba "Mājas naids" un Antona Benjamiņa "Miglā". Tās steidzīgi tika arī iestudētas un Dziesmu svētkos izrādītas. Antona Benjamiņa luga "Miglā" vēsta par alkohola radīto postu zemnieku ģimenei un par iespēju cilvēkiem mainīties, atbrīvoties no netikumiem un sākt jaunu dzīvi.

No 1884. gada līdz 1894. gadam Antons Benjamiņš ir aktīvs laikraksta "Balss" līdzstrādnieks, publicējot rakstus gan par Plāteres aktualitātēm lauksaimniecībā un kultūras dzīvē, gan arī par izglītības problēmām, piemēram, par sieviešu izglītību, rosinot vecākus sūtīt savas meitas uz pagasta skolām un it īpaši uz tādām skolām, kurās iespējams apgūt arī mājturībā svarīgas zināšanas un prasmes. Laikrakstos arī publicēti Benjamiņa dažādu autoru romānu tulkojumi un arī vairāki viņa paša tēlojumi, starp kuriem var izcelt 1889. gadā nodrukātās "Zirga atmiņas", kur stāstītājs par savu dzīvi pie trīs saimniekiem ir Ezermalnieku skrīvera zirgs.

Žurnāla "Atpūta" izdevēji A. un E. Benjamiņi kopā ar redaktoriem J. Lāci, E. Arni, J. Prandi.

Veiksmes un neveiksmes veikalu un privātajā dzīvē

1897. gadā Benjamiņš Madlienā atver pats savu veikalu. Tas strauji uzplaucis, jo apkārtējiem iedzīvotājiem tā bijusi parocīga un lēta iepirkšanās vieta. Otru veikalu viņš atvēra Skrīveros, taču tur tirdzniecība nav tik veiksmīga. Rezultātā ir finansiāli zaudējumi, un tirgošanās ir jāpārtrauc. Arī personīgajā dzīvē ir sarežģījumi, laulība izjūk, un 1904. gadā Benjamiņš nolemj atteikties no lauku skolotāja darba un pārcelties uz dzīvi Rīgā.

Kļūst redaktors un satiek nākamo dzīvesbiedri

Sākotnēji viņš ir latviešu lietu referents izdevumā "Rigaer Tageblatt", tad pāriet uz laikrakstu "Rigasche Rundschau". 1907. gadā Benjamiņš kļūst par avīzes «Mājas Viesis» redaktoru. Viņu īpaši interesē teātra māksla, un kopā ar Jēkabu Duburu viņš nodibina Skatuves biedrību. Tā izvirzīja Antonu Benjamiņu Rīgas Jaunā teātra direkcijā. Darbojoties teātrī, Benjamiņš iepazīstas ar savu nākamo dzīvesbiedri Emīliju, dzimušu Simsoni, kura tur strādā par kasieri. Viņa tajā laika ir precējusies ar aktieri Ernestu Elku, taču laulība izjūk. Antons Benjamiņš ar Emīliju oficiāli apprecas 1922. gadā.

Ceļš uz panākumiem – kopā ar Emīliju

20. gadsimta sākumā, attīstoties tehnoloģijām un dzīves tempam kļūstot straujākam, pieauga pieprasījums pēc informācijas, kas būtu ātri pieejama un arī lēta. Lielajās pilsētās veiksmīgas kļūst t. s. kapeikas avīzes. Arī Rīgā Haims Blankenšteins nolemj izdot šādu tautas avīzi. Kā redaktors parakstās Kārlis Skalbe, bet tās galvenais vadītājs ir Antons Benjamiņš. Avīzei ir divas lapas, bet no citiem līdzīgiem izdevumiem tā atšķiras ar savu "literāriskumu". Kad Skalbe no avīzes aiziet, par atbildīgo redaktoru kļūst Antons Benjamiņš. Tiek iepazīti šādas avīzes darbības principi un potenciālās iespējas. Un 1911. gada decembrī Antons Benjamiņš kopā ar domubiedri Emīliju Elks sāk laikraksta "Jaunākās Ziņas" izdošanu. Avīze iznāk septiņas reizes nedēļā un maksā vienu kapeiku. Antons Benjamiņš ir redaktors un Emīlija Elks – izdevēja. Jau pirmajā numurā tiek sniegtas īsas ziņas gan par notikumiem Rīgā un citās pilsētās, gan padomi mātēm par bērnu veselības sargāšanu, gan kultūras notikumu afiša, gan reklāmu lapa, gan uzsākts publicēt Ļeva Tolstoja stāsts "Velns". Avīze diezgan ātri gūst lasītāju atsaucību. 1913. gada februārī tirāža ir 34 000 eksemplāru, tā paša gada beigās – 50 000 un 1914. gadā – jau 93 000. Avīze turpina iznākt arī Pirmā pasaules kara laikā. 20. – 30.gados "Jaunākās Ziņas" kļūst par populārāko laikrakstu. Tā redakcijā strādā rakstnieki Jānis Akuraters, Kārlis Skalbe, Jānis Kārkliņš u. c. Avīzes darbā Benjamiņš cenšas ievērot demokrātiskus principus. Visus svarīgākos lēmumus pieņem nevis atbildīgais redaktors, bet gan redakcijas kolēģija balsojot.

Kā stāsta laikabiedri, tad Antons Benjamiņš savā redaktora darbībā vienmēr ievērojis distanci, atturību un mērenību, viņam piemitusi izcila izpratne par savas avīzes lasītāju vēlmēm un gaumi. Savukārt Emīlija Benjamiņa 1935. gadā rakstījusi: "Es esmu vienmēr praktiska un lietišķa bijusi, bet mans vīrs vienmēr liels ideālists, taču varbūt taisni tādēļ mūsu kopdzīve ir tik laimīga. Ja mans vīrs savos ideālos bija par daudz aizrāvies, tad es viņu vienmēr esmu mēģinājusi lēnītiņām atvest uz zemes virsu atpakaļ. Un man jāsaka, ka tas ir noticis bez pārāk daudz nesaskaņām, jo mans vīrs mājas dzīvē ir arvien īsti mīļš un sirsnīgs."

Ar godprātīgu darbu nopelnīta lasītāju atzinība

Mūžībā Antons Benjamiņš devās 79 gadu vecumā 1939. gada 14. jūnijā. 28 savas dzīves gadus viņš bija veltījis laikrakstam "Jaunākās Ziņas" un 17 gadus krāšņajam, bagātīgi ilustrētajam žurnālam "Atpūta", kopā ar Emīliju izveidojot tos par tautas cienītiem un iemīļotiem izdevumiem.

Kad "Jaunākās Ziņas" 1921. gada 21. decembrī svinēja savas pastāvēšanas 10 gadus, Antons Benjamiņš ievadrakstā ne bez lepnuma, bet godprātīgi varēja apliecināt: "Avīzes izdevējiem un vadītājiem avīze nekad nav bijusi blakus nodarbošanās, kā tas bieži mēdz būt. Laikraksta izdošanai tie ziedojuši savu dzīvi un darbu. (..) Panākumi uzliek pienākumus."

***

Arī šis raksts lasāms grāmatā "Ogres novada personības". Grāmatu sagatavojis OVMM sadarbībā ar vairākiem savu nozaru speciālistiem. Tā iznākusi pērnā gada nogalē un izdota ar Ogres novada pašvaldības finansiālu atbalstu.

Grāmata iegādājama Ogres grāmatnīcās, kā arī izdevniecības "Jumava" veikalā un grāmatveikalos "Globuss" Rīgā, kā arī pieejama Ogres Vēstures un mākslas muzeja lasītavā un Ogres novada bibliotēkās.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.