Iveta Šimkus: Šķelšana caur kultūru bija vissliktākā izvēle ^{Apriņķis.lv}

– Ko tu piedzīvoji Dzejas dienās?

– Neko īpašu. Dzejas diena dzejniekam ir katru dienu. Redzēšanas ziņā, jušanas ziņā. Dzejas dienas ir tikšanās, reizēm paburzīšanās, bet tas noteikti nav lielais atskaites punkts.

– Varbūt sagrāvi kādam ilūzijas – Dzejas dienās taču visi sanāk kopā; mēs viņus, dzejniekus, redzam, dzirdam. Dzirdam, kā un par ko viņi raksta...

– Īstenībā tam tā vajadzētu būt, bet reizēm dzejnieki kaut ko iedomājas un arī publika kaut ko iedomājas, nesakrīt gaidas un var rasties vilšanās. Tāpēc es neko negaidu, bet ļoti priecājos par iespēju piedalīties.

– Varbūt mūsdienās tikšanās ar dzejnieku vairs nav ekskluzīva?

– Es domāju, ka publika nav pārāk izslāpusi pēc dzejas. Dzejnieki drīzāk ir noilgojušies pēc kontakta ar līdzīgi domājošiem, un, protams, ierobežojumu laiks pastiprina šo izjūtu. Šaubos, ka cilvēki gaida dzejas brīnumu, ko viņi nevarētu dabūt, paši lasot dzeju.

– Bet pieejamais produkts ir tik ļoti atšķirīgs! Reizēm ir neērti, ka kaut kas nosaukts par dzeju un tā kaut kā autors – par dzejnieku.

– Mēs jau zinām to skaisto citātu, kas notiek ar cilvēku, kad viņu pirmo reizi nosauc par dzejnieku.

– Kas notiek?

– Ojāram Vācietim ir tāds dzejolis – neatceros precīzi, bet zeme nodreb, ir liels satricinājums… Šodien mēs tā neteiktu. Bet daudzi domā, ka dzeja ir kaut kas noteiktā dzīves situācijā iederīgs, piemērojams, dekoratīvs, kā lietišķā māksla. Bet īsta dzeja… īsta dzeja neapkalpo situācijas, neizdabā noskaņojumiem.

Katram rakstošajam ir zināmas ambīcijas. Svarīga ir gaumes veidošana un, galvenais, paškritika. Dažkārt tas notiek sāpīgi, jo ir kādi robi izglītībā, varbūt par maz lasīts. Saprotu, ka Imants Ziedonis droši vien patīk visiem, un tā patiešām ir laba dzeja, bet ir autori, par kuriem var teikt, ka viņi ir izcili dzejnieki, bet nebūs tautas vairākuma mīlēti.  Katrs rakstītājs sāk ar to, ko viņš var izdarīt, jo gribēt var visu ko, bet vai izdodas? Un, ja viņš tajās robežās apgūst vienu poētikas lauku, tad var iet uz nākamo un tad vēl tālāk un dziļāk.

Kādreiz uzskatīju, ka dzejas tulkojums ir viltota monēta. Bet man tas ir bijis ļoti auglīgi. Savus priekšstatus par to, ko var izdarīt dzejā, esmu paplašinājusi tieši caur tulkojumiem. Tas, ko esmu iepazinusi caur atdzejojumiem, ir milzīga bagātība. Jo būtiskais jau nav vēstījums un vārdu nozīmes, – dzeja rada nojautu, pamodina kaut ko tādu, kas valodā nemaz nav izpaužams.

– Cik tev vajag vienatnību?

– Ļoti daudz. Ļoti, ļoti daudz.

– Kā tu to dabū?

– Rakstnieku mājā.

– Bet tas taču ir ļoti maz!

– Jā, tas ir maz. Trāpīgi ir teicis Knuts Skujenieks, ka dzejniekam vajag vienatnību, bet beigās kā sodu viņš dabū vientulību. Tā ir godīga samaksa, tāpēc reizēm ir jāprot lavierēt, mānīt sevi un citus.

– Bet mājās ir bērni, mazbērni, pienākumi. Ir viss, tikai ne vienatne. Vai tu nedusmojies uz pasauli?

– Nē, vienkārši paiet laiciņš, un es kļūstu ļoti nervoza. Un visi jau zina – tas ir tāpēc, ka man drīz jābrauc uz Rakstnieku māju. (Smejas.)

– Pārejot pie globālākām lietām, vai tev nav sajūta, ka rudens ir sācies ne tikai dabā, bet visā, kas pašlaik notiek pasaulē?

– Rudens ir katalizators. Man pat ir viens dzejolis par to, ka novembris ir mūsu suflieris, kas pasaka priekšā to, ko esam aizmirsuši. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka pasaule visu laiku atrodas līdzīgā pamatstāvoklī, mainās tikai dekorācijas, bet cilvēka daba, būtība nemainās. Pieņemsim, ka šobrīd peldam pa upi, ir krāces, un mēs nezinām, kas būs aiz līkuma, varbūt tiksim sveikā ar izbīli, tad atkal sekos mierīgs plūdums, un viss nostāsies savās vietās. Jo kādi tik laiki nav bijuši vēl nesenā vēsturē! Diez vai varam teikt, ka tagad esam īpaši briesmīgos tumšajos laikos.

– Jā, jo kaut kur šauj, pat karo; ir terori, ir Putins un Lukašenko... Bet pie mums viss kā Dieva ausī. Vai šajā mierā mēs neesam iemidzināti? Saasināti reaģējam uz to, kam nevajadzētu pievērst tik milzīgu uzmanību, bet nereaģējam, kur vajadzētu.

– Protams, dzīvojot relatīvi ļoti labos un mierīgos laikos, esam pat sev uzbūruši demokrātijas ilūziju, samērā reālu. Esam mācījušies respektēt citādību, atšķirīgus viedokļus, izvēles brīvību. Bet vienā brīdī izrādās – tagad drīkst runāt tikai pareizie zinātnieki, tikai lojālie medicīnas darbinieki, un politiķi regulē ārstēšanu. Birku piekāršana, apsaukāšanās, iebiedēšana un draudēšana, manipulēšana ar faktiem un skaitļiem – tās ir galvenās komunikācijas stratēģijas. Un es pat nezinu, kurš to dara dedzīgāk – vakseri vai antivakseri. Jo saruna, kas nekad nav notikusi, jau nav par vakcināciju.

Katrs pie saprāta esošs cilvēks piekritīs, ka vīruss ir un ka vakcinēšanās ir svarīga pandēmijas apkarošanas metode. Bet vai pilnīgi visiem un bez ģimenes ārsta atzinuma? Vai arī tiem, kuri ir pārslimojuši, bet papīrus nav sagādājuši? Vai arī tiem, kuriem vēl ir antivielas un nākamā papildu vakcīna varētu būt veselībai bīstama? Ir taču valstis, kur to ņem vērā, tātad domā par cilvēku veselību un sabiedrības drošību, nevis tikai par vakcinācijas skaitļiem.  

– Ar apsaukāšanos tu domā cilvēku iedalīšanu “atbildīgajos” un “idiotos”?

– Ja publiskajā telpā parādās viedokļi, ka (es citēju ļoti populāru žurnālistu) nepareizā sabiedrības daļa varētu ātrāk atstiept kājas un pārējie no tā tikai iegūtu, tad mēs esam jau ļoti tālu tikuši. Protams, sabiedrība ir sašķelta. Latvijā jo īpaši. Mums ir smaga okupācijas un kolonizācijas pieredze, mēs zinām, cik grūti ir vienot cilvēkus, panākt līdzsvaru starp pagātnes izvērtēšanu un jēdzīgu nākotnes redzējumu, bet tai pašā laikā ar vieglu roku atkal šķeļam sabiedrību kādā citā jautājumā un sludinām, ka tas ir visu labā.

Mēs varam gribēt lielāku vakcinēto skaitu, bet ir maldīgi domāt, ka sabiedrības daļas izstumšana un pazemošana bez epidemioloģiska un jelkāda cita pamatojuma, kā tas bija ar kultūras pasākumiem vasarā, paliks bez sekām. Es tiešām nezinu nevienu citu valsti, kas būtu tā rīkojusies. Represēt ar kultūras aizliegumu – to darīja tikai Latvijā, kur veselības ministrs ir mūziķis!

Varbūt kāds to nav pamanījis, bet dažādu iemeslu dēļ nevakcinēts cilvēks, arī uzrādot (par bargu naudu veikta testa) negatīvu rezultātu, nedrīkst apmeklēt nevienu kultūras pasākumu. Lieki piebilst, ka tas ir nesamērīgi un nepamatoti. Patiesībā, ja aizliegumi būtu rūpēs par sabiedrības veselību, tad apstākļos, kad arī vakcinētie slimo un pārnēsā vīrusu, ātros testus vajadzētu veikt pilnīgi visiem pirms publiskiem pasākumiem. Lai nebūtu absurds: cilvēks ar tikko veiktu negatīvu testu nedrīkst piedalīties, kamēr vakcinēts, bet, iespējams, inficēts, var.

Uzskatu, ka, lai panāktu uzticēšanos un izlīgumu sabiedrībā, ir jāatzīst kļūdas un par galveno mērķi jāizvirza veselība un drošība. Šķelšana caur kultūru bija vissliktākā izvēle. Galu galā mēs neesam vakcinētie un nevakcinētie, mēs esam tauta, kas ir garīga kopība (tā teicis Rainis), kultūra ir mūsu vienotāja, mūsu patvērums.

– Kurā vēsturiskajā periodā tu gribētu dzīvot?

– Gribētu dzīvot tādā sabiedrībā, kur mani liek mierā. (Smejas.) Tādā pasaulē, kurā es varētu pateikt, ko domāju, uzklausīt tavu viedokli, tad mēs mierīgi izrunātos un rastu labāko iespējamo vienošanos. Jo katras jēdzīgas sarunas mērķis ir nevis otru iedzīt stūrī, izsmiet, iebiedēt (to laikam sauc par mobingu), bet palīdzēt piedzimt patiesībai, kā teiktu Sokrats. Lai ko mēs šodien saprastu ar vārdu “patiesība”, kaut vai veiksmīgu problēmsituācijas risinājumu.

– Tāda pasaule ir utopija.

– Kad studēju filozofiju, vārdam “progress” Rietumeiropas kultūras kontekstā bija ļoti slikta slava. Tagad es dzirdu un lasu pretējo. Vēl pirms padsmit gadiem progress tika interpretēts kā ļoti vienpusīgas, šauri racionālas domāšanas tendences acīmredzams fiasko, uz ko skaidri norāda visas iespējamās krīzes – ekoloģiskā, ekonomiskā, politiskā, morālā un citas. Progresa rezultātā mums ir gigantiski sasniegumi zinātnes un tehnikas attīstībā. Bet kas ir noticis ar cilvēku? Vai mēs esam sasnieguši vismaz pilngadību?

Tas ir Kanta jautājums apgaismības sakarā. Jo pilngadība, kā zināms, nozīmē atbildību par rīcības radītajām sekām, par līdzsvara uzturēšanu, par garīgo, ētisko cilvēkā un sabiedrībā kopumā. Par to, ka cilvēks otram cilvēkam nekad nedrīkst būt līdzeklis savtīgu, manipulatīvu mērķu sasniegšanai, bet vienmēr mērķis. Lūk, tas arī varētu būt īsts progress, uz kuru jātiecas.

– Un, it kā zinot, ka mēs līdz šim aizrunāsimies, skat, kādu jautājumu biju tev sagatavojusi: kurā brīdī progress ir pārkāpis robežas?

– Zinātnes un tehnikas progresam, kas notiek sazobē ar kapitālisma patērētāju sabiedrības likumiem, nav robežu, un tas var izrādīties bīstams cilvēka cilvēcībai. Jo ir tik maz līdzsvarojošā, kas šo cilvēcību sargā. Ļaunākais scenārijs, ka šādu progresu nevarēs ne iežēlināt, ne uzlabot, to varēs apstādināt tikai globālas, visticamāk, ekoloģiskas, kataklizmas. Par to ir brīdinājuši un turpina brīdināt filozofi, zinātnieki, dzejnieki, mūziķi, mākslinieki. Katrs savā valodā un izteiksmē. Ja vien viņi nav angažēti, bet domā par būtisko laicīgajā un pārlaicīgajā.

– Visbeidzot – uzdāvini, lūdzu, lasītājiem savu dzejoli, kas būtu kā vāciņš šai sarunai.

kam kara lauks
šī pasaule
nu protams dieviem
kurus dzemdinājis
aklums

visu vārdā
valda
progresa dievs

un tas jau neapstāsies
tam droša karadraudze
bruņojums

bet mums
ir tikai aklums
jā un sakāve
kā allaž vilinoša