Sandra Ratniece: Neprotu izlikties, ka strādāju ^{Apriņķis.lv}

– Viena no mūsu kopīgajām paziņām teica, ka Sandra ir romantisma un sievišķības iemiesojums, bet... varbūt viņai patīk bokss?

– (Smejas.) Man patīk hokejs! Un bobslejs. Esmu īsta bobsleja fane. Tuvinieki zina: kad sākas bobsleja sezona, Sandru netraucēt! Ar novadnieku Zinti Ekmani reiz par šo nosmējāmies; viņš piedāvāja izvizināt, es viņam to neesmu atgādinājusi, bet mazs velniņš mani dīda – ja Zintis Ekmanis pilotēs, tad nešauboties nobraukšu ar bobu. Tā būtu vienīgā ekstrēmā lieta, ko es gribētu izdarīt. Bet hokejs man ir pierasta lieta kopš bērnības, jo vecmāmiņa bija liela “Dinamo” fane padomju laikā. Kamēr vecmamma skatījās spēles pa televizoru, es turpat blakus spēlējos Rīgas komunālā dzīvokļa trīspadsmit kvadrātmetru istabiņas šaurībā. Arī tagad vismaz svarīgākos mačus noteikti noskatos.

– Ar izpratni par noteikumiem vai kā vidējā sieviete: ja bars tuvojas mūsu vārtiem – slikti, ja pretinieka – labi?

– Zinu noteikumus gan hokejā, gan bobslejā. Man vispār ļoti patīk ziemas sporta veidi. Ar profesionālo sportu neesmu nodarbojusies, bet vienmēr ļoti paticis slidot, katru ziemu vismaz pāris reižu cenšos uzaut slidzābakus. Vasarā patīk aktivitātes, ko var darīt ar dažādu izmēru bumbiņām, – volejbols, pingpongs, badmintons u. c. Mājās ir novuss, organizējam mačus.

– Neesi nekāda dīvānā sēdētāja!

– Nemaz. Es nevarētu strādāt sēdošu darbu no – līdz. Visu mūžu man ir sanācis strādāt nenormētu darbalaiku. Žurnālistikas gaitas sāku laikrakstā “Latvijas Jaunatne” pie Andreja Cīruļa. Bija arī nakts dežūras. Vēlāk arī “Lauku Avīzē” mani varēja izsaukt jebkurā brīdī – piemēram, divos naktī esmu braukusi uz lidostu sagaidīt Daugavpils maiznīcas direktoru, lai viņu intervētu. Ja epizodiski ir bijis normētais darba laiks, tas nav bijis uz ilgu, jo es vienkārši fiziski nespēju, miegu ciet. Neprotu izlikties, ka strādāju, tāpēc ātri vien esmu atradusi savam dzīvesstilam un enerģijai piemērotāku darbu. Nespēju pēcpusi pielīmēt pie krēsla.

– Dibens taču esot rakstnieka darbarīks.

– (Koķeti.) Prozaiķiem, jā. Tāpēc es rakstu dzeju. Lai gan arī dzeja prasa laiku, un nemaz ne tik mazu, tai nereti veltu nakts stundas. Es rakstu stāstus, bet stāstu rakstīšana vēl ir procesā, jo nepieciešama pacietīga un laikietilpīga dibena pielīmēšana pie krēsla, bez kā nevar uzrakstīt labu prozu. Ikdienā ļoti daudzas stundas pavadu pie datora, jo visi mani darbi ir saistīti ar rakstīšanu – pētniecība, recenzijas, intervijas utt. Bet, atgriežoties pie pieminētās sievišķības... Skatoties uz mana vecuma sievietēm, vienmēr priecājos, kad sieviete ir forša, nevis nodzinusies. Jo spoguļattēls arī pašas spārno.

Esmu it kā ekstraverta – runīga, gatava organizēt un šiverēties, bet, kas attiecas uz radošo un personīgo dzīvi, nē! Lai cik būtu grūti vai lai cik laimīga justos, nepozicionēju to uz āru. Tāpēc ilgi klusēju pat par to, ka rakstu dzeju. Varbūt esmu alkusi būt vēl vairāk sievišķīga, bet dzīve nostādījusi tā, ka vienmēr bijis jāatbild arī par vīrišķo pusi.

– Arī privātajā dzīvē?

– Jā, arī. Protams, katrai sievietei gribas būt kopā ar vīrieti, kuram blakus vari kādreiz būt arī bezspēcīga. Tādai, kas vēlas, lai viņai palīdz, lai apmīļo. Bet... kā ir, tā ir. Šobrīd ir sajūta, ka dzīvē visās līnijās viss buksē. Arī “KonTeksta” ķibele ir šajā kokteilī.

– ”KonTeksta” neveiksmes tika norakstītas uz cilvēkfaktoru.

– Lai arī man centās iestāstīt, ka Ratnieces uzrakstītais, taču neatbalstītais projekts ir pie vainas finansējuma zaudēšanā, realitāte pierādīja pretējo. Man bija ļoti žēl, ka “KonTekstam” arī tagad, bez Ratnieces (pēc manis bijušas vairākas redakcijas sastāva nomaiņas un dalība vairākos Valsts kultūrkapitāla konkursos), nepiešķīra naudu. Es sirdī ļoti vēlos, lai mēnešraksts tomēr iznāk, lai izdodas, jo tas ir mans bērns, un man prieks, ka tagad ir laba komanda.

Arī pēc šķiršanās no “KonTeksta” man tur bija dzejas kopas publikācija, oktobra numurā tiks publicēta recenzija. Nekad neesmu vīzdegunīgi pagriezusi muguru vai aizcirtusi durvis, jo literātiem jau tā ir maz mediju, kur publicēties, bet, ja vairs nebūs “KonTeksta”... Pie mums tas notiek ļoti vienkārši: neiedot naudu – tas nozīmē iznīcināt izdevumu. Tā ir konkurence, jo, ja kādu nogremdē, konkurence kļūst mazāka un kādam tiek vairāk naudas.

Latvijas Rakstnieku savienības mēnešraksts “KonTeksts”, iespējams, varēja nepatikt arī tāpēc, ka mēs sevi tiešām pozicionējām kā “kontekstu”, kā demokrātisku literatūras procesu atspoguļojošu izdevumu – atspoguļojām literatūras dažādību, arī par sliktāku literatūru nebaidoties pateikt, kāda tā ir. Jo izklaides literatūrai jābūt labi uzrakstītai, arī tā dalās augstvērtīgā un lubenēs. Bet, ja nebūtu izklaides literatūras, kas elpo pakausī tā sauktajai augstajai literatūrai, tad arī tā ar laiku slāņotos. Ja runājam atklāti, jāsaka – jā, ir peršinieki, bet arī tie ieņem savu nišu un dzen uz priekšu labu dzeju.

– Kaut vai tādēļ, lai cits autors secinātu: lūk, tā es noteikti negribu rakstīt! Un, par laimi, es tā nerakstu.

– Vai ne?! Un “KonTeksts” šo procesu centās atspoguļot. Skatos, ka arī jaunā komanda cenšas tvert plašāku ainu, ne tikai elitāro. Man jau vēl bija idejas, bet... kā ir, tā ir. Tā tagad ir pagātne. Gan autoru, gan lasītāju dēļ būtu labi, ja būtu vēl kāds drukāts literārais izdevums. Vakcinācijas jautājumos mūsu valsts nez kāpēc špiko ierobežojumus no Lietuvas, bet neparko negribam nošpikot labās lietas, kaut vai paraudzīties, cik Lietuvā un Igaunijā ir valsts finansētu drukāto kultūras izdevumu.

– Tā tiek veidots tautas IQ un emocionālais intelekts. Žēl, ka izvēlamies zemo latiņu. Tagad tev vietā stājies literārā redaktora vietnieka pienākums “Jaunajā Gaitā”. Vai sievišķība un menedžments ir savienojami?

– Vienmēr smejos, ka esmu ideju ģenerators. Ja mēs dzīvotu, piemēram, ASV, es pelnītu labu naudu tikai par idejām vien.

– Bet mēs nedzīvojam Āfrikā…

– Jā, jā, nedzīvojam Āfrikā! (Smejas.) Bet mani neapgrūtina darīt organizatoriskos darbus. Ir jāprot strādāt ar cilvēkiem. Es neesmu cilvēks, kas kašķējas. Cenšos strādāt pēc mums labi zināmā multfilmas tēla kaķa Leopolda principa. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju jebkuru konfliktu literārajā apritē. Šajā laikmetā un vidē, kad, tikpat aktīvi kā savulaik rusicismi, tagad ienāk anglicismi, pat vēl uzbāzīgāk, un latviešiem būtu jānotur sava kultūra, sava literatūra, tātad būtu jāturas kopā, mums literārā vide ir sašķēlusies. Dalīšanās princips – grupās vai uzskatos – latviešiem ir ļoti raksturīgs.

Man bija ļoti neērti citu mākslas pārstāvju priekšā Latvijas Literatūras gada balvas vērtēšanas laikā, kad šopavasar atkal bija kašķi. Mūziķi un mākslinieki pat rakstīja: “Kas viņiem, literātiem, tur notiek?” Bija neērti to dažu literātu vietā, kas šo kaunu darīja. Neviena balva nevienā mākslas nozarē nav radījusi tādus trokšņus, visi vienmēr bijuši korekti attiecībā uz žūrijas lēmumiem. Iespējams, pēc paaudzes vispār būs jācīnās, lai kāds kaut ko rakstītu latviešu valodā, bet mēs tagad viens otru vienkārši nīcinām ārā. Kā dēļ? Slavas dēļ? Naudas dēļ? Ir pienācis laiks saprast, ar ko tas var beigties.

– Vai mūsdienu radošā inteliģence ir sabiedriski aktīva? Atceries Radošo savienību plēnumu 1988. gadā, kas izraisīja revolūciju – tautas atmodu. Kā tev šķiet, mēs, literāti, esam aktīvi vai bailīgi – gan politiski, gan sadzīviski? Vai mēs spētu atkārtot 1988. gadu?

– Lielā mērogā varbūt spētu; rakstnieks varētu būt tas, kurš pozicionē kolektīvo domu un spētu vest sev tautu līdzi, bet mazās lietās esam bailīgi. Reizēm gan mēs tomēr varam – piemēram, akcija ar ķieģeļiem pie Saeimas bija izcila. Šķiet, to organizēja mākslinieki, nevis rakstnieki. Varbūt Radošo savienību padome ir mūsdienu spēks? Jo tā vieno, turklāt dara to braši un labi. Lūk, tas ir būtiski – vienot, nevis šķelt! Šobrīd lielas lietas var izdarīt tikai kopā.

– Kāda ir dzeja šodien?

– Priecē, ka apgādi arvien vairāk sāk izdot dzejas krājumus, un tas ir mīts, ka dzeju nelasa. Lasa. Esmu saistīta ar jauniešu literāro semināru “Aicinājums” un varu pateikt, ka jaunieši lasa, piedalās literatūras procesā, paši organizē pasākumus. Un arī vīrieši lasa dzeju. Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka mans dzejas krājums uzrunājis tieši vīriešus. Jo tur ir arī skarbais poētisms, piemēram, par izsūtījumu. Dzejā neesmu nemaz tik sievišķīga, dzejā es nerunāju par romantiskām lietām. Toties man ir princips vulgārismus savā dzejā nelietot. Ikdienā tik daudz to dzirdu riņķī apkārt, kāpēc lai liktu vēl arī dzejā? Mums ir ļoti bagāta valoda. Un skanīga. Pašķirstiet sinonīmu vārdnīcas, celiet ārā un aktivizējiet vecvārdus – atradīsiet tik daudz skaistuma!

– Kā tev šķiet, par ko rakstīs autori prozas lasījumu izsludinātajā konkursā “Pandēmijas laika stāsti”? Kas tur nāks ārā?

– Nāks ārā latvieša īstā daba – vienpatis. Latvietis nav bara cilvēks, un mums šo vienpatību, nevis vientulību, vajag. Kad bija pirmais pandēmijas vilnis, daudzos bija tukšums radošuma vietā, kaut arī šķita – ir “mājsēdes” laiks, nu ir laiks rakstīt! Bet... Esmu daudzus aptaujājusi, – nerakstījās. Jā, vienpatība nāks ārā. Bet varbūt gluži otrādi – varbūt tās būs fantāzijas par kaut ko “burzīgu”, par skaistu kopābūšanu. Jā, būs vai nu vienpatība, vai alkas pēc cilvēku kopuma.

– Tava mīla tomēr ir dzeja. Uzdāvināsi vienu savu dzejoli lasītājiem?

Gaidu atbraucam taksi,
kur labas vēstis sēž
šoferim blakus.
Es zinu,
drīz nošvīkstēs bremzes,
spiežot pie zemes
rudenīgo laiku.