Komponists Pēteris Vasks: Latvija būs tāda, kādu mēs to uzcelsim! ^{Apriņķis.lv}

Un vēl Pēteris Vasks ir pārliecināts – ja tu dzīvo Latvijā un mīli šo zemi, tad vari izdarīt vismaz tik daudz, kā aiziet uz Saeimas vēlēšanām, lai tavā vietā mūsu valsts likteni neizlemtu kāds cits.

– Vai pēc viesošanās Islandē un šīs valsts skaistās dabas izbaudīšanas varētu tapt kāds jauns darbs?

– Iespējams. (Smaida.) Ko tik mēs tur šajās dažās dienās neredzējām! Zilo lagūnu, karstos avotus, ūdenskritumu, ļoti daudz varavīkšņu! Man liekas, ka visā savā mūžā neesmu tik daudz redzējis šo brīnišķīgo dabas parādību, jo tur ir tik mainīgi laikapstākļi – gāž lietus, uzspīd saulīte. Spēj tikai skatīties: tur varavīksne, tur, tur… Šī zeme ar saviem lavas laukiem ir ļoti askētiska, bet – kas tur par plašumiem! Laikam pats iespaidīgākais piedzīvojums Islandē bija brauciens uz okeāna krastu. Pirms tam mums teica, lai tikai neejam pārāk tuvu – lai vējš un viļņi neierauj ūdenī. Vējš bija tāds, ka faktiski nācās rāpot, jo vējš ir visur, un no tā nekur nevar izbēgt.


Komponists aicina ikvienu doties uz vēlēšanām un atgādina, ka tikai no mums būs atkarīgs tas, kāds liktenis turpmāk sagaida Latviju.

– Iedvesmu darbiem gūstat no pasaulē redzētā?

– Protams, bet visupirms darbiem mani iedvesmo mūsu pašu dzimtenes daba, jo esmu liels dabas mīļotājs un kājāmgājējs. Vasarā dzīvojam Amatciemā, kur mums ir uzcelta mājiņa. Tur dzīve ir tik skaista, ka nekas labāks nevar būt. No rīta caur mežu eju līdz Amatas upei, kur labprāt izpeldos ledus aukstajā ūdenī, tad pa citu ceļu eju atpakaļ uz māju. Tad esmu tā uzlādējies, ka varu visu dienu sēdēt un rakstīt, bet pēc tam vakarā dodos saulrieta pastaigā – ar divriteni vai kājām, kā nu kuru reizi. Saule, debesis, zvaigznes… Nekas skaistāks nevar būt! Protams, visur pasaulē ir skaisti, bet mans iedvesmas avots ir Latvija. Ja Dievs mani šeit ir nolicis un devis iemaņas rakstīt mūziku, nu, tad es visiem stāstu, cik skaista ir mūsu zeme. Es pats nebeidzu par to priecāties un priecājos, ka esmu apveltīts ar šo mīlestību pret Dieva pasauli. Atvēlētais laiks šajā zemē kļūst aizvien īsāks, tāpēc jāsteidz priecāties. Meži, ūdeņi un pļavas, kas saplaukst un zied, un viss ir nepārtrauktā maiņā un kustībā. Tas ir tik neaprakstāmi skaisti!

– Šonedēļ – piektdien Rīgā un sestdien Liepājā – notiks jūsu obojas koncerta pasaules pirmatskaņojums.

– Darba tapšanai bija divējādi iemesli. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris mani pirmoreiz uzrunāja un apjautājās, vai gribu kaut ko uzrakstīt tieši viņiem, un man šķita, ka es labprāt to darītu. Savukārt pirms gadiem desmit mani uzrunāja Albrehts Maijers no "Berlīnes filharmoniķiem", kurš šobrīd tiek uzskatīts par pasaules labāko obojistu, vai es gribētu uzrakstīt kaut ko viņam un viņa instrumentam. Tad man abi šie aicinājumi saslēdzās, un es ķēros pie darba. (Smaida.) Tā tapa šis obojas koncerts, kas būs gaišs, priecīgs un slavinošs. Koncerta pirmajai daļai iedvesma tiešām varētu būt nākusi no rīta pļavas, kad vēl ir tāda migliņa, lec saule un pamazām sāk skanēt putnu balsis. Otrā daļa ir prieka pilna dziesma par mūsu zemi un cilvēkiem, jo mēs taču svinam valsts simtgadi, un kā tad var nepriecāties!  Vienīgi trešajā daļā uz brīdi parādīsies tāds traģisks piesitiens, ko katrs var skaidrot, kā grib, taču noslēgumā atkal parādīsies rīta gaisma, jo – nekas jau nebeidzas. Nu, tāds gaismas un iekšēja prieka pilns skaņdarbs.

– Jums pašam tas ir kaut kas īpašs, ja skaņdarbs pirmo reizi izskan tieši Latvijā?

– Protams! Es ļoti bieži esmu pār­liecinājies, ka mūsu mūziķi ir tie la­bākie. Šad tad, kad aizbraucu uz citu zemi klausīties savu darbu pirmat­skaņojumus, ar visu to, ka apmēram pazīstu mūziķus, kam rakstu, diez­gan bieži jūtu, ka viņš līdz galam nav sapratis manu domu, ko esmu ielicis mūzikā, un to, ka aiz notīm slēpjas kaut kas vairāk. Ir bijis tā, ka pēc pir­matskaņojuma pasaulē to pašu darbu spēlē mūsu mūziķi, un tad domāju: šis ir pirmais un īstais atskaņojums! Jo zem šīm debesīm skaņdarbs ir rakstīts un tam te ir jāskan. Ļoti prie­cājos arī par to, ka mans skaņdarbs skanēs «Lielajā Dzintarā», jo, tā kā pats nāku no Aizputes, man kopš bērnības licies, ka Liepāja ir mūzikas metropole. (Smaida.)

– Sāpīgais jautājums jau ir arī tas, ka Liepājā ir koncertzāle, bet Rīgā nav…

– It kā jau par šo jautājumu rosās, bet, kamēr visi strīdēsies, kurš ir īstais projekts un kur koncertzālei jābūt, atkal paies gadi. (Domā.) Ma­nuprāt, ir jābūt vienai personībai, kas ar savu enerģētiku var dabūt kaut ko tādu gatavu – nevis ar vārdiem, bet ir jābūt milzīgai pārliecībai par to. Un smagi jāstrādā, lai politiķiem, no ku­riem daudzi diemžēl ir liekuļi, liktu saprast, ka bez kultūras nav nācijas un esam tukša vieta. Ja mēs kā tau­ta neapdzīvosim šo kultūras un gara telpu Latvijā, viss vienkārši beigsies. Pašreizējā politiķu lokā nevienu šādu personību diemžēl neredzu. Tāda bija savulaik daudzu kritizētā un dažbrīd pat lamātā kultūras ministre Helēna Demakova. Lai būtu kā bū­dams, viņas laikā kultūrā tomēr tika paveikts ļoti daudz.

Manuprāt, vajadzētu paskatīties pieredzi, kā ar koncertzālēm ir ci­tur pasaulē, ka tas ir garīgais centrs, ap kuru pulcējas cilvēki, kaut kas vairāk nekā tikai koncertzāle. Tajā pašā «Harpā» vai Elbas filharmo­nijā Hamburgā taču ir kafejnīcas un suvenīru veikaliņi, meditācijas telpas… Varbūt cilvēkam, kurš vienkārši iegriezies šajā ēkā sasildī­ties un apskatīties, kādreiz radīsies interese atnākt noklausīties kādu koncertu, lai saprastu, kas īsti te notiek? Jo, ja cilvēkus brīvdienās in­teresēs tikai šopings un uz jautāju­mu: «Kur tu pavadīsi Lieldienas?», atbilde skan: «Lielveikalā!», man ļoti gribētos, lai mēs nenoslīkstam materiālismā. Lai svarīga būtu arī tā garīgā vertikāle.

– Latviešiem taču, cerams, pagai­dām tas nedraud?

– Šā gada Dziesmu svētki parādīja, ka nē. (Smaida.) Un arī pilnās kon­certzāles ir labs rādītājs. Bet tenden­ces pasaulē un arī šeit tomēr ir diez­gan draudīgas.

– Ja jau esam sākuši runāt par politiku, šonedēļ gaidāma vēl viena «izrāde» – Saeimas vēlēšanas. Vai jums ir radušās pār­domas par to, kas mūs varētu sagaidīt?

– Internetā vai kādā laikrakstā ne­sen izlasīju joku: jūs smejaties par to, ka bērni tic Ziemassvētku vecī­tim, bet paši ticat politiķu solīju­miem. (Smaida.) Man ir puslīdz skaidrs, ko darīt un par ko vēlēt, jo nevar jau visus aptīt ap pirkstu. Ir skaidrs, kuri ir mutes bajāri, kas prot visus nolamāt, bet ar to ir par maz. Latvieši šajā ziņā neatšķiras no citām tautām, un man liekas, ka vē­lētājs visā pasaulē nekļūst gudrāks – ka viņus var apmuļķot tie, kuri prot runāt, un cilvēki viņiem skrien līdzi kā aitu bars. Visu vēl vairāk sarežģī sadrumstalotība un daudzie parti­ju saraksti, kas ir pat traģikomiski. Nez, kā jūtas tie, kuri ir staigājuši pa partijām? Varbūt, ja saproti, ka ne­vari politikā neko izdarīt, cieni sevi un ej dari kaut ko citu, kas nāktu par labu Latvijai?

– Vai, jūsuprāt, 6. oktobrī ir vērts iet balsot?

– Kas tas par jautājumu?! Protams, ka ir jāiet! Tiem, kuri saka: «Ai, ko tad es tur varu ar savu balsi mai­nīt?», man ir tikai viens sakāmais: nu, kas tā par mazvērtības sajūtu? Ja tu dzīvo šajā zemē un to mīli, vari tik daudz saspringt, lai maz­liet padomātu, izkāptu no rutīnas un pārdomātu visus par un pret, par ko īsti balsot. Lielas nācijas var darīt, kā grib, un nepiedalīties vēlē­šanās, bet mēs taču nedrīkstam aiz­mirst, kas un kāds ir mūsu kaimiņš austrumos. Ja tad mēs varam atļau­ties runāt šādus tekstus… Manup­rāt, tas ir nopietni slims cilvēks, kas kaut ko tādu saka. Turklāt – kas tā par dzīvi, ja tu visu laiku esi ie­rāvies savā čaulā un neinteresējies par to, kas notiek apkārt! (Domā.) Protams, pirms izvēles izdarīša­nas esmu izpētījis, ko katra partija sola kultūras jomā, taču izskatās, ka ir pavisam citas prioritātes. Bet ir skaidrs, ka pienācis laiks latvie­šiem atliekt plecus, kas nez kāpēc daudziem joprojām ir sagumuši. Ir sajūta, ka cilvēki aizvien tiek zom­bēti, stāstot par mūsu sūro pagātni un to, cik joprojām šeit viss ir slikti un grūti. Nu nav tā! Esmu teicis un teikšu: mūsu zeme ir visskaistākā un vislabākā!

– Jums ir cerības, ka šajā dienā cilvēki varētu izdarīt pareizo iz­vēli?

– Kas vispār ir pareizā izvēle? (Klu­sē.) Atliek lūgt Dievu un sūtīt po­zitīvas domas tiem cilvēkiem, kuri vēl nav izlēmuši, lai viņi kārtīgi ap­domājas un nesastrādā muļķības. Es nezaudēšu cerību līdz pēdējam brīdim, ka mūsu skaistā zeme, kas tik maz ir baudījusi brīvību, brī­va un plaukstoša būs arī pēc šīs sestdienas.

Pirms pāris mēnešiem kaut kur redzēju publicētu pētījumu, ka šo simt gadu laikā to dienu skaits, kad Latvija ir bijusi brīva no jebkādas okupācijas, beidzot ir lielāks nekā okupācijā pavadīto dienu skaits. Šo vajadzētu nosargāt, un tas ir atka­rīgs no mums pašiem. Jo Latvija būs tāda, kādu mēs to uzcelsim, cik ļoti to mīlēsim un lolosim. Tas ir mūsu katra paša ziņā.