Menu
 

Uldis Rudaks: Es nevarētu naktīs mierīgi gulēt, rakstot to, ko pats nedomāju Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – Normunds Kažoks Foto – Normunds Kažoks

Atļaušos sacīt – mūsdienu mūzikas dzīves leģenda – Uldis Rudaks šogad piekto reizi rīko mūzikas festivālu “Kartupeļpalma”, kas aizsākās 2018. gadā Salaspils Botāniskajā dārzā, bet šogad jau izpleties pa pusi Latvijas un notiek trīs vietās – 23. jūlijā k/n “Wiktorija” Liepājā uzstājās Zaķis, Uguns, “Pauls Raimonds”, “Ministry Of Echology”, 13. augustā Mākslas telpā “Mala” Cēsīs akustisku koncertu sniegs Keitija Bārbale un Juris Simanovičs, bet 20. augustā Mūzikas un mākslas dārzā “Rīgava” Salaspilī spēlēs “Kalnejas”, “ŠŅK”, “Nikotīņi”, DJ Krankenwagen, "Bēdu Brāļi", “Nohow”, “JUUR” (Igaunija) un “Buer & Andromalius”.

Šajā festivālā Uldis, balstoties savā pieredzē un zināšanās, piedāvā mūziku, kas pašam šķiet augstvērtīga, oriģināla vai kādā citā veidā interesanta kā parādība, lai ar to vēlētos iepazīstināt arī citus klausītājus. Ikdienā Uldis Rudaks ir mūzikas mīļotājs, baudītājs, pētnieks, vēsturnieks, žurnālists un dīdžejs, arī rakstnieks (“Rokupācija”, 2008, tagad top grāmata par grupu “Dzelzs vilks”) un visu laiku labākajiem latviešu mūzikas albumiem veltītā radiošova “Zibens pa dibenu” veidotājs.

– Vai caur mūzikas vēsturi kaut kādā ziņā var izstāstīt arī tautas vēsturi?

– Noteikti var. Īpaši pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad populārajā mūzikā ne vien parādījās Atmodas vēsmas, bet mūzika pat tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem spēkiem, kas tautu vienoja un lika izcīnīt brīvību. Termins “Dziesmotā revolūcija” daudz ticis pārcilāts, un visiem zināms, ka tās karognesējas bija grupas “Pērkons”, “Dzeltenie pastnieki”, “Zodiaks”, “Sīpoli”, “Līvi”, “Zig Zag”, “Inokentijs Mārpls”, “Remix”, ne vienmēr tiešā veidā, kliedzot “Brīvību Latvijai!”, bet tās visas nesa sevī alkas pēc brīvības. Kad tā tika iegūta, uz kādiem gadiem iestājās apsīkums, jo rokmūzika savu cīnītājas misiju bija izpildījusi un nācās celt visu no jauna.

– Un ko latviešu mūzika vēsta šodien?

– Šodien gan par vēsturi no mūzikas varam uzzināt mazāk, bet ir izņēmumi – piemēram, visvairāk ārpus Latvijas koncertējusi grupa “Skyforger”, kas savā metālmūzikā stāsta mūsu seno vēturi un likusi cilvēkiem visā pasaulē uzzināt, kas ir Latvija, un zinu, ka tās, tāpat arī “Iļģu”, iespaidā daži pat ir sākuši mācīties latviešu valodu.

– Kā tu teiktu – kas ir Latvijas mūzikas vēstures lepnums un kauns? Cik mūziķu vai grupu iet savu ceļu, un cik danco pēc “tas aizies” noteikumiem? Tātad – vai ir gana daudz sava ceļa gājēju, riskējot ar komerciju?

– Seno klasiku tik labi nepārzinu, bet tur ir gana daudz pērļu. Mūsu mūsdienu mūzikas lielākais lepnums ir Imants Kalniņš. Viņš ir latviešu muzikālais ģēnijs, kura rokraksts ir neatkārtojams. Ne tik daudz dziesmās, kas laika gaitā jau dzirdētas apnicīgi daudz vairāk vai mazāk veiksmīgās interptetācijās, kā viņa instrumentālajā mūzikā, kas skan filmās – “Pūt, vējiņi!”, “Emīla nedarbi”, neskaitāmās multenītēs – “Dillī Dallī”, “Zaķīšu pirtiņa” u. c. Mūsdienu latviešu mūzikā ir gana daudz labu un interesantu lietu, kur katrs var atrast sev vēlamo. Arī dancotāju pēc “tas aizies” noteikumiem ir pietiekami – skaidrs, ka kādam tas ir maizes darbs un, izpatīkot masām, arī nauda tiek pelnīta, un ar nodokļiem, ja tie tiek godīgi maksāti, tiek stiprināta valsts ekonomika, bet tā ir industrija. Mani vairāk interesē māksla mūzikā, kad cilvēki pirmām kārtām piedāvā jaunradi, nevis spēlē mūziku, lai gūtu peļņu. Un tad agri vai vēlu viņi atradīs dzirdīgas ausis, ja tas būs tā vērts. No pēdējo gadu atklājumiem īpaši gribētu izcelt jauno dziesminieci Keitiju Bārbali – tādi talanti un tīrradņi rodas reizi vairākās desmitgadēs.

– Reiz brīvā sarunā teici, ka diskotēkās mēdz neuzlikt to dziesmu, ko pieprasa publika.

– Ir dīdžeji, kuri ar publiku vispār nerunā, bet es gan to daru labprāt, jo man ir interesanti pētīt cilvēkus un viņu reakciju – gan dusmas un dažkārt pat draudus, gan sajūsmu un jaunatklājuma prieku. Un man ir ērta atruna, kāpēc kādu publikas prasītu dziesmu nevaru atskaņot, – nespēlēju no datora, bet no vinila platēm, un platē šāda dziesma gluži vienkārši nav izdota vai man tās nav līdzi. Un kāpēc gan lai es liktu telpā skanēt tādai dziesmai, kuras dēļ man pašam no tās gribētos skriet laukā? Pirmām kārtām taču ir jāciena pašam sevi.

– Atklāsi, kuras tās ir?

– Tādu dziesmu ir daudz, uzskaitīt visas nemaz nevajag. Gaumes ir dažādas, un, ja es esmu ticis pie dīdžeja pults, tad darbojos savas gaumes robežās, pieņemot, ka cits manā vietā darītu tāpat, un, ja man viņa izvēle nepatiks, es vienkārši tās telpas nomainīšu pret citām, kurās jutīšos labi, nevis mēģināšu mācīt, kas viņam tagad būtu jādara, lai man izpatiktu.

– Tu esi viens no road trip filmas “Mēs gribējām izmainīt pasauli” varoņiem. Vai, to skatoties, atklāji par sevi ko jaunu?

– Līdz pirmizrādei es filmu neredzēju, lai saglabātu intrigu, kas Aijai (Aija Bley – filmas režisore) no visa safilmētā būs beigu beigās sanācis. Man nav kauns ne par vienu no savām izpausmēm, lai rastos vēlme lūgt kaut ko no filmas izgriezt. Par sevi gan neko jaunu neuzzināju, izņemot tās pāris epizodes, ko nemaz neatceros, ka tādas bijušas, jo filmēšanas gaitā kamera mums sekoja arī brīžos, kad esam ļāvušies bohēmai ar visām no tā izrietošajām sekām. Piemēram, skatoties filmu, uzzināju, ka festivālā “Laba daba” kā dīdžejs esmu atskaņojis savas iemīļotās meksikāņu mākslinieces Džesijas Bulbo (Jessy Bulbo) dziesmu, kuras dēļ, kā izrādījās, sagādāju pamatīgas problēmas filmas veidotājiem, kārtojot autortiesību jautājumus.

– ”...izmainīt pasauli...” Kad filmējāt, visticamāk, vēl nebija pat kovida. Kur nu vēl karš Ukrainā. Vai vispār ir mūsu – katra – spēkos “kāpt uz spaiņa un izmainīt pasauli”?

– Filmas nosaukumā izmantotās frāzes turpinājums visu pasaka: “Mēs gribējām izmainīt pasauli/Bet pasaule izmaina mūs.” Vienā no epizodēm arī saku, ka man nekad nav bijusi pārliecība, ka varu izmainīt pasauli, bet varu kaut ko darīt, lai tā kļūtu labāka, vispirms gādājot par sev pieņemamu un tīkamu vidi apkārt, kaut vai mūziku, ko laižu sev tuvumā, un ar to aplipināt arī pārējos, un tad jau kaut kas no tās pasaules izmainīšanas lietas varbūt var arī sanākt.

– Kādā intervijā (Coja koncerta kontekstā) sacīji, ka mūzika cilvēkus padara draudzīgus?

– Jā, mūzika ir valoda, kas cilvēkus vieno. Kad esi kādā koncertā, kur skan tev tīkama mūzika, zini, ka arī apkārt ir cilvēki, kuri ēd (klausās) to pašu, tātad tev ar viņiem jau ir kaut kas kopējs, un noteikti varētu būt kaut kas vēl, kas jūs vieno. Es nekad nevarētu ilgstoši pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kuri klausās mūziku, kas man nepatīk. Mums var būt tikai īslaicīgas un lietišķas attiecības, kuru laikā protu savu dzirdi atslēgt un pieņemt to, kas skan fonā, sevī neielaižot.

– Vai tas varētu darboties arī šodienas situācijā, kad Ukrainā notiek karš?

– Reāla kara gadījumā gan mūzika neko nepalīdzēs, jo lodes vai raķetes nešķiro, kādu dziesmu tu dziedi vai klausies. Mūzika varētu kalpot vienīgi, lai paustu savu nostāju un savāktu līdzekļus karā cietušo atbalstam, bet kad gar ausīm sāk svilpot lodes un tuvumā dzird sāpju kliedzienus, mūzika apklust.

– Kāpēc tu esi Latvijā, ja situētāka dzīve varētu būt ārpus?

– Sapnis izaugt lielam un nopirkt visu, ko vien sirds kāro, man ir palicis kaut kur bērnībā. Esmu reālists. Pieaugušā vecumā man nekad nav gribējies tā pavisam nopietni pārcelties uz kādu citu valsti, jo tur var dzīvot labāk. Neesmu pārliecināts, ka tas ir tieši patriotisms. Vienkārši es jūtos labi šeit, un man arī šķiet, ka nekur citur es nevarētu būt tik noderīgs ar savām zināšanām un pārliecību.

– Kādas pārdomas par gaidāmo obligāto militāro dienestu?

– Obligātais militārais dienests ir nepieciešamība pašreizējos apstākļos, tomēr jāņem vērā, ka daudzi tam nebūtu gatavi kaut vai sliktas fiziskas sagatavotības dēļ. Bet karš ir karš, un var pienākt tāda situācija, ka, ja tu, būdams pacifists vai vienkārši vārgulis, nepaspēsi neitralizēt uzbrucēju, viņš nogalinās tevi, acis nepamirkšķinot, pat ja vicināsi balto karogu. Ja būs vajadzība, ņemšu rokās ieroci un iešu kaut vai par lielgabalu gaļu, ja no tā būs kāda jēga, kaut nedaudz vājinot pretinieku vismaz ar to lodi, ko būšu apturējis ar savu ķermeni, un tā neķers kādu citu. Man nav bail no nāves. Itin nemaz.

– Esi dienējis padomju armijā?

– Padomju armijā gan nebiju, jo izmantoju visas iespējas no tās izvairīties, un man tādas, par laimi, bija.

– Vai esi objektīvs apskatnieks? Vai spēj būt objektīvs pat, ja jāraksta nekomplimentāras lietas par draugu mūziku?

– Man jau pašam šķiet, ka spēju būt godīgs pret sevi un lasītāju. Daudzi mūziķi ir labi paziņas vai pat draugi, un esmu arī par viņiem rakstījis ne gluži to, ko šiem gribētos no manis sagaidīt. Taisnība ir jāsaka, jo es nevarētu naktīs mierīgi gulēt, rakstot to, ko pats nedomāju. Ir sanākuši konflikti, kad cilvēki apvainojas, bet tāda nu ir dzīve, un ar laiku man ir ticis piedots. Ja ne, tad tas ir tikai laika jautājums.

– Sacīji: “Koncerts nevar notikt tukšā telpā.” Kam raksti savus preses rakstus? Jo tev taču ir jāiztēlojas telpa, lasītāji?

– Esmu totāls egoists un savus preses rakstus veidoju pirmām kārtām pats sev – izbaudu procesu, klausoties mūziku ierakstos un koncertos vai neskaitāmas reizes klausoties intervijas, lai izvilktu to interesantāko un sakārtotu to rakstā, ko pašam pēc tam patīkami lasīt. Ja pēc tam dzirdu pozitīvas atsauksmes par padarīto darbu no citiem, tad priecājos, jo saprotu, ka šī darba metode – sevi palutināt – ir bijusi vispareizākā. Ja saņemu kritiku, arī to izvērtēju un mēģinu saprast, vai gadījumā vaina nav manī pašā, ka nepatīk tāda mūzika, kas patīk lielai daļai tautas. Reizēm arī albumu, par ko rakstu recenziju žurnālam “Mūzikas Saule”, noklausos vairākas reizes, lai pārliecinātos, cik lielā mērā manu sākotnēji skarbo vai sajūsmas pilno viedokli diktējis slikts garastāvoklis, kad riebjas pilnīgi viss, vai kaut kādu apstākļu vai notikumu izraisīts eiforijas mirklis, kad mīlu visu pasauli.

– Kā mūzikas apskatnieks un dīdžejs var būt noderīgs pandēmijas un kara frontē?

– Lūk, rakstīšana pandēmijas laikā gan man likās kā rakstīšana tukšam gaisam, jo tik pat kā nevienu cilvēku neredzēju. Aizsūti rakstu, redzi, ka tas nopublicēts, pēc tam redzi, ka honorārs pārskaitīts. Vai to kāds izlasīja? Iespējams, bet to es nezinu. Pandēmija bija klusuma laiks, kad mūziku spēlēt kā dīdžejam nebija ļauts, un arī kara gadījumā mūzika apklust, jo sprādzieni ir skaļāki par jebkuru mūziku.

– Ko publika nezina par mūzikas biznesa aizkulisēm? Reiz stāstīji, kā štruntu “Strēlniece” (vienu skropstu piever, pēc tam otru ver…) mākslīgi pataisīja par hitu.

– Lielais mūzikas bizness balstās uz masu psihozes veidošanu – tiek radīta mūzika, “kuru tu nedrīksti nedzirdēt, jo to klausās visi”. Nav tā, ka visi megakoncertu apmeklētāji ir šīs mūzikas cienītāji, liela daļa vienkārši iet, jo iet visi, baidoties palikt vieni un nesaprasti. Mazajos koncertos spēlējošie gan zina, ka visi, kas atnākuši, patiešām grib viņus dzirdēt, nevis vienkārši atnākuši kādam līdzi, lai kopā jautrāk. Jā, “Strēlnieci” popularizēja un padarīja par hitu tolaik jau bijušais “Prāta vētras” menedžeris, lai pierādītu, ka arī mūsu lielāko popzvaigžņu slava ir viņa pūliņu un prasmes rezultāts. Nesen viņš to mēģināja atkārtot ar grupu “Sub Scriptum”, bet šoreiz neizdevās, jo tur nebija pat viena hita potenciāla. Arī tā gadās.

– Vai ir paņēmieni, kā klausītājs parastais var attīstīt savu mūzikas gaumi, lai patīk arī kaut kas vairāk par “Ballējam, neguļam”? Ko iesaki izlasīt par mūziku – kādas biogrāfijas, monogrāfijas?

– Es ar visiem sev pieejamajiem paņēmieniem arī operēju. Spēlējot kā dīdžejs, priecājos par katru cilvēku, kurš, patīkami pārsteigts, pienāk klāt un jautā: kas tā ir par foršu dziesmu, kas pašlaik skan?

Priecājos par to, ka kaut ko jaunu sev atklāj cilvēki manā festivālā “Kartupeļpalma”, to pašu daru raidījumā “Zibens pa dibenu”, un visu raidījumu arhīvs veido aspjomīgu datubāzi par vērtīgāko, kas noticis latviešu mūzikā, – nu jau ir krietni pāri diviem simtiem raidījumu ar intervijām un apskatāmo albumu fragmentiem. Tāpat arī rakstot, cik nu izdevēji ņem pretī, nepazaudējot savus lasītājus, cenšos iepazīstināt ar māksliniekiem, kuri man liekas nozīmīgi.

– Ar kuru mūzikas leģendu Tu gribētu aprunāties pie alus/vīna/konjaka glāzes vai bez tās? Ko vēlētos no viņa uzzināt?

– Tas jau ir noticis, satiekoties ar Lū Rīdu, Borisu Grebenščikovu, Braienu Molko no “Placebo”, Mārtinu Goru no “Depeche Mode”. Pašas sarunas ir otršķirīgas – svarīgs ir acu kontakts un apjausma, ka saprotam viens otru arī bez vārdiem. Šīs sajūtas ir brīnišķīgas. Viņi ar mani ir runājuši savā mūzikā, un tur ir viss, ko ir vajadzējis par viņiem uzzināt. Savukārt vietējās slavenības – piemēram, Ingus Baušķenieks, Juris Kulakovs, Valts Pūce, Mārtiņš Brauns, Raimonds Lagimovs (“Inokentijs Mārpls”), Uldis Timoško (“Zig Zag”) – no pielūgtiem elkiem ir kļuvuši par maniem draugiem, un tas ir tieši mūzikas dēļ.

Es pat nezinu, ko vēl gribētu satikt. Gan jau tos, kuri par leģendām vēl tikai kļūs, jo arī jaunu mūziķu vidū tādus saskatu. Ja nekļūs par leģendām globālā vai vismaz Mežaparka estrādes mērogā, tad nelielā savas mūzikas mīļotāju pulciņā arī var iemantot leģendas statusu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.