Menu
 

Diriģents Andris Nelsons atsācis spēlēt savu pirmo mūzikas instrumentu Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Diriģents Andris Nelsons, pat esot prom no Latvijas, interesējas, kas notiek viņa dzimtenē. "Manuprāt, rīdzinieki jau sen ir pelnījuši akustisko koncertzāli, kur varētu pulcēties cilvēki no visas pasaules," uzskata diriģents. Diriģents Andris Nelsons, pat esot prom no Latvijas, interesējas, kas notiek viņa dzimtenē. "Manuprāt, rīdzinieki jau sen ir pelnījuši akustisko koncertzāli, kur varētu pulcēties cilvēki no visas pasaules," uzskata diriģents. Foto: Gert Mothes; Andra Dzenīša arhīvs

Izcilais latviešu diriģents Andris Nelsons pēc sešu gadu pārtraukuma atkal viesosies Latvijā, šoreiz trijos koncertos – 13. un 14. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā un 16. oktobrī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" – uzstājoties kopā ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri, operdziedātāju Kristīni Opolais un trompetistu Hokanu Hardenbergeru. Turklāt, lai gan darbs un karjera divkārtējo "Grammy" balvas laureātu aizvedusi tālu pasaulē, dodot iespēju viņam strādāt ar pasaules labākajiem orķestriem, Andrim aizvien rūp tas, kas notiek Latvijā. Par to arī mūsu sarunā.   

– Kad savulaik 24 gadu vecumā izvēlējāties diriģenta ceļu, vai varējāt iedomāties, ka reiz stāvēsiet pasaules lielāko orķestru priekšā? Vai atceraties brīdi, kad sapratāt, ka jūs savaldzinājis gan diriģenta zizlis, gan trompete?

– Es nekad to nevarēju iedomāties, taču diriģēšana man vienmēr bija liels sapnis. (Smaida.) Kad man bija pieci gadi, Latvijas Nacionālajā operā redzēju Vāgnera "Tanheizera" iestudējumu. Atceros, ka mani ļoti fascinēja diriģents – cilvēks, kurš stāvēja orķestra priekšā un kuram mūziķi klausīja, izspēlējot katru muzikālo frāzi. Runājot par trompeti... Šo instrumentu, ko mīlu vēl līdz pat šai dienai, sāku apgūt zēna gados, un varu atzīties, ka sākotnēji mans mērķis bija kļūt par profesionālu trompetistu. Kad ieguvu trompetista vietu Latvijas Nacionālās operas orķestrī, turpināju diriģēšanas studijas Sanktpēterburgā, jo es nekad netiku atmetis sapni par diriģēšanu. Esmu ļoti pateicīgs par tām iespējām, kas man tika dotas, un zināšanām, ko esmu saņēmis, lai tagad varētu diriģēt lielos pasaulslavenos orķestrus, bet, protams, ambīcijas un mērķis darīt to pēc iespējas labāk nekad nezudīs. Ceļš, ko esmu nogājis šīs desmitgades laikā, atskatoties pašam šķiet pārsteidzošs.


"Šo instrumentu, ko mīlu vēl līdz pat šai dienai, sāku apgūt zēna gados, un varu atzīties, ka sākotnēji mans mērķis bija kļūt par profesionālu trompetistu," atzīst Andris Nelsons.

– Beidzamajos gados Latvijā viesojaties samērā reti, bet allaž tās ir interesantas un košas muzikālās programmas. Kā izvēlējāties skaņdarbus, kas skanēs šīs nedēļas trijos koncertos Rīgā un Liepājā? 

 Koncertprogrammu veidošana vienmēr ir radošas diskusijas starp orķestri, menedžmentu un mani. Latvijas koncertos atskaņosim Gustava Mālera 1. un 5. simfoniju, un nekad neesmu slēpis, ka Mālers, kurš bija gan komponists, gan diriģents, man ir īpaši tuvs. Viņa skaņdarbi piepilda gan klausītājus, gan mūziķus ar emocijām un lieliski parāda arī orķestra iespējas. "Gewandhaus" orķestra skaņas skaistais caurspīdīgums Mālera simfonijās parādīs orķestra īpašo kvalitāti, tāpēc es tiešām no sirds ceru, ka klausītāji sajutīs tikpat daudz prieka cik es pats, diriģējot šos skaņdarbus. Latvijas koncertos Latvijas Nacionālajā operā skanēs arī Čaikovska dvēseliskā mūzika un ārijas, ko izpildīs operdziedātāja Kristīne Opolais, kā arī Cimmermana slavenais koncerts trompetei, kuru atskaņos trompetists Hokans Hardenbergers. Šis skaņdarbs ir pārpilns ar dažādām tēmām, ar cīņu un tieksmi pēc garīguma. Programmā iekļauts arī latviešu komponista Andra Dzenīša opuss "Māra", kas oktobra sākumā jau izskanēja Leipcigā. Esmu patiesi gandarīts, ka šis darbs, kas, manuprāt, raksturo latvieša dvēseli, skanēs arī Rīgā un Liepājā. Mēs gribējām piedāvāt mūsu klausītājiem bagātīgas un skaistas programmas, kas atspoguļotu "Gewandhaus" orķestra mūziķiem raksturīgo plašo krāsu spektru, skaistumu un emocijas.

– 14. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā muzicēsiet kopā ar izcilo trompetistu Hokanu Hardenbergeru. Ņemot vērā to, ka pats reiz sākāt savu mūziķa karjeru kā trompetists, vai joprojām mēdzat uzspēlēt koncertos šo instrumentu? 

– Pirms dažiem gadiem Hokans man uzdāvināja trompeti, un es sāku atkal apgūt šā instrumenta spēli, taču šobrīd man tas ir vairāk kā hobijs vai pat gandrīz kā joga un iespēja meditēt, lai es varētu atrast savu iekšējo līdzsvaru. Laiku pa laikam es spēlēju kaut ko mazu un jautru, bet publiski trompeti nesen spēlēju pasākumā "Klassik Underground" Leipcigā, kur mēs – Hokans, "Gewandhaus" mūziķi un es – piedāvājām dažādu repertuāru. Oktobrī, kad beigsim koncertceļojumu, atkal visi kopā uzstāsimies Dortmundē.

– Ar kādām izjūtām gaidāt uzstāšanos Liepājas «Lielajā dzintarā» 16. oktobrī, un vai jau esat novērtējis šīs koncertzāles akustiku?

– Šī būs mana pirmā uzstāšanās Liepājas koncertzālē, un es jau esmu ļoti priecīgs, ka kopā ar orķestri varēšu novērtēt šīs zāles akustiku.

– Esat muzicējis teju visā pasaulē, visos kontinentos, tāpēc varat salīdzināt ne tikai koncertzāles, bet arī publiku. Kurā pasaules malā, jūsuprāt, ir visatsaucīgākie klausītāji, kur ir vislabākās koncertzāles?

– Pasaulē ir tik daudz brīnišķīgu koncertzāļu, piemēram, Elbas filharmonija Hamburgā, Berlīnes filharmonija vai Vīnes «Musikverein», bet es noteikti pieminētu arī «Gewandhaus» koncertzāli Leipcigā. Tā ir ideāla vieta, kas var izcelt brīnišķīgā «Gewandhaus» orķestra izcilo sniegumu. Nepārspējama akustika ir arī Bostonas simfoniskā orķestra zālē. Atceroties Rīgas opernamu, par kuru man ir tik daudz skaistu atmiņu, es patiešām domāju, ka cilvēki Rīgā jau sen ir pelnījuši īpašu akustisko koncertzāli, kas būtu pieejama cilvēkiem no visas pasaules un kur latvieši varētu turpināt saglabāt savu identitāti un kultūras un muzikālo mantojumu, ar ko patiesi varam lepoties. Runājot par klausītājiem – manuprāt, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā mēs uzstājamies, darām to ar prieku un gūstam gandarījumu no tā, ja cilvēkiem mūsu uzstāšanās ir patikusi un viņi ar to ir apmierināti.

– Nu jau diezgan ilgus gadus esat prom no Latvijas. Vai atrodat laiku pasekot līdzi norisēm savā dzimtenē, un kas ir tās lietas, kuras jūs satrauc un liek aizdomāties visvairāk?

– Jā, daudzus gadus esmu strādājis ārpus Latvijas, esmu ļoti laimīgs, ka varu strādāt ar diviem brīnišķīgiem orķestriem, un galvenokārt esmu aizņemts ar muzikālajām aktivitātēm. Taču cenšos būt informēts un sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē, tostarp – norisēm Latvijā. Pasaulē valda satraukums par daudz ko, un tas ir pamatoti, taču, manuprāt, runājot par Latvijas nākotni, mēs nekad nedrīkstam aizmirst savu mantojumu, kultūru un mūziku. Es noteikti aicinātu saglabāt modrību, runājot par muzikālo izglītību, un mans ieteikums būtu – padariet to par obligātu jauniešu izglītības daļu!

– Daudzi latviešu mūziķi, uzstājoties citur pasaulē, allaž uzsver, ka ir no Latvijas. Vai arī jums joprojām šķiet svarīgi to pieminēt, un vai sevi aizvien uzskatāt par Latvijas patriotu?

– Lai arī es vienmēr esmu un būšu saistīts gan ar Latviju, gan latviešu valodu, kultūras mantojumu un vēsturi, kam varu pateikties par to, kas esmu, un to, par ko esmu kļuvis, mūzikai tomēr piemīt universāla valoda un identitāte. Sadarbojos ar orķestriem dažādos kontinentos, un es vēlos būt daļa no globālas organizācijas. Tāpēc pareizāk būtu teikt, ka esmu mūzikas patriots.

– Kādā intervijā pirms vairākiem gadiem runājām arī par to, kā jums pietrūkst, esot prom no Latvijas. Toreiz teicāt, ka tas ir sieriņš «Kārums» un latviešu rupjmaize…

– Man joprojām pietrūkst daudz kā – garšīgu ēdamlietu, latviskās ainavas, arī man tuvo un mīļo cilvēku, kurus satieku loti reti. (Smaida.)

– Operdziedātāji mēdz teikt, ka viņiem ir sapņu lomas, kuras viņi gribētu dziedāt. Vai arī diriģentiem ir skaņdarbi, kurus viņi sapņo kādreiz dzīvē nodiriģēt?

– Ir tik daudz operu un simfoniskās mūzikas skaņdarbu, kurus jau daudzkārt esmu diriģējis, taču joprojām ir daži skaņdarbi, kurus es neesmu diriģējis, bet ļoti vēlētos to izdarīt. Taču vispār uzskatu, ka katrs pazīstams skaņdarbs drīzāk ir diriģējot jāpiepilda ar jauniem atklājumiem; tā pašreiz ir mana galvenā vēlme un interese.

– Latviešu mūziķi, diriģenti un operdziedātāji ir tie, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē. Vai esat mēģinājis sev un citiem izskaidrot šo fenomenu?

– Es piekrītu, ka latvieši ir ļoti talantīgi mūzikā, taču patiešām domāju, ka tas ir ļoti spēcīgas izglītības sistēmas rezultāts. Piemērs ir mana paaudze: daudz apmācības, daudz disciplīnas, un tas kopā ar nepieciešamo talantu veido lieliskus un spēcīgus mūziķus. Tiesa, es uzskatu, ka tas attiecas arī uz jebkuru jomu ārpus mūzikas.

– Kas jums šķiet vissvarīgākais, lai piekristu strādāt ar kādu konkrētu orķestri, – šā mākslinieciskā kolektīva augstais līmenis, atrašanās vieta, mūziķu cilvēciskās īpašības vai iespēja īstenot kādu grandiozu muzikālu ideju?

– Man tiešām ir paveicies, ka manā dzīvē ir ienākuši tādi pārsteidzoši orķestri! Mūsu prioritāte vienmēr bija radīt mūziku visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, domāt par klausītāju auditorijas paplašināšanu, kā arī par to, lai dažādās pasaules pilsētās uz koncertiem uzaicinātu arvien vairāk cilvēku. Tie bija mūsu mērķi, ko piepildījām ar brīnišķīgu smagu darbu mājās, regulārām koncerttūrēm, lai orķestra darbu popularizētu pasaulē. Uzticībai un cieņai citam pret citu un visiem komandas darbiem ir būtiska nozīme, lai visas šīs ambīcijas būtu iespējams īstenot.

– Pirms vairākiem gadiem, viesojoties Latvijā ar Birmingemas simfonisko orķestri, koncerta noslēgumā atskaņojāt Emīla Dārziņa «Melanholisko valsi». Vai pasaulē popularizēt izdodas arī citu latviešu skaņražu darbus?

– Tagad, kad esam izveidojuši unikālu aliansi starp «Gewandhaus» orķestri un Bostonas simfonisko orķestri, mums ir iespēja pasūtināt un izdot dažādu mūsdienu komponistu jaundarbus, ieskaitot latviešu komponistu darbus. Jau minēju sadarbību ar Andri Dzenīti šogad, bet nākamajā sezonā tas būs Artura Maskata skaņdarbs.

– Šogad Latvija svin simto dzimšanas dienu un arī jums pašam 18. novembrī gaidāma visnotaļ nozīmīga jubileja… Ko vēlat Latvijai, ko – sev?

– Es vēlos, lai latvieši saglabātu savu kultūras identitāti, kas ir tuva viņu sirdij, un turpinātu priecāties Dziesmu svētkos un mūzikas pasākumos. Savukārt man vissvarīgāk ir, lai es un man tuvie cilvēki būtu veseli.


Kopš slavenais trompetists Hokans Hardenbergers (no kreisās) uzdāvināja Andrim Nelsonam (centrā) trompeti, viņš atkal ir atsācis spēlēt savu pirmo mūzikas instrumentu. "Man trompetes spēle ir kā joga un meditācija," atzīst Andris Nelsons.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.