Menu
 

Guntars Godiņš: Eposos ir nācijas spēka vārdi Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Ar dzejnieku un atdzejotāju Guntaru Godiņu sarunājos jau pirms ilgāka laika multimediālās grāmatas “Kurbads. Latvju varoņstāsts” atvēršanas pasākumā, taču gadu mijā ir vērts atskatīties uz aizvadīto gadu, arī izvērtējot to no nācijas veidošanās un nobriešanas skatpunkta. Guntars Godiņš Anša Lerha-Puškaiša pierakstīto tautas pasaku par Kurbadu pārstāstījis jaunā – mūsdienīgā un daudz īsākā – versijā, mijiedarbojoties ar mākslinieces Sindijas Ančas ilustrācijām un “Skyforger” dziesmu tekstiem. Šī saruna par tumsas un gaismas cīņām līdzīgi kā folklora nekad nekļūs neaktuāla. Un, ja meklējat tiešām kvalitatīvu un latviski stipru Ziemassvētku dāvanu, ņemiet šo grāmatu – tā nekad nekļūs veca.

– Publiskajā uzrunā sacīji, ka šim darbam tevi uzrunāja politiķis Imants Parādnieks, jo šīs grāmatas koncepts ir tieši viņa ideja.

– Jā, bet sākumā man izdevās atrunāties. Biju tikko pabeidzis milzu darbu ar igauņu eposu “Kalevdēls”, negribēju uzreiz ķerties pie otra tik fundamentāla darba. Taču Imants viltīgi visas tiesības mani pierunāt atdeva sievietei. Un sieviete pierunāja. Tā bija Vija (izdevniecības “Zvaigzne ABC” īpašniece Vija Kilbloka, – G.R.).

– Vai tas, ka šim darbam uzrunāja Imants, bija mulsinoši? Jo viņš ir politiķis. Varbūt tāpēc  atteici?

– Nē, kāpēc? Viņš taču politiku te nejauca iekšā. Folklora un šāda mūzika ir viņa neviltota interese, tāpat sena ir viņa sadarbība ar mūzikas grupu “Skyforger”. Imantam izdevās ļoti laba sadarbība arī ar mākslinieci, un rezultāts ir lielisks. Mums netrūkst politiķu, kas nedara vispār neko, bet Imants ir aktīvs. Viņš ir dedzis par šo ideju, runājis, pierunājis. Apbrīnojami, kā viņam tas ir izdevies! Un tā nav nekāda mazsvarīga ideja – tā ir moderna grāmata, ļoti nepieciešama un aktuāla tieši pašlaik, kad Ukrainā notiek karš. Varoņstāsti ir vajadzīgi. Tikpat labi šis projekts varētu būt veltīts Ukrainai.

– Māksliniece savā uzrunā sacīja, ka bija jau sākusi darbu pie ilustrācijām, kad sākās karš Ukrainā. Vai tas, ka šo grāmatu vajadzēja tieši tagad, ir vibrējis gaisā? Tev kā eposu pētniekam vajadzētu to saprast.

– Eposs ir savā ziņā zīlnieks. Eposā ir attēlots tas, kas noticis pagātnē. Piemēram, “Kalevalā” ir aprakstīta meteorīta nokrišana. Bet tikpat labi eposs var paredzēt nākotni, jo mītam nav reālā laika, tas ir mītiskais laiks. Tikpat labi viss aprakstītais varēja notikt ļoti, ļoti sen vai notikt pašlaik.

– Taisnība – eposi dzīvo cauri gadu simtiem un tūkstošiem. Kamēr autors N. var uzrakstīt romānu, tajā brīdī kļūt populārs, bet jau salīdzinoši drīz aizmirsts, ko nevar teikt par eposiem.

– Eposs – tā nav tikai autora izdoma. Kurbads nav arī tīri Lerha-Puškaiša izdoma, tas ir autentisks materiāls, kas tiek pierakstīts un literāri apstrādāts. Ir jābūt folkloristam, kas saprot, kā šādu materiālu var apstrādāt. Tā ir noticis ar Kurbadu Lerha-Puškaiša apstrādē, tā noticis arī ar Pumpura Lāčplēsi. Vai arī Raiņa Lāčplēsi. Līdzīgi arī ar somu folklorista Eliasa Lenrūta “Kalevalu” un Frīdriha Reinholda Kreicvalda radīto igauņu eposu “Kalevdēls”. Viņi ir savas tautas mutvārdu tekstu pierakstītāji, vēsturisko notikumu, domāšanas un mentalitātes hronisti. Tādēļ šādi klasiskie, kanoniskie teksti ir spēcīgi.

Eposos ir nācijas spēka vārdi, tur ir iekodētas formulas. Līdzīgi kā tautasdziesmās, kur reālais teksts nav tikai teksts, bet arī valodas ornaments. Tautasdziesmas nav buramvārdi, bet savā ziņā tās ir ļoti līdzīgas buramvārdiem. Ja mēs latviešu tautasdziesmu uzrakstām kaut kā citādi, šis teksta ornaments un paslēptais kods izjūk. Tautasdziesmā svarīga ir gan poētika – ritms, zilbju skaits, valodas muzikalitāte –, gan arī domāšanas veids, kas atšķirībā no vairāku citu tautu senajām dziesmām ir ļoti ētisks. Filozofija un ētika ir latviešu folkloras pamatā. Es neticu vēsturei, jo vēsture vienmēr ir idealizēta un atkarīga no tā, zem kādām debesīm par to runā. Es ticu mītam, mitoloģijai, jo tas ir gadu gadiem aprobēts stāsts. Tas ir vēstījums, ko nododam no paaudzes paaudzē. Kāpēc šis tālāk nododamais pārdzīvojums, doma un sacītais ir tik spēcīgi? Tāpēc, ka senajos tekstos viss liekais ir atmests.

– Kāpēc tomēr piekriti pieķerties Kurbada mūsdienīgošanai?

– Folkloras variācijas ir ļoti svarīgas. Tautas stāsts, pasaka, teika, tautasdziesma piedzīvo nemitīgu atkārtojumu. Radīto tekstu stāstītājs papildina ar savu emociju, ar notikumiem, kas norisinās blakus, arī ar savām interpretācijas spējām. Gatavojot šo Kurbada grāmatas variantu, biju ierobežots it kā starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses – mākslinieces zīmējumi, no otras – “Skyforger” teksti. Trešais bija arī ierobežojums apjomā, tāpēc mēģināju atskaldīt lieko. Es šo pasaku pārstāstīju koncentrēti. Vietumis šo to izmainīju, jo, kā zināms, Puškaiša versijā Kurbads iet bojā un arī neatdzimst citā varonī. Sarunās ar šajā projektā iesaistītajiem piedāvāju iet mazliet citu ceļu, tāpēc jaunajā versijā Kurbadam ir dzimis dēls, kurš tad kļūst par varoņa idejas nesēju nākotnē.

– Ko vēl izdarīji ar Puškaiša darbu?

– Ieviesu pasaules radīšanas ainu, kuras tur nebija.

– Tā izdevusies ļoti skaista, jā.

– Bez tās eposs jeb varoņpoēma neeksistē – ir jārada pasaule, tie ir strikti noteikumi. Guntis Pakalns minēja, ka, lasot Puškaiša Kurbadu, arī viņam šķitis, ka šajā stāstā trūkst šādas ainas. Pasaules radīšanai izmantoju velna un Dieva dialogu. Sāku ar tautasdziesmu “Uz akmeņa”, jo šajā versijā pasaule tika radīta, Dievam stāvot uz akmens, no dūņām, ko virspusē uznes velns. Dažādās mitoloģijās pasaule tikpat labi var rasties arī no olas, kā tas ir igauņiem un somiem. Kurbada varoņstāstā pasaules radīšanu saistīju ar labā un ļaunā dialogu. Kurbads, protams, nav Dievs. Tādiem varoņiem, kādi ir Kurbads, Lāčplēsis vai Kalevdēls, piemīt arī ne tik glorificētas rakstura iezīmes. Atkarīgs, no kuras puses mēs skatāmies uz šādiem varoņiem.

– Vai – kurš skatās. Kura acīm tiek vērtēts.

– Jā, jo kāds no tiem, ar ko Kurbads cīnījās, noteikti domā: “Ak, šis velns nešķīstais! Nocirta man visas galvas!”  Domāju, te pētniekiem ir ko pētīt. Pat šādā tekstā, kas domāts jauniešiem, pētnieks atradīs konkrētus pieturas punktus un savīs kopā ar teorijām, ko vispār nozīmē veidot varoņstāstu. Jo pastāv noteikumi. Pat lasot seno “Eddu”, ko tulkojis Uldis Bērziņš, latvietis saskatīs līdzības ar mūsu folkloru. Tas tikai nozīmē, ka cilvēks ir ierobežots savā domāšanā un izjūtās. Vienalga, kur mēs atrastos – Īrijā, Somijā vai Latvijā –, varoņtēlus atradīsim visu tautu eposos.

– Kāpēc Puškaiša Kurbads nekļuva tikpat slavens cik Raiņa Lāčplēsis? Abi taču tapa faktiski vienlaikus. Vai tas bija elites jautājums? Jo Rainis bija elitē, kamēr Puškaitis – lauku skolotājs.

– Es domāju, tas varētu būt arguments. Jo arī Rainis domāja par Kurbadu, tomēr pieķērās Lāčplēsim. Neuzskatu, ka Raiņa Lāčplēsis ir tas labākais darbs. Gribam vai negribam, bet tieši Pumpurs ir mūsu, latviešu, eposa tēvs. “Lāčplēsi” es uzskatu vairāk par poētisku poēmu, nevis par klasisku eposu, kādi ir somiem un igauņiem.

– Pirms pieciem gadiem metāloperu “Kurbads. Ķēves dēls” Limbažos nospēlēja “Skyforger”. Tagad ir jauna, mūsdienīga grāmata ar dzīvu mūziku un digitālu papildsaturu, kas projicējas lasītāja telpā. Vai varētu pavērsties otrādi – ka Kurbads aiziet priekšā Lāčplēsim?

– Jā, tā var notikt. Tāpēc, ka Lāčplēsis ir jau labi zināms un aprobēts. Ir rokopera ar Māras Zālītes tekstiem un kas tik vēl ne. Un tas ir ļoti pozitīvi, jo tas nozīmē, ka klasiskais, kanoniskais teksts dzīvo. Tas ir kā rāmis, ar kuru var darīt, ko grib, pat ironizēt. Nevajag klasiskos tekstus sargāt vai kratīt ar pirkstu un teikt: “Tā nedrīkst!” Visu drīkst. Piemēram, igauņi ironizē par Kalevdēlu. Andruss Kivirehks uzrakstīja lugu, kas izsmej Kalevdēlu, dzejnieks Svens Kivisildniks uzrakstījis ironisku dzejas grāmatu, un senais teksts atkal turpina dzīvot.

– Guntis Pakalns savā uzrunā šodien teica, ka ar dažām īpašībām Kurbads ir pārāks par Lāčplēsi. Piekrīti?

– Piekrītu, Kurbads ir spēcīgāks. Manuprāt, viņa cīņa ir konkrētāka. Kurbads zina, pret ko viņš cīnās. Lāčplēsim ir liela problēma – viņš netiek galā ar Spīdalu, ar viņas gudrību, ar viltību. Viņam arī nav īsti skaidras motivācijas. Labi, tur parādās Melnais Bruņinieks, un Lāčplēsis viņu iegāž Daugavā, bet līdz tam Lāčplēša motivāciju cīnīties mēs pat neredzam. Turpretī Kurbads atbrīvo no mošķiem nolādēto māju, kas tikpat labi var simbolizēt valsti. Varētu daudz filozofēt, salīdzinot Lāčplēsi ar Kurbadu, un es domāju, ka to arī darīs, jo Kurbads tiešām bija putekļiem apaudzis darbs uz Lāčplēša fona. Tagad varbūt radīsies dialogs. Varbūt kāds uzrakstīs poēmu, kur Kurbads satiekas ar Lāčplēsi?

– Tas gan būtu interesanti! Pieminēji Spīdalu. Arī Kurbadā ir ļoti interesants un spilgts sievietes tēls – čūska ragana. Ko tu iedomājies kā prototipu, rakstot savu versiju?

– Ždanoku. (Smejas.)

– Nopietni?

– Nē, tas tāds jociņš. Es domāju par čūsku kā tādu. Čūska ir radības simbols. Tas ir arī pasaules radīšanas simbols. Viens no spēcīgākajiem sieviešu tēliem šajā pasakā, ko nemaz tik viegli nav nobendēt. Un viņa ir viltīga. Ja pati netiek galā, laiž cīņā savus rokaspuišus.

– Kas ir šodienas pūķi? Un kāpēc vispirms jānocērt trīs galvas, tad to kļūst aizvien vairāk?

– Tas nozīmē, ka, iznīcinot ļaunumu, tas nepazudīs! Domājat, mēs nogalināsim pūķi un viss būs kārtībā? Nē. Jēkabpilī savā uzrunā Ukrainas atbalstam es teicu, ka gandrīz katrā krievā sēž viens maziņš Putins. Kā tādā matrjoškā. Un, kamēr mēs netiksim vaļā no šīs tautas iekšējiem putiniem, tikmēr nekas arī nemainīsies. Jo ārējā ļaunuma likvidācija nenozīmē iekšējās cīņas uzvaru. To Putinu, kas gandrīz katrā krievā sēž iekšā, to domāšanas veidu vajadzētu likvidēt, atbrīvoties no tiem, kas to uztur un vairo. Tikai tā var kaut ko mainīt.

– Runā, ka tur varētu palīdzēt Vācijas piemērs. Pēc Otrā pasaules kara, lai nogalinātu iekšējo Hitleru vāciešos, izmantoja šoka terapiju – vācu tautai rādīja foto un video ar viņa pastrādātajām zvērībām, ainas no nāves nometnēm. Nostrādāja efektīvi.

– Domāju, ka krieviem tas nepalīdzēs. Krievi ir radījuši lielu melu fabriku. Tik daudz samelot – to var tikai un vienīgi  krievs gan toreiz Padomju Savienībā, gan arī tagad Krievijā. Tikai! Uz melu bāzes viņi savus melus padara par baltiem. Te atkal ir stāsts par baltajiem meliem, ar kādiem mēs sastopamies arī folklorā. Jāapzinās, ka jebkuru melu palaišana pasaulē ir nelabojama kļūda. Palaistie meli riņķo apkārt. Kāds tic, kāds netic, bet Krievijā trūkst kritiskās domāšanas, tāpēc tur meliem tic gandrīz visi. Kaut kas var mainīties tikai tad, ja krievu cilvēks atbrīvosies no impēriskā domāšanas veida.

Mēs naivi domājam, ka, ja sakausim karaspēku, nogalināsim Putinu, viss būs kārtībā. Nekas nebūs kārtībā. Lai atbrīvotos no Putina sevī, ir vajadzīgs reālais laiks – te vairs ar mītisko laiku nepietiek. Mēs redzam, ka nolikt ziedus uz tā falšā pieminekļa (sarunas laikā Uzvaras piemineklis Pārdaugavā vēl nebija demontēts, – G.R.) nāk mazi bērni – viņi to impērisko domāšanu pārmanto.

Pirms ilgāka laika es strādāju Latvijas vēstniecībā Igaunijā, kas atradās piecdesmit metrus no toreiz vēl nedemontētā Aļošas pieminekļa. Redzēju, kā rodas arvien jauni un jauni kara veterāni, lai gan viņiem jau sen vajadzētu būt zem zemes. Bet viņi ir un ir, nāk un nāk, it kā atjaunotos vai atdzimtu. Tā šķiet, ka viņi ir nemirstīgi, un nemirstīga ir arī viņu impēriskā domāšana.

– Savā prātā turpinu domāt par pūķa galvu vairošanos… Ko vēl tas varētu simbolizēt? Varbūt to, ka uzvarēta kauja vēl nav uzvarēts karš?

– Jā, arī tas. Bet, manuprāt, jādomā, kā atbrīvoties no ļaunuma. Labi, tu esi nocirtis pūķim visas galvas, bet kas pēc tam notiek tevī pašā? Jebkurā, kurš cīnās, mīt sava deva ļaunuma, tāpēc arī pretinieks atdzimst un atdzimst, jo nav sevī uzvarējis ļaunumu. Man tuva ir budistu domāšana. Buda ir teicis, ka visnelaimīgākais ir uzvarētājs. Protams, budisma pamatā ir paradoksālā domāšana, un paradokss ir viens no domāšanas eliksīriem. Paradokss tevi izsit no sliedēm, un tu sāc domāt, kurš ir pareizais ceļš, kas notiek ar mani un tā tālāk. Kamēr neesi pārsteigts, tu nedomā.

1 komentārs

  • Skolnieciņš
    Skolnieciņš Pirmdiena, 26 Decembris 2022 18:16 Komentāra saite

    Skandināvu Dievam Odinam – Visa Tēvam – ir daudz vārdu. Jūles svētku nosaukums (angliski: Yule) nāk no Dieva Odina vārda Jól jeb Jólnir. Šajos svētkos ticīgie lūdz Dievam Odinam aizsardzību, lai Dievs Odins pasargātu ļaudis no ļaunajiem gariem un visādiem nešķīstajiem. Un Dievs Odins uzklausa cilvēku lūgšanas un dāva savu dievišķo aizsardzību. Jūles svētki lieliski der pagāniem (daudzdievjiem) un arī ateistiem (bezdievjiem). Šie svētki ir visai lustīgi. Tos svin 12 dienas. Galvenais ir ticēt labajam un nezaudēt cilvēcību. Vispārcilvēcīgās vērtības ir labas līdzpastāvēšanas pamatā. Ticēsim senajiem Dieviem un tapsim svētīti!!!
    Ar cieņu, Skolnieciņš
    ©Skolnieciņš 1999-bezgalība :-)
    Skolnieciņš® ™Skolnieciņš
    P.S. Jūles svētkus (angliski:Yule) 2022. gadā svin no 21. decembra līdz 2023. gada 1. janvārim. Tas ir lieliski.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.