Menu
 

Gunta Liepiņa-Grīva: Gleznošana ir mans dzīvesveids Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Vēl tikai līdz 10. janvārim Ādažu Kultūras centrā var apskatīt gleznotājas Guntas Liepiņas-Grīvas 80 gadu jubilejai veltītu personālizstādi “Garciema stāsti”. Tajā aplūkojami 35 mākslinieces darbi, kas tapuši dažādos laika periodos – no 1966. gada līdz pat šim brīdim.

Vārds skatītājiem

“Kāpēc “Garciema stāsti”? Tagad dzīvoju Rīgā, bet lielāko dzīves daļu – no 1974. gada – esmu nodzīvojusi Garciemā, tāpēc tas man ir tik tuvs un mīļš.

Māksliniekam ir tā: kad esi izstādi izlicis, tā vairs nesagādā interesi. Tad vārds ir skatītājiem. Man patīk ar izstādes apmeklētājiem pārrunāt, ko viņi no tās guvuši, kas bijis pats vērtīgākais. Par šīs izstādes organizēšanu paldies manam vismīļākajam cilvēkam – dēlam Patrikam Grīvam, kurš ikdienā darbojas citā jomā – viņš ir mediju eksperts. Man ir milzīgs prieks, ka izstādes atklāšanā piedalījās arī mani dārgumi – mazmeita Luīze, kurai ir četri gadi, un mazdēliņš Filips, kuram ir trīs gadiņi. Šajā dzīvē nekas nevar būt svarīgāks par pašiem tuvākajiem. Vīrs mūžībā devās 2005. gadā, bet man joprojām ir māsa, divas krustmeitas un audžumeita. Viņi visi man sagādāja lielu prieku, būdami izstādes atklāšanā. Tā ir mīlestības, sirsnības un enerģijas bumba – cilvēki, kas bija atnākuši. Tas bija brīnišķīgs brīdis,” par izstādes atklāšanu saka māksliniece, kuras dzīvē šī, protams, nav pirmā un vienīgā izstāde.

Personīgais stils

Izcilā gleznotāja Gunta Liepiņa-Grīva strādā eļļas, akvareļa, pasteļa un citās tehnikās un ir piedalījusies vairāk nekā 50 izstādēs Latvijā un ārpus tās; viņai bijušas arī 14 personālizstādes gan dažādās galerijās Rīgā, tostarp galerijā “A Sūna”, ar kuru māksliniece sadarbojusies daudzus gadus, gan ārpus Latvijas – Parīzē, Valensijā un Hāgā. Guntas Liepiņas-Grīvas gleznas ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fondos, kā arī privātkolekcijās dažādās pasaules valstīs. Viņa veikusi arī divus īpaši nozīmīgus pasūtījumus altārgleznu atjaunošanā: 1994. gadā tapa glezna “Kristus un Sv. Pēteris” Mazirbes baznīcā, 1998. gadā glezna “Kristus dzimšana” baznīcā Ēvelē. Par saviem darbiem saņēmusi prēmijas vairākos tēlotājmākslas konkursos. “Es pat īsti nevaru pateikt, kas tas par stilu, kādā gleznoju. Laikam jau tas ir mans personīgais stils,” smaidot teic Gunta.

Gunta ar ģimeni – vīru Aleksandru Grīvu un dēlu Patriku Grīvu – personālizstādes atklāšanā Rīgā (1993).


Jau bērnībā zināja, ka būs zīmētāja

Māksliniece dzimusi Rīgā kara laikā, 1942. gada 7. novembrī. Kad viņai bija tikai divi gadi, ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Latvijā atgriezās 1947. gadā. “Tāds bija tas manas dzīves sākums – ar karu. Ceru, ka man vairs nekad nevajadzēs redzēt krievu tankus. Tās ir šaušalīgas atmiņas. Kad atgriezāmies, dzīvojām Grīziņkalna rajonā. Man nekad nebija jālauza galva par nākotnes profesiju. Man bija kādi seši gadi, kad mammai teicu: būšu zīmētāja. Viņa jautāja, vai neapniks visu mūžu zīmēt. Teicu, ka neapniks. Ģimenē vairāk bijām saistīti ar mūziku, nevis tēlotājmākslu. Mamma ilgus gadus dziedāja korī, arī mana māsa dziedāja Teodora Kalniņa korī kā soliste. Māsas meita Dita Krenberga ir flautiste. Bet man, kā jau iepriekš minēju, patika zīmēt.  

Kad mācījos piektajā klasē, noliku eksāmenus un iestājos Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, kur, starp citu, vēlāk atgriezos jau kā pedagoģe un pasniedzu speciālos priekšmetus. Tad, protams, bija studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, ko pabeidzu 1968. gadā. Vēlāk arī tur divus gadus strādāju par pedagogu un pasniedzu vakara kursus, ko pārtraucu, kad sāku strādāt skaņuplašu fabrikā “Melodija” pie skaņuplašu noformējuma,” stāsta Gunta.

Svarīga kvalitāte

Un tieši tur, “Melodijā”, atnākot uz darba interviju, jaunā māksliniece satika savu nākamo vīru – izcilo skaņu režisoru, toreiz pirmo Latvijas mūzikas producentu, Rīgas skaņuplašu fabrikas “Melodija” māksliniecisko vadītāju Aleksandru Grīvu. “Tā tas izvērtās ļoti laimīgos 34 gados, ko nodzīvojām kopā Garciemā, kurp pārcēlāmies pēc laulībām. Piedzima dēls. “Melodijā” nostrādāju 10 gadus. Šajā laikā esmu noformējusi ļoti daudz tolaik populāro skaņuplašu vāku, piemēram, epifānijas ar Ziedoņa portretu, tolaik iznākušās Raimonda Paula skaņuplates. Aleksandra princips bija nesamierināties ne ar ko zemāku par augstāko kvalitāti. Šī prasība pēc izcilības, protams, daudzus kaitināja, jo bija nepieciešama vislielākā atdeve, arī sadzīvē, un to viņš iemācīja arī mūsu dēlam. Atceros, ka daudzu plašu noformējumu nācās vairākkārt pārtaisīt, jo kvalitātes prasība bija pati galvenā.

Paralēli turpināju arī gleznot. Izstādēs sāku piedalīties jau 1966. gadā, kad vēl biju studente. Pirmais darbs, ko tolaik aizsūtīja uz Vissavienības izstādi, bija par jūras tēmu – ar nosaukumu “Mols”. Diemžēl man šo darbu nozaga, tas vienkārši pazuda. Pat oficiāli ar Pieminekļu aizsardzības biedrības starpniecību meklēju, bet nekā. 1975. gadā uztaisīju kopiju, tā ir izstādē “Garciema stāsti”,” stāsta māksliniece.

Gunta Liepiņa-Grīva personālizstādes atklāšanā Rīgā kopā ar Džemmu Skulmi (1993).


Katrai gleznai ir savs stāsts

Jautāta, kā rodas idejas darbiem, gleznotāja atzīst, ka tās vienkārši virmo gaisā. “Man pat ir neliels darbiņš, kas saucas “Idejas”, un, ja ienāk plātā kāda laba doma, steidzu to īstenot, pirms to izdarījis kāds cits. Tam, ko daru, ir savs stāsts, arī katrai gleznai ir savs stāsts. Kad strādā ar gleznu, kādā brīdī tā pati, ja tā var teikt, aizved, kurp vēlas. Tas ir ļoti, ļoti interesanti un radoši, kad var rasties kas tāds, ko sākumā neesi plānojis. Ir gleznas, kas izdodas ļoti vienkārši un tā, kā iecerēts, bet ir darbi, ar kuriem tā nenotiek un kad rodas sajūta, ka jāstrādā vēl un vēl.

Kādreiz man vairāk patika gleznot pēcpusdienā, bet nekad neesmu bijusi izvēlīga. Ja gatavoju kādu darbu izstādei, tad ir noteikts termiņš. Vienmēr dodu prioritāti gleznošanai, tādēļ pārējais dažkārt var palikt nedarīts. Esmu gleznojusi pat 11 stundas no vietas, ja ir bijis pasūtījuma darbs. Tagad tas ir grūtāk, nogurstu, tomēr man joprojām ir pietiekami lielas darbaspējas. Daudzi mani darbi ir izklīduši pa pasauli, daudzi nonākuši muzejos un mākslas fondos. Es par visiem saviem darbiem zinu, kur katrs atrodas. Man vienmēr bijis ļoti grūti no tiem šķirties, jo katrs darbs ir ļoti personīgs. Nekad nav bijis darba, ko varētu nosaukt par haltūru, jo tie visi ir gleznoti ar sirdi. Man ir svarīgi būt novērtētai no cilvēkiem, kas man ir svarīgi, kuru dēļ es strādāju. Tas ir tas, kas dod radošo impulsu un sniedz prieku. Esmu darījusi tik, cik esmu varējusi, un tā varēšana nav nemaz tik maza,” saka Gunta Liepiņa-Grīva.

Jautāta, kas palīdz atjaunot radošo enerģiju un gūt iedvesmu tālākajam, māksliniece atzīst, ka tā ir jūra, jo pie tās, dzīvojot Garciemā, aizvadīta lielākā dzīves daļa. Arī tagad, strādājot savā sestā stāva darbnīcā Rīgā, viņa pa logu redz, kā Rīgas ostā ienāk kuģi, – arī šeit jūtama jūras klātesamība. Iespējams, iedvesmu kādam darbam viņa guvusi, piedaloties dažādās izstādēs plašajā pasaulē, iespējams, arī citviet Latvijā, piemēram, skaistajā Ogrē, kur savulaik bieži ciemojusies, jo šeit ar ģimeni dzīvojusi viņas vīra māsa, kādreiz populārā televīzijas diktore Gerda Sinkeviča.  

Novēl vienkārši mieru

“Māksliniekiem ir tā, ka, ja viena personālizstāde pagājusi, ir zināmi secinājumi un skaidrība. Šoreiz man pašai ir zināma pārskatāmība, ko esmu “uzkrāsojusi”. Protams, izdaru secinājumus un zinu, ko darīšu tālāk. Vienmēr ir sakritis tā, ka, ja piesaku sevi un apņemos, ka nu tik būs, rodas kāds likteņa pavērsiens… un es tieku atstādināta. Nevēlos kļūt māņticīga, bet nākotnes plānus negribu iezīmēt. Līdzīgi kā sportā, šobrīd zināmā mērā atrodos finiša taisnē. Laika palicis maz, tomēr ceru, ka šī nebūs pēdējā personālizstāde. Mans laiks bija brīnišķīgs, bet tagad ir cits laiks, un, ja cilvēks to nesaprot, lai paskatās pasē. Man vienmēr ir vairākas iesāktas gleznas un vairākas padomā. Gleznošana – tas ir dzīvesveids. Es vienkārši nevaru to nedarīt.

Ko gribētu šajā gadā sev novēlēt? Lai piepildās tas, ko mēs visi vēlamies – vienkārši mieru. Tas fons, kādā ir jāstrādā visiem cilvēkiem, it īpaši radošajiem, ir briesmīgs, bet ir jāspēj tam stāties pretī, tāpēc ir ļoti svarīgi kultivēt tieši to, kas palīdz dzīvot tādā situācijā. Jānāk priekam, jābūt stingram mugurkaulam, nedrīkst padoties,” saka māksliniece Gunta Liepiņa-Grīva.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.