Menu
 

Dāvis Sīmanis: Es sevi izjūtu piederīgu šai zemei, bet par to nav jārunā skaļi Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
"Žanis Lipke bija mīklaina, pat mistiska personība. Kinoļaudīm patīk par šādiem cilvēkiem uzņemt filmas un viņus pētīt. Dīvaini, ka jau agrāk par Lipki nav tapusi kāda filma," saka kinorežisors Dāvis Sīmanis. "Žanis Lipke bija mīklaina, pat mistiska personība. Kinoļaudīm patīk par šādiem cilvēkiem uzņemt filmas un viņus pētīt. Dīvaini, ka jau agrāk par Lipki nav tapusi kāda filma," saka kinorežisors Dāvis Sīmanis. Foto: publicitātes; no Adrianas Rozes privātā arhīva

Kopš režisora Dāvja Sīmaņa trešās spēlfilmas "Tēvs Nakts" pirmizrādes pagājušas jau vairākas nedēļas, un šajā laikā tā kļuvusi par vienu no skatītākajām simtgades filmām. Tiesa, režisora domas jau ir pie nākamā darba – absurda komēdijas par noslēpumaināko latvieti Pēteri Mālderi, kuras filmēšana sāksies nākamgad. Turklāt ik pa brīdim Dāvis ļaujas izaicinājumam strādāt pie kāda vērienīga koncerta režijas, jo šī pieredze un izaicinājums, viņaprāt, lieliski noder, strādājot pie filmu veidošanas.

– Ar ko jums šķita interesants stāsts par Žani Lipki – cilvēku, kurš Otrā pasaules kara laikā izglāba vairākus desmitus ebreju?

– Tas, ka šajā cilvēkā apvienojas dažādas rakstura īpašības un pretrunīgas darbības. Var teikt, ka viņš ir mīklaina, pat mistiska personība... Biju pārsteigts, ka Žaņa Lipkes tēls kino nav parādījies agrāk, bet tas, iespējams, saistīts ar nevēlēšanos domāt par neērtām vēstures lappusēm. Un iespējams, ka bija nepieciešami 28 neatkarības gadi, lai sabiedrība vismaz no kaut kāda skatpunkta sāktu pētīt notikumus, kas norisinājās Otrā pasaules kara laikā šeit, Latvijā, un kuros Žanis Lipke piedalījās.

– Manuprāt, arī padomju laikā viņu īpaši nepieminēja…

– Pāris publikāciju par Lipki ir bijušas, bet padomju periodā tiešām par viņu interesējās tikai paši ebreji. Par saviem nopelniem viņš Izraēlā saņēma goda titulu "Taisnīgais starp tautām", pēc kura aizbrauca slepeni, kad Austrālijā apciemoja savu dēlu Alfrēdu. Tur "Mossad" slepenais dienests Lipki faktiski nolaupīja un aizveda uz Jeruzalemi, kur cilvēki viņu uz rokām līdz memoriālam aiznesa. Tur viņš iestādīja koku, kas zaļo joprojām. Savukārt Lipkes vārds memoriālā iemūžināts blakus citu ievērojamu ebreju glābēju – Šindlera, Vallenberga u.c. – vārdiem.

– Šķiet, ka represijas un holokausts ir vēl viena tēma, par ko nevēlamies runāt…

 Diemžēl joprojām daļā sabiedrības ir slēpts antisemītisks sentiments, un ir baisi mūsdienās kaut ko tādu iedomāties. Tāpēc pati ideja runāt par holokaustu Latvijā nozīmē runāt arī par latviešu līdzdalību, kolaboracionēšanos ar vācu varu, ko lielā mērā izraisīja vācu propaganda, kas ekspluatēja iepriekšējo varu un Baigo gadu, kad cieta ļoti daudzi latvieši, un mēģināt pierādīt, ka liela daļa vainas par represijām un izvešanu uz Sibīriju guļas uz ebreju pleciem... Man šķiet, ka ir bijis kaut kāds noilgums, tāpēc beidzot varējām sākt par to runāt. Tas nozīmē, ka mēs pirmo reizi varam sākt sev atzīties un vienlaikus pasludināt par varoņiem tos cilvēkus, kuri spēja tam pretoties un glābt citus, bet vienlaikus – arī atzīt savu dalību represijās vai vismaz sākt diskusijas par to.


Aktieris Artūrs Skrastiņš (no kreisās) Žaņa Lipkes lomai izraudzīts tādēļ, ka gan viņa fiziskās īpašības un izskats, gan aktieriskā iedaba, pēc režisora domām, sakrita ar filmas galveno varoni.

– Vai uzreiz bija skaidrs, ka galveno lomu varētu spēlēt Artūrs Skrastiņš?

 Tā jau uzreiz bija oriģināla iecere, jo gan viņa fiziskās īpašības un izskats, gan tas, ko varētu saukt par aktierisko iedabu, vismaz manā izpratnē, sakrita ar Lipkes varoni. Kas vēl svarīgi – manuprāt, viņš no sava artūrskrastiņisma šajā filmā pazaudēja un bija citādāks – ne tāds, kādu mēs viņu esam pieraduši redzēt. Arī vizuāli.

– Vai esat ticies ar kādu no Lipkes ģimenes?

 Šobrīd dzīva vēl ir tikai Ārija Lipke, jaunākā dēla Ziga sieva, Žaņa Lipkes vedekla. Viņa joprojām dzīvo Ķīpsalā, blakus Lipkes memoriālam. Viņa reiz teikusi, ka redz tādu likteņa pirkstu: no vienas puses, tu glāb cilvēkus, bet tajā pašā laikā zaudē. Jo gan pats Žanis, gan viņa sieva Johanna, gan meita Aina, kura noslēpumaini gāja bojā pēc Otrā pasaules kara, arī vecākais dēls Alfrēds, Zigfrīds un viņa dēls – visi ir miruši. Tā ir skumja patiesība, ka šī dzimta vairs neturpinās. Par to arī lielā mērā ir filma – par konfrontāciju starp ģimenes drošības apdraudējumu un pakāpenisku iziršanu un misiju.

– Kas bija pārsteidzošākais, strādājot pie filmas?

– Filmējot vissmagākās epizodes, arī Rumbulu, pēkšņi pamanīju – masu skatu dalībnieki ir sapratuši, ka nonākuši vietā, kur risinājušies reāli notikumi, un viņu pārdzīvojums ir īsts. Viņi raudāja, pa īstam izjuta situācijas baisumu, ka varētu tūlīt tikt nogalināti. Un šīs sajūtas pārgāja arī uz filmēšanas grupu, kas nebūt nav ieteicams. Mūsu uzdevums bija cilvēku atgriešana realitātē – tādā nozīmē, ka mēs varbūt mazliet šokējam ar to, ko rādām, un skatītājs arī piedzīvo tā laika sajūtu un emocijas. Patiesībā tas nemaz nav tik ērts uzdevums. Skatītājs ir pieradis dzīvot viegli – viņš noskatās vēsturisku filmu un mierīgi dzīvo tālāk. Manuprāt, vēsturiskām filmām ir jābūt tādām, kas izaicina, – tādām, ka cilvēks pēc filmas noskatīšanās izlasa grāmatu vai atrod internetā kādu lapu, kur par šiem notikumiem pieejama plašāka informācija. Skaidrs, ka šī filma nevar izstāstīt visu par Žani Lipki un tiem notikumiem, jo elementu ir ļoti daudz, bet mēs varam aicināt skatītāju pētīt, domāt un kritiski vērtēt. Nevis iebāžam galvu smiltīs un sakām: nekā tāda nav bijis.

– Jūsu radošajā biogrāfijā ir arī vairāku vērienīgu koncertu režija – piemēram, «Dzimuši Rīgā» 2014.gadā.

– Es ik pa brīdim atgriežos pie koncertu režijas. Piemēram, šovasar Dziesmu un deju svētku ietvaros atkal veidoju vokālsimfoniskās mūzikas koncertu «Arēnā Rīga». Lai cik tas dīvaini izklausītos, koncerta režijā atšķirībā no filmas, kur darbojas vesela komanda, man vienam ir jābūt atbildīgam par visu projektu, es faktiski daru visu. Turklāt ir jau arī visādi kuriozi – pat tādi, ka, veidojot koncertu «Dzimuši Rīgā», man bija jāatrisina situācija, kad TV operatoram, kurš sēdēja priekšā skatītājiem, pārplīsa bikses. Šo jautājumu nez kāpēc neuzticēja kādam asistentam, bet vērsās pie manis, turklāt brīdī, kad mēģināju saturēt kopā visu kopējo koncerta ieceri. (Smejas.)

Šādā brīdī tev ir jābūt spējīgam reaģēt – piemēram, atrast skroderi. Tev jāatbild par katru sīkumu, un viss vai nu notiks, vai nenotiks. Tāds stresa līmenis, kā veidojot koncertu, filmu radīšanā man nekad nav bijis, bet es tiešām priecājos par šādu iespēju, jo tās ir papildu iemaņas, ko gūstu un vēlāk varēšu izmantot.

– Paskatoties, kā mutuļo politiskā dzīve un kādas peripetijas tur valda, jums nerodas kārdinājums paust savu viedokli publiski?

– Tieši dažas dienas pirms vēlēšanām biju uzaicināts uz Gundara Rēdera raidījumu «1:1», kas sociālajos tīklos pēc tam izpelnījās negaidīti plašu reakciju. Ļoti daudzi cilvēki pēc tam man nāca klāt uz ielas un teica, ka atbalsta manus izteikumus. Vienmēr esmu augstu vērtējis sava drauga un kolēģa Viestura Kairiša ļoti atklāto attieksmi pret to, kā viņš uztver politiskos un sabiedriskos procesus, esmu centies to atbalstīt un arī pats aktīvi piedalīties. Pērn viņš man pārmeta, ka es neuzņemos atbildību, savukārt tagad acīmredzot esam trāpījuši vienā «šķīvī», jo samērā nesen kāds no aktuālajiem politiķiem pauda, ka «šā brīža viedokļu līderiem Viesturam Kairišam un Dāvim Sīmanim nāksies atbildēt par saviem vārdiem». (Smaida.)

– Bet taisīt filmu par to visu jums nešķiet interesanti?

– Filmas pamatā tomēr ir jābūt mākslinieciskai iecerei, nevis politiskai aktualitātei, un vispār filmām nevajadzētu būt politiskām. Šobrīd šajos procesos neredzu māksliniecisko vispārinājumu, bet pieļauju, ka to var atrast. Tā ir tā bīstamā lieta – ka kino nekādā gadījumā

nedrīkst polarizēties un nokļūt vienā politiskajā spektrā; tam jābūt objektīvam – nevis pret mākslinieciskajām izpausmēm, bet politisko diskursu. (Domā.)

Vai varat nedaudz pavērt savas jaunās filmas priekškaru?

– Jā. (Smaida.) Arī tā būs vēsturiska, bet nedaudz atkāpsies no man ierastās dramatiskā kino tradīcijas, – tā būs absurda komēdija. Filmas darbība risinās pirms Pirmā pasaules kara, kad viens latviešu avantūrists iesaistās dažādās norisēs, situācijās un komunikācijā ar zināmākajiem tā laika Eiropas intelektuāļiem, māksliniekiem un tamlīdzīgi, un rekonstruē dažādas reāli notikušas epizodes ar ironiski grotesku saturu.

Galvenajam varonim ir daļēji nosacīts prototips – laikam jau noslēpumainākais latvietis Pēteris Mālderis, saukts arī par Pēteri Latvieti. Ir dažādas spekulācijas par to, kas viņš ir bijis, bet zināms, ka viņš piedalījies teroristiskās akcijās Londonā, pat izšāvis tā laika britu iekšlietu ministra Vinstona Čērčila cilindram cauri lodi. Žoržs Simenons viņu ir iekļāvis savās Megrē sērijās kā noziedznieku, vārdā Pjetrs Letons, tā ka viņš patiešām ir ļoti kolorīta personība.

– Tūlīt svinēsim Latvijas simtgadi. Ar kādām pārdomām un izjūtām to gaidāt?

– Ja mēs uzņemam par godu jubilejai vairāk nekā desmit filmu, man šķistu svarīgi, lai tās būtu kvalitatīvi mākslas darbi, nevis filmas, kas mēģina ieaudzināt latvietību vai patriotismu. Dažreiz simtgade diemžēl asociējas ar milzu salūtiem un masu pompu, kas ir tāds urrāpatriotisms...

Bet, jā, es arī sevi sajūtu piederīgu šai valstij, lai gan tā ir tāda intīma lieta, ko nemaz nevajag skaļi deklarēt. Man pat visas politiskās peripetijas nešķiet svarīgas šajā

kontekstā, jo – valsts jau nav politikā. Valsts pastāv, pateicoties cilvēkiem, kuri spēj identificēties ar šo vietu, mīlēt to, uzskatīt par savām mājām. Valsts jau esam mēs paši, lai gan bieži vien par šo demokrātijas principu aizmirstam. Arī to, ka mums ir tiesības izvēlēties varu un ar savu tiešo balsi to ietekmēt.


Režisori Dāvis Sīmanis un Pīters Maniura, strādājot pie koncerta "Dzimuši Rīgā", kļuva par režisores Adriānas Rozes dokumentālās filmas "Talanta formula. Dzimuši Rīgā" varoņiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.