Georgam Mancelim – 430! ^{Apriņķis.lv}

Konference tika ļoti kupli apmeklēta, un tā bija brīnišķīga iespēja iepazīties ar Georga Manceļa dzīvi, kalpošanu un daudzpusīgo darbību, kā arī iejusties tā laika baznīcas dzīvē. Šai dienā varēja ne tikai dzirdēt izglītojošas runas, bet arī iejusties tā laikmeta atmosfērā, uzklausot Manceļa svētrunu, dziedot tā laika dziesmas un pašiem lasot tā laika latviešu valodu.

Svētku diena iesākās ar aktiera Ulda Anžes lasītu Manceļa sprediķi

Jā, sak’ dažs, nevaru visus vārdus paturēt, ko baznīckungs saka, neir man tāda galva. Klausi, mans draugs, vai vari tu blēņas dzirdējis paturēt? Dziesmu, vienreiz ganos jeb krogā dziedātu, ko tu vari paturēt, kāpēc tad nevari to krāšņu Dieva vārdu paturēt? Kā tas nākas? Klausais, es tev sacīšu. Tādēļ tas nākas, kad tu Dieva namā nāc, tad tev citur prāts nesas. Citam šurp turp acis skraida, skatīdamies uz otru, kas tam labi vai nelabi klājas. Cits, baznīcā nācis, paušas ar jauniem svārkiem, zābakiem, blāveriem, sakšām un tā joprojām. Cik tad būs uz Dieva vārdu klausīties, tērzē ar otru no citām lietām. Cits, kaktā aptupies, snauž un guļ krākdams. Cits domā, cik viņš todien grib apdzert, ka viņš, zirgu izmīdams, otru pievilt grib. Saki nu man tu, kā var Dieva vārdu paturēt? 

Tālāk šīs konferences autors teoloģijas doktors Uģis Sildegs dalījās ar Manceļa dzīves gaitām un lielāko un nozīmīgāko devumu Latvijas labā

Georgs Mancelis ir dzimis 1593. gadā Mežmuižā/Augstkalnē (Zemgalē) mācītāja ģimenē. Viņš jau agri ieauga vietējā valodā, kultūrā un mentalitātē. Izglītību guvis vispirms vecāku mājās, tad Jelgavas pilsētas skolā, tad Rīgas Doma skolā un visbeidzot studijās Vāczemē, Štetinē (Ščecina) un Rostokā. Ar laiku viņš kļuva par vienu no izglītotākajiem un talantīgākajiem savas paaudzes cilvēkiem, kas publicēja darbus latīņu, vācu un latviešu valodā. Mācītāja kalpošanu viņš sāka Vallē un Sēlpilī. Zviedru laikiem sākoties, aicināts uz Vidzemi, Tērabtu (Tartu), lai kalpotu par virsmācītāju, jaundibinātās universitātes profesoru un noslēgumā pat tās rektoru. Tomēr pēdējos septiņpadsmit dzīves un darba gadus viņš, Kurzemes hercoga aicināts, pavadīja Jelgavā kā hercoga galma mācītājs. 

17.gadsimts mūsu zemē nebūt nebija viegls un mierīgs laiks. Tā atguvās no briesmīgā Livonijas kara, un vēl joprojām norisinājās cīņas starp poļu un zviedru spēkiem. Zemi plosīja trūkums un mēris. Pasaules nīcība un zudība bija visapkārt. Baznīcas dzīve izpostīta. Trūka mācītāju. Tas bija laiks, kad daudzviet baznīcās vēl nebija solu un kanceles, un latviešiem bija visai vājš priekšstats par to, kas notiek dievkalpojumā. Vācu mācītāju latviešu valodas zināšanas ir tik vājas, ka, svētrunai beidzoties, nākas dzirdēt bēdīgi slaveno frāzi: “Kas zina, ko tas Vāczemes kaķis saka!” Mācītājs Mancelis ir pierakstījis šādu laikmeta liecību, par ko pašam ļoti kauns. Tāpēc viņš ir apņēmības pilns šo situāciju labot.

Filoloģijas doktors Pēteris Vanags vēstīja par Manceļa nozīmi latviešu valodas vēsturē

Mūsu valodnieki viņu dēvē par latviešu rakstu valodas celmlauzi un latviešu prozas nodibinātāju. Augusts Bīlenšteins raksta: “Tauta bez savas literatūras ir kurla, tā nerunā, nedzird un bez dzirdēšanas nevar tapt izglītota.” Kā ir ar latviešiem? Ļoti ilgstoši savā vēsturē latvieši ir dzīvojuši tikai mutvārdu kultūrā, bez grāmatām un pamatīgākas izglītības. Un, līdzīgi kā citās tautās, īsta rakstu kultūra un grāmatniecība sākās tikai ar zemes evaņģelizāciju un ieaugšanu kristietībā. Dievs deva tādus apgaismotus vīrus kā Georgs Mancelis, Kristofs Fīrekers un Ernsts Gliks 17. gadsimtā. Viņi mums sagādāja pirmās vārdnīcas un gramatikas grāmatas, kā arī labi izkoptu un literāru latviešu valoda, kas kļuva par pamatu arī mūsu kultūrai. 

Visu šo darbīgo kalpošanas laiku Mancelis ar sirdi un dvēseli nodevās arī latviešu valodas pētniecībai. Manceļa pirmais zināmais latviski publicētais darbs “Lettisch Vademecum” (“Latviešu ceļvedis”, 1631) ir pārstrādāts luterāņu rokasgrāmatas (1586) izdevums. 1638. gadā viņš izdeva pirmo latviešu vārdnīcu “Lettus” un pirmais novēroja dažādas latviešu valodas izloksnes. Atsevišķā Manceļa vārdnīcas daļā ievietoti desmit latviešu sarunu paraugi, kas palīdz cittautietim iejusties latviešu mentalitātē, un tie liecina par viņa apbrīnojamo spēju smalki tvert tautas dzīvo sarunu. Vienu no šo sarunu paraugiem konferences dalībniekiem bija iespēja dzirdēt lomu spēlē un kopīgi izlasīt konferencē filoloģijas doktores Ernestas Kazakenaites vadībā.

Teoloģijas maģistrs Roberts Otomers līdzdalīja stāstu par zemestrīci un Manceļa publikāciju par to

1616.gada 30.jūnijā starp septiņiem un astoņiem no rīta  Zemgali satricināja stipra zemestrīce. Speciālisti spriež, ka zemes trīces intensitāte tās epicentrā bijusi sešas septiņas balles. Mancelis pats ir šī notikuma aculiecinieks, un viņš to apraksta: zemes trīce tika pavadīta ar dobju dunoņu, un tā bijusi sajūtama kā laukā, tā mājokļos. Viņš raksta, ka ļaudis un lopi uz lauka, kā arī mājas tapušas stipri satricinātas, no zemes iekšienes nodunējis it kā pērkons. Tomēr lielāku postījumu nav bijis, ēkas nav cietušas, jo ir no koka un diezgan zemas.

Mancelis nopietni šo notikumu bija pārdomājis, un trīs gadus vēlāk – 1619. gadā – iznāk viņa piecdesmit divas lappuses garais darbs “Meditatio theologistoricophysica de terrae motu” (“Teoloģiskas un filozofiskas meditācijas par zemestrīci”). Te Mancelis nāk ar savu – gan zinātnisku, gan teoloģisku – skaidrojumu. Tajā laikā populāri ir visu norakstīt uz velnu, burvju, raganu un vilkaču darbu, taču Mancelis ir dziļāks domātājs – ņem talkā tolaik aktualizētās Aristoteļa domas, kurš zemestrīces izcelšanos skaidro ar gaisa un ūdens tvaiku cirkulāciju, kas notiek zemeslodes iekšējos tukšumos.

Taču Manceļa kā mācītāja virsuzdevums ir dot kristīgu skaidrojumu – nevis tikai to, kas notika, bet arī, kāpēc tas notika un ko Dievs ar to saka. Mancelis sūdzas, ka ļaudis ikdienā dzīvo bezdomīgi un tuvredzīgi. Tie dzīvo tikai šai dienai, nedomājot uz priekšu un par visu lietu galu. Un tad viņš raksta, ka Dievs nevienai zemes trīcei “neliek notikt veltīgi”, jo visi šādi satricinājumi nav tikai ārēji, bet tiem jābūt arī iekšējiem. Zemes trīce ir Dieva dusmu, varenības un žēlastības rīks. Pasaulei gan ir sava gaita, kurā Dievs to vada. Tur notiks savi satricinājumi un daudz kas ir nenovēršams. Taču vienlaikus – novēršams ir Dieva sods un mūžīgā pazudināšana; novēršama ir cilvēka neticība un vieglprātība, kur tam būtu jāatgriežas ticībā uz Dieva doto glābšanu Kristū. Tad arī atklāsies zemes trīces dziļākais nolūks. Tad arī zemes trīce “nebūs veltīga”, kā raksta Mancelis. Dieva nolūks un vēlamais iznākums ir, lai ikviens grēcinieks nāktu pie grēknožēlas un atgriešanās, skubinot uz ticību Kristum un kristīgu dzīvi.

Teoloģijas doktors Guntis Kalme dalījās savās pārdomās par Manceļa nozīmīgāko darbu – sprediķu krājumu

No visiem Manceļa darbiem vislielākā nozīme ir bijusi viņa Postilai jeb sprediķu grāmatai “Lettische Langgewünschte Postill” (“Latviešu sprediķu krājums, 1654). Savulaik šī 1180 lappušu biezā grāmata tika iespiesta sešos atkārtotos izdevumus un kalpoja mūsu tautai vairāk nekā 200 gadu – līdz 19. gadsimta otrai pusei –, kļūstot par ietekmīgu latviešu dievbijības veidotāju skolā, baznīcā un mājās. Mancelis šo grāmatu ar lielu rūpību rakstīja veselus 20 gadus – savas dzīves pēdējā posmā. Tas bija īsts šedevrs, kas apliecina ne tikai viņa augsto izglītību un retoriku, bet arī spēju piemēroties latviešu izteiksmei. Vilis Plūdons raksta: “Manceļa sprediķi dod mums nevien gaišu liecību par to, cik krietni autors mācējis latvju valodu, bet rāda arī, cik labi viņš izpratis vientiesīgā, nemācītā zemnieka dvēseli. Nevienā vietā autors neaizmirst, ka viņš runā uz vienkāršiem cilvēkiem, kuru galvenā nodarbošanās ir zemkopība un lopkopība. Savus salīdzinājumus viņš ņem no zemnieku dzīves apstākļiem un savu izteiksmi piemēro zemnieku saprašanai un viņu fantāzijai.”

Šajos sprediķos nav ierastās atsvešinātības starp vācu mācītājiem un latviešu baznīcēniem. Mancelis pirmais pārstāja mūsu tautu saukt par nevāciem (undeutsche), bet sauca par latviešiem. Šajos sprediķos viss ir darīts ar vienu mērķi – kalpot latviešu tautai un palīdzēt tai iesakņoties Dieva mīlestībā. Ludvigs Ernests Adamovičs, luterāņu mācītājs, raksta: “Manceļa sprediķi cenšas veicināt ārējo baznīciskumu: skubina nākt uz baznīcu un iet pie dievgalda, piesavināties kristīgas mācības; apkaro pagānisma un katolicisma atliekas, aizstāv mācītāja cieņu un nozīmi. Bet viņš grib arī nodibināt un nostiprināt latviešos kristīgas dzīves parašas: svētdienas svētīšanu, lūgšanu un aizlūgšanu praksi, dievpalīga došanu, garīgu dziesmu dziedāšanu, kristīgu laulības dzīvi u.tml. – kas patiesībā jau tiecas uz visas viņu gara pasaules pārveidošanu. Viņš apkaro netikumus – dzeršanu, slinkošanu, netiklību, lepnību, vieglprātību – un cenšas izveidot vecāku un bērnu, vīru un sievu, kungu, saimnieku un kalpu attiecības kristīgā tikumiskā garā.”

Mancelis uzskatīja, ka svarīgākā kalpošana latviešiem ir sludināt Dieva vārdus. Tā viņš raksturo savus sprediķus: “Bībeles stāstus esmu pa starpām ar nolūku iekaisījis, lai latviešiem arvien vairāk un vairāk Dieva vārds tiek pazīstams, daudz Evaņģēliju salīdzinot ar vienu vai otru gabalu mūsu kristīgā katķismā, lai vienkāršie zemnieki varētu saprast, ka katķisms, kas viņiem priekšā teikts, saskan ar Evaņģēliju.” Ar dzīviem salīdzinājumiem Mancelis mācīja latviešus saglabāt Dieva vārdus savā sirdī: “Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa labi glabā sēklu, iesien lakatiņā murskulītī – tāpat glabājams Dieva vārds.”

Mancelis bija īsts latviešu draugs, kas atstājis aiz sevis bagātu kristīgu un tautisku mantojumu. Viņš ir uzrunājis latvieša sirdi nevis ar augstu un pārspīlētu valodu, bet ar dzīvu, sirsnīgu un kodolīgu dabasbērna valodu. Tāpēc latviešiem patika Manceļa sprediķus klausīties atkal un atkal. Ludis Bērziņš raksta: “Tautai šis darbs ir kalpojis pie rīta lūgšanām gadu simteņiem.”