Režisors Andis Mizišs iesaka izlasīt Anšlava Eglīša "Pansiju pilī" Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto – Lauris Aizupietis
No 22. janvāra Latvijas kinoteātros sāk demonstrēt daudzsēriju filmu “Pansija pilī”, kuras septiņu sēriju režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis, bet astotās, dokumentālās, sērijas režisors – Gints Grūbe. Filmā atainoti aizraujoši un komiski notikumi, kā topošais rakstnieks Anšlavs Eglītis kopā ar brāli Vidvudu, tēvu Viktoru un viņa dzīvesbiedri Hildu Vīku sāk muižas atjaunošanu, vienlaikus tajā atverot pansiju, kas kļūst par apkārtnes iedzīvotāju, pagātnes rēgu, pilsētas viesu un latviešu inteliģences attiecību krustpunktu un vienas vasaras skatuvi 20. gadsimta 20. gadu Latvijā.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Vienā no daudzajām filmēšanas ekspedīcijām Dienvidamerikā pēc vairāku diennakšu ceļošanas primitīvā laivā pa Paragvajas upi nonācām Gaibas ezerā, kur sākās pamatīga vētra un grimstošo laivu ielenca kaimanu bars. Pateicoties bolīviešu robežsargiem (ezers atrodas uz Bolīvijas un Brazīlijas robežas), tikām izglābti, un brokastīs baudījām robežsargu ceptu kaimanu gaļu, nevis kaimani mūs.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Bērnu piedzimšana. Bērni ir dzīves mūžīgais dzinējs, kas neļauj novecot (vismaz garā).
Kas jūs iedvesmo darbam?
Gandarījums par padarītu darbu un jaunas ambīcijas. Vecāki man iemācīja, ka katrs darbs, lai arī cik grūts vai nepatīkams tas būtu, ir jāpadara līdz galam, un viņi tam bija piemērs. Lai cik banāli tas skanētu, darbs dara darītāju. Kopā ar sievu Indru vadām producēšanas kompāniju “Finger Film Production”, un bieži vien manu kino gaitu dēļ viss darba smagums tiek viņai.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Ja burtiski, tad pēdējo pāris gadu laikā esmu mainījis ēšanas paradumus un atbrīvojies no pārdesmit kilogramiem. Mēģinu izvairīties no toksiskiem cilvēkiem un negatīvām emocijām.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Pārāk daudz stresoju par visu. Apzinos, ka tas nav pareizi, bet zodiaka zīme Auns dara savu, man patīk būt situācijas kontrolētājam.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Neciešu citātus un atziņas, ko izliek kā saukļus redzamās vietās. Cilvēks nemitīgi gūst atziņas un pieredzi dzīvē, tā ir nepārtraukta attīstība, tāpēc viena atziņa nederēs visiem dzīves gadījumiem. Vienu gan esmu sapratis – īstā pieredze nāk tikai no paša kļūdām un veiksmēm.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Man ir divas grāmatas, pie kurām cikliski atgriežos un katru reizi lasu kā no jauna. Viena ir Mario Vargasa Ljosa “Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota”, otra ir Džona Apdaika “Brazīlija”. Tie ir divi darbi, kuru ekranizējumus esmu izsapņojis un izdomājis līdz detaļai. Šajā ziņā jau esmu apsteigts, bet ne pārsteigts.
No latviešu autoru grāmatām noteiktu iesaku izlasīt Anšlava Eglīša “Pansiju pilī”. Tā fascinē ar kolorītiem personāžiem, meistarīgu cilvēku psiholoģisko raksturojumu un ļoti smalku ironijas devu. Un, protams, filma Nr. 1, ko šobrīd iesaku, ir daudzsēriju komēdija septiņās sērijās “Pansija pilī” ar mīlētākajiem latviešu aktieriem, un kā odziņa svētku kūkai – vēl dokumentālā sērija.
Kādu mūziku klausāties?
Man nav viena izteikta favorīta, to nosaka garastāvoklis un dzīves periods, kurā esmu. Mūzikas izvēlē esmu visēdājs. Šobrīd esmu dēla Gustava fans, meklējiet mūzikas straumēšanas vietnēs “Dižtupeņus”.
Jūsu neprātīgākais spontānais pirkums?
Neliegšos, esmu šopaholiķis, un man tas patīk. Tas ir sava veida adrenalīns, ko sapratīs visi, kam mīļāko filmu sarakstā ir “Sātans Pradas brunčos”. Ar nepacietību gaidu tās reizes, kad ar ģimeni esam Londonā, kur meita Emīlija studē modes dizainu. Esmu tēvs, kurš ir ļoti informēts par jaunākajām modes tendencēm, un ļoti labprāt iedziļinos modes vēsturē un aktualitātēs. Neapjukšu izsmalcinātu zīmolu veikalos un šo to esmu ieviesis arī savā garderobē, kā arī rotaslietu klāstā.
Nezinu, vai spontānākais pirkums, bet pēdējā laika vērtīgākais noteikti ir zemes pleķītis pie jūras, kur top mājvieta nesteidzīgai saulrietu vērošanai un varbūt beidzot varēšu pievērsties arī scenāriju rakstīšanai, prom no kņadas un ikdienas darbiem. Esmu ļoti pateicīgs Jānim Streičam, kurš savulaik pamanīja manas publicista gaitas un joprojām mudina kārtīgi pieķerties rakstīšanai, uz ko man esot ķēriens.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Nevarētu teikt, ka laiks vai laiki, kuros esmu dzīvojis, būtu bijuši garlaicīgi. Piedzimu padomju laikos, kad pa atslēgas caurumu klausījos tēva un pārējo bijušo leģionāru slepenās sarunas par “Latvijas laikiem”. Gāju padomju skolā un politinformācijas stundā naivi nolasīju ziņas, ko biju rūpīgi pierakstījis, klausoties radio “Brīvā Eiropa”. Labi, ka skolotāja ātri aptvēra manu “kļūdu”, un sekas izpalika. Kopā ar vecākiem stāvēju “Baltijas ceļā”.
Laikam jau tie “Latvijas laiki” ir tie, kas joprojām katram latvietim kņud un rada vēlmi ieskatīties kaut pa atslēgas caurumu. Šobrīd to daru ar kino palīdzību – “Pansija pilī”, pirms tam “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, varbūt būs vēl...