Menu
 

Aktieris Mārcis Maņjakovs: "Vēlēšanās es nekandidētu" Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
  • Komentāri
"No tā, ka luga "Cīrulīši" tapusi tik sen, nevajag baidīties, jo tēma – cilvēku aizplūšana no laukiem un attiecības ģimenē – jau ir ļoti mūsdienīga. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs "trāpītu nervā", un izrāde patiktu gan skatītājiem, gan autoram," saka Mārcis Maņjakovs. "No tā, ka luga "Cīrulīši" tapusi tik sen, nevajag baidīties, jo tēma – cilvēku aizplūšana no laukiem un attiecības ģimenē – jau ir ļoti mūsdienīga. Tāpēc ir svarīgi, lai mēs "trāpītu nervā", un izrāde patiktu gan skatītājiem, gan autoram," saka Mārcis Maņjakovs. Foto: Kristaps Kalns, Gunārs Janaitis

Latvijas Nacionālā teātra aktieri Mārci Maņjakovu sastopu starp jaunākā iestudējuma – Harija Gulbja lugas "Cīrulīši" – mēģinājumu un vakara izrādi "Bille", kura, lai gan uz skatuves ir jau deviņus gadus, aizvien ir skatītāju ļoti iecienīta. "Šis ir traks laiks – tūdaļ būs "Cīrulīšu" pirmizrāde, uzreiz pēc tam sāksim strādāt pie Gadumijas koncerta," atzīst aktieris. Taču viņam ir bijis laiks gan piestrādāt pie jaunās lomas, gan pasekot līdz aktualitātēm jeb, kā viņš pats saka, politiskajam ķīselim, valstī, gan savu bijušo kolēģu gaitām Saeimā, gan padomāt par to, cik ļoti pašam gribētos savu kaktiņu un stūrīti zemes.

– Harija Gulbja luga "Cīrulīši" ir sarakstīta pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Ar ko, tavuprāt, tā ir aktuāla tagad?

– Toreiz cilvēki pārcēlās uz kolhozu ciematiem, tagad daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm, un abos gadījumos daudzas lauku viensētas tika pamestas. Noteikti joprojām ir aktuālas bērnu un vecāku attiecības, jo mums, bērniem, nav laika aprunāties ar vecākiem, palīdzēt viņiem, izdarīt kaut ko labu, mēs esam pārāk aizņemti ar sevi. Nu, tāds tas laiks ir. No tā, ka šī luga tapusi tik sen, manuprāt, absolūti nevajag baidīties, jo tēma jau ir ļoti mūsdienīga.

– Viensētas lēnām izzūd. Tevi nebaida, ka ar laiku mēs varam pazaudēt arī Latviju?

– Man šķiet, ka laiks, kad cilvēki baidījās pārcelties uz laukiem, ir pagājis, jo tagad jau gandrīz katrs mēģina atrast savu stūrīti, savu kaktiņu zemes. Ja cilvēkam, piemēram, ir mantota māja laukos, viņš cenšas to kopt un dabūt uz strīpas. Protams, ja tā ir dziļi laukos, tad gan ir problēmas, jo cilvēkam, ja viņš ir viens, tur ir grūti izdzīvot. Un tā ir problēma. Taču man tomēr gribētos cerēt, ka jauni cilvēki atkal atgriežas laukos.

– Starp taviem paziņām un draugiem ir kāds, kurš pārcēlies dzīvot laukos?

– Varbūt ne pārcelties, bet daudzi mēģina to savu zemes gabaliņu apgūt, lai tur iestādītu kādu puķi, tomātu vai kartupeli vai vienkārši aizbrauktu papļaut zāli. Tādus es zinu diezgan daudzus. Un tie, kas nav mantojuši zemi vai māju, cenšas iegādāties vai vismaz nomāt vietu, kur tikt prom no pilsētas. Man šķiet, ka mēs, latvieši, tomēr nespējam dzīvot uz asfalta; mums vajag vietu, kur atjaunoties, kur atgūt spēkus. Un tie ir meži, tie ir lauki, tās ir pļavas, kas, paldies dievam, mums vēl ir. Ka nav viss pārdots vai izcirsts, ka varam iet mežā lasīt sēnes. Mums vēl ir pietiekami zemes, kur varam atrast savu stūrīti, savu kaktiņu.


Mārcis lepojas ar to, ka spēlē teātrī, uz kura skatuves pirms 100 gadiem tika dibināta Latvijas valsts, taču ikdienā tās vairāk esot netveramas sajūtas un emocijas, nevis konkrēta doma par faktu. Mārcis Maņjakovs un Inga Misāne-Grasberga izrādē "Cīrulīši".

– Kur tu atjauno spēkus?

– Pie māsas vīra Vecpiebalgā. Viņu ģimene ar bērniem tur dzīvojas cauru vasaru, un, kad man ir kāds brīvs brīdis, braucu pļaut zāli, pagulēt pie dīķa, pasēņot… (Smaida.)

– Vairākiem taviem kolēģiem ir lauku māja. Vai esi domājis, ka tāda varētu būt arī tev?

– Par to es bieži esmu domājis un vienubrīd pat ļoti aktīvi meklēju šādu iespēju. Taču esmu sapratis, ka vismaz pašlaik nevaru atļauties dzīvot galīgos laukos, jo man darbs ir Rīgas centrā. Sapratu, ka izbraukāt katru dienu nav iespējams. Un, zinot, ko nozīmē uzturēt māju… (Domā.) Nevienu brīdi nav tā, ka lauku mājā nebūtu ko darīt. Tu sāc no viena stūra un, kad esi beidzis, sāc no tā paša stūra atkal. Tāpēc pie tāda dzīves ritma, kāds man ir pašlaik, ar māju jāpagaida, jo vēl nevaru atļauties algot dārznieku un mājas pieskatītāju, lai es pats varētu tikai aizbraukt un papriecāties par savu īpašumu. (Smaida.) Ar šo domu pagaidām esmu samierinājies. Bet varbūt, kad kļūšu vecāks, izdomāšu kaut ko citu.

– Atgriežoties pie jauniestudējuma... Kāds ir tavs varonis Elmārs? Cik daudz viņā ir no tevis, cik tevī no viņa?

– Man šķiet, ka lomās, ko spēlēju, allaž varu atrast gan kaut kādu līdzību ar sevi, gan, protams, arī pretrunas un lietas, ko es nekad nedarītu. (Domā.) Īsi raksturojot: man šķiet, ka mans varonis Elmārs ir tāds mazliet neizlēmīgs.

– Tipiskais latviešu vīrietis?

– (Smejas.) Man liekas, ka gluži tā nevajadzētu teikt, jo tas droši vien ir pieņēmums vai aizspriedums; ceru, ka latviešu vīrietis tomēr nav galīgi neizlēmīgs, un ceru, ka šī rakstura īpašība man nepiemīt.

Atgriežoties pie lugas... Tā viena nakts, kuras laikā notiek darbība, dzīvi maina visiem iesaistītajiem – šīs nakts laikā ģimene sanaidojas. Bērni ir vienojušies, ka mamma dzīvos pie jaunākā brāļa. Ir jāsakārto māja, un tiek nolemts, ka daļa mantu ir jāsadedzina… Taču nevienam no bērniem neienāk prātā pajautāt mammai pašai, ko viņa grib – vai vispār vēlas pamest savas mājas un pārcelties uz dzīvi citur. (Domā.) Man šķiet, ka bieži tā notiek arī dzīvē – mums liekas, ka visu izdarīsim un sakārtosim, bet aizmirstam pašu galveno – pajautāt tam iesaistītajam cilvēkam, vai viņš to vēlas.

Pilnu interviju lasiet 7. decembra "Rīgas Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols".


Aktieris cenšas distancēties no valstī savārītā ķīseļa, taču līdzi tam pasekot sanāk gribot negribot, it īpaši tāpēc, ka nu jau divi viņa kolēģi ir ievēlēti Saeimā. Pagaidām gan Mārcim šķiet, ka viens no viņiem īsti nesaprot, kur nokļuvis.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.