Agnese Miltiņa Jūrmalā: kultūras menedžere ar dumpiniecisku garu ^{Apriņķis.lv}

– Kādā veidā jūs, būdama rīdziniece, nokļuvāt Jūrmalā?

– Bērnībā vasarās kādu desmit gadu garumā uzturējos šajā pilsētā, tobrīd nemaz nenojaušot, ka man reiz būs šeit arī jāstrādā. Es atceros savas sajūtas, kad pirmo reizi, apmēram trīs gadu vecumā, ieraudzīju jūru. Vismaz pēc stāstiem spriežot, man tas bija sava veida pozitīvs šoks, proti, ka var būt kaut kas tik ļoti liels, skaists un vilinošs. Tagad šī mīlestība man ir apmetusi loku, esmu atgriezusies Jūrmalā, jau desmit gadus tur strādāju.

– Vai joprojām dzīvojat galvaspilsētā?

– Mana mājvieta ir Pierīgā. Precīzāk sakot, starp Mārupi un Rīgu – Bieriņos. Tādēļ, lai no mājām nokļūtu līdz Jūrmalai, man ir vajadzīgas tikai 10–15 minūtes. Esmu ļoti apmierināta ar pašreizējo situāciju – it sevišķi, ja salīdzina ar to laiku, kad es strādāju Kultūras ministrijā. Tad man ceļš uz darbu prasīja vairāk laika nekā tagad, kad mana darbavieta būtībā atrodas citā pilsētā.

– Kas tad bija pirmais – darbs Jūrmalā vai dzīvesvieta Bieriņos?

– Man vispār kaut kā interesanti sakrita tas dzīves periods – es pārcēlos uz dzīvi Bieriņos, un teju tūlīt pavērās iespēja strādāt Jūrmalā. Tobrīd padomāju, ka baigi forši, nebūs nekur tālu jābrauc! Piemēram, es nevarētu dzīvot Bieriņos un strādāt Brīvdabas muzejā, jo tad man būtu jābrauc cauri visai Rīgai, kas prasītu stundu ceļā no rīta un tikpat vakarā. Tiesa, Vācijā cilvēki brauc uz darbu pat divas stundas, taču Latvijā tā notiek reti.

– Kā ir dzīvot Pierīgā?

– Jo vairāk es šeit uzturos, jo mazāk alkstu pēc galvaspilsētas, īpaši tās centra. Pierīgā ir laba satiksme – kursē sabiedriskais transports, arī vilciens pieejams, ar kuru ļoti ātri varu nokļūt tur, kur nepieciešams. Jāpaiet tikai kājām kādas 10–15 minūtes līdz pieturai, tad iekāpju vilcienā un jau pēc astoņām deviņām minūtēm esmu Rīgas centrā, kur turpat atrodas arī opera. Labi, līdz Dailes teātrim mazliet tālāk jāpaiet, bet arī tas nav nekas traks.

Esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvesvietu. Es nekad nevarētu dzīvot deviņstāvu mājā. Man vienmēr ir vajadzīgs neliels zaļums un mazs dārziņš, lai no rīta varu iznākt savos divos kvadrātmetros zālāja ar vienu puķu dobīti un, lēni malkojot, izdzert tur kafiju. Man tas ir ļoti nepieciešams. Vīra vecāki dzīvo laukos, mēs tikko no turienes atbraucām. Vēl šodien pa ceļam runājām – kā būtu dzīvot īstos laukos. To nekad neesmu patiesi izbaudījusi, bet pieļauju, ka man pietrūktu kultūras dzīves un izstāžu zāles. Uz kādu laiciņu pabūt pilnīgā dabā pie putnu dziesmām un odiem jau būtu forši, bet, raugoties ilgtermiņā, droši vien pietrūktu nepieciešamās mākslas un mūzikas piedevas.

– Kā jūsu dzīves ceļš savijās ar kultūru? Beidzot skolu ar vācu valodas novirzienu, droši vien bija arī citas iespējas.

– Manī vienmēr ir mitis dumpiniecisks gars. Savulaik man bija problēmas ar skolas formas nēsāšanu un dažādu priekšrakstu izpildīšanu. Astoņdesmito gadu beigās, kad arvien skaļāk sevi pieteica dažādas Atmodas aktivitātes, es meklēju veidus, kā radoši izpausties, centos atrast vidi, kas mani pārāk neierobežotu, kā tas bija mūsu vidusskolā – tagad tā ir Rīgas Valsts Vācu ģimnāzija. Esmu, protams, ļoti pateicīga par iegūtajām vācu valodas zināšanām, par ieaudzināto disciplīnu un arī par sava veida vācu kultūras apguvi un iemīlēšanu. Taču tajos laikos vienīgais ceļš, kas piedāvāja kaut kādu alternatīvu un mazliet lielāku brīvību, bija mākslas skola, kur nevajadzēja valkāt formu un vispār valdīja brīvāka atmosfēra. Arī mācību procesā tur varēja izpausties radošāk, un tādā veidā es nonācu līdz mākslas vidusskolai. Var teikt, ka, izvēloties šādu ceļu, es principā zaudēju četrus gadus no savas dzīves, jo tur iestājos nevis pēc 8. klases, kā vajadzēja darīt, bet pēc 11. klases (tolaik vidusskolā bija vienpadsmit, nevis kā tagad divpadsmit klases).

Četrus gadus pavadīju mākslas vidusskolā un iemācījos daudzas lietas. Vispirms jau to, kā pārvarēt lielās šausmas, kas rodas brīdī, kad tu skaties uz baltu papīra lapu un saproti, ka tev tā jāaizpilda ar kaut ko ļoti skaistu, ko esi prātā iedomājies. Tu apzinies, ka varēšana vēl nav tāda, kā gribētos, un viss, ko tu dari, tev pašam riebjas. Tas man radīja lielu šoku, kamēr izdevās ietrenēt savu aci un roku paveikt to, ko ceri sagaidīt. Otrkārt, apguvu arī spēju dzīvot patstāvīgi, jo mācījos Liepājā.

– Cik veiksmīgi izdevās tikt galā ar šo izaicinājumu?

– Pirmo reizi biju prom no mājām. Liepājas Mākslas skolā nebija kopmītņu, mēs pārsvarā dzīvojām lētās īrētās pažobelēs. Saimnieces lielākoties bija draugos ar alkoholu, kas radīja diezgan daudz piedzīvojumu sadzīves organizēšanā. Taču tiku tam visam pāri. Sapratu, ka vairs negribu atgriezties mājās pie mammas, vēlos būt pati par sevi. Iemācījos gatavot, patstāvīgi dzīvot. Pēc tam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, jo tas bija loģisks nākamais solis, ko spert. Tolaik man jau bija meitiņa, es mācījos neklātienē, pedagoģiskajā nodaļā. Taču mums diezgan daudz pasniedza arī glezniecību, un šajā jomā no pedagoģijas bija ļoti maz.

– Ar ko nodarbojāties pēc studijām?

– Kad pabeidzu akadēmiju, pati sāku strādāt mākslas skolā. Tas laiks man ļoti patika, un vēl patlaban ir saglabājies sapnis, ka varbūt pensijas gados es varētu atgriezties skolotāja amatā. Es ļoti novērtēju iespēju strādāt ar bērniem, atraisīt viņu talantus, jo daudziem mājās varbūt nav šim nolūkam pateicīga vide, nav neviena, kas viņus attīsta, pastumj, pamāca. Strādājot kopā ikdienā, pamazām šajā mazajā, bailīgajā bērniņā kā tādā stādiņā raisās radošums un cita pasaules uztvere, kas man ļoti patīk. Es to varu novērtēt, jo man pašai dzīvē neatsveramu ieguldījumu deva iespēja īstajā brīdī tikt pie īstā pedagoga. Šajā aspektā, var teikt, man ir krietni paveicies. Manā personības izaugsmē ļoti liela loma ir skolotājiem – gan mākslas skolā, gan akadēmijā.

Svarīga loma bija arī kolēģiem, kad es jau pati strādāju par skolotāju mākslas skolā. Viņi visi deva nozīmīgu ieguldījumu manā attīstībā, jo vecāki diemžēl nebija mākslinieciski ievirzīti un nespēja sniegt profesionālus padomus šajā jomā. Taču esmu pateicīga vecākiem par to, ka viņi mani neierobežoja. Viņi man noticēja, ļāva darboties un būt patstāvīgai, meklēt savu dzīves ceļu. Vecāki faktiski neiejaucās tādu patstāvīgu lēmumu pieņemšanā kā draugu un dzīves ceļa izvēlē, un tas man ir devis ļoti daudz.

– Kā nonācāt līdz darbam Jūrmalas pašvaldības Kultūras nodaļā?

– Mana radošā epopeja mākslas skolā beidzās ar to, ka 90. gadu vidū tur bija vienkārši krimināla samaksa, un es aizgāju no toreizējā darba. Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas un darba mākslas skolā sapratu, ka vēlos darīt kaut ko vairāk. Atradu fantastisku, tolaik eksperimentālu kultūras menedžmenta studiju programmu, kas pirmo gadu bija ieviesta Latvijas Kultūras akadēmijā. Tā mani ļoti piesaistīja. Mani uzaicināja strādāt augstskolā, un es sāku lasīt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras koledžā.  

– Tas nozīmē, ka no pasniedzējas atkal kļuvāt par studenti?

– Jā, bet tas bija tā vērts. Turklāt studijas notika tikai ceturtdienās un piektdienās, bet pārējā laikā es strādāju pie dažādiem mākslas un kultūras projektiem vairākās nevalstiskās organizācijās, nedaudz arī pašvaldībā. Ko tikai es nedarīju! Mācījos piesaistīt finansējumu mākslas projektiem un paralēli to visu arī apguvu. Teoriju es mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, bet praktiskās iemaņas slīpēju, ļoti aktīvi darbojoties dažādās kultūras organizācijās, organizējot visdažādākos pasākumus. Sapratu, ka man šāds darbs patīk vairāk nekā, teiksim, tīrā māksla – vai tā būtu vizuālā māksla kā glezniecība vai tekstils. Mani ļoti aizrāva tieši organizatoriskās lietas.

Vienas prakses laikā es biju Kultūras ministrijā, un kaut kā sagadījās, ka pēc kursa pabeigšanas mani tur uzaicināja strādāt. Tādā veidā es nonācu kultūras funkcionāru lokā. Vēlāk es septiņus astoņus gadus biju arī atsevišķas iestādes – Valsts kultūrizglītības centra – vadītāja. Mēs to pārdēvējām par Kultūras un radošās industrijas izglītības centru, kas bija atbildīgs par visu mākslas un mūzikas skolu politiku un sistēmu valstī. Šis laiks sakrita ar 2008. gada krīzi, kad visiem samazināja finansējumu, un tas bija ļoti smags periods. Lai skolas varētu izdzīvot, mēs pieņēmām vairākus skarbus lēmumus. Toties ieceres izdevās īstenot un neviena skola netika slēgta, neraugoties uz to, ka tika samazināts finansējums un stundu skaits.

– Redzams, ka esat izmēģinājusi savu roku dažādos amatos. Kur vēl esat strādājusi līdz nonākšanai pašreizējā darbavietā?

– Vēlāk mani uzaicināja uz Valsts kultūrkapitāla fondu, kur es divus gadus biju starpnozaru programmas vadītāja. Tur nodarbojos ar projektu vērtēšanu, jo pati biju lielu savas profesionālās dzīves daļu pavadījusi, rakstot projektus un mēģinot pa visādiem ceļiem atrast tiem finansējumu no dažādiem fondiem. Dažreiz lēmumus par finanšu piešķiršanu vai atteikumu nācās pieņemt ar asiņojošu sirdi, jo visiem jau nekad naudas nepietika. Runājot par citiem darbiem, vēl esmu vadījusi Eduarda Smiļģa Teātra muzeju, pa vidu arī mazliet pieskatīju Kino muzeju. Bet vienā brīdī teju nejauši es nonācu Jūrmalā.

– Jums bija īpašs mērķis turp nokļūt vai tā vienkārši bija apstākļu sakritība?

– Viss sākās ar to, ka man palūdza sakārtot dokumentus kaut kādai ar kultūru saistītai nozarei. To darot, iedziļinājos Jūrmalas pilsētas jautājumos. Turpinājumā šķita dabiski, ka mani uzaicināja vadīt nodaļu, un es arī piekritu. Jāņem vērā, ka pašvaldību darbu ļoti ietekmē vēlēšanas, un atkarībā no tā, kā tās kārtis saliekas, arī izveidojas koalīcija un opozīcija. Parasti jauna slota tīri slauka un ievieš savu kārtību. Ja iepriekšējā deputātu sastāva darbības laikā kultūras nodaļa bija likvidēta, jaunais sasaukums to atkal izveidoja, mazliet izmainot administratīvo struktūru, un tā es nonācu Jūrmalas pašvaldībā.

Esmu ļoti apmierināta, man patīk šis darbs. Protams, tas ir diezgan tālu no tās radošās dzīves un vizuālās mākslas vides, kāda manā ikdienā valdīja laikā, kad studēju Latvijas Mākslas akadēmijā vai strādāju ar dažādiem projektiem. Bet man gandarījumu sniedz tas, ka redzu projekta rezultātus, pārzinu visus smagos iepirkumu ceļus, kaujas starp producentiem, par tāmju skaņošanu, čekus un rēķinus. Kad stāvi koncertā, tu zini, kam ir iets cauri, lai šis pasākums varētu tapt. Kad tu sajūti savus izlietos sviedrus un redzi gala rezultātu, tad arī rodas šis gandarījums. Man patīk, kad redzu, ka svētki ir izdevušies, cilvēkiem tie patīk un ir labs apmeklējums. Priecājos par to, ka viņi neredz tavus sviedrus.

Mums jau Kultūras akadēmijā savā laikā pasniedzējs Ivars Bērziņš stāstīja, kas ir menedžeris. Ja koncerts ir izdevies, visi aplaudē māksliniekam. Ja pasākums nav izdevies, lai kas tas būtu – teātra izrāde, koncerts vai kas cits –, tad pa galvu dabū kultūras menedžeris. Tā arī es to izjūtu. Nekad neesmu bijusi uz skatuves, man neviens nekad nav aplaudējis. Es stāvu aizkulisēs, un tos aplausus, kas atskan māksliniekiem, mazliet uztveru arī kā pateicību par manas komandas darbu.

– Jūrmala ir diezgan liela, un pilsētā ir pietiekami daudz visdažādāko mākslinieku. Arī Dzintaru koncertzāle izceļas un ir ļoti pieprasīta, tādēļ droši var teikt, ka Jūrmala savā ziņā ir kultūras galvaspilsēta. Kā veidojas sadarbība ar vietējiem Jūrmalas kultūras cilvēkiem?

– Protams, meklējam administratīvi pareizo ceļu, kā mēs varam atbalstīt nevalstiskās organizācijas, biedrības, šajā gadījumā Jūrmalas māksliniekus. Esam izveidojuši speciālu projektu konkursu, kas ir domāts tieši Jūrmalā dibinātu nevalstisko organizāciju atbalstam, ir arī vietējo iedzīvotāju iniciatīvu projektu konkurss. Kopš ar savu lielo projektu rakstīšanas pieredzi esmu ienākusi Jūrmalā, mēs izveidojām divus jaunus projektu finansēšanas konkursus. Patlaban tādi mums ir trīs, ar kuru palīdzību cenšamies veidot un atbalstīt dažādas juridiskās formas organizācijas, kas nodarbojas ar mākslu un kultūru. Pastāv Jūrmalas mākslinieku nevalstiska organizācija, kuras biedri laiku pa laikam ir rakstījuši projektus un saņēmuši finansējumu.

Jāpiemin, ka viņi atrodas arī zināmā Jūrmalas pilsētas muzeja paspārnē. Katru gadu muzeja abās lielajās zālēs noteikts laiks ir rezervēts vietējo mākslinieku izstādēm. Jūrmalas pilsētas muzejs arī konkursa veidā organizē savu izstāžu piedāvājumu, un interesenti var pieteikties divus gadus uz priekšu. Pēc tam īpaša komisija atlasa un vērtē mākslas darbus, nosakot, kas ar ko sader kopā un kurā zālē var tikt izstādīti.

– Kādi ir tuvākie lielie projekti, kurus jūs organizējat un kuriem mēs nevarētu paiet garām?

– Jūrmalā mums ir divi apjomīgi pilsētas mēroga svētki. Pirmie ir Kūrorta svētki, kas šogad notiks 1. jūnijā Majoros. Kūrorta svētkiem ir ļoti sena tradīcija ar gājienu, un tie norisināsies, ja nemaldos, jau piecdesmit piekto gadu. Tos iezīmē gājiens pa Jomas ielu un koncerts jūras krastā vakarā. Pa dienu notiek visādi izklaides pasākumi, darbojas tirdziņi, kafejnīcas.

Otrie ir Kauguru svētki, kas šogad tiks rīkoti 31. augustā. Šie svētki tradicionāli norisinās tuvāk rudenim, parasti augusta pēdējā sestdienā. Tie ir jauni svētki, šo tradīciju mēs iedibinājām 2015. gadā, tādā veidā apliecinot Kaugurus kā līdzvērtīgu Jūrmalas daļu. Jāņem vērā, ka šeit dzīvo liels Jūrmalas iedzīvotāju īpatsvars. Svētku laikā mēs slēdzam ielu, kas visā garumā pārtop par skatuvi. Visas dienas laikā notiek dažādas sportiskas aktivitātes un koncerti. Kopš iepriekšējā gada, kad tika atvērts Kauguru parks, šo svētku ietvaros tajā notiek Jauniešu diena, ko organizējam kopā ar Jūrmalas Jauniešu iniciatīvu centru. Kopumā Kauguru svētki ir viens foršs baļļuks visiem pilsētniekiem.

Manuprāt, Kauguri pa šiem gadiem ir mainījušies, atvērušies. Pašvaldībai ir īpaša programma par pagalmu sakārtošanu un vides sakopšanu, kuras laikā tiek līdzfinansētas iedzīvotāju privātās iniciatīvas. Tāpat vietvara palīdz labiekārtot bērnu rotaļu laukumus un apzaļumot teritoriju.

Vasaras periodā Jūrmalai var izbraukt cauri kā lielai puķu galerijai ar skaistajām pelargonijām un citiem apstādījumiem. Ļoti lepojos ar mākslas staciju “Dubulti”. Kā mēs zinām, mūsdienās vilcienam stacijas īsti vairs nav vajadzīgas, jo biļetes visi pērk internetā, tāpēc tiek meklēti veidi, kā izmantot un apdzīvot staciju ēkas. Dubultu stacija mums ir ļoti veiksmīgs projekts, un tās arhitektūra ir izteikti piemērota izstāžu zālei. Jau kopš 2015. gada sadarbībā ar Kultūras forumu un Ingu Šteimani tur ir izveidota laikmetīgās mākslas izstāžu zāle, kur katru gadu notiek trīs četras mūsu atbalstītas izstādes.

– Jūrmala tiešām ir fantastiska pilsēta! Braucot uz tiem pašiem Kauguriem, ir skaisti jāizbrauc cauri visai kūrortpilsētai, kas izvietojusies vienā garā, zaļā un ziedošā strīpā. Tāds ceļojums ļauj baudīt Jūrmalas burvību un priecāties par to, cik skaista tā ir. Paldies par sarunu!