Menu
 

"Dvīga" – drošs patvērums Apriņķis.lv

  • Autors:  Ģirts Kondrāts, "Saulkrastu Domes Ziņas"
  • Komentāri
"Dvīgas" sievas līvu 13. gadsimta tautastērpos. "Dvīgas" sievas līvu 13. gadsimta tautastērpos. Foto no Saulkrastu domes arhīva

Sievas, kuras jau desmit gadus dzied folkloras kopā "Dvīga", pirmo reizi vienotā kolektīvā savas pirmās – Saulkrastu – publikas priekšā iznāca Latvijas valsts 90. gadadienas pasākumā 2008. gada 17. novembrī. Šogad valsts simtgades pasākumā viņas sēdēja skatītāju zālē, bet kopā būšanas desmitgadi Saulkrastos decembra sākumā svinēja tā, ka noskan.

"Dvīga" – drošs patvērums

Kā jau tas gadu ritumā iegājies, katru otrdienas vakaru folkloras kopas dalībnieces pulcējas Zvejniekciema Kultūras namā. Pirmās uz mēģinājumu atnākušas kopas līdere Antra Deniškāne, Anita Ašmane un Gaida Haritone – domubiedres kopš "Dvīgas" dibināšanas laikiem.

Parasti mēģinājums sākas ar balss ievingrināšanu, šoreiz – ar atmiņām par folkloras kopas nosaukuma izcelsmi. "Tas ir sens literārs vārds, kas apzīmē aizvēju, drošu patvērumu, kur vietējie ļaudis, kad jūrā plosījās neganta auka, jutās drošībā. Kad domājām kopas nosaukumu, sarakstā bija vairāki vārdi, bet palikām pie "dvīgas". Šķiet, pirmā šo vārdu skaļi pateica Ināra Pečaka," teic Antra Deniškāne.

"Kad sanācām kopā un sākām dziedāt, patiešām bija sajūta, ka tas, ko mēs darām, ir īsts patvērums prātam un dvēselei, jo augstākajam punktam tuvojās straujais "trekno" gadu dzīves skrējiens un katrs to izjutām dažādi," atceras Anita Ašmane.

"Toreiz patvērumu meklējām senajās latviskajās tradīcijās balstītās dziesmās, sajūtās, ko meklējām gadskārtu ieražās, dziesmās par jūru, savās domās par ģimeni un māju, par vietu, kur dzīvojam. Tas bija kā gaisma, kas mūs visas saistīja," Anitas teikto papildina Antra.

Jau pēc dažiem mēnešiem "Dvīga" piedalījās folkloras kopu skatē, bet nākamā gada vasarā – starptautiskajā folkloras festivālā "Baltica", kura tematika bija "Zīmes".

Trīspadsmit

"Kopš esam kopā, dažas dziedātājas ir nākušas klāt, dažas kopu pametušas, jo dzīve ir dzīve. Pašā sākumā bijām desmit, tad vēl kāda atnāca, kāda aizgāja… Pareizākais laikam būtu palikt pie skaitļa 13 – tas visprecīzāk apzīmē kopas dalībnieku skaitu," saka Gaida Haritone. Savukārt Anita Ašmane atgādina citus "Dvīgai" svarīgus ciparus, piemēram, to, ka pašlaik folkloras kopā dzied piecas skolotājas, divas ārstes, divas tēlotājmākslinieces, vairākas grāmatvedes un viena skolniece.

Ar Vidzemes līvu mantojumu fonā

Pateicoties atbalstītājiem, folkloras kopas "Dvīga" dalībnieces var uzstāties skaistos, tumši zilos Vidzemes lībiešu tautastērpos. Rotas un apavus, ieklausoties speciālistu padomos, piepalīdzot draugiem un tuviniekiem, darinājušas pašas dalībnieces. Skaistie līvu tautastērpi atbilstoši senajām tradīcijām piegriezti un šūti seno tērpu darbnīcā "Peles taka". Tā sauktais arheoloģiskais tautastērps radīts, balstoties tieši uz 13. gadsimta Vidzemes lībiešu vēsturisko mantojumu.

"Dvīgas" vadītāja Anita Deniškāne atzīst, ka tērpi drīzāk atraduši kopas dalībnieces, nevis otrādi. "Protams, bija izvēle – uzstāties strīpainos brunčos un ar aubi galvā, taču sapratām, ka šeit, jūras krastā, arī tagadējā Zvejniekciemā un Saulkrastos, izsenis dzīvojuši Vidzemes lībieši. Lai arī Lielā Ziemeļu kara un mēra laikā 18. gadsimta sākumā daudz kas no šī slāņa aizgāja bojā, tomēr līvu pēdas saglabājuši vietvārdi – Aģes upe un māju vārdi "Čorkas" un "Pidas"."

"Lai gan dziedam arī līvu dziesmas, mums, protams, nav līvu sakņu, taču kopā ar mums dzied sievas ar ļoti dziļām šejienes saknēm – Anita Līduma, Inita Pečaka, pati Antra, arī Daiga Zande, kura kādu laiku dziedāja ar mums kopā, un gan jau vēl kāda no tagadējām vai bijušajām kopas dalībniecēm," saka Anita Ašmane. Vēl viņa piebilst, ka par šo tēmu kopas dalībnieces domājušas, gatavojot programmu "Mantojums" 2015. gada starptautiskajam folkloras festivālam "Baltica". "Toreiz ievērojām, ka mūsu sievas Anita Līduma un Iveta Pečaka runā vietējā skultenieku dialektā un īpatnēji, ar norautajām galotnēm – kā Duntē. Pirms festivāla devāmies ekspedīcijā pa piekrasti un meklējām senos māju nosaukumus, kuros noteikti bija saglabājies līvu mantojums. Duntē atradām vecu zvejnieku sievu Roņu Laimu, kuras stāsti veido mūsu programmu."

Galvenais – nebaidīties atvērt muti

Gan Antra, gan Anita un Gaida uzsver, ka "Dvīgas" dalībnieces vieno tradicionālā dziedāšana un muzicēšana. "Tā pievelk arī cilvēkus, kuri grib būt ar mums kopā ne tikai kā pasākumu dalībnieki vai skatītāji. Ja man kāds zvana un prasa, vai drīkst atnākt pie mums kopā padziedāt, atbildu, ka ne tikai drīkst, bet to vajag darīt un beigt šaubīties par savām spējām. Ja cilvēks ir piezvanījis, viņš jau ir pierādījis, ka noteikti drīkst nākt un dziedāt."

Protams, "Dvīgā" ir dalībnieces, kuras bērnībā mācījušās mūziku, – Anita, Iveta un Mārīte ir beigušas Vidzemes jūrmalas Mūzikas un mākslas skolu. Taču, kā saka Antra Deniškāne, lai darbotos folkloras kopā, svarīgāka par muzikālo izglītību ir vēlme nākt un dziedāt, precīzāk – "pats svarīgākais ir uzdrošināties atvērt muti".

Folklora – tautas gudrība

Vaicāta, ko modernajā pasaulē folklora nozīmē Saulkrastu sievām, kuras jau desmit gadus dzied "Dvīgā", Antra Deniškāne atbild, ka tā ir dalība situāciju mākslā. "Protams, mēs ejam uz skatuves, bet folklora nav skatuves māksla. Folklora vislabāk dzīvo nesamākslotā vidē. Tas atklājas gadskārtu rituālos – Lieldienās, Līgo svētkos, Meteņos, Mārtiņos, ziemas saulgriežu svētkos, kad mums visapkārt ir cilvēki.

Lai uzrunātu uz svētkiem sanākušos, ir jābūt sagatavotām. To palīdz izdarīt mūsu zināšanas par to, kas tajā vai citā reizē jādara, kādas tradīcijas tieši nāk mums līdzi no pagātnes. Mēs zinām, kas šādās reizēs jādara, bet mūsu zināšanām par tautas tradīcijām ir jābūt plašākām par dažām rotaļām, dejām, anekdotēm, stāstiem un mīklām. Jāizjūt situācija, lai to, ko gribi pateikt, noskandētu laikā un vietā un pievērstu apkārtējo uzmanību. No malas var šķist, ka viss šādās folkloras kopas iznākšanas reizēs notiek it kā nejauši. Patiesībā izmantojam visu mūsu desmit gados uzkrāto pieredzi, īsto vārdu īstajā brīdī, lai mūs saprastu. Tradīcijām, protams, ir normas, bet tās ir iespējams mainīt.

Pats svarīgākais – mācoties folkloru jeb tautas gudrību, mācāmies arī cita no citas. Šādi mijiedarbojoties, dažreiz pēc mēģinājuma uz mājām aizejam vairāk atpūtušās nekā pirms kopā sanākšanas – dziedot esam gan izlādējušās, gan uzlādējušās vienlaikus. Kad uzstājamies publikas priekšā, tad gan vairāk savu enerģiju atdodam, jo mūsdienu skatītāju ar kaut ko ir grūti pārsteigt. Taču mums tas izdodas gan ar trāpīgiem tekstiem, gan ar veidu, kā uzrunājam cilvēkus, un vienā brīdī saprotam – skatītājs ir mūsu pusē," saka Antra.



Dziesmu kamolā – tikai "savējās"

"Dvīgas" dalībnieces satiekas vismaz reizi nedēļā. Mēģinājums parasti sākas ar balsu iesildīšanu, tad – jaunu dziesmu mācīšanās. "Kad dziesma ir atnākusi, pamēģinām, vai tā ir mūsējā vai nav. Parasti dziesma atnāk, to «pataustot», dažreiz pat pārkāpjot pašām sev pāri, un beigās viss sanāk labāk, nekā bija domāts. Dažreiz, protams, ir tā, ka saprotam – tur nekas nesanāks, jo dziesma nav mūsējā, – un skatāmies tālāk," stāsta Anita Ašmane.

Atklājot, kā veidojas folkloras kopas dziesmu kamols, Anita Deniškāne uzsver, ka vairāk uzmanības pievērš Vidzemes melodijām, uz kurām droši var paļauties. Ja dziedātāja ir no cita Latvijas reģiona, piemēram, Kurzemes, viņa var atļauties dziedāt tā, kā tajā pusē pieņemts. Katrai folkloras kopas dalībniecei taču ir savas saknes, ko tik vienkārši atmest nevar.

Vēl kopas vadītāja Antra atzīst, ka "Dvīgas" dziedātās dziesmas ir kulturāli daudzveidīgas: "Šeit, piejūrā, mēs sevi par tīriem līvu mantiniekiem uzskatīt nevaram. Nav iespējams iztikt arī tikai ar 19. gadsimta folkloru, ko ietekmējusi Saulkrastu vēsturiskā vide, kad toreizējos Saulkrastos bija zvejnieku un strādnieku gals – Zvejniekciems un smalkais Neibādes gals ar atpūtniekiem. Tā arī esam palikušas pa vidu, dodot savu ieguldījumu gan jaunākajā, gan senajā folkloras slānī. Pat tērpi mums, modernajiem cilvēkiem, ir seni – tos atradām, meklējot dziļāk, nevis vienkārši paņemot daudz jaunāku laiku svītrainus brunčus un aubes. Galvenais, ko meklējam mēģinājumos un uz skatuves, – stabilus atbalsta punktus, lai nesāktu runāt par to, ko nezinām," viņa uzsver.

Gadskārtu riti un sievas mūžs

Lai labāk saprastu, kā "Dvīgai" izdevies būt kopā jau desmit gadus, vispirms jāparaugās uz tās vadītāju, diplomētu pedagoģi Antru Deniškāni, kura bērnībā, neviena nemudināta, pieteicās vietējā mūzikas skolā Zvejniekciema vidusskolā, kur viņa mācījās spēlēt akordeonu. Antra ir dziedājusi arī Operas korī, bet viņu vienmēr ir interesējis, kā dziedāts senāk, kādēļ tieši tā un ne citādi skan senas tautas melodijas un vai to var atkārtot. "Turklāt man patīk mācīt citiem dziedāt un aizraut cilvēkus ar dziedāšanu," viņa piebilst, uzsverot, ka laika gaitā aizraušanās ar folkloru kļuvusi par dzīvesveidu.

Tad kopā ar domubiedriem Saulkrastos sākusies gadskārtu tradīciju apgūšana. "Tas bija impulss, kas mūs visas ievilka folkloras pasaulē. Sākās ar Ziemassvētkiem, tad nāca Meteņi, Lieldienas, Līgo svētki un tad jau Mārtiņi, līdztekus modernajās tradīcijās balstīti notikumi, piemēram, Luču svētki. Turklāt gadskārtu ieražas aptver visu Latvijas teritoriju. Un, ja nav stabilu vietējo tradīciju, gadskārtu ieražas ir viens no vaļiem, uz kā balstīties."

Vēl viena kopas repertuāra vadlīnija esot sievietes dzīve mūža garumā. Uzstāšanās reizēs, kad par to tiek runāts, "Dvīga" aicina jaunās māmiņas, tiek dziedātas šūpuļa, rotaļu un vakara dziesmas. Tad kopā ar folkloras kopas sievām ir arī viņu bērni un mazbērni, jo ģimeniskums ir vērtība, kas rāda tautas gudrību.

Trešā lieta ir vērtības, kuras piejūras sievas godā, runājot par dzīvi "jūras kāpu maliņā". Dziedot folkloras kopā, ātri vien kļūst skaidrs, ka visas senās dziesmas ir personiskas, tajās ir kods no latviešu tautasdziesmām.

Jubileju svin kopā ar draugiem

1. decembrī "Dvīga" aizvadīja savas apaļās jubilejas pasākumu, kad uz Saulkrastiem tika aicināti folkloras kopas draugi no visas Latvijas. "Pašas jau arī visu Latviju esam izbraukājušas – no Valkas līdz Tilžai, esam bijušas Kurzemē un Zemgalē, mums ir draugi Dobelē, Olainē un Piltenē. Salacgrīvā katru gadu februārī notiek masku tradīciju festivāls. Arī uz to mēs katru gadu braucam. Mēs cenšamies būt tur, kur mūs aicina, un aicinām ciemos citus," stāsta Gaida Haritone.

"Latvijas novadi ir dažādi, un tikpat dažādas ir to dziesmas, tērpi un tradīcijas. Tādēļ arī Saulkrastos mēs gribam redzēt folkloras kopas ne tikai no Vidzemes, bet arī no Kurzemes, Latgales un Zemgales, patiesībā – savējos. Jau kopš 2011. gada augusta pēdējā sestdienā Saulkrastos notiek folkloras kopu festivāls "Pa saulei". Tas sākas rīta pusē ar meistardarbnīcām, kurās mūsu draugi stāsta par uguns kuršanas tradīcijām, mācāmies līvu dejas un tradicionālo dziedāšanu. Tad pēc kopīgām pusdienām notiek koncerti visā pilsētā. Tādās reizēs noteikti atceramies arī sociālo māju. Festivāla noslēgums parasti ir deviņos vakarā pie ugunskura jūras malā, jo mūsu pasākums notiek vienā laikā ar Senās uguns nakti. Jūras krastā notiekošais ir sens nakts un saules rituāls, kurā iederas dziesmas ar stipriem vārdiem. Turklāt gadu no gada Senā uguns nakts kļūst arvien populārāka," atzīst Anita Ašmane.

"Ar daudziem kolektīviem mums ir izveidojušās tīri personiskas saites, un tad jau, aicinot draugus uz jubileju, mēs zinām – būs tā, ka skan!" liekot sarunai punktu un gatavojoties izvingrināt balsis, saka "Dvīgas" dāmas.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.