Rakstniece Dace Judina: Latviešiem skapī vēl daudz mīļu skeletu ^{Apriņķis.lv}

– Vai jau toreiz, pašā sākumā, skaidri zināji, ka rakstīsi romānu sēriju?

– Kad mans pirmais romāns jau bija salikšanā un ražošanā, ar izdevējiem attapāmies, ka latviešiem tā īsti nav detektīvromānu sēriju, ja neskaita rakstnieku Jāni Ivaru Stradiņu, kurš tobrīd jau bija taisaulē. Piedāvāju variantu: galvenā varone – jauna dāma – kopā ar saviem draugiem – dažādu vecumu un profesiju cilvēkiem, visnotaļ raibu kompāniju – regulāri iekuļas dažādos notikumos un risina šīs lietas. Izrādījās, ka šī formula lieliski darbojas, un tapa sērija «Izmeklē Anna Elizabete».

– Ar ko tev pašai šis žanrs šķiet pievilcīgs?

– Detektīvromānus sāku lasīt ļoti agri, un pie visa vainīgs Arturs Konans-Doils, jo reizē ar tā laika «seriālu» «Šerloks Holmss», kurā spēlē lieliskie krievu aktieri Vitālijs Solomins un Vasilijs Ļivanovs, radās vēlme palasīt šā žanra darbus. Manai radiniecei bija visi Konana-Doila romānu izdevumi latviski. Sāku ar «Bāskervilu suni». Pēc tā izlasīšanas man bija ļoti interesants sapnis – liels, melns suns nāk iekšā istabā, pārvēršas par melnu cūku, kas nez kāpēc runā latviski, tad tā pārvēršas par baltu cūku un turpina runāt, bet es bļauju. (Smejas.) Beigās izrādījās, ka tā ir mamma, kas nākusi mani mierināt, jo mīļais bērns naktī brēcis. Sekoja draudi: vairs nevienu detektīvu! Protams, par spīti saviem septiņiem astoņiem gadiem, es tomēr tos visus izlasīju. Tātad nelaiķim Konanam-Doilam jāuzņemas atbildība, bet man, kad būšu Anglijā, jāsameklē viņa kaps un jānoliek svecīte. (Smaida.) Tālāk jau kā lokomotīve no kalna – lasīju visu, kas šajā žanrā pieejams. Tomēr nav tā, ka es lasītu tikai detektīvromānus. Man ļoti patīk vēsturiskie romāni, zinātniskā fantastika, piedzīvojumu romāni, laba romantika, dzimtu sāgas, poēzija… Un es nerakstu tikai pliku detektīvu. Mani romāni ir daudzslāņaini – vēsture, ekonomika, sabiedriskās un sociālās aktivitātes, attiecības, psiholoģija, nedaudz mistikas... Sevišķi beidzamais romāns tapa jau pavisam citā stilistikā.

– Varbūt to var dēvēt par psiholoģisko trilleri?

– Iespējams. Ja tu man jautātu, kāpēc es rakstu tieši detektīvromāna žanrā, teiktu – tāpēc, ka cilvēkiem ir vajadzīgas pasakas. Ko cilvēks šajā žanrā meklē? Viņš grib, lai būtu laimīgas beigas, lai «sliktie» būtu vai nu atšauti, vai sasēdināti, vai arī, ja kāds kādam nodarījis pāri, lai saņem pelnīto sodu. Ja runājam par trilleriem, tur jau ir cita shēma un noteikumi – tur svarīgāks notikumu šķērsgriezums jeb «kā» un motivācija jeb «kāpēc». Detektīvs meklē, kas bija pirms, un prognozē, kas būs pēc tam. (Domā.) Un vēl, manuprāt, detektīvromāns palīdz sakārtot domas – gan tam, kurš raksta, gan tam, kurš lasa. Man pašai tā bija laikā, kad vēl nebiju sākusi rakstīt grāmatas, – kad dzīve apmeta kūleni vai gadījās kāda ķibele, izvilku no plaukta labu šā žanra grāmatu un ielīdu kaktā palasīt. Tiekot līdz grāmatas beigām, jau biju izdomājusi, ko darīt.

– Vai rakstot tu talkā ņem arī savu ilggadējo žurnālistes pieredzi?

– «Rīgas Balsī» es rakstīju par ļoti «kriminālām» tēmām – kultūru, mākslu, teātri, kino, lielās intervijas… Žurnālos – par attiecībām, psiholoģiju, lielos portretgabalus un problēmrakstus. Protams, arī šajos žanros var slēpties visādi zemūdens akmeņi. Bet sen, sen gandrīz septiņus gadus strādāju Iekšlietu ministrijas laikrakstā «Likuma Vārdā» kā rakstošā redaktore. Tā ka nojaušams, no kurienes tās kājas aug…

– Taviem varoņiem ir kādi konkrēti prototipi vai arī tie ir vairāki cilvēki, kas sakausēti vienā tēlā?

– Iedvesmu, protams, es smeļos no reālām personām, bet, jā, manos tēlos ir apvienotas vairāku cilvēku iezīmes, un būtu milzīga kļūda tos projicēt viens pret vienu. Esmu gan dzirdējusi visādus kuriozus, kad cilvēks, kuram reiz esmu teikusi: «Es no tevis aizņēmos to vai to,» uzskata, ka viņš ir simtprocentīgs prototips. Tā īsti nav, jo vienīgais gandrīz autentiskais tēls varētu būt ģenerālis Bass. Mums ar šā lieliskā cilvēka ģimeni ir klusa vienošanās, ka viņš, lai arī aizsaulē, tomēr dzīvo un turpina darboties. Tā ir sirsnīga piemiņa. (Domā.) Bet pārējie ir sintezēti tēli.

– Cik Annā Elizabetē ir no tevis pašas? Varbūt tev ar savu romānu galveno varoni ir kopīgas rakstura īpašības?

– (Sirsnīgi smejas.) Viņa par mani ir gudrāka, es no viņas – būtībā pašas radīta tēla – daudz mācos. Anna Elizabete ir tāda, kāda es gribētu būt. Kopīgais ir mūsu dzīvniekmīlestība – Pūču mājā ir seši suņi un divi kaķi, man ir trīs suņi un pieci kaķi. (Klusē.) Visās manās grāmatās ir sakrālais teikums, ka visi tēli, vietas un notikumi ir tikai autores iztēles radīti – tā teikt, ja jūs ar kaut ko vai kādu velkat paralēles, tās ir tikai jūsu problēmas. (Smejas.) Man stāstīja, ka pēc pirmajiem Annas Elizabetes romāniem kāds vēsturnieks esot gājis uz Misiņa bibliotēku, kur glabājas daudz retumu, meklējis Latvijas laika kartes, vilcis ar pirkstu un meklējis Mežāju pagastu. Iedomājos, ka tieši tāpat varētu meklēt Kaijciemu vai jaunajā grāmatā minētos Vec-Vilkus.

– Bet visi tie noziegumi, kurus šķetina Anna Elizabte kopā ar draugiem, – tu tos izgudro vai arī tie ir reāli notikumi?

– Vispār es daudz un regulāri lasu ziņas, un ikviens, kurš to dara, ļoti daudz ko pamana. Man ir saglabājies notikumu arhīvs vēl no senseniem laikiem. Ja tu gadiem spēlē vienu konkrētu spēli, tad no tā, kā krīt spēļu kauliņi vai kārtis, redzi kopainu un saproti, kāda būs partija. Es lasu visu kopumā, jo nevar atdalīt vienu jomu no otras. Nereti tieši žurnālistiem gadās dažādi kuriozi – piemēram, vakar prezentācijā cilvēkam spiedi roku un saskandinājāt šampanieša glāzes, bet pēc pāris dienām redzi viņu izvedam no paša mājas ar skaistām «aprocēm» un eskorta pavadībā… Sadzīviskās negācijas, «lielie» procesi – es teiktu, tā nav dabiska sabiedrības evolūcija, bet atsevišķu grupu vai cilvēku inspirētas kustības, kuras, uzpūšot kā oglītes, uzliesmo liels ugunskurs. (Klusē.) Runājot par konkrētiem piemēriem... Lai atceramies, šķiet, 2017. gadu, kad Ziepniekkalnā klīda «virinātājs» un uzmācās sievietēm. Policijai tika ziņots, panākumu nebija, un tad sociālajos tīklos parādījās iniciatīva dibināt iedzīvotāju patruļas, lai ar šo problēmu tiktu galā. Šo epizodi iekļāvu romānā «Tīrītājs».

– Tu savos romānos pamanies iepīt dažādas aktualitātes – «troļļu» armiju, narkomānijas un pedofilijas, arī banku problēmas… Vai cilvēki to pamana? Vai jūti atgriezenisko saikni?

– Noteikti. Taču ir cita ķibele – tu runā ar cilvēku, saproti, ka viņš visu ir izlasījis, izpētījis, bet... klusē. Vai tas iedzīts vēsturiski? (Domā.) Mums ir daudz mīļu skeletu skapī. Pirmais: «Ai, ko nu es, mums jau te vēl jādzīvo!» Otrais: latvietis nekad vai gandrīz nekad savējo nepaslavēs un nepabīdīs – atšķirībā no angļiem, krieviem un ebrejiem. Trešais: «Lai citi dara, es paskatīšos, kas notiks, un tad.» Ceturtais: «Nē, skaļi es neteikšu, bet, kad būs iespēja pakomentēt, tad gan visu uzrakstīšu!» Piektais ir klusais kūdītājs: «Es tev pametīšu informāciju, kuru vari izmantot, tikai nesauc mani vārdā!» Dzimtas romānu sakarā ir vēl vairāki «skeleti», bet par tiem varam parunāt citreiz.

– Kas Latvijas cilvēkiem sāp visvairāk?

– Tas, ka cilvēks būtībā ir viens. Ne valsts par viņu interesējas (protams, ja neskaitām nodokļu iekasēšanu), ne pašvaldība. Vai par viņu raizējas labklājības vai veselības jomas pārstāvji? Nē. Ja tev kas sāp vai ir kāda ķibele, tiec galā pats. Meklējot mammai zāles, vairākkārt saskāros ar «E-veselību», un man gribējās ne tikai kaut ko pateikt, bet arī izdarīt. Par pašvaldībām vispār ir atsevišķs stāsts. Mums ir tik daudz mazu ķeizariņu ar svītām! Ļaudis māk īstajā laikā pieliekties un pakniksēt, bet, kad jāpašņāc uz kādu zemāk stāvošu, dara to trīskārt skaļi. Protams, ka cilvēki par to runā, tikai savā apkaimē viņi to dara čukstus, jo – viņiem tur vēl ir jādzīvo. Latvietis ir ļoti izturīgs un pacietīgs. Beidzamajā laikā šis izturības koeficients kļuvis rekordliels. Citu nāciju pārstāvji sen būtu ielās ar tomātiem, sapuvušām olām vai mēslu vezumiem, –mūsējie klusē. Reiz, ne tik sen, Latvijas lauksaimnieki skaļi protestēja pret zemajām piena iepirkuma cenām. Toreiz tam bija rezultāts. Tagad? To, ka politiķi māk tikai solīt, lieliski redzējām vēlēšanu epopejā. Un nu – viens urbina degunu, cits guļ, ministru krēslos sēž tie, kurus vēlētāji izsvītroja. Par kādu tautas balss sadzirdēšanu mēs runājam?!

– Atgriežoties pie šīs sarunas iemesla – jubilejas romāna... Vai to atzīmēsi kā īpaši?

– Jā. Pirmā īpašā lieta ir tā, ka komponists Arturs Nīmanis (Daces Judinas dzīvesbiedrs – red.) radījis romānam veltītu skaņdarbu «Kurzemes vilkatis», pamazām top arī tā vizualizācija. Tā kā šis ir desmitais romāns, jābūt iemeslam uzklāt svētku galdu, tāpēc grāmatas beigās desmit lappuses veltītas «izrakstam no Annas Elizabetes recepšu grāmatas». Tur ir Omītes receptes, Ģenerāļa receptes un vēl šis tas, pēc kā visi ilgojās un nepārtraukti komentāros man pieprasīja. Receptes ar visām sastāvdaļām, gatavošanas un pasniegšanas pamācībām. Un, jā, vēl būs Lielais Pelēkais, bet tās ir tādas netveramas lietas. Kad nesen «Mājas Viesim» rakstīju portretrakstu par spēka zīmju grāmatas autori Brigitu Ektermani, viņas mājās uz molberta ieraudzīju absolūti burvīgu vilka portretu, ko zīmējis viņas dēls, – sīkām, grafiskām līnijām, katrā līnijā iekšā raksti… Tieši tobrīd biju beigusi rakstīt «Lāstu», kura centrā ir jautājums: kas īsti ir Lielais Pelēkais – visapkārt un katrā no mums? Tas bija tik kosmiski! Gribot negribot jākļūst drusku māņticīgai, jo tā atkal ir zīme, ka viss notiek vietā un laikā.

– Vai tu joprojām lolo domu par daudzsēriju filmu vai seriālu par Annu Elizabeti?

– Nav reizes, kad man kādā no tikšanās reizēm lasītāji to nepajautātu. Laikam cerība mirst pēdējā. Nesen izlasīju, ka Latvijas Televīzijas vadība paudusi nožēlu, ka mums nav materiāla oriģinālscenārijiem, tāpēc tos iepērkam un adaptējam. Tad kļūst skumji. Vai tiešām mums nav autoru, uz kuru darbu bāzes varētu radīt ilgspēlējošu projektu? Mēs, tāds domubiedru pulciņš, šo to perinām. Bet – nevar ratus zirgam priekšā jūgt! Varbūt kādreiz, pirms mēs ar tevi aiziesim pensijā, beidzot to piedzīvosim.