Menu
 

Andra Manfelde: Uzvara slēpjas izturībā Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Andra Manfelde dzimusi Kuldīgā, mācījusies mākslas skolā, pusaudža gados lietojusi narkotikas, bet ar Dieva palīdzību tikusi no tām vaļa. Dzīvojusi Krimuldas Krusta skolā. Un, lai gan speciālisti vispirms novērtē viņas dzeju – 2003. gadā Andra Manfelde saņēmusi Latviešu literatūras gada balvas speciālo balvu par dzejas kopas publikāciju žurnālā “Luna”, bet 2005. gadā ieguvusi prestižo Ojāra Vācieša dzejas prēmiju par krājumu “Tranšejas dievi rok” –, tomēr latviešu lasītāji viņu spilgti pamanīja 2005. gadā, kad tika izdots romāns “Adata”.

“Šī ir mana pieredze, četri gadi nāves,” teikts uz grāmatas pirmizdevuma vāka. Šajā darbā atklāta autores personiskā elle, ejot cauri narkotiku atkarības postošajiem lokiem. Romāns iedvesmo kā skarba grēksūdze, sabiedrība sāk runāt par atkarību postu šeit, Latvijā. Zigmars Liepiņš pēc Andra Manfeldes libreta sacer rokoperu “Adata”, kuru 2007. gadā iestudē Latvijas Nacionālais teātris. Pēc “Adatas” top dzeja, proza, dokumentālā proza, pasakas, bet 2017. gads nāk ar vēsturisko romānu sērijā “MĒS. Latvija. XX gadsimts” rakstīto darbu “Virsnieku sievas”, kas 2017. gada rudenī apbalvots ar Egona Līva balvu “Krasta ļaudis”.

– Meklējot informāciju par jūsu jaunākajām grāmatām, atrodams, ka tā ir “Mājas pārnāca basa” – atmiņu stāstu krājums par izsūtītajiem uz Sibīriju. Šī tēma nav pirmo reizi atspoguļota jūsu daiļradē. Kas jūs šajos stāstos piesaista? Kādas atbildes meklējat?

– Jau “Zemnīcas bērnos” es sapratu daudzas būtiskas lietas, par kurām bija jādomā arī turpmāk. Piemēram, “dvēsele mīt asinīs”, tātad – manās asinīs ir manu vecvecāku pieredze. Neticu reinkarnācijai, bet tam, ka mani veido ne tikai dzīves notikumi, bet arī vecvecāku, vecvecvecāku… piedzīvotais. Jaunībā mēs esam individuālisti, bet, domājot par dzimtas un tautas vēsturi, tu apjēdz, ka neesi viens. Priekšteči – tā nav metafora, bet savā ziņā tāds kā gājiens, kura dalībnieki esam. Mēs nesākam dzīvot no baltas lapas. Vai tas, ko tu saņem, ir bagāža vai mantojums? Smagums, kas jāizmet, vai dārgakmens, kas tev palīdzēs dzīvot? Izzinot un apzinot dzimtas pieredzi, savus zemapziņas lokus iespējams pakļaut, pavēršot sev par labu.

Caur “Mājās pārnāca basa” es centos paskatīties uz izsūtīto (kuri tieši vai nepastarpināti visi ir mūsu radinieki) pieredzēm nevis tikai kā uz sāpju nastu, bet gan uzvaru. Parādīt, ka uzvara slēpjas izturībā, cilvēcībā, godaprātā. Stāstu krājumā ir daudz vērtīgu atziņu, kuras nav manis izdomātas, bet gan uzklausītas un pierakstītas. “Ja kāds sniegā nokritis, tu ej un palīdzi, jo rīt kritīsi tu.” Sāpīgs piemērs mūsu aizbraucēju sirdsapziņai ir stāsts par to, ka vīri, kuri varēja palikt lauka darbos, tomēr steidzās mājās būt kopā ar ģimeni, lai gan nezināja – varbūt tūlīt pat vagonā tiks šķirti. Es tajā redzu evaņģēliju: “Nav lielākas mīlestības kā tā, ka kāds atdod dzīvību par saviem draugiem.” Un atdeva savu spēku, veselību, arī dzīvību ne viens vien. Mums ir, ar ko lepoties, ko godāt, un jāpārstāj kaunēties par neveiklo pensionāru pulcēšanos sēru datumos. Gandrīz visos stāstos ir arī šodienas stāstnieka portrets. Stāstījuma valoda ir manis literāri pārveidota. Rakstot palīdzēja tas, ka manī dziļi, dziļi sēž lauki. Par laucinieku sevi nosaukt nevaru, bet mana bērnība pagāja, skraidot pa gravām un tīrumiem ar suni un klausoties radinieču valodā, kas bija piebārstīta ar tādiem vārdiem kā “dores”, “sunis”, “krizdoles”, “ķusenis”, “zapte”, “spannis”, “speķis”, “meitens” un citiem.

– Nesen piedzīvojām jau ar dažādiem mītiem apaugušo tā saukto čekas maisu atvēršanu. Vai, rakstot grāmatas, jums ir izdevies saprast, kāda ir to cilvēku, kuri cieta no Valsts drošības komitejas un ziņotāju darbības, attieksme pret tiem, kuri tobrīd īstenoja varas darbus pret viņiem?

– Pret zobenu ar zobenu nevar iet, tad tu būsi zaudētājos. Šai atziņai arī būs nu jau divi gadsimti. Caur izsūtītajiem es redzu, ka ciešanas dara dzīvesgudru un pat viedu. Grāmatā ir stindzinošs piemērs tam, kā dzīve, liktenis vai Dieva pieļautie notikumi rēķinus nokārtoja jau šajā laikā. Kad kāds vīrs lādēdamies apraudāja savu kapā guļošo meitu, pārējie klusējuši, jo atminējušies, ka šis pats vīrs bija nodevis trīs mežabrāļus. Arī meitas nodevējam bijušas trīs un turpat Sibīrijas zemē palikušas. Uz taisnību ir jātiecas, bet saprātīgs cilvēks apjēdz, ka šajā dzīvē un laikā simtprocentīga taisnība nebūs iespējama.

– Vai un kā šajos dzīves stāstos (no abām pusēm) īstenojas pirmajā pietuvinājumā vienkāršie Tēvreizes vārdi: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”? Nepiedotas lietas cilvēku attiecībās traucē brīvi plūst mīlestībai vienam pret otru. Kā tas ir ar tautu? Cik svarīga ir piedošana tautas un valsts vēsturē? Varbūt pāridarījumus nākamās paaudzes vienkārši aizmirst un viss – dzīvo tālāk?

– Piedošanas atslēga ir izpratne, ko sniedz zināšana. Ja es saprotu, vismaz cenšos pietuvoties tam, kāpēc cilvēks tā rīkojos, es spēju arī piedot. Mīlēt nepiedodot tiešām ir neiespējami. Bet mīlestība ir dzīvība, dzīvošana, vitalitāte un arī prieks. Ir smagas lietas, kuras iespējams pacelt, bet dažas vajag vienkārši apklāt. Nevis kā strausam, bet drīzāk apziņā, ka ir lietas, par kurām nevajag runāt, paust tās tālāk, vētīt un cilāt, jo tā var sanākt pakalpot ļaunumam. Nelikties ne zinis, vienkārši aizmirst, domāju, nestrādā. Ideālā gadījumā būtu apzināt, izdiskutēt, tikt skaidrībā un palaist jeb apklāt. Es domāju, ka vērtīgi ir rīkoties saskaņā ar prātu, kurš seko ideālam (manā gadījumā evaņģēlijam, ne ideoloģijām). Paļauties nevis uz emocijām, bet uz autoritāti – izvēlēto vērtību skalu – un tad veidot dzīvi saskaņā ar šīm normām. Ienīst ir normāli, bet vērtīgāk ir piedot. Dzīvinošāk.

– Pie kādiem darbiem strādājat šobrīd?

– Tieši pašlaik es turpinu rakstīt romānu “Vilcēni” par pusaudžu bandu deviņdesmitajos, bet bez vēsturiskas precizitātes. Poētiski blīvu, brīvu, aizrautīgu tekstu, kurš stāstīs par saknēm, piedošanu, nodevību, tekstu, kurš pats ir kā vilciens, kuru uzreiz nevar apturēt. “Vilcēnos” būs nedaudz no Vodolazkina romāna “Laurus” (jo Dubulti ir sasodīti ģeogrāfiski poētiski – starp upi un jūru) un no Manfeldes “Adatas”. Tas, kas man autobiogrāfiskajā romānā neielīda jeb ko tolaik, rakstot pirms gadiem 15, vēl nemācēju.

Otra lieta, ko rakstu, arī ir ar atvēzienu – esmu iecerējusi bērnu grāmatu sēriju par Latvijas pilsētām. Pilsētu pasakas bērniem un vecākiem. Par Ventspili “Vēja Vīrs un mēs” jau “Latvijas Mediju” izdota. Kuldīgas grāmatai “Ceriņslotas zīmējumi” vēl jāpabeidz zīmējumi. Par Dubultiem pasaka ir manā galvā un arī par Jelgavu…

– Vai bērnu literatūra nav tāda kā izzūdoša parādība interneta un virtuālo attiecību laikmetā?

– Ne tikai bērnu, vispār literatūra. Būsim godīgi – cik no mums lasa? Es pati lasu daudz par maz. Man ir attaisnojoši iemesli – bērni. Jaunākajai meitai tikai četri gadi. Otrs iemesls ir tas, ka tad, kad pati rakstu vai ģenerēju ideju, es nespēju lasīt. Atliek tikai starpposmi pēc pabeigtiem un vēl neiesāktiem darbiem.

Vienīgā cerība, ka aiz gandrīz katras normālas multenes ir grāmata. Sākumā vienmēr ir grāmata… Ja es bērnībā nebūtu bijusi klasiskais grāmatu tārps, kurš vienā rāvienā, pirms ķerties pie Verna, vēlāk Remarka, aprija visas “Brīnumzemes” pasakas, es nebūtu nobriedusi par rakstnieci. Tajā pašā laikā es tagad ik pa laikam atveru apgāda “Dienas Grāmata” dāvināto Skalbes pasaku krājumu un saprotu, ka neko jau neesmu lasījusi. Bērnībā saproti citu slāni…

Par sociālajiem tīkliem man nav nekā laba, ko teikt. Cerams, ka tas ir tāds pats cilvēces vīruss, kā savulaik TV. Vienkārši jāizslimo. Agrāk taču bija – ja tevis nav TV, tevis nav vispār. Ja pie raksta nav komentāru, tātad – raksts nevērtīgs. Tāpat arī tagad – ja nešēro un nelaiko, nav ok! Bēdīgākais, ka es redzu, kā sociālie tīkli ietekmē cilvēku izvēles, diemžēl arī literatūrā. Izglītība veido labu gaumi. Smailiki gaumi degradē.

– Visas interneta un tā paaudzes sekas mēs vēl neesam piedzīvojuši, bet kādi ir jūsu secinājumi un novērojumi par to, kā tas maina cilvēkus, mūsu domāšanu un dzīvi?

– Iestāsies singularitāte un… Vai jūs jau esat iegādājies sev avataru? Rezerves cietni, kurā pārkačāt savas smadzenes? Supercilvēks jau mīņājas uz rītdienas sliekšņa, un es esmu priecīga, ka evaņģēlija krusts veido tādu kā serdi, pie kuras turēties. Lakmusa melnbalto, caur kura prizmu salīdzināt un izvērtēt, kas ir labs un kas der. Piemēram, es zinu, ka cilvēks glābjas caur nespēku. Tāpēc ar interesi vēroju kā “neviens negrib novecot”. Labi, ka daļa cilvēces jau attopas un apsēstību ar ķermeni tā arī nodēvē – par helsismu. Kā mainīsies psihe un prāts, var tikai minēt. Prognozes nav iepriecinošas. Bet internets ir kuģis, kas jau atstājis krastu. Tu vari baidīties, slavināt “veco pasauli”, bet pārmaiņas notiek. Es atceros savas sajūtas, kad pirmo reizi ieraudzīju cilvēku, runājam ar kurpes izmēra mobilo pie auss. Tagad vilcienā… Tantes brauka ekrānus un skatās “Uralskije pelmeni”. Bērni pieraduši video skatīties minūtes divas un pārslēgt uz citu. Slikti? Jā. Bet cilvēks ir kā žurka, kas pielāgojas visiem apstākļiem. Un kā bite, kas izvelk labumu.

Dzīvojam tādos pārpilnības laikos, kādos nav dzīvojusi neviena no iepriekšējām paaudzēm, un tomēr tas nav padarījis cilvēkus laimīgākus, priecīgākus. Kāpēc?

Laime nav iegūstama, jo tā nav lieta. No brīnumputna rokās paliek tikai spalva. Bet arī to tu vari dabūt, visu nakti stāvot zem koka. Par naudu var nopirkt vien uz īsi brīdi uzvelkamu papagaili, ne laimi. Mēs esam izlutināti, apdulluši, pērlītēm nokārušies mežoņi, kuri reiz prata runāt… Piepeši atcerējos – kā Skalbes nobarotās lakstīgalas. Mēs esam jau otrā, nē – trešā paaudze, kura nav piedzīvojusi karu. Karš būtu pārāk rūgtas zāles mūsu garīgi novārgušajiem ķermeņiem, varbūt tāpēc providence mūs saudzē. Tāpēc labāk lasīsim grāmatas. Par karu, ciešanām un vienkārši labas grāmatas. Vai klausīsimies Arvo Pertu, Pēteri Vasku. Kaut vai talkosim, kamēr vēl var. Palīdzēsim cits citam. Tā pirkšanas un rīšanas inerce ir jāpārvar, citādi mēs vienkārši aiziesim bojā. Starp citu, kašķēšanās inerce arī.

– Runājot par savu iespējamo nākamo dzīvesvietu, jūs minējāt, ka zināt, kur šajā pilsētā atrodas baznīca. Vai pēc tā var izdarīt secinājumu par jūsu ticību?

– Nu jau pusgadu dzīvoju tālāk no baznīcas, nekā ierasts. Aizkļūšana ir apgrūtināta. Varbūt slāpes rada kontrastu. Nonākusi baznīcā, kas ir pāris simtu metru attālumā no nolūkotās dzīvesvietas, es vairākas dienas jutos kā sadzērusies aukstu avota ūdeni. Nesen pat atcerējos, ka pirms gadiem desmit uzrakstīju dzejoli, kurā bija rinda: “Baznīcas ir pilsētu vienīgās akas.” Jā, man patiešām tā ir. Ticība ir pats dārgākais. Turklāt – pareizticība. Neskatoties uz to, ka reiz, kad tēvam, kurš arī daudzus gadus bija pavadījis izsūtījumā, teicu: “Ko svētdienā zāģē?!”, bet viņš man: “Un ko tu čekistiem grēkus ej sūdzēt?!” Neskatoties pat uz tādu reakciju un viedokli, ejot dziļāk, es zinu, ka tā tas nav. Un varu aicināt arī jūs – likt mieru ne tikai beigtajam Napoleonam, bet arī dzīvajam patriarham, un iet dziļāk, dziļāk, dziļāk... Sekot sirdsbalsij un sirdsapziņai. Pareizticība ir ļoti skaista, un es to mīlu. Kāds svētais reiz teicis: “Kam baznīca nav māte, tam Dievs nav tēvs.”

– Kas, jūsuprāt, ir lielākie traucēkļi, lai mūsdienās cilvēki vēlētos saņemt ticību, gribētu tikt glābti un cerētu uz mūžīgo dzīvošanu?

– Cilvēki pieraduši mierināties ar ātri iegūstāmām lietām, tomēr galvenais šķērslis, manuprāt, ir tas, ka cilvēks zaudē ne tikai saknes, individualitāti, bet arī cilvēcību. Cilvēkbērnu izrausta jau multeņu varoņi, dārziņi, pulciņi, skola… Personība kļūst atkarīga ne tikai no apreibinošām vielām, bet arī no citu viedokļiem. Cilvēks ir apmaldījies, vienmēr bēgšanas režīmā prom no sevis. Nemitīgā troksnī. Kā tāda mūžam gremojoša un nodzīta cirkus govs. Mēs neprotam būt mierā un neko nedarīt. Klausīties putnos un sevī. Neuztraukties. Kā lai neuztraucas, ja tuvojas kredīta atmaksas datums, tramvajs, ieskaite utt.? Nemitīgi kaut kas tuvojas! Bet arī pasaules gals tuvojas. Un pirms tā gala – Kristus.

– Stāstījāt par novērojumu autobusā, kad vienpadsmitgadīgi puišeļi pat nedomāja atbrīvot vietu vecākiem cilvēkiem. Ko tas par mums liecina? Kādi mēs kļūstam?

– Ne tikai vietu. Puikas demonstratīvi bakstīja telefonus un nepiecēla no blakus beņķiem savus skūterus, nereaģēja nedz uz kājās stāvošo veco tantiņu izteiksmīgajiem skatieniem, nedz aizrādījumiem. Tas man bija šokējoši. Te nu ir tas, ka tu nevari neko ar taisnīgām dusmām iesākt. Tu nedrīksti nokāpt tajā pašā līmenī. Tikai pāri stāvot, ar ironiju, kaut kā gudrāk vajag. Šie puikas bija kā parādība, un šis laikmets man tiešām vairs nepatīk. Bezkaunīgs, izaicinošs, paštīksmē grimis. Gribētos uzvilkt neredzamo kreklu un aizbraukt puikām līdzi, pavērot, kas viņu ģimenē notiek. Vai tiek iegalvots, ka viņiem ir tiesības? Ka visa mēraukla esi tu pats? No kurienes tāds lepnums?

– Kas ir tās lietas, ko jūs visvairāk cenšaties iedot saviem bērniem? Kas jums ir vissvarīgākais, domājot par viņu nākotni?

– Es vēlos, lai viņu sirdsapziņa ir dzīva. Nepieļaut tādu situāciju, ka viņi vēlētos un atļautos būt bezkaunīgi, nepieklājīgi, izsmējīgi. Mācu, ka skudriņu samīt nevajag. Ar darbiem parādīt, ka Dievs ir mīlestība. Un mīlestībā atradīsies arī vieta priekam. Ne vienmēr man sanāk, bet cenšos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.