Menu
 

Jānis Cimmermanis: Mēs joprojām esam klasiskās animācijas piekritēji Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Foto – Una Griškeviča un publicitātes Foto – Una Griškeviča un publicitātes

Kad sarunāju interviju ar populārās animācijas filmu sērijas “Avārijas brigāde” režisoru Jāni Cimmermani, man pat prātā nevarēja ienākt, kādas bagātības slēpjas vienā no Rīgas Kinostudijas telpām – šeit, izrādās, ir izstādītas un apskatāmas teju visas lelles, kas laikā, kopš pastāv filmu studija “Animācijas brigāde”, bijušas redzamas 130 īsmetrāžas, pilnmetrāžas, reklāmas un mācību filmās.

“Pāris simt leļļu šajā telpā, ko mēs dēvējam par muzeju, ir noteikti. Taču no “Avārijas brigādes” varoņiem pašlaik nevienu neatradīsiet, jo viņi pašlaik filmējas, pārģērbjas un pucējas,” pirms intervijas ar smaidu saka Jānis Cimmermanis.

– 4. maijā bija pirmizrāde jūsu studijas jaunākajai filmai “Parīzes noslēpumi”. Vai varat atklāt, par ko būs filma, kas vēl tikai top?

– Protams, jo kas tad tie par noslēpumiem! Jaunā filma būs par Angliju un Londonas brīvdienām. Avārijas brigādei gribējās atpūsties, tādēļ viņi ir devušies atvaļinājumā ar kuģi un pēc Anglijas karalienes uzaicinājuma dodas uz Londonu, kur kaut kas ir noticis…

Mums vēl atlicis pusotrs mēnesis filmēšanai, un pirmizrāde paredzēta 1. septembrī Francijā, pēc tam arī Latvijā.

– ”Breksits” viņus nemulsina?

– Jā, mazliet mulsina gan, un nedaudz ar to saistītas lietas būs arī filmā.

– Skatos uz leļļu pārbagātību šajā telpā un tapušo filmu skaitu un aizdomājos – kur jūs rodat idejas sižetiem? Kā tā mūza pie jums atlido?

– Tas ir tāds nekontrolējams process, kas notiek pats no sevis un tepat aiz mūsu studijas sienām. Grūti pateikt, kur un kad idejas parādās – tās vienkārši ir. Kaut kas uzrodas sarunās, televīzijā, avīzēs – arī tur mēs smeļamies.

– Tās ir arī aktuālas lietas, kas jūs satrauc un kam, jūsuprāt, jāpievērš uzmanība?

– Varētu tā būt. Atceraties, bija tāds notikums, kad lācis no Latvijas aizpeldēja uz Roņu salu? Toreiz Jura Podnieka studijā dzērām kafiju, sākām par to runāt – sak, kāpēc tādu filmu neuztaisīt? Uztaisījām, un, lūk, mums ir arī filma “Lācis nāk!”. Tā tās idejas rodas – tepat vien tās ir, atliek tikai paskatīties pa labi vai pa kreisi.

– Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vai arī šī aktualitāte varētu parādīties jaunajā filmā?

– Nē, jo filma ražošanā tiek ielaista diezgan agri: vispirms tiek rakstīts scenārijs, tad iesniedzam ideju un režisorisko izstrādi Nacionālajā Kino centrā vai Valsts kultūrkapitāla fondā... Viss atkarīgs no tā, kad saņemam finansējumu un arī tā, cik mēs paši kā studija varam ieguldīt filmā. Taisot šo jauno filmu, sadarbojamies ar franču organizāciju “Cinema Public Films”. Mūsu iepriekšējā filma “Parīzes noslēpumi” viņiem acīmredzot iepatikās, un tad viņi teica, ka labprāt mūs atbalstīs.

– Vai esat saņēmis Centrālās vēlēšanu komisijas sūtīto vēstuli ar aicinājumu piedalīties Eiroparlamenta vēlēšanās, un vai, jūsuprāt, to ir vērts darīt?

– Saņēmu jau sen – šķiet, ka jau pavasarī, tātad man ir paveicies. Domāju, ka ir vērts piedalīties, jo savā garā esmu optimists. Dzirdēju, kā radio stāstīja par Portugāli un to, kā tik neliela valsts var stipri ietekmēt Eiropā notiekošo. Mēs esam mazliet mazāki, bet – varam cerēt, ka arī varam kaut ko izdarīt.

– Atgriežoties pie kino... Jūsu filmu studija ir viena no retajām, kur joprojām tiek izmantots roku darbs – gan lellīšu taisīšanā, gan to kustināšanā. Neesat domājuši par pāriešanu uz digitalizāciju?

– Digitalizācija ir pārņēmusi visus, bet mēs tomēr esam klasiķi un pieturamies pie klasiskās leļļu animācijas. Vispār šādu studiju ir ļoti, ļoti maz – varbūt pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas: Čehijā, Polijā, Anglijā un vēl šur tur kāds pa filmai uzņem. Visi ir sapratuši, ka tas ir dārgi un laikietilpīgi, un galu galā ir vajadzīgi arī speciālisti, kas to visu var izdarīt.

– Cik cilvēku ir iesaistīti šajā filmu uzņemšanas procesā?

– Pašlaik esam trīspadsmit – tātad vesela brigāde, kas dara visu nepieciešamo: taisām lellītes, frizējam un ģērbjam, darinām dekorācijas… Ja vajag, varam uztaisīt arī sērkociņu kastīti.

– Vai varat nodefinēt, kur slēpjas šā darba un profesijas sāls?

– Var jau būt, ka tie ir nepiepildīti sapņi, ko mēs te varam izspēlēt, iespējas pasmaidīt... Jā, pakritizēt, jā, darīt tā, kā neviens cits to nedara. Turklāt te ir iespēja eksperimentēt. Un tās trakās fantāzijas, kas ieskrien prātā – sak, uztaisīsim mazliet citādāk, nekā bijām domājuši! (Domā.) Protams, mēs arī mazliet izmantojam datorizāciju, bet tā iespēja strādāt ar rokām… Tā lelle rokām dod kaut kādu siltumu, mīļumu. Un, darīt tā, kā neviens nedara, – tas ir forši un dod stimulu turpināt!

– Var teikt, ka lelles ir dzīvas un reizēm rīkojas tā, kā pašas grib, nevis tā, kā iecerēts scenārijā?

– Jā, tā notiek. (Pasmaida.) Tu paņem rokā iecerēto lelli un zini tēla uzdevumu, bet, kad lelle nonāk savā dekorācijā, izrādās, ka iecerētais uzdevums mainās – ne tikai savā būtībā, bet arī izpildījumā, un mainās arī tēla nianses. Ja tēls, piemēram, ir nikns cirka direktors, izrādās, ka viņš ir nikns tāpēc, ka ir tuvredzīgs, un tādējādi tēls iegūst nedaudz koriģētu raksturu.

– Jūs pats esat bijis prototips savu filmu varoņiem?

– Jā! (Smaida.) Kaut kur te, starp lellēm, ir mans tēls, tikai tagad nevaru ieraudzīt. Tā bija filma “Auto”, kuras sižets arī ņemts no dzīves: es iegādājos mašīnu, un otrajā nedēļā man viņu sasita. Tad, mazliet pārfrāzējot šo lietu, radās “Animācijas brigādes” sērija “Auto”. Kā runājām iepriekš, tieši tā tas arī notiek – kā dzīvē.

– Vai vēl kāds no jūsu kolēģiem ir šādā veidā nokļuvis uz ekrāna?

– Protams! Māris Putniņš (filmu scenārija autors, – red.), māksliniece Dace Rožlapa… Faktiski gandrīz visi.

– Neviens nav protestējis, ka ir nokļuvis filmā un pārtapis kādā tēlā?

– Nē! Ir bijis pat visai jautri: mākslinieks Dailis Rožlapa tika mazliet izkariķēts, un viņš to uztvēra jautri un pozitīvi, tikai teica: nu, mēs jau visi esam dulli, tur nav ko runāt! (Smejas.) Atcerieties, savulaik bija tāds “Kanāls 4”, kur raidījumus vadīja Viesturs Alksnītis un, šķiet, Lūcija Ločmele, un viņiem bija tāds žests ar četriem pirkstiem, kas apzīmēja kanāla nosaukumu? Arī viņi ir tikuši filmā kā televīzijas korespondenti. Bet nekādu protestu par lellēm un tēliem un viņu atainojumu mums nav bijis.

– Vai Latvijā notiekošais kādreiz jūs ir nokaitinājis tiktāl, ka radusies doma veidot, piemēram, politisko leļļu šovu – līdzīgi, kā dara citur pasaulē?

– Ir piedāvāts izgatavot kaut kādas lelles, bet mēs neesam atsaukušies, jo negribam darboties šajā lauciņā. Gan tāpēc, ka tas ir garlaicīgi, gan tādēļ, ka politika nav mūsu lauciņš. Varbūt mēs varētu to darīt, bet politika... Tās ir tādas spēles, uz kurām būtu jāreaģē uzreiz – ja no rīta pasaka, ka vajag šovakar, mēs nevarētu to izdarīt. Labāk strādājam savai auditorijai – gan bērniem, gan pieaugušajiem, sniedzot viņiem nepieciešamo ar filmām – skatījumu, vērtējumu, problēmas risinājumu. Bet līst iekšā politikā… Mēs vienreiz pamēģinājām, uztaisot filmiņu “Parlaments”. Iznāca jau, bet reakcija nebija sevišķi pozitīva. (Smaida.) Mēs domājām, ka politiķi spēj domāt par sevi arī mazliet no malas. Izrādās, ka nespēj gan. Nedomājām, ka cilvēki, kas tur sēž, nespēj nedz smaidīt, nedz pavīpsnāt un no malas uz sevi paskatīties ar domu, sak, nu, gadās jau. Ja viņi nespēj sevi novērtēt, nav jēgas un nav vērts to darīt.

– Pieminējāt no Francijas saņemto atbalstu filmu tapšanai. Tas nozīmē, ka esat pazīstami arī Eiropā?

– Jā, un ne tikai Eiropā; faktiski esam pazīstami visur pasaulē. Acīmredzot tas ir mūsu darba stils, kas mūs atšķir no visiem pārējiem. Ar Franciju sadarbojamies ļoti ilgi, jau gadus divdesmit. Viņi pamanīja mūsu dzīvnieku, kukaiņu un “AB” filmiņu sērijas un palūdza, vai varam izveidot četrdesmit minūšu garas programmas. Tāpat pēc mūsu iniciatīvas tapa arī filmiņa par trim musketieriem, kas Francijā ļoti labi aizgāja, turklāt izrādījās, ka mēs par trim musketieriem zinājām vairāk nekā viņi. (Smaida.) Šķiet, pagājušajā gadā mūsu programmas Francijā bija noskatījušies vairāk nekā miljons skatītāju. Viņiem ir tāda smalka programma – izbraukuma lektoriji pa visu valsti, kurā skatītāji tiek iepazīstināti ar lellēm un filmām, kur tās redzamas. Tas ir tas, kā Latvijā trūkst, lai gan mūsu pašu studija trīsreiz nedēļā brauc ar saviem lektorijiem, kino darbnīcām un filmām. Mums gan šeit pašiem uz vietas ir iespēja rīkot radošās darbnīcas bērniem – ar zīmēšanu, plastilīna lellīšu veidošanu un filmēšanu.

– Viņus tas interesē?

– Jā! Pagājušonedēļ te viesojās lieli bērni no Daugavpils – 6. vai 7. klases skolēni. Mums likās, ka diez vai viņus tas varētu interesēt, taču viņi te ņēmās kā traki – stumdīja lellītes pa galdiem un filmēja pusotru divas sekundes. Tad, kad redz ekrānā – to es taisīju, un tas kustas! –, ir tāds labs pārsteiguma moments. Arī pieaugušos tā lieta pārsteidz: o, to es taisīju pats savām rokām, un tagad tas uz ekrāna kustas! Tas ir ļoti patīkami.

– Kā Francijā un citur pasaulē uztver “Avārijas brigādes” filmiņas, kas patiesībā ir stāsti par mums?

– Ziniet, cilvēks arī Āfrikā ir cilvēks, un viņa izdarības un paradumi visur ir vienādi! (Smejas.) Nav jau svarīgi, kā es dzīvoju, bet ko es daru. Ja cilvēks piesārņo mežu, tad viņš to dara visur; ja viņš ir kārtīgs, tad visur – ne tikai savā darbavietā, bet arī mājās un dabā. Cik ir cilvēku, tik ir raksturu, attieksmju pret jebkuru problēmu. Piemēram, transportā jaunietis ir tik ļoti aizņemts savā telefonā, ka nedod vecākiem cilvēkiem vietu. Esmu pat redzējis, kā cilvēks sabiedriskajā transportā kaut ko mēģina komponēt, rakstot savā datorā. Vecenīte turpat blakus stāv, trīc un dreb, bet viņš komponē un raksta notis – viņam ir process, viņš ir pacēlumā. Lūk, atkal viens sižets no dzīves.

– Jums ir bijis arī viens sāņlēciens no animācijas filmām – spēlfilma “Džimlai rūdi rallalā”, ko publika, šķiet, uzņēma itin labi.

– Patiesībā man ir divi tādi lēcieni – filma “Pērku jūsu vīru”, kas gan bija pasen, bet savu aktualitāti nav zaudējusi joprojām, un “Džimlai rūdi rallalā”. Jā, tā filma it kā aizgāja labi, bet kinopasaulē ir tā, kā ir, – toreiz kritika mūs nežēloja itin nemaz un dauzīja ļoti smagi. Tas, manuprāt, nebija pareizi, jo tā iecere – sapulcēt vienā filmā vecos, leģendāros aktierus – gandrīz izdevās. Mums gribējās parādīt šos cilvēkus ne tikai kā aktierus, bet arī kā cilvēkus un iemūžināt viņu vārdus. Tas mums šķita svarīgi, un liekas, ka skatītāji to saprata, turklāt tajā gadā, kad filma tapa, tā bija otra skatītākā. Ir prieks par to, ka ir kaut kas palicis. Mēs skatāmies un redzam, kā vecie aktieri viens pēc otra aiziet… Atceros, ka strādāt ar viņiem bija vienkārši bauda! Tajos apstākļos un neciešamajā karstumā viņi bija patiešām īsti profesionāļi – ar visām atkārtotajām epizodēm un savu gadu bagāžu.

– Jums neniez nagi vēl kaut ko padarīt spēlfilmu laukā?

– Viss ir atkarīgs no foršas idejas. Taisīt kino tikai tāpēc, lai taisītu kino... Piedodiet, bet es esmu par vecu un izvēlīgu, lai to darītu. Ja rastos tāds klikšķis, kas pavilktu un ko nevarētu laist garām, jo būtu tik jaudīgi un aktuāli, tad jā. Tās idejas jau tepat gaisā virmo, bet tā īstā vēl nav bijusi.

– Stāstījāt, ka veidojat dažādas filmas. Kas ir bijis neparastākais pasūtījums, ko jums kāds lūdzis izdarīt?

– Visādas idejas ir bijušas, bet pasūtījumi, kurus neesam realizējuši… Ir bijušas idejas, kuru virzienā mēs nemaz neskatītos, pat ja tie būtu izdevīgi piedāvājumi. (Klusē.) Pašlaik taisām trīs nelielas epizodītes dabas aizsardzības jomā, kas ir aktuāla, un strādājam pie trim mācību filmām. Darbiņi ir, ir, kas strādā, un ir, kas realizē.

– Vai ir jaunie leļļinieki, kam būtu interese darboties šajā kino jomā?

– Ir paredzams, ka šogad nāks divas meitenes no Rozentāla skolas [Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skola, – red.] Tagad viņas būs praksē un rudenī, cerams, nāks taisīt savus diplomdarbus. Tiesa, šis darbs ir ļoti piņķerīgs, precīzs un skrupulozs, un tas prasa ļoti daudz pacietības. Man liekas, ka tas ir viens no iemesliem, kas atbaida cilvēkus. Jo sēdēt pie datora un taisīt filmu… Tas nav vienkāršāk, varbūt vieglāk. Kļūdīties ir grūtāk, jo visu var kontrolēt caur datoru un šo to izlabot – nevis kā savulaik, kad viss bija jāpatur prātā, acīs un smadzenēs, lai tai lietai būtu kvalitāte. Tam visam esam izgājuši cauri, un tagad tas darbs ir kļuvis kontrolējamāks. Tāpēc ceram, ka tās meitenes varētu pie mums palikt. Tas nebūtu slikti, jo mēs novecojam, kas nemaz nav dīvaini, un ir vajadzīgi cilvēki, jo gribas jau, lai iesāktais turpinās. Kad meistars Burovs (leģendārais leļļu filmu režisors Arnolds Burovs, – red.) to lietu uzsāka, domāju, ka tā perspektīvā doma viņam arī bija – ka tas nebeigsies! Faktiski jau bērns sākas ar lelli – vienalga, vai ļoti vienkāršu vai dārgu un sarežģītu. Tā bija lelle. Un tagad ir patīkami, kad pieauguši cilvēki sasveicinās, prasa, vai mēs vēl strādājam, un saka: es vēl biju maziņš, kad pirmo reizi redzēju to lietu. Tad ir gandarījums, un tā ir balva, kas patiešām tiek novērtēta. Skatītāju atzinība ir visaugstākais vērtējums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.