Kristīne Voitova Ādažos: "Yamaha" mūzikas skolā mūziku apgūst ar prieku ^{Apriņķis.lv}

Pirms četriem gadiem Kristīne radīja iespēju bērniem apmeklēt Montesori nodarbības – atvēra bērnu un jauniešu interešu izglītības centra “Saules stariņi” filiāli Ādažos. Par šo veikumu viņa saņēma arī Ādažu novada domes Pateicības rakstu. Kristīne cenšas sasniegt visu, ko vēlas. Ar mērķtiecību, neatlaidību un patiesu degsmi. Lai iestātos Mūzikas akadēmijā, trīs dienās iemācījusies diriģēt divus skaņdarbus, iepriekš diriģēšanu nemaz neprotot.

Ātrā rakstura dēļ Kristīnei bieži jautāts: “Vai tiešām esi latviete?” Kristīnē rit latgaļu un krievu asinis. Mammas dzimtene ir Krievija, tēva – Latgale. Eksāmenos allaž pirmā skrējusi vilkt biļeti. “Kā tevī var būt tik daudz enerģijas?! Runā mierīgāk!” bieži teikuši vecāki, mudinot viņu nedaudz apslāpēt ātro dabu.

Kristīne mierīgi nevar nosēdēt arī intervijas laikā. Ik pa brīdim viņa pieceļas, lai ar kustībām izteiksmīgi ilustrētu sacīto – attēlotu stīvu operdziedātāju pie flīģeļa vai aktīvu estrādes dziedātāju. To, ka negrib būt operdziedātāja, viņa sapratusi, absolvējot opermūzikas dziedāšanas klasi Daugavpils Mūzikas koledžā. Daudzas piedzīvotās situācijas likušas pārvērtēt dzīves vērtības.

– Kāds bija jūsu ceļš mūzikā?

– Mūzikas skolā pabeidzu vijoļspēles klasi, bet uz mūzikas skolu gāju ar piespiešanos. Mamma mani lūdza tomēr saņemties un pabeigt to. Mūzikas skolas izlaidumā, saņemot diplomu, man pēkšņi sāka birt asaras no domas, ka savā dzīvē vairs nebūšu saistīta ar mūziku. Sapratu, ka tomēr nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās. Atceros, ka skolas korī man vienmēr aizrādīja: “Kristīne, lūdzu, dziedi klusāk!”

Aizgāju mācīties akadēmisko dziedāšanu uz Daugavpils Mūzikas koledžu. Šie četri gadi Daugavpilī man lika saprast, ka nekādi nespēju sevi iedomāties operdziedātājas ampluā. Man vajag kustēties, nespēju vienkārši stāvēt pie klavierēm un dziedāt. Koledžas laikā kopmītnēs vienā istabiņā kopā dzīvojām sešas meitenes, un tas bija ļoti labs rūdījums cilvēcisko attiecību ziņā...

Anita Garanča, pie kuras nedaudz skolojos operdziedāšanā, dzirdot, kā pirmo reizi izpildu džezu, pēc koncerta pienāca man klāt un teica: “Tev jābūt šeit! Šis ir tavs!” Kad man bija astoņpadsmit, uz koledžu piezvanīja komponists Juris Kulakovs un uzaicināja uzstāties viņa rokoperā “Čigāna sapnis”. Tas bija fantastisks laiks kopā ar talantīgiem un pieredzējušiem mūziķiem.

Mūzikas akadēmijā izvēlējos studēt mūzikas pedagoģiju. Iemācījos spēlēt blokflautu, bungas, marimbu, kokli, tāpēc smejoties saku, ka varu sevi dēvēt par staigājošo orķestri. Dziedāju korī “Kamēr”, uzstājos uz Latvijas skatuvēm, vieskoncertos Vācijā, Polijā, Anglijā, uzsāku solo karjeru un izmantoju iespēju strādāt Marijas Naumovas slavenajā studijā, kur mācīju bērniem vokālu. Starptautiskajā konkursā “Baltijas talanti” Dzintaros ieguvu “Grand Prix”.

Kad pabeidzu Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas maģistrantūru mūzikas pedagoģijā, profesore Irēna Nelsone ieteica painteresēties par unikālo mūzikas apmācības metodi, kas bērniem mūziku māca apgūt jau kopš zīdaiņa vecuma. Alternatīvajā mūzikas skolā “Yamaha” māmiņas ar četrus mēnešus veciem zīdaiņiem ierodas uz nodarbībām, kur kopā klausās dažādu mūziku, kas veicina dzirdes un ritma izjūtas attīstību. Gluži kā tradicionālajām izglītības metodēm ir alternatīvas, piemēram, Valdorfa vai Montesori pedagoģija, tāpat arī mūzikas izglītībā – “Yamaha” mūzikas skolā mūziku apgūst ar prieku.

– Kādas vērtības dzīvē ir svarīgas?

– Ģimene un vēlreiz ģimene. Bet šāda apjausma nāca ne uzreiz. Sākumā citas vērtības bija svarīgas, laikam ejot, saproti, ka bērni un cilvēki, kuri ir līdzās, ar kuriem kopā ejam vienu ceļu, ir lielākā vērtība.

– Kas tas ir par ceļu?

– Ir garīgais ceļš un reālais, kas redzams darbos. Nozīmīgi cilvēki ir abos ceļos, jo kopā ar viņiem mēs augam, uzzinām ko jaunu, topam gudrāki un labāki. Vīrs un vecāki man vienmēr bijuši liels atbalsts, bet bērni jebkuram cilvēkam ir lielākā Dieva dāvana, kas vien var būt. Bērni mūs māca. No viņiem varam tik daudz mācīties un gūt gudrību! Mēs tik ļoti skrienam, jo liekas, ka mums vajag tik daudz ko, bet patiesībā no tā visa mums vajag ļoti maz. Kad vēlos kādu materiālu vērtību, bieži sev atgādinu: “Kristīne, tu piedzimi un aiziesi bez nekā…” Tas varbūt skarbi skan, bet šāda doma mani noliek pie vietas un atgriež atpakaļ realitātē.

Bērni un cilvēki, kuri ir blakus, ir lielākā vērtība. Kad man bija 25, skrēju, bet, laikam ejot, sapratu, kam vispār nav vērtības. Darbs ar bērniem – tā ir milzīga garīgā skološanās. Visvairāk citiem spējam dot to, kas ir pašos, manā gadījumā tā ir mūzika. Esmu paškritiska un daudz urķējos sevī, man ir svarīgi, lai es savās acīs būtu labs cilvēks.

– Kas ir labs cilvēks?

– Tāds cilvēks, kurš spēj mīlēt, cienīt apkārtējo pasauli – dabu, cilvēkus – un būt mīlestībā ar sevi. Es augu kā vienīgais bērns ģimenē, jutos kā centrs visam. Un tajā pašā laikā nedaudz vientuļa. Ja kaut ko ļoti vēlamies, tas piepildās! Vecāki man vienmēr ir teikuši: tu dzīvē vari iegūt visu, ko vēlies, galvenais – jāgrib un daudz jāstrādā pie tā!

Pēdējos astoņus gadus pazīstu cilvēku, kurš liek man kļūt labākai, ar daudz plašāku sirdi. Šis cilvēks ir Inese Liepiņa. (Inese Liepiņa ir “Ādaži Velo” komandas sirds un dvēsele, kā vēsta paši “Ādaži Velo” biedri, – red.) Viņas meitiņa pirms astoņiem gadiem sāka mācīties mūsu “Yamaha” skolā. Inese pirms koncertiem mūs vienmēr atbalsta, zvana, sakot: “Ja nepieciešama kāda palīdzība, dod ziņu!” Savos 35 gados domāju: ja visi cilvēki būtu tādi kā viņa, pasaule būtu tik skaista! Viņa ir ļoti sirsnīgs un gaišs cilvēks. Ikdienā daudz esot kopā ar bērniem, apzinos, cik būtiski, lai vecāki tiešām audzinātu savus bērnus.

– Kas ir audzināšana jūsu izpratnē?

– Mīlēt, būt kopā, apzināties, ka iepazīstini bērnu ar šo pasauli visās tās izpausmēs. Vieglākais ir iedot bērnam telefonu vai planšeti, sakot, ka esi ļoti noguris pēc darba. Manuprāt, tā ir atteikšanās no atbildības. Ja es atnāku mājās un neesmu iepriekš sagatavojusi vakariņas, gatavojam tās kopā ar bērniem. Mazais trīsgadnieks palīdz griezt tomātus salātiem, meita tāpat. Tas nekas, ja gabali būs par lielu, labāk gatavot kopā, nevis vienam bakstīt telefonu.

Tā ir tāda svētība, ka varam darboties kopā. No mazotnes to ģimenē apzināti esmu ieviesusi, sakot: “Meitiņ, nāc palīgā, būšu ļoti priecīga, ja tu man palīdzēsi.” Viņa uzvilka savu īpašo pavāra cepuri, priekšautu un nāca talkā. Un tagad tam redzu augļus.

– Esat piedzīvojusi arī kādu lūzuma punktu dzīvē?

– Ja līdz meitas piedzimšanai biju maksimāliste, gribēju visu un tūlīt, tad pēc tam viss mainījās. Atceros, kādu laiku ļoti apzināti gribēju iegādāties jaunu mašīnu. Kad nopirku mašīnu, pēc četrām dienām nokļuvu slimnīcā… Pēc operācijas, guļot slimnīcas palātā, domāju: “Kāda mašīna? Es pat no gultas piecelties nevaru! Kāda vēl mašīna! Nospļauties par to!” Otrs bērniņš man deva vēl lielāku pieredzi. Bērniņus gaidot, bija brīdis, kad vajadzēja apstāties un mierīgi gaidīt. Tā kā pēc dabas esmu ļoti, ļoti ātra, šī pieredze piespieda mani apstāties un izbaudīt. Piedzīvojot gaidīšanas laiku, vēl vairāk aptvēru, ka vislielākā vērtība ir mūsu tuvie cilvēki.

Lūzuma punkts katra cilvēka dzīvē, protams, ir arī pieaugšana un rēķināšanās ar otru cilvēku. Jaunībā biju brīvais putns, darīju visu, kā gribēju pati, pēc kāzām liels izaicinājums bija mācīties rēķināties ar otru, cīņa ar vēlmi vienmēr būt pirmajai un vadošajai. Tikai pamazām sāku apjēgt, ka sievietes spēks patiesībā ir viņas vājums. Šos 10 gadus, vadot “Yamaha” skolu, esmu strādājusi ļoti daudz, no rīta līdz vakaram. Nevajag sievietei to darīt. Šajā skolā ielikts daudz laika un, galvenais, enerģijas.

– Lūzuma brīdis piedzīvots arī profesionālajā ziņā?

– Profesionālajā ziņā lūzuma punkts bija sapratne, ka visās iestādēs, kurās apguvu mūziku – septiņi gadi mūzikas skolā, četri gadi mūzikas koledžā un seši gadi akadēmijā –, tās apguve notiktu daudz labāk, ja skolotāji vairāk spētu dot garīgās zināšanas, mīlestību pret mūziku. Svarīgāk par 55 skaņdarbu iemācīšanu ir radīt bērnos mīlestību pret mūziku. Vēlmi muzicēt. Vērtēšanas sistēma un bailes izdarīt ko nepareizi, neiekļaujoties sistēmā, šķiet, nav labvēlīga vide, kur bērns var atvērties muzicēšanai.

Ne jau ar draudiem par ieskaites nenokārtošanu bērnos var radīt vēlmi muzicēt. Patiesībā ir nepieciešama dvēseles mācīšana caur mūziku. Četru mēnešu vecumā “Yamaha” skolā bērnam ritmiski spēlē priekšā kādu instrumentu, viņš klausās klasisko mūziku. Plaukšķinām un lasām dzeju, lai attīstītos valoda. Pati esmu pārbaudījusi, ka mazuļi Mocarta mūzikas pavadījumā nomierinās. Tik viegla un dzīvespriecīga mūzika! Bēthovena mūzika ir smaga, jo viņš komponēja, zaudējot dzirdi. Savus pēdējos darbus viņš uzrakstīja, būdams kurls. “Mēnesnīcas sonāti”, Piekto un Devīto simfoniju.

Mūzika ir dvēseles izpaušana noteiktā formā. Šis nelaimīgums, nolemtība un sāpes ir jūtamas Bēthovena mūzikā. “Yamaha” mūzikas skolas nodarbībās arī mamma mazajam bērniņam dzied. Viņa neskatās telefonā, negatavo ēst, bet dzied savam bērniņam, pavada šo stundu kopā ar bērnu, un tas ir patiesi svēts brīdis abiem. Reizēm mammas atnākot saka: “Man nav tādas balss!” Nu nekas! Savas māmiņas balss ikvienam mazulim ir visskaistākā.

Nodarbībā ir skaidra stundas struktūra, kas ir ļoti būtiski. Ja bērnam ir noteikts režīms, viņā nav stresa. Rodas miera izjūta. Tiem bērniem, kuri no bērnības darbojas mūsu skolā, atklāju absolūto dzirdi. Apguvu arī Montesori pedagoģiju, kur galvenais vadmotīvs ir – palīdzi man to izdarīt pašam! Šobrīd studēju Valdorfpedagoģiju. Esmu ļoti pateicīga katram, kurš ir līdzās man, bērniem, vecākiem, skolotājiem, tiem, kuri šos gadus ir kopā ar mani, palīdz un atbalsta.