Menu
 

Ojārs Rubenis: Darbs teātrī ir kalpošana Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Viena no Latvijas Nacionālā teātra skaistākajām tradīcijām ir aizvadītās sezonas labāko aktieru un tehnisko darbinieku apbalvošana un kolektīva kopsapulce jaunās sezonas sākumā. “Tagad gan šis, gan citi pienākumi būs uz Jāņa Vimbas pleciem,” saka Ojārs Rubenis. Foto – Jānis Deinats Viena no Latvijas Nacionālā teātra skaistākajām tradīcijām ir aizvadītās sezonas labāko aktieru un tehnisko darbinieku apbalvošana un kolektīva kopsapulce jaunās sezonas sākumā. “Tagad gan šis, gan citi pienākumi būs uz Jāņa Vimbas pleciem,” saka Ojārs Rubenis. Foto – Jānis Deinats

“Darbs teātrī ir kalpošana. Tas nav kā birojā, kad kabineta durvis aizslēdz piecos un var doties mājās. Direktora amatā tu kalpo visiem, un citādi nemaz nav iespējams,” arī šādu atziņu intervijā pauda Ojārs Rubenis, kurš Latvijas Nacionālo teātri vadījis 12 gadus. Viņš laikam ir vienīgais teātra direktors, kurš par teātrim veltītajiem gadiem un darbu saņēmis “Spēlmaņu nakts” specbalvu. Tiesa, teātri pamest Ojārs nedomā, jo, kā pats saka, vēl esot ļoti daudz darāmā.

– Agrāk intervijās tu esi teicis, ka nekad nevarot atļauties atvaļinājumu un nemaz nezinot, ko tas nozīmē. Vai šovasar kaut kas ir mainījies?

– Jā, jo laikam pirmo reizi mūžā esmu paņēmis pilnu atvaļinājumu – četras nedēļas. Šo laiku man piepilda mazbērni un visas ģimenes. Nav noslēpums – abi mani bērni dzīvo ārzemēs, un mēs satiekamies vienu reizi divos gados. Tagad pie manis bija atbraukuši dēls un vedekla ar abiem mazbērniem, krustdēls, meita ar vīru, un mēs atkal varējām būt liela, forša ģimene – aptuveni 15 cilvēki. Varēju justies kā laimīgs vectētiņš, jo man ir četri paša mazbērni un divi krustdēli, kuri arī mani sauc par vectētiņu. (Smaida.) Un viņi ir dažādā vecumā – no 3,5 līdz 18 gadiem.

Pēdējos gados nevarēju atļauties atvaļinājumu teātrī notiekošo lielo remontdarbu dēļ: mana klātbūtne tajos bija nepieciešama, jo darbus pastāvīgi vajadzēja uzraudzīt. Tāds ir direktora liktenis: kamēr aktieri dodas sešu nedēļu atvaļinājumā, vadība un tehniskais personāls sagatavo teātri nākamajai sezonai.

– Šosezon tas viss būs uz tava pēcteča – Jāņa Vimbas – pleciem?

– Es ceru, ka lielākoties tas tā būs. Lai viņš to uzņemas, jo ir spējīgs to izdarīt! Iepriekšējā sezona – teātra simtgade, izrāde “Pūt, vējiņi!” un daudz kas cits – bija manis un manas komandas kopdarbs, bet jaunajai sezonai ļoti daudzas lietas jau ir sagatavojis Jānis, tādēļ viņam arī par to vajadzēs būt atbildīgam. Mēs vispār diezgan daudz darām visi kopā, taču direktoram atbildības netrūkst: viņš finansiāli atbild par visu teātrī notiekošo, un tie nav vairāki desmiti tūkstošu – tie ir miljoni, jo kopējais teātra apgrozījums ir gandrīz četri miljoni eiro. Šeit ir vairāk nekā 200 darbinieki – aktieri un tehniskais personāls, tādēļ ir par ko atbildēt.

– Vai joprojām paliksi izpilddirektora amatā un turpināsi darboties teātrī?

– Iespējams, es mainīšu statusu, taču no teātra prom neiešu un noteikti palīdzēšu, kur spēšu. Ar zobiem un nagiem es cīnīšos par teātra piebūvi. 9. septembrī beigsies metu konkurss, un tad skatīsimies tālāk. Svarīgi arī, kas notiks Rīgas domē un valstī, kāda būs ekonomiskā situācija. Tagad notiek dažas labas un dažas – pilnīgi traģiskas – lietas, piemēram, veids, kādā tiek risinātas attiecības valstī, un es par to pat negribu runāt. Bet – jā, es esmu apņēmies ar zobiem un nagiem cīnīties, lai teātrī 2022. gadā būtu iespējams reāli uzsākt jaunās piebūves celtniecību un īstenotu ieceri beidzot uzbūvēt vienu “black-box” zāli – tādu, kādai tai vajadzētu būt. Tas ļautu teātrim atbilstoši darboties. Mēs visu laiku esam cīnījušies (lai gan man vārds “cīnīties” nekad nav paticis) par to, lai tuvējo, nelietderīgo tenisa kortu vietā uzceltu piebūvi teātrim. Lai cilvēki, kuri atgriezīsies Latvijā, viņu bērni un mazbērni (es ticu, ka Latvija būs un pastāvēs) neteiktu, ka mēs esam “plānā galdiņa urbēji” un neko nespējām izdarīt.

– Man šķiet, tavas “valdīšanas” 12 gados ir daudz izdarīts, un ir lietas, ar ko vari lepoties.

– Man nav tendences lepoties, un lielākoties es redzu lietas, ko es neesmu izdarījis un būtu varējis darīt labāk… Protams, ir paveikts daudz kas labs un interesants, bet man gribētos, lai kādā brīdī beigtos nemitīgā cīņa par izdzīvošanu. Situācijai vajadzētu būt tādai: teātris var elpot, bet tā kolektīvs – dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.

– Acīmredzot šī problēma joprojām ir aktuāla…

– Pirms sākt asu diskusiju par jaunu koncertzāli, teātra piebūvi vai citām būvēm, patiesībā daudzas lietas būtu jāsāk no otra gala – padomājot, kā šobrīd jūtas cilvēki, kuri šīs telpas piepilda un strādā mākslai. Mēs kultūrpolitikā esam radījuši absolūti brīnišķīgas lietas – koncertzāles Rēzeknē un Liepājā –, bet skaidri redzam, ka varbūt to ir nepārdomāti daudz, jo šīs zāles nav iespējams piepildīt ar klausītājiem… Tajā pašā laikā nevar prasīt, lai cilvēki – aktieri un tehniskais personāls – dzīvo eksistenciālos apstākļos. Tas ir pazemojoši. Šo problēmu man diemžēl savā darbības laikā neizdevās novērst, tādēļ es esmu gatavs darīt to tagad, jo nav normāli, ka aktieri savā vasaras atvaļinājumā visās iespējamajās vietās spēlē, dzied, dejo, lai nopelnītu naudu ģimenei, un tad rudenī uz teātri atnāk saguruši… Ir cilvēki, kuri vasarā brauc uz ārzemēm – lasīt ogas, strādāt celtniecībā kā melnstrādnieki, lai nopelnītu mazliet naudas. Upurēšanās mākslai ilgst līdz noteiktam brīdim.

– Šķiet, pašreiz kaut kas līdzīgs notiek Latvijas Radio, kur Ziņu dienests konfliktē ar valdi. Tur laikam arī viss sākās atalgojuma dēļ.

– Tagad es būšu ļoti nejauks, bet domāju, ka gan Latvijas Radio (LR), gan Latvijas Televīzijā (LTV) viņu bļaušana ir ļoti pareiza tikai par sabiedriskā medija drošību un valsts stabilitāti. Jā, nav pareizi, ka atalgojums nav atbilstošs, bet – sabiedriskajam medijam vajadzētu publiskot visas algas, sākot ar valdi un beidzot ar apkopējām. Es domāju, ka tad mēs redzētu “zilus brīnumus”, turklāt viņi noteikti pelna daudz vairāk nekā, piemēram, aktieri. Bet – kurš skaļāk bļauj, tas labāk “rullē”. Arī par kvalitāti varētu daudz diskutēt – gan par Ziņu dienestu, gan ziņām, pasaules skatījumu un to, ko ziņās piedāvā “Panorāma”. Es daudz klausos un skatos sabiedrisko mediju, un daudz kas man ļoti patīk, bet apgalvot, ka LR un LTV viss ir kārtībā, es nevaru. Protams, ka sabiedriskajam medijam ir nepieciešams papildu finansējums, lai tas būtu drošs un neatkarīgs, un brīvs no reklāmas tirgus. Tas man ir pilnīgi saprotami, un šo darbības modeli es atbalstīju jau kopš pirmās dienas, kad vēl 1996. gadā biju Latvijas Radio un televīzijas padomes vadītājs. Jo – sabiedriskais medijs ir nozīmīgs valsts drošībai! Sabiedriskais medijs mums ir jāuztver tieši tāpat kā Latvijas armija – ja kādā brīdī kaut kas notiks, tieši sabiedriskais medijs būs vienīgais, kas spēs to visu izvērtēt un informēt par to sabiedrību. Paldies dievam, ka tagad mums ir arī sociālie tīkli, kas labi noder šādās situācijās.

– Pirms kāda laika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi protestēja pret zemajām algām un koncertzāles neesamību Rīgā. Varbūt kādā brīdī arī aktieri varētu sākt protestus?

– Es tam neredzu jēgu. Ielās iziet ārsti un skolotāji, jo veselība un izglītība ir svarīga mūsu nākotnei. Kad mākslinieki sāks protestēt, sabiedrība viņus neatbalstīs un nesapratīs. Cits jautājums ir par kopējo kultūrpolitiku, un man ir viens interesants novērojums, par ko tagad drīkstu runāt: katram ministram ir sava kultūrpolitika, ko ļoti bieži ierobežo viņa intereses. Piemēram, Ints Dālderis no LNSO rūpējās par mūziķiem, Sarmīte Ēlerte – par plašsaziņas līdzekļu attīstību un integrāciju, Dacei Melbārdei prioritāra bija tautas māksla, Helēnai Demakovai – laikmetīgā māksla... Kultūrpolitiku vērtējot: vai mums vajadzēja iztērēt tik daudzus miljonus Dziesmu svētku estrādes pārbūvei? Nē, nevajadzēja! Tādēļ, kamēr Rīgā nav uzbūvēta eleganta koncertzāle, reģionālās koncertzāles patiesībā ir tikai dažu cilvēku iegriba.

– Vai tu redzi cilvēku, kurš varētu darboties šajā amatā, neizceļot atsevišķu nozari?

– Protams, ir tādi cilvēki! Un viņus bez grūtībām ir iespējams atrast. Tas nenozīmē, ka man ir iebildumi pret jauno kultūras ministru Nauri Puntuli – dod, dievs, lai viņam veicas visās lietās!

– Vai kultūras ministram vajadzētu būt apveltītam ar uzņēmēja domāšanu un plašu pasaules redzējumu?

 Gan, gan. Es domāju, piemēram, aktieris un uzņēmējs Juris Žagars būtu absolūti fantastisks ministrs, tikai viņam skaidri būtu jāpasaka: tu nedrīksti būt Dailes teātra, Cēsu Mākslas festivāla un Vidzemes koncertzāles lobijs – tev no šīm pilnvarām ir jāatsakās un jāļauj tālāk ar šiem projektiem strādāt tevis izveidotajai komandai. Jurim ir gan biznesa domāšana, gan ciets raksturs, viņš var būt arī pietiekami šerps, turklāt viņš domā plaši. Veidojot Cēsu Mākslas festivālu, Juris labi izprot gan moderno un vizuālo mākslu, mūziku un teātra mākslu, turklāt viņš daudz paļaujas uz savu komandu. Šis gan ir tikai viens piemērs, jo šādu cilvēku ir pietiekami daudz.

– Pēc tavām domām, koncertzāle Rīgai ir nepieciešama?

– Protams, es atbalstu šo projektu, un man gribētos, lai koncertzāle atrodas uz AB dambja, bet, mīļie cilvēki, vajag to darīt saprātīgi! Piekrītu Dālderim, kurš ieteica paskatīties, cik naudas valsts var piešķirt koncertzāles būvniecībai. Un to nedrīkst darīt uz pārējo kultūras darbinieku rēķina! Tādēļ es vēlreiz uzsveru, ka kopējā kultūrpolitikā ir ļoti daudzi jautājumi, turklāt ļoti sāpīgi, ko ir pienācis laiks risināt konstruktīvi un strikti. Piemēram: kas ir nacionālās institūcijas, kā tās eksistē, un kāds ir to galvenais uzdevums – nopelnīt naudu un ražot produkciju, lai visi izdzīvotu, vai tomēr radīt mākslu, kas pakāpeniski rada augšupeju? Latvija ir pārāk maza, lai mēs “brauktu auzās”, neaudzinot savu klausītāju un skatītāju. Ja aktieri piedalās mazkvalitatīvos vasaras iestudējumos, tad skatītājam, redzot šajā projektā piedalāmies Latvijas Nacionālā vai Dailes, vai jebkura cita teātra aktieri, šķiet: o, tas ir līmenis! Tajā brīdī, kad viņiem piedāvā noskatīties sarežģītāku iestudējumu, sākas problēma – cilvēki šādas izrādes neapmeklē, jo nespēj tās saprast – viņi ir pieraduši pie zemākas kvalitātes pasākumiem.

– Sarunas sākumā teici, ka dažas lietas būtu darījis citādāk. Ja tagad tev jautātu: kuras ir trīs lietas, kas tev izdevās un varbūt neizdevās tā, kā būtu gribējies?

– Par to, kas izdevies, es vispār negribu runāt, jo jūs, skatītāji, to redzat vai neredzat. Tādēļ pašam to uzsvērt būtu naivi vai neētiski. Kas neizdevās? Mums neizdevās pilnīgi mainīt priekšstatu “Nacionālais teātris ir ar samta aizkariem un ļoti konservatīvs” un pieradināt auditoriju pie tā, ka esam moderns un progresīvs teātris, ka esam vārda “nacionāls” cienīgi to izrāžu dēļ, ko rādām teātrī. Taču es noteikti esmu gandarīts, ka publika ir ļoti mainījusies, jo izrādes apmeklē īpaši daudz jaunu cilvēku. Diemžēl man līdz galam nav izdevies pārliecināt aktierus nepiedalīties visā, ko viņiem piedāvā. Pat Nacionālā teātra zvaigznes iesaistās projektos, par ko man ir kauns. Kad viņi spēlē lētos seriālos, piedalās dīvainās reklāmās un uzstājas nekvalitatīvos koncertos, bet pēc tam spēlē “Mirušajās dvēselēs”, “Zelta zirgā” vai “Pūt, vējiņi!”, skatītājs nespēj aktieri pieņemt. Te ir būtiska kvalitāte un atbildība. Un publikas audzināšana. Teātris un māksla ir ļoti svarīga izglītības sastāvdaļa – ne velti ļoti daudzās skolās pasaulē māca spēlēt mūzikas instrumentus, lai attīstītu bērna smadzenes un domāšanu. Tā ir kultūrpolitika un izglītības politika, un, ja mēs to nedarīsim, tad turpināsim stāvēt uz vietas un svētdienās lielveikali būs pārpildīti.

– Par šo problēmu tu jau esi runājis arī iepriekš.

– Tas būtu vienkārši – pieņemt likumu par lielveikalu slēgšanu svētdienās – strādātu tikai mazie veikaliņi, kuros būtu iespēja iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Citādi cilvēki savu laiku pavada iepērkoties un izklaidējoties, nevis komunicējot. Man šķiet, ka valstī ir lietas, ko patiesībā varētu atrisināt ļoti vienkārši – ar vienu lēmumu. (Domā.) Es uzskatu, ka kultūrpolitikas un izglītības turpmākā attīstība ir kā uz ļoti plāna ledus, un, ja mēs šādi pa neaizsalušo Daugavu staigāsim, tad vienā brīdī vienkārši varam ielūzt un pazaudēt to lietu, kas ir bijusi tik labi attīstīta un baro mūsu dvēseli.

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.