Menu
 

Eduards Pāvuls, Kārlis Ruks, Kaspars Biezbārdis, hercogs Bīrons – Salas pagasta leģendas Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Pie “Vietvalžu” ēkas, kur iemūžināta daudzu ievērojamu Salas pagasta novadnieku piemiņa, joprojām aug 1936. gadā par godu Kārlim Ulmanim stādītais ozols. Foto – no Babītes novada pašvaldības KIC filiāles “Vietvalži” krājuma; Dace Ulpe; Dainis Matisons Pie “Vietvalžu” ēkas, kur iemūžināta daudzu ievērojamu Salas pagasta novadnieku piemiņa, joprojām aug 1936. gadā par godu Kārlim Ulmanim stādītais ozols. Foto – no Babītes novada pašvaldības KIC filiāles “Vietvalži” krājuma; Dace Ulpe; Dainis Matisons

Babītes novada Salas pagasts ir vieta, kas saistīta ar daudzām ievērojamām personībām – tā ir izcilā latviešu aktiera Eduarda Pāvula un jaunlatvieša Kaspara Biezbārža dzimtā puse, šeit pagājušā gadsimta vidū dzīvojis un jaunas dāliju šķirnes radījis leģendārais selekcionārs Kārlis Ruks. Un viņu visu piemiņu glabā Babītes novada pašvaldības Kultūrizglītības centra filiāle Salas pagastā “Vietvalži”.

Pēdas aizved līdz pat Kurzemes hercogam

Kā stāsta “Vietvalžu” izstāžu zāles vadītāja un laba sava pagasta vēstures pārzinātāja Dace Ulpe, ar Salas pagastu visnotaļ cieši bijis saistīts arī Kurzemes hercogs Ernsts Pēteris Bīrons – viņš bija Salas muižas nomnieks no 1731. līdz 1740. gadam.

“Šajā laikā viņš muižā ierīkoja lielu zirgaudzētavu, kurā tika audzēti aptuveni 150 sugas zirgu. Muiža tolaik vēl atradās uz salas, un tieši zirgaudzētavas pastāvēšanas laikā dzīvojamā ēka tika pārcelta uz sauszemi, bet uz salas palika staļļi un manēža. Nākamais nomnieks tos pārveidoja par govju laidaru un aizlaida postā. Kas ir interesanti – Bīrons šos vērienīgos saimnieciskos uzlabojumus veica par Rīgas rātes līdzekļiem, jo tā bija muižas īpašniece. Līdz mūsdienām saglabājies Lielupē esošās saliņas nosaukums – Zirgu sala, un tā atrodas iepretī Slokai.”

Eduarda Pāvula piemiņa iemūžināta “Vietvalžos”

No pirmās viesošanās reizes “Vietvalžos” man spilgtā atmiņā palikusi tur ierīkotā memoriālā izstāde, godinot izcilo latviešu aktieri Eduardu Pāvulu (1929–2006). Lai gan dzimis Jūrmalā, viņa dzimtas saknes, kas esot izpētītas līdz pat 18. gadsimtam, ir ļoti cieši saistītas ar Salas pagastu, un savulaik teātra zinātniecei Lilijai Dzenei aktieris ar patiesu lepnumu teicis, ka viņa dzimtas dzīve ir cieši saistīta ar abiem Lielupes krastiem.

Dace Ulpe stāsta, ka Salas pagastā ir vairākas mājas, kas saistītas ar Pāvulu dzimtu. Daļa nav saglabājušās, daļa ir pārdēvētas. “Jāņem vērā, ka dzimta ir ļoti liela, tāpēc nezinu, vai būtu korekti izcelt kādas atsevišķas mājas. Interesants ir fakts, ka Pāvulu vārds pirmskolhoza laikos figurēja arī vairāku māju nosaukumos – Straupes “Pāvuli”, Spuņņu “Pāvuli”. Pāvuli dzīvojuši arī “Vecziemeļos”, “Ziemeļos”, “Sostēs” (mājas pārdēvētas), “Mežbeltēs”, Pavasaru muižas “Pizikos”. Cik man zināms, šobrīd neviena no šīm mājām, ja arī ir saglabājusies, nav saistīta ar Pāvulu dzimtu, turklāt šīs ziņas, protams, ir tikai par dzimtas vīriešu līniju, jo sievietēm, mainot uzvārdu pēc laulībām, diemžēl vairs nav iespējas izsekot, ja vien īpaši nemeklē baznīcu grāmatās vai arhīvos.”

Straupes “Pāvulu” mājas fotogrāfija datēta ar 1932. gadu; tagad tā pārdēvēta par “Pāvuliņiem”. 25. maija LTV raidījumā “Ielas garumā” diezgan sīki tiek stāstīts par Gātciema, Straupciema un Pērnciema mājām.

Zināms arī, ka Eduards Pāvuls 1950. gadā iesvētīts netālajā Salas Sv. Jāņa baznīcā, jaunības gados bieži nācis uz ballēm toreizējā pagastmājā (tagad Kultūrizglītības centra filiāles “Vietvalži” mājvieta), bet 1981. gadā šajā ēkā filmējies Rīgas Kinostudijas filmā “Ilgais ceļš kāpās”, kur atveidoja Jēkabu Ozolu.

Taujāta par to, kas notiek ar aktiera bērnības mājām, Dace Ulpe atklāj, ka māja Jūrmalā, kur viņš pavadīja savu bērnību, ir saglabājusies, taču nekādas piemiņas zīmes tur neesot, jo ģimene dzīvesvietas vairākkārt mainījusi. “Savukārt mājā Valteros, ko Pāvulam piešķīra Jūrmalas pilsēta un kurā viņš vadīja mūža nogali, šobrīd dzīvo viņa meita Ilze. Jūrmalas pilsēta bija iecerējusi pie mājas likt piemiņas plāksni un/vai pārdēvēt Gāršas ielu E. Pāvula vārdā, bet ģimene pret to iebilda, jo tā ir ļoti nomaļa vieta meža malā, kur šo plāksni redzētu tikai viņi paši, bet neasfaltētas, neapgaismotas ielas pārdēvēšana aktiera vārdā, pēc Ilzes domām, būtu necieņas izrādīšana.” Taču pēc aiziešanas mūžībā aktieris ir atgriezies Lielupes šajā krastā – viņš atdusas Salas pagasta kapos.

Šādā kanoe laiviņā Eduards Pāvuls gadiem ilgi no Valteriem cēlās pāri uz Salu. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra muzeja vadītāja Jāņa Siliņa stāstītā, laiviņa esot izmantota līdz pēdējam elpas vilcienam – kad to vairs nebija iespējams lāpīt un labot, to atstāja pie Dūšalu mājām, līdz tā vienkārši sabirza no vecuma.

Jaunlatvieša saknes iemūžinātas Burvju spogulī

“Rīgas Apriņķa Avīze” jau ir rakstījusi par “Vietvalžu” digitālo ekspozīciju “Burvju spogulis”, kas vēsta par vairākiem ievērojamiem novadniekiem, un, kā uzsver Dace Ulpe, laikam jau pats ievērojamākais ir jaunlatvietis Kaspars Biezbārdis (1806–1886): “Jaunlatvietis, skolotājs, redaktors, tulkotājs un rakstnieks. Pateicoties viņam, jaunlatviešu idejas nokļuva arī līdz Salas pagasta skolotājiem Jānim Vismanim un Andrejam Speram, kurš tās aktīvi centās izplatīt Salas muižas zemnieku vidū.

19.gadsimta nogalē, kad bija modē dibināt dažādas biedrības, Salas pagasta nams kļuva par vietējo kultūras un izglītības centru, pateicoties tieši šīm biedrībām – bibliotēkas, dziedāšanas, ugunsapdrošināšanas un citām. Skolotājs Vismanis centās ne tikai veidot izklaides pasākumus – balles un izrādes –, bet arī izglītot cilvēkus, aicinot uz priekšlasījumiem dažādu nozaru speciālistus, piemēram, zemkopības, jaunu kultūru ieviešanas, zemes ierīkošanas un meliorācijas jautājumos.”

Viens no ievērojamākajiem Salas pagasta novadniekiem ir jaunlatvietis, skolotājs, redaktors, tulkotājs un rakstnieks Kaspars Biezbārdis (1806–1886). Diemžēl viņa dzimtās mājas nopostītas Pirmā pasaules kara laikā.

Zināms, ka Kaspars Biezbārdis dzimis Slokas pagastā, Pavasara muižas “Biezbāržos”, turīga saimnieka un tirgotāja ģimenē, kurš ar liellaivām pa Lielupi pārvadāja labību un miltus. No 1852. gada viņš sāka aktīvi publicēties vācbaltiešu presē un 1853. gadā atgriezās Rīgā, lai aktīvi iesaistītos latviešu sabiedriskajā dzīvē un aizstāvētu latviešu nacionālās kultūras tiesības pret vācu dominanci. 1863. gadā Biezbārdis palīdzēja Mežmuižas zemniekiem uzrakstīt sūdzību Krievijas imperatoram par viņiem nodarītajām pārestībām.

Augustā gan viņš sacerēja arī latviešu inteliģences lojalitātes apliecinājuma vēstuli, kurā cita starpā bija teikts, ka latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības, tomēr latvieši par savu likteni un pienākumu atzīstot savienošanos ar lielo krievu tautu vienā saimē. Drīz pēc tam Biezbārdi arestēja kā zemnieku nemieru līdzzinātāju un izsūtīja uz Krieviju. Sava mūža pēdējos gadus Biezbārdis nodzīvoja pie sava dēla Maskavā, kur viņš mira 1886. gada 12. septembrī.

Diemžēl “Biezbāržu” māja nav saglabājusies – tā tika nopostīta Pirmā pasaules kara laikā, kad pie Pavasaru muižas notika sīvas kaujas. Vēl Dace Ulpe atgādina, ka padomju laikos kultūras nama adrese bija “Kļavas” – par “Vietvalžiem” ēka pārdēvēta pirms dažiem gadiem, kad tika uzsākta tās renovācija.

Dālijas ‘Latvijas karogs’ selekcionāra dzīve – miglā tīta

Vēl viena pieminēšanas vērta personība, kuras dzīve saistīta ar Salas pagastu, ir dāliju selekcionārs Kārlis Ruks. Viņš dzīvoja Salas pagasta “Labiešos”, kur bija ieprecējies, un pagājušā gadsimta 40.–60. gados nodarbojās ar dāliju selekciju. Šajā laikā viņš vadīja dāliju sekciju Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, kur ievērojami papildināja dāliju kolekciju.

Ar Salas pagastu saistīta arī ievērojamā dāliju selekcionāra Kāļa Ruka dzīve. Viņš bija ieprecējies “Labiešu” mājās un pagājušā gadsimta vidū radīja ievērojamu dāliju šķirņu kolekciju, tostarp tagad diemžēl zudušo dāliju ‘Latvijas karogs’, ko padomju gados cilvēki savos dārzos ziedu krāsas dēļ audzēja slepus.

“Kārlis Ruks izveidoja dāliju šķirni ‘Latvijas karogs’, kuru padomju laikos cilvēki dārzos audzēja slepus, jo zieda sarkanbaltsarkanais krāsu salikums tik tiešām atgādina Latvijas karogu. Diemžēl gadu gaitā šī šķirne ir iznīkusi,” stāsta D. Ulpe, piebilstot – K. Ruks paveica nenovērtējamu darbu, mantojumā atstājot teju 100 dāliju šķirņu.

Savukārt par Kārļa Ruka mājas likteni D. Ulpe zina teikt, ka tā pārdota, jo mūža nogalē selekcionārs dzīvoja Rīgā. Tiesa, lai cik dīvaini tas būtu, internetā tikpat kā nekas nav atrodams par Kārļa Ruka biogrāfiju, tādēļ šī baltā lappuse vēl būtu jāaizpilda.

Pirmais Jūrmalas pilsētas galva

Stāstot par ievērojamiem cilvēkiem, kas saistīti ar Salas pagastu, Dace Ulpe piemin arī šeit dzimušo Pēteri Belti (1862–1945, Minhene) – ievērojamu sabiedrisko darbinieku, pirmo Rīgas Jūrmalas pilsētas galvu un Dubultu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieku. “Viņa galvenais pienesums ir pētījums “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni”, kas tika izdots 1935. gadā un joprojām ir vērienīgākais un precīzākais kultūrvēsturiskās izpētes darbs par šo reģionu.

Salas pagastā dzimis un bērnību pavadījis pirmais Rīgas Jūrmalas pilsētas galva Pēteris Belte. Viņš sarakstījis pētījumu “Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni”, kas joprojām ir vērienīgākais un precīzākais kultūrvēsturiskās izpētes darbs par šo reģionu

Interesants ir arī fakts, ka Pēteris Belte bija viens no 1898. gadā dibinātās Rīgas Jūrmalas krājaizdevu sabiedrības, vēlāk tautā sauktas par Beltes banku, dibinātājiem un vairāk nekā 40 gadu darbojās tās valdē, bija tās vadītājs. Jāpiebilst, ka jau 1915. gadā, cariskās Krievijas laikā, viņš aizstāvēja ideju par patstāvīgas pašvaldības veidošanu Rīgas Jūrmalā. Latvijas brīvvalsts laikā Pētera Beltes darbs pašvaldības un sabiedrības labā tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.