Mālpils novada lepnums – Lūkinu dzimta un Skulmju dzimta ^{Apriņķis.lv}

Aktiera istaba – joprojām tāda pati kā pirms 30 gadiem

Kad pagājušajā vasarā viesojos Mālpils novadā, šīs apdzīvotās vietas iepazīšanu sākām ar “Skulmēm”, kur līdz aiziešanai mūžībā dzīvoja brīnišķīgais Dailes teātra aktieris Valentīns Skulme (1922–1989) un kur joprojām saimnieko viņa dzīvesbiedre Ināra. Jāpiebilst gan, ka Valentīns Skulme nav dzimis Mālpilī. Pie īpašuma šeit viņš tika, pateicoties savas māsīcas Džemmas Skulmes ģimenei.

Pie mājas joprojām aug kupla sarkanā lazda, un, kā zina stāstīt laikraksta “Mālpils Vēstis” redaktore un Mālpils Mākslas skolas pasniedzēja Esmeralda Tāle, laikā, kad šeit dzīvojis Valentīns Skulme, viņam paticis strādāt dārzā, kur viņš audzējis dižzirdzenes un citus neparastus augus. Savulaik, viesojoties Mežotnē, aktierim ļoti iepaticies pils dārzs, un tad no turienes viņam speciāli sūtīti augi, kas atraduši vietu “Skulmju” dārzā.

“Skulmju” mājas pirmajā stāvā jau 1982. gadā iekārtota tēlnieces Martas Skulmes un gleznotāja Oto Skulmes piemiņas istaba, kurā aplūkojamas dažas abu mākslinieku piemiņas lietas un Martas darinātās skulptūras, kas gan ir tikai ģipša atlējumi, jo drošības apsvērumu dēļ oriģināli glabājas citur. Savukārt mājas otrajā stāvā ir Valentīna Skulmes istaba, par kuru viņa dzīvesbiedre Ināra teic, ka “viss tāpat vien stāv kopš 1989. gada, kad aktieris aizgāja mūžībā”.

Te apskatāmas fotogrāfijas no izrādēm, kurās spēlējis V. Skulme (lai atceramies kaut vai tikai “Brandu”, “Šerloku Holmsu” u. c. izrādes), lugu eksemplāri, grāmatas un Ugas Skulmes zīmētie tērpu meti. Un vēl – lai gan māja oficiāli neskaitās memoriālais muzejs, interesenti var pieteikties apskatīt to, tikai tad iepriekš vajadzētu pieteikties Mālpils novada domē, turklāt tas iespējams tikai vasaras periodā.

Pats Valentīns Skulme atdusas Mālpils kapos, savukārt Mergupes otrā krastā iepretim “Skulmju” mājām joprojām aug Oto Skulmes ozols, kam savulaik dižkoku atbrīvošanas akcijas laikā vārdu devis dzejnieks Imants Ziedonis.

Māja, kur savijusies Lūkinu un Skulmju dzimtas vēsture

Runājot par Skulmju dzimtu, jāpiemin arī “Ģērķēni”. Kā “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāstīja kultūrvēsturniece un laba Mālpils novada vēstures pārzinātāja Ieva Pauloviča, “savulaik, 19. gadsimta otrajā pusē, šīs mājas no Mālpils muižas rentēja Lūkinu dzimta. Kad ģimenes galva nomira, māju apsaimniekošanu pārņēma Lūkinu vecākā meita Karlīne Šarlote ar vīru – pagasta rakstvedi Andreju Liepiņu.

Viņu meita Marta apprecējās ar jauno gleznotāju Oto Skulmi (šā gada 8. augustā tika atzīmēta viņa 140 gadu jubileja, – U. G.), un šajā mākslinieku ģimenē ir dzimusi leģendārā latviešu gleznotāja Džemma Skulme. Savukārt Lūkinu jaunākais dēls Fēlikss, kurš dzīvoja un strādāja Rīgā, vēlāk kļuva par ievērojamu ārstu, aizsākot mediķu dinastiju, kas nu jau pazīstama ceturtajā paaudzē.”

Taujāta, kas pašlaik notiek “Ģērķēnos”, Ieva Pauloviča zināja teikt, ka māja ir Martas Skulmes māsas Marijas meitas (Džemmas Skulmes māsīcas) ģimenes īpašums un ka nekādas piemiņas plāksnes vai citas zīmes, kas liecinātu par to, ka šī ēka bijusi saistīta ar divām ievērojamām dzimtām, tur neesot. Arī ekskursijas netiekot rīkotas. Taču par “Ģērķēnu” māju vēsturi tiekot stāstīts Skulmju dzimtas piemiņas muzeja apmeklētājiem.

Kubisma manieres pārstāvis un pirmā latviešu tēlniece

Par to, kur un kā Oto ar Martu iepazinušies, vislabāk, protams, var izstāstīt viņu meita Džemma Skulme, bet, visticamāk, tas noticis laikā, kad abi jaunieši studēja. Kā piebilst I. Pauloviča, šis stāsts esot izlasāms arī Džemmas Skulmes grāmatā “Nospiedumi”. Tāpat interesentiem esot vērts izlasīt žurnāla “Mākslas Vēsture un Teorija” beidzamo laidienu, kurā atrodams plašs un izsmeļošs raksts par Skulmju dzimtu, abām mājām – “Ģērķēniem” un “Skulmēm” – un visu sarežģīto šo īpašumu vēsturi.

“20.–30. gados zemes reformas laikā tika sadalīta plašā “Ģērķēnu” zeme – paši “Ģērķēni” tika Marijai un Teodoram Kalniņiem (viņu meita Viviana ir “Ģērķēnu” īpašniece vēl šodien), bet mātei Karlīnei Šarlotei zemesgabals, kurš atrodas turpat blakus un uz kura atradās “Ģērķēnu” tā sauktā Lejas māja jeb vasarnīca (tagadējās “Skulmes”). Marta un Oto Skulmes dzīvoja Rīgā un tikai pa vasarām brauca uz “Skulmēm”,” skaidro Ieva Pauloviča.

Runājot par mākslinieku radošo darbību, vērts pieminēt faktu, ka O. Skulme daudz strādājis teātros Latvijā un Krievijā, realizēdams dažādus scenogrāfijas projektus. Agrīnajā posmā strādājis kubisma manierē, veidojot ģeometrizētus, stilizētus apjomus. Vēlāk strādājis galvenokārt eļļas tehnikā, un viņa iecienītākais bija vēstures un sadzīves žanrs, taču gleznojis arī portretus un klusās dabas; viņa gleznās var saskatīt arī Mālpils motīvus. Darbojies Ekspresionistu grupā, Rīgas mākslinieku grupā, piedalījies Latvijas un PSRS Tautu kultūru tuvināšanas biedrības dibināšanā un pēc Raiņa nāves to arī vadījis.

Savukārt Marta Skulme (1890–1962) bija pirmā profesionāli izglītotā latviešu tēlniece sieviete. Bijusi viena no tolaik nelielās latviešu tēlnieku saimes nacionālās skolas veidotāju loka, kas iepazinusi un izvērtējusi Rietumeiropas mākslas sasniegumus un avangarda ievirzes. Galvenā viņas darbības joma bija stājtēlniecība-portrets, figurālas kompozīcijas un monumentālā tēlniecība. 1924. gadā M. Skulme piedalījās Brīvības pieminekļa konkursā, kurā kopā ar Kārli Zāli dalīja 1. un 2. vietu.

Mediķu dinastijas dibinātājs un “Iedzimtā grēka” autore

Stāstot par Mālpils ievērojamajiem cilvēkiem, noteikti jāpiemin ārsts Fēlikss Lūkins (1875–1934). F. Lūkins studējis Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātē un darbojies studentu korporācijā “Lettonia”. Pēc studiju beigšanas 1899. gadā papildinājis zināšanas Kēnigsbergā, Berlīnē un Vīnē. 1901. gadā apprecējās ar rakstnieci Antoniju Melderi-Milleri, kura vairāk pazīstama ar pseidonīmu Ivande Kaija. Dr. Lūkins nodibināja acu ārsta privātpraksi Rīgā, un pie viņa braukuši pacienti no visas Eiropas. Pirmā pasaules kara laikā Fēlikss Lūkins pildīja dzelzceļa līnijas Rīga–Orla ārsta pienākumus, bet sieva ar trim bērniem devās bēgļu gaitās uz Krieviju.

1918.gada 1. oktobrī Lūkins atgriezās Latvijā, bet no 1919. līdz 1921. gadam ārstējās Davosas tuberkulozes sanatorijā Šveicē. Pēc atgriešanās Latvijā viņš nodibināja Latvijas Tuberkulozes biedrību, pabeidza iekārtot Biķernieku sanatoriju. 1930. gada vasarā Lūkins Parīzē tikās ar Nikolaju Rērihu un kļuva par Latvijas Rēriha biedrības pirmo vadītāju; viņš divas reizes saņēmis valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni.

Ne mazāk pazīstama bija F. Lūkina dzīvesbiedre Antonija Lūkina (1876–1942) – latviešu rakstniece un sieviešu tiesību kustības aktīviste, kura, lai gan nav dzimusi Mālpilī, tomēr tiek uzskatīta par novadnieci. 1913. gadā iznāca Antonijas Lūkinas jeb Ivandes Kaijas romāns “Iedzimtais grēks”, kas izpelnījās plašu ievērību sakarā ar toreizējās laulības iekārtas kritiku un jaunu ceļu meklējumiem dzimumdzīves ētikā. Jāpiebilst, ka šim romānam viņa iedvesmu smēlusies Mālpils apkārtnē, jo tajā attēloti ne tikai “Ģērķēni”, bet arī Mergupe un Vilku grava.

No bēgļu gaitām A. Lūkina Latvijā atgriezās 1917. gadā, bija aktīva sabiedriskā darbiniece Latvijas dibināšanas laikā. 1918. gadā viņa piedalījās Latviešu Sieviešu asociācijas dibināšanā. Latvijas brīvības cīņu laikā (1919.–1920. gads) organizēja tā saukto Zelta fondu, kurā daudzas sievietes ziedoja savas ģimenes dārglietas. No 1920. līdz 1921. gadam strādāja laikraksta “Latvijas Sargs” redakcijā, līdztekus bija valodniece referente Latvijas Ārlietu ministrijā. Rakstīja stāstus, lugas un noveles, cīnoties par jaunām atziņām ģimenes dzīvē un mīlestībā.

Diemžēl pēc 1921. gadā pārciestas smagas slimības Antonija Lūkina vairs nerakstīja, taču arī viņa saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni par darbību Latvijas valsts veidošanā. No 1928. līdz 1931. gadam iznāca viņas Kopotie raksti desmit sējumos. Antonija Lūkina mirusi 1942. gadā Rīgā.