Menu
 

Godalgotais Ruļļu ģimenes dārzs Sējas novadā Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
Kādā rudenīgā dienā “Rīgas Apriņķa Avīze”, ņemot vērā lasītāja ieteikumu, devās uz Sējas novada Loju pie Astrīdas un Andra Ruļļiem, lai apskatītu viņu skaisto dārzu un parunātu par to, kādi darbi dārzā veicami rudenī. Foto – Marta Dzintare Kādā rudenīgā dienā “Rīgas Apriņķa Avīze”, ņemot vērā lasītāja ieteikumu, devās uz Sējas novada Loju pie Astrīdas un Andra Ruļļiem, lai apskatītu viņu skaisto dārzu un parunātu par to, kādi darbi dārzā veicami rudenī. Foto – Marta Dzintare

Lai gan Ruļļu ģimenes īpašums nav oficiāls tūrisma apskates objekts, tajā bieži sastopami ciemiņi, kuri vēlas apskatīt dārzu ar vairāk nekā 150 hortenziju šķirnēm. Īpašums saņēmis dažādus atzinības rakstus, to skaitā apbalvojumu “Sējas novada sakoptākā sēta”.

Izbraucu cauri Lojai no Murjāņu puses, nogriežos pirmajā ceļā pa kreisi gar kukurūzas laukiem, un tur jau mani sagaida Astrīda un Andris kopā ar ģimenes mīluli – suņu meiteni Pūciņu.

Dārzkopību apguvuši “dzīves skolā”

Viesošanos sākam ar dārza izstaigāšanu. Teritorija ir liela – kopā ar ēkām pusotrs hektārs. Augi šeit visdažādākie: koki, krūmi, puķes – arī vasaras puķes, bet pārsvarā tomēr ziemcietes. Ir dažādu šķirņu skujeņi – kadiķi, egles, priedes. Tomēr dārza galvenā rota ir hortenzijas – kopā vairāk nekā 150 šķirņu. Viena no skaistākajām ir šķirne ‘Fraise Melba’, kas zied tumši sarkaniem ziediem. Dārza teritorijā ir arī dīķis un vairāki atpūtas stūrīši – gan soliņi varena vītola pakājē, gan nojume, gan ugunskura vieta ar lielu zupas katlu.

Dīķī zied ūdensrozes un peld gulbji, kas izskatās gluži kā dzīvi. Tie atceļojuši no Polijas.


Sējas novada Lojā mājā ar nosaukumu “Ģibi-3” Ruļļu ģimene dzīvo kopš 1981. gada, bet dārzu ar dekoratīvajiem augiem sākuši iekopt pirms 10 gadiem. Astrīdai un Andrim ir ne tikai krāšņs dārzs, bet arī kupla ģimene – seši bērni un 14 mazbērni. Andris atklāj, ka viņa dzimtā lielas ģimenes ir ierasta lieta – Andra māsai ir astoņi bērni, brālim pieci. “Tie bija tādi laiki – viens vecāks pelnīja naudu, otrs audzināja bērnus. Visi pie viena katla izauga, nevarēja tā izvēlēties, kā šodien, sak, to ēdīšu, to neēdīšu,” saka Andris.

Kad bērni bijuši mazi, dārzā auga kāposti un citi dārzeņi, ko tirgot. Bija vajadzīgi līdzekļi, lai palaistu bērnus uz skolu. “Interese par dārzkopību man ielikta jau šūpulī. Vecmāmiņai arī bija puķes, kādas nu toreiz bija pieejamas, – dālijas, lilijas, narcises, peonijas. Sēja ir mana dzimtā puse, šeit dzīvoja arī mana vecmāmiņa. Vīrs nācis no Talsiem,” stāsta Astrīda.

Dārzniecību Astrīda un Andris mācījušies, kā paši saka, dzīves skolā. Astrīda beigusi floristu kursus, bet iedvesmu dārza veidošanai smeļas žurnālos, internetā, arī braucot uz citām valstīm izpētīt, kāds tur ir stādu piedāvājums. Bieži sanākot braukt uz Poliju.

Jautāts, kā tiek sadalīti dārza darbi, Andris smejas: “Manā pārziņā ir, kā lai jums saka, gandrīz viss. Sieva ir projektētāja, es – darbu izpildītājs. Pēc sievas komandas roku bedres un stādu. Griešana, ravēšana, zāles pļaušana – daru visu. Ja ļoti kulturāli grib nopļaut, viena diena paiet. Man ir divi traktori, stumjamie pļāvēji, trimmeri. Katrai vietai vajag savu pļāvēju. Katru kociņu un dobi jāapiet ar trimmeri. Teritoriju pļauju reizi 10–14 dienās. Ja gaida ilgāk, tad nevar nopļaut. Tagad rudenī vairs nebūs pļaušana, būs lapu vākšana. Daļu lapu sadedzinām, daļu saberam komposta kaudzē. Esam arī bedres rakuši, kur likt kompostu. Agrāk nebija žoga, tad pa dārzu staigāja mežacūkas un stirnas, ēda visu nost.”

Andrim sirdij tuvas ir gladiolas: “Uz 1. septembri mums šogad gladiolu nebija, visas bija jau noziedējušas. Pirmās gladiolas bija jau 1. jūlijā. Bet vispār katram augam ir savs skaistums. Veidojam dārzu, kā mums pašiem patīk, neievērojam nekādu konkrētu sistēmu.”

Astrīda stāsta, ka dārzu iekopt sākuši pamazām, kad bērni izauguši un radies vairāk brīvā laika un arī vairāk līdzekļu.

“Pirms 10 gadiem sāku strādāt Siguldas stādaudzētavā “Latroze”. Kad esi augu tuvumā, rodas interese, sāc citādāk skatīties uz dārzkopību. Šobrīd strādāju “Latvijas Pastā” un pa brīvdienām “Siguldas dārzniekā”. Kad sākām veidot savu dārzu, pamazām sākām saprast, kādi augi mums vairāk patīk. Hortenzijas man bija jau pašā sākumā. Dārzā mums ir arī vasaras puķes, bet ļoti minimāli. Andrim patīk gladiolas, man patīk samtenes un augstās verbenas. Man patīk vasaras puķes, bet tām vajag daudz laika. Laika diemžēl ir tik, cik ir. Tāpēc pārsvarā izvēlamies ziemcietes. Protams, man ir arī rozes, jo tām vienkārši ir jābūt, bet tā nav mana sirdspuķe. Rozes ir skaistas, bet ar tām ir liela ņemšanās – metas visādas slimības.”

Izrādās, graudzāles var sasniegt vairāk nekā divu metru augstumu.


Astrīdas aizraušanās – hortenzijas

Andra un Astrīdas dārzā goda vieta atvēlēta hortenzijām – šeit aug visas šķirnes, kas Latvijā nopērkamas. “Hortenzijas man uzreiz iepatikās,” stāsta Astrīda. “Hortenzijām ir daudz šķirņu, un tās iedalās četrās grupās – ir kokveida, skarainās, liellapu un vīteņhortenzijas. Latvijā populārākās ir skarainās hortenzijas, tām ir visvairāk šķirņu. Savukārt kokveida hortenzijas uzzied pirmās lielām, baltām bumbām. Tās ir senas šķirnes, bet ir radītas arī jaunas, ar rozā ziediem, piemēram.” Astrīda atzīst, ka ne visas šķirnes ir vienlīdz skaistas: “Citi saka: no šīs hortenzijas nekāda īpašā skaistuma nav. Bet mūsu dārzā tai ir jābūt, jo mums ir hortenziju šķirņu kolekcija, – lai parādītu visas, kādas ir. Protams, ir arī jaunas šķirnes, kuru mums nav, bet tās, kas dabūjamas Latvijā, mums ir visas.”

Astrīda atspēko stereotipu, ka ārvalstīs audzēti stādi nav izturīgi Latvijas apstākļos: “Mums dārzā 80 procenti augu ir no Holandes, Polijas, Vācijas, Čehijas. Viss kārtībā.” Jautāju, kā saimnieki spēj atcerēties visas šķirnes, kas aug dārzā. “Saraksts pārsvarā ir galvā,” teic Astrīda, “neesmu nekur pierakstījusi visas šķirnes, kas mums ir. Ja gadās kādu šķirni nopirkt dubultā, tas nekas. Vietas ir pietiekami.”

Astrīdai bieži jautā, kā kopt hortenzijas. Galvenie ieteikumi esot šādi: “Kokveida hortenzijas rudenī apgriežu līdz 20–30 centimetru augstumam, tās ataugs no jauna. Var griezt arī pavasarī, bet es griežu rudenī, un ir labi. No šķērēm nevajag baidīties – tās ir dārznieka lielākais palīgs. Visu, kas aug pārāk liels, vajag apgriezt. Skarainās hortenzijas saīsinu apmēram uz pusi. Apgriežu visus sīkos, šķībos, liekos zariņus, atstāju tikai lielos, veselīgos. Kokveida un skarainās hortenzijas zied uz jaunajiem dzinumiem. Ir vēl liellapu hortenzijas podos, kas pa ziemu jānes telpās. Tās atlapoju, mazos zariņus izgriežu. Veselos zarus nedrīkst apgriezt, jo liellapu hortenzijas zied uz iepriekšējā gada dzinumiem. Ja nogriezīs iepriekšējā gada dzinumus, nākamajā gadā ziedu nebūs.”

Hortenziju ziediem ir daudz un dažādas formas.


Hortenziju stādus, kas auguši konteineros, var stādīt visu sezonu, arī tagad, rudenī. Ja ir vēlme iegādāties jaunu hortenziju stādu savam dārzam, Astrīda iesaka vispirms dabā apskatīties, kā šķirne izskatās, kad 2–3 gadus augusi dārzā: “Podā augs nekad neizskatīsies tā, kā augot brīvā dabā. Tāpēc labāk vispirms apskatīties augu dabā, lai nesanāk vilšanās. Piemēram, Baltezera stādaudzētavā ir skaisti hortenziju stādījumi. Tāpat jāpievērš uzmanība, kādi ir konkrētās šķirnes ziedi. Skarainajām hortenzijām ir divu veidu ziedi. Viens veids, skaistākais, ir sterilie ziedi – pilna ziedkopa, pilna vāle. Otrs veids ir ziedi, kas izskatās kā līdz galam neizplaukuši. Tā ir šķirnes īpatnība. Stādaudzētavās pārdevējiem vajadzētu zināt, ko viņi pārdod, un pabrīdināt, kādi ziedi gaidāmi.”

Rudens darbi dārzā

Galvenie darbi dārzā šobrīd ir mēslošana un dārza sakopšana. Astrīda skaidro, ka “rudenī augiem nepieciešams mēslojums, kurā pēc iespējas mazāk slāpekļa, jo nav vairs vajadzīga augu augšana, bet gan nobriešana. Tāpat jānovāc vecās, bojātās augu daļas. Kastaņas, piemēram, šogad ļoti slimoja, tādēļ lapas jānovāc un jāsadedzina. Tāpat augi jāapgriež, kur nepieciešams. Citi griež pavasarī, bet es visas ziemcietes apgriežu jau rudenī, veidoju apdobes, kur nepieciešams. Tāpat rudenī jālikvidē nezāles.”

Astrīdai nav sveša arī cīņa ar dārza kaitēkļiem: “Skujeņiem jāiztīra brūnās skujas, lai mošķiem nav, kur ziemot. Ja vējš iet cauri, tad ir mazāk slimību, mazāk kukaiņu. Kopumā mūsu skujeņi aug veselīgi, vienīgi pavasarī priedēs savairojas kāpuri. Ja nenovaktē, tās ir plikas, kukaiņi nograuž visas skujas. Es indēju kaitēkļus ar pieejamiem līdzekļiem. Agrāk veikalos varēja nopirkt “Aktar”, tagad vairs nevar. Toties Polijā, Lietuvā un Igaunijā dārzkopības veikalos augu aizsardzības līdzekļi joprojām ir nopērkami. Nav “Aktar”, bet ir cits, ļoti līdzīgs līdzeklis. Kad sāk kaut kur kaut kas parādīties, nomigloju visas priedes, egles, arī rozes pret miltrasu, brūnplankumainību. Ir gadījies, ka pamanu par vēlu. Kaitēkļi nesnauž. Viņi vaktē mūs.”

Ar kaitēkļiem saimnieki cīnās, taču pret citu dārza iemītnieku – kurmi – ir noskaņoti iecietīgi: “Kurmītis mums ir ļoti darbīgs. Lai viņš dzīvojas! Ja nebūs kurmis, būs maijvaboles un zemesvēži. Grūtāk, ja kurmis parokas zem ģeotekstila, tad ir grūti nolīdzināt. Pavasaros ir maijvaboļu uzlidojumi, bet kurmji maijvaboļu kāpurus apēd. Lielāks ienaidnieks par kurmi ir skudras – ja savairojas ap kokiem, sataisa pūžņus.”

Vēl Astrīda pastāsta, ka rudenī var gan stādīt, gan dalīt un pārstādīt augus, kas saauguši pārāk blīvi: “Jebkurus konteinera augus var stādīt visu rudeni. Rudenī ir labākais laiks stādīšanai, jo nav vairs karsts, augs labāk iesakņosies, ieaugsies. Ja ziemā gaidāms ļoti stiprs sals, jaunajiem stādiem var kādu skuju uzmest virsū. Bet tagad jau vairs nav aukstu ziemu. Pagājušajā gadā vēl decembrī stādīju tulpes. Rudens ir laiks arī ziemciešu dalīšanai. Ja saaugs pārāk cieši, nebūs vairs tik bagātīga ziedēšana.”

Ruļļu ģimene regulāri apmeklē stādaudzētavas, un kā vienas no iecienītākajām Astrīda min “Latvijas valsts mežu” stādaudzētavas, kur var iegādāties ne tikai koku stādus, bet arī dažādus citus augus, kā arī stādaudzētavas “Baltezers”, “Zaļenieki” un “Baižas” Inciemā. Reizēm dārzā kaut kas neieaugas vai vienkārši apnīk, tādēļ “ik pa laikam kaut ko izroku, piemēram, bārbeles un kadiķus. Ja kļūst nesmuki, tad labāk tajā vietā iestādīt kaut ko skaistu. Lai man piedod bārbeles un kadiķi!”

Astrīda teic, ka nokarenais kadiķis viņai atgādina dāmu balles kleitā.


Dārzs par prieku pašiem un citiem

Skaistais dārzs dod prieku ne tikai Ruļļu ģimenei, bet arī viņu viesiem. Cilvēki brauc ciemos no tuvām un tālām Latvijas vietām, izveidojusies pat neformāla dārza draugu grupa, kas sevi dēvē par dārzmīļiem. Astrīda piebilst, ka domubiedri pārsvarā ir no tālākām vietām, ne no Sējas novada: “Sējas pagasta pensionāri ir braukuši pie mums ciemos, bet pārsvarā mūsu domubiedru grupā ir cilvēki no tālākām Latvijas vietām. Visbiežāk tiekamies ar meitenēm no Līgatnes, Cēsīm, Valmieras. Reizi gadā kādā no dārziem satiekamies plašākā sastāvā – kādi 40–50 cilvēki.”

Astrīdas un Andra darbs ir novērtēts arī ar atzinības rakstiem, vairākas reizes saņemts apbalvojums “Sējas novada sakoptākā sēta”. “Novada konkursā piedalāmies vairākus gadus, pirmās vietas ir bijušas vairākas reizes. Divas reizes gadā – jūlija sākumā un septembrī – komisija brauc vērtēt īpašumu. Ja konkursā iegūta pirmā vieta, pēc tam trīs gadus nevar pretendēt uz pirmo vietu. Tas ir labi – lai arī citiem tiek!” saka Astrīda. Lai gan dārza veidošana ir laikietilpīgs process, Astrīda neuztver to kā grūtu darbu: “Nedomāju, ka tas ir grūts darbs. Tas ir sirdsdarbs, prieks. Jā, tas viss prasa laiku, bet jābūt mīlestībai pret augiem. Un, protams, zināšanām. Ja salīdzina ar senākiem laikiem, mūsdienās ir ļoti viegli visu noskaidrot – ieej internetā un izlasi. Notiek koppasūtījumi, visu var nopirkt. Arī ģeotekstila ieklāšana krietni atvieglo dobju veidošanu. Protams, sākumā tās ir izmaksas, jo jāpērk arī mulča, bet tas ir to vērts.” Vaicāta, kā notiek dārza laistīšana, Astrīdai nosmej: “Nekā! Cik lietus nolīst, tik ir. Manuprāt, ar augiem ir tāpat kā ar cilvēkiem – nevajag pieradināt pie pārāk labiem apstākļiem.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.