Menu
 

Skolotāja Ruta Grabčika Saulkrastos: Ķīmija, gribi vai negribi, ir jāmācās Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Skolotāja Ruta Grabčika: “Patiesībā jau dzīve paiet ļoti ātri, un skola ir darbavieta, kas neļauj daudz aizdomāties par laika ritumu, jo vienmēr jābūt formā – gatavam vadīt stundu un zināt, ko runāt.”  Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas” Skolotāja Ruta Grabčika: “Patiesībā jau dzīve paiet ļoti ātri, un skola ir darbavieta, kas neļauj daudz aizdomāties par laika ritumu, jo vienmēr jābūt formā – gatavam vadīt stundu un zināt, ko runāt.” Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas”

Arī šogad oktobra pirmajā svētdienā – Skolotāju dienā – pieminējām savus pedagogus. Šī bija reize atcerēties, ka jau pusi gadsimta Saulkrastu vidusskolā strādā skolotāja Ruta Grabčika. Patiesībā viņa ķīmiju māca jau trešajai saulkrastiešu paaudzei.

Uz Saulkrastiem – ar diplomu kabatā

Ruta Grabčika: – Labi atceros dienu, kad mani pieņēma darbā Saulkrastu vidusskolā par dabaszinību – ķīmijas un bioloģijas – skolotāju. Tas bija 1969. gada 15. augustā.

Mana dzimtā puse ir Bauska, bet ir sanācis tā, ka darba mūžs ir pagājis šeit, Saulkrastos. Mācījos par skolotāju Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, tagadējā Daugavpils Universitātē. Praksē es nokļuvu Salaspils vidusskolā, un tās direktors Jānis Tikmers ieteica mani savam kolēģim, Saulkrastu vidusskolas direktoram Dominikam Raudovičam. Saņēmu pedagoga diplomu, un abi ar vīru Jevgēniju braucām uz Saulkrastiem. Patiesībā vīrs, kurš bija pabeidzis mūzikas vidusskolu, atnāca man līdzi un sāka mācīt mūziku gan Saulkrastos, gan Zvejniekciemā, un līdztekus studēja Latvijas Konservatorijā. Un kopš tā laika mēs esam šeit. Saulkrastos piedzimuši abi mūsu dēli – Andris un Jurģis, šeit pasaulē nākuši arī mūsu mazbērni.

Vienmēr esmu gribējusi būt skolotāja

– Skolā man patika divi mācību priekšmeti – vēsture un ķīmija, bet vairāk par visu es vēlējos būt skolotāja, un, jau mācoties vecākajās klasēs, es dažreiz aizstāju skolotājus, pasniedzot jaunāko klašu audzēkņiem gan aritmētiku, gan citus priekšmetus.

Ja man jautā, kas mani saista skolotāja darbā, godīgi sakot, es pat nevaru iedomāties sevi darām citu darbu. Iespējams, ka dzīve būtu citāda, ja vecāki nebūtu mani atrunājuši studēt vēsturi. Viņiem, karu un varas maiņas pārdzīvojušajai paaudzei, šķita, ka objektīvi šo priekšmetu mācīt nebūs viegli. Vēl man prātā pavīdēja doma, ka es varētu būt ārste, jo ķīmija taču man padevās, bet tēvs sacīja: “Tev birst asaras, ieraugot balodi ar salauztu spārnu, – ko tu darīsi, kad tev būs jāglābj cilvēks ar lauztiem kauliem?” Bija vien jāmācās par ķīmijas skolotāju. Turklāt man gribējās mācīt vecāko klašu skolēnus, un šis priekšmets skolā sākās no 7., tagad – 8. klases. Bet man joprojām patīk pēc medikamentiem smaržojošais slimnīcas gaiss.

Īpašu ķīmisko vielu piesātināta gaisotne ir arī manā skolas kabinetā. Kad bērni, īpaši jau pirmo reizi, paver durvis uz šo valstību, var redzēt, ka pret šo aromātu – skābju, spirtu un citu vielu kokteili – retais paliek vienaldzīgs. Formāli ķīmijas kabinetā bērnus drīkst ielaist tikai pēc pirmā zvana, taču es redzu, ka viņiem patīk atnākt uz stundu brītiņu ātrāk, lai parunātos ar skolotāju un izbaudītu kabineta gaisotni.

Vairāk par visu interesē eksperimenti

– Ir skolēni, kuri ķīmiju mācās labprāt, un ir tādi, kam šis priekšmets neinteresē. Bet man ir daudzi labi audzēkņi, kuri ķīmiju apgūst ar prieku. Kad mēs satiekamies ķīmijas stundās, es redzu bērnus, kuri atceras iepriekš mācīto un grib apgūt jaunas zināšanas. Ir arī tādi, kuri apmeklē ķīmijas pulciņu. Turklāt šogad pulciņā pieteicās tik daudz interesentu, ka es nemaz nespēju visus uzņemt.

Ķīmija ir nozare, kas aizrauj ar dažādiem eksperimentiem, un tas interesē daudzus. Tiesa, ne jau visu var uzreiz. Tādēļ arī pēc pirmajiem eksperimentiem es saku: “Kad mums būs vairāk zināšanu, būs arī jauni pašu spēkiem paveicami eksperimenti.” Tie, kuri apmeklē ķīmijas pulciņa nodarbības, arī zina vairāk par citiem.

Pamatskolā ķīmijas mācības mēs parasti sākam ar sarunu, ka patiesībā taču mēs arī esam būtnes, kuras sastāv no ķīmiskām vielām, un tāda pati ir arī augu pasaule un zeme. Runājam par šīm vielām, kas sastāv no molekulām un atomiem, un tā interese vismaz sākumā saglabājas. Protams, ir arī tādi, kam vairāk par visu interesē dūmi un sprādzieni, bet ir skolēni, kuri šo priekšmetu apgūst padziļināti, kaut vai tādēļ, ka viņi ar to saista savas nākamās profesijas izvēli. Eksāmens ķīmijā gan ir izvēles pārbaudījums, un to katru gadu kārto skolas beidzēji, kuri plāno studēt medicīnu, farmāciju un, protams, arī ķīmiju.

Skolotāja Ruta Grabčika kopā ar Saulkrastu vidusskolas direktori Veltu Kalnakārkli un mācību olimpiāžu uzvarētājiem Klāvu Ivo Turkovu un Armīnu Dambergu.


Panākumi ķīmijā ir

– Man ir daudz labu skolēnu, kuri katru gadu gūst labus panākumus Pierīgas, reģionālajās un arī valsts mācību olimpiādēs. Pagājušajā gadā Saulkrastu skolēni ieguva divas pirmās un vienu trešo vietu. Labi sasniegumi bija arī olimpiādē, kurā piedalījās dabaszinību grupa, rādot apgūtās zināšanas bioloģijā, ķīmijā un fizikā. Arī tur starp līdzīgiem bijām otrie un trešie. Ir skolēni, kuri ar panākumiem ķīmijas olimpiādēs piedalījušies gan pamatskolas, gan vēlāk vidusskolas grupās.

Tādu, kuri pēc skolas beigšanas ķīmiju izvēlējušies par profesiju, manos darba gados bijuši vairāki desmiti. Es lepojos ar vienu no manām bijušajām skolniecēm – Ilzi Adleri. Ilzei kā izcilai jaunajai zinātniecei Pasaules zinību dienā 2012. gadā tika piešķirta AS “Grindeks” fonda “Zinātnes un izglītības atbalstam” sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju dibinātā balva “Sudraba pūce” un naudas prēmija.

Vairāki Saulkrastu vidusskolas absolventi strādā AS “Grindeks” un citos Latvijas ķīmijas un farmācijas uzņēmumos. Ir arī vairāki pazīstami mediķi, kuri strādā tepat novadā, piemēram, Saulkrastu slimnīcas vadītāja Santa Ancāne vai ārsts Aivars Pētersons, kurš strādā Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, kā arī vairāki bērnu ārsti un ķirurgi.

Saulkrastu vidusskolas absolventus, kam esmu mācījusi ķīmiju, sastopu arī aptiekās, piemēram, Lailu Zālīti, Lindu Ozolu un citus, kurus vārdā nenosaukšu, jo dzīvē jau ir tā, ka cilvēki gan paliek tie paši, bet uzvārdi mainās.

Nevar atļauties strādāt tikai ar labākajiem

– Ir bijis tā, ka bērni no mūsu skolas ir aizgājuši, bet pēc kāda laika atgriezušies. Prombūtnē viņi ir sapratuši, ka pēc skolas beigšanas vēlas studēt, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē, programmās, kurās nepieciešamas labas ķīmijas zināšanas. Tad nekas cits neatliek, kā kopīgi strādāt un aizpildīt robus zināšanās.

No vienas puses, ar viņiem ir vieglāk strādāt, jo šie skolēni ir motivēti mācīties gan fiziku, gan ķīmiju, gan bioloģiju. Savulaik šos priekšmetus mācīju visai klasei un mācību programma bija jāapgūst visiem, arī slaistiem, jo skolotājs nevarēja atļauties strādāt tikai ar labākajiem. Protams, arī tad varēja atrast veidu, kā uzrunāt spējīgākos, dodot viņiem papildu uzdevumus. Turklāt viena lieta ir izglītības standarti un obligāti apgūstamā mācību programma, bet līdztekus ir skaidrs – ja skolotājs un audzēknis neiegulda papildu darbu, izcilu rezultātu nebūs.

Pašlaik, lai iestātos Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Inženierzinātņu vidusskolā, jāpiedalās lielākā konkursā nekā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Tādēļ man ir gandarījums, ka mana skolniece Paula Osmane iestājās Inženierzinātņu vidusskolā un, arī tur mācoties, piedalās ķīmijas olimpiādēs. Tiesa, sākumā ķīmija viņu īpaši neaizrāva. Tad es Paulai ieteicu piedalīties olimpiādē, viņa ieguva trešo vietu un sāka virzīties uz mērķi – iestāties RTU vidusskolā. Uz Rīgas Valsts 2. ģimnāziju devās Toms Račinskis, vēl daži – uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju. Protams, arī tepat Saulkrastos ir palikuši bērni, kuriem interesē ķīmija. Labi rezultāti pagājušajā mācību gadā bija 9. klasē, grūtāk klājās 10. klasei, jo tajā mācības uzsāka jauni audzēkņi no citām apkārtnes skolām. Viņi gan cenšas un grib mācīties, un arī es daru visu, lai viņi ķīmijas priekšmetā iegūtu spēcīgas zināšanas. Un tad, ja strādā, rezultāti būs.

Pirms dažiem gadiem pie mums atnāca meitene, kura ļoti gribēja mācīties ķīmiju, bet viņai šajā jomā nebija faktiski nekādu zināšanu. Taču ar neatlaidīgu darbu Viktorija Bļinova jau 10. klasē bija trešā novada mācību olimpiādē. Viņa šo priekšmetu apguva tik pārliecinoši, ka man asistēja kā palīgskolotāja un palīdzēja ķīmiju apgūt citiem skolēniem. Tiesa, kad vajadzēja izvēlēties turpmāko ceļu, viņa izvēlējās jurista profesiju, bet labas ķīmijas zināšanas diezin vai viņai traucēs dzīvē.

Piebildīšu, ka novada dome katru gadu apbalvo labākos skolēnus, kuri sevi izcili parādījuši mācību olimpiādēs. Šādos gadījumos atzinības rakstu saņem arī viņu pedagogs. Šogad pirmo reizi skolotājiem tika pasniegta arī naudas prēmija. Protams, tas ir patīkami, lai gan šo darbu nedarām tikai naudas dēļ.

Skolotāja Ruta Grabčika saņem Saulkrastu novada domes Pateicības rakstu par ieguldījumu skolēnu sagatavošanā Pierīgas novadu skolu olimpiādēm.

Ar špikošanu tālu netiksi!

– Visos garajos gados, kopš es Saulkrastu jaunajai paaudzei mācu ķīmiju, neviens klaji nav apgalvojis, ka manis mācītais priekšmets viņam neko nedod. Tikai vienu reizi pirms vairākiem gadu desmitiem kāds puisis, visai klasei dzirdot, jautāja: “Vai tad es tādēļ nomiršu, ja nezināšu kādu oksīda formulu?”

Bērnu attieksme pret ķīmijas formulu apgūšanu, laikam ritot, iespējams, nav arī tik daudz mainījusies, bet viņi jūt cieņu pret pieredzējušu skolotāju. Vēl viņi saprot, ka ķīmija ir nopietns mācību priekšmets, kurā viegli bez mācīšanās cauri netiks. Ja ir priekšmeti, kuros pietiek ar paklausīšanos, ķīmijā tā nevar – jābūt zināšanu krājumam, jāzina formulas. Pēdējā laikā gan tiek atļautas arī dažādas palīgierīces informācijas ieguvei, ieskaitot mobilo tālruni, bet es saku tā: “Jūs varat meklēt tur vai citur visu nepieciešamo, bet, ja nezināsiet, kur un, galvenais, ko atrast, tikmēr uzdevuma risināšanai atvēlētais laiks sen būs beidzies.” Ja zināsi formulu, ātri atrisināsi uzdevumu, ja ne – nekādas ierīces nelīdzēs.

Arī skolotājs visu nezina

 – Protams, pedagogs ar gadiem gan uzkrāj zināšanas, gan pilnveido pasniegšanas prasmes, bet arī dzīve nestāv uz vietas – mainās izglītības standarti un programmas. Lai bērnu zināšanas būtu plašākas, mācību procesā sniedzam arī savu ieguldījumu. Turklāt paši audzēkņi izmanto iespējas ārpus skolas. Mēs esam pieteikušies “Erasmus” projektā, un uz mūsu skolu brauks cilvēki no Rīgas Tehniskās universitātes, lai stāstītu par jaunumiem ķīmijā. Bet ir bērni, kuri par šīm lietām interesējas patstāvīgi, daudz lasa un tad nāk uz skolu un prasa: “Skolotāj, vai jūs zināt, ka pasaulē ir tāda un tāda ķīmiska viela?” Atklāti saku, ka skolotājs visu nezina. Tādēļ atbildu: “Pasaulē pastāv vairāk nekā astoņi miljoni dažādu vielu, un visas mēs zināt nevaram.” Labi mācoties, skolēns var zināt aptuveni tūkstoš vielu, un tas jau būs ļoti labi.

Vai es esmu stingra skolotāja? Es domāju, ka ne pārāk, bet disciplīna manās stundās tiek ievērota. Varu sacīt, ka drīzāk esmu vecā kaluma pedagoģe. Turklāt dzīvē ir bijusi iespēja strādāt kopā ar citiem Pierīgas pedagogiem, jo vairāk nekā 10 gadu biju Rīgas rajona Ķīmijas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja.

Kopā ar trim saulkrastiešu paaudzēm

– Pēdējos gados ir tā – atnāk skolēns un saka: “Jūs, skolotāj, mācījāt manu tēti.” Bet es vienam otram varu sacīt: “Kopš skolas laikiem pazīstu tavu vecmāmiņu.” Tātad skolas durvis sākusi vērt jau trešā saulkrastiešu paaudze.

Pirmā klase, ko audzināju Saulkrastu vidusskolā, man ir vismīļākā. Es uzreiz uzņēmos 11. klases audzināšanu, lai gan varēju ņemt arī 6. klasi. Labas attiecības mums ir joprojām. Agrāk tikāmies ik pēc pieciem gadiem, tagad ik pēc trim. Un tad es pēkšņi sapratu, ka mani pirmie audzēkņi arī jau ir sasnieguši pensijas vecumu. Daži ir bijuši mani kolēģi, skolotāji, piemēram, tepat Carnikavas pamatskolā un citviet.

Vispār bija arī tādi gadījumi, kad skolēnu audzināšanu sāku no 4. klases, un tad mēs kopā bijām astoņus gadus – līdz pat vidusskolas izlaidumam. Tiesa, klase, kas vidusskolu pabeidza 1970. gadā, man ir mīļa joprojām.

Reiz bija tā, ka vienlaikus vajadzēja būt audzinātājai vienai pamatskolas un vienai vidusskolas klasei. Katram vidusskolēnam uzticēju pieskatīt vienu ceturtklasnieku, un tā bija ļoti interesanta pieredze, jo katrs atšķirīgi uztvēra savu aizbildņa lomu.

Protams, šajos gados ir bijuši gadījumi, kad man ir nolaidušās rokas un neko vairs nav gribējies darīt. Bet tad es padomāju un sapratu: tie, kuri man aizdevuši dusmas, ir tikai bērni. Vai ir vērts uz viņiem ilgstoši apvainoties? Bijuši pat tādi, kuri gatavi spert par vārdiem stingrākus audzinošus soļus.

Labi, ka ir pagājis laiks, kad skolotājiem katrai stundai bija nepieciešams konspekts, kas tika rūpīgi pārbaudīts. Bija arī citādas pārbaudes. Kad gaidīju savu vecāko dēlu, toreizējā mācību pārzine mēnesī apmeklēja 18 manas stundas. “Tas, ka tu dosies dekrēta atvaļinājumā, nenozīmē, ka drīksti kādu stundu vadīt sliktāk!” viņa man piekodināja.

Par ķīmijas mācīšanu kā mūža darbu varu teikt – labi, ka ķīmijas formulas visos laikos ir pilnīgi vienādas un veids, kā dzelzs reaģē ar skābi, nemainīgs. 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.