Menu
 

"Liepkalnu" saimnieks Dagnis Čākurs: Roka visu laiku jātur uz pulsa Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
“Latvijā uzņēmējam ir jāpieņem tas, kas valstī notiek, jo ir jāmēģina strādāt. Jā, reizēm varbūt ir jāsakož zobi, jo nav jau citu variantu. Protams, var izteikt savu viedokli, var stāties dažādās uzņēmējdarbības organizācijās, piemēram, Maiznieku biedrībā, lai mēģinātu lietas risināt kopīgi,” saka “Liepkalnu” īpašnieks Dagnis Čākurs. Foto - LETA “Latvijā uzņēmējam ir jāpieņem tas, kas valstī notiek, jo ir jāmēģina strādāt. Jā, reizēm varbūt ir jāsakož zobi, jo nav jau citu variantu. Protams, var izteikt savu viedokli, var stāties dažādās uzņēmējdarbības organizācijās, piemēram, Maiznieku biedrībā, lai mēģinātu lietas risināt kopīgi,” saka “Liepkalnu” īpašnieks Dagnis Čākurs. Foto - LETA

Pērn “Liepkalni” – neapšaubāmi, viens no veiksmīgākajiem Latvijas uzņēmumiem – nosvinēja ceturtdaļgadsimta jubileju. Tagad pamazām tiek iekarots Igaunijas tirgus, un, kā sarunā ar “Kodolu” pastāstīja uzņēmuma īpašnieks Dagnis Čākurs, tiek domāts arī par citu valstu tirgu iekarošanu, kas gan notiek lēni, solīti pa solītim. Taču tieši tas, viņaprāt, “Liepkalniem” palīdzējis veiksmīgi darboties un noturēties tirgū. Bet pašlaik uzņēmēju visvairāk uztrauc valsts iestāžu nevēlēšanās atbalstīt mazo un vidējo biznesu un plaisa, kas radusies starp cilvēkiem un likumdevēju. Tāpēc domu par leģendārās “Sēnītes” renovēšanu viņš ir atmetis. Tiesa, vietā jau ir cita iecere, kas pamazām tiek īstenota.

– Joma, kurā darbojaties, ir diezgan piesātināta, taču jums savu latiņu ir izdevies noturēt ļoti augstu.

– Tas arī nav viegli, jo roka visu laiku jātur uz pulsa! (Smaida.) Bet mums ir cilvēki, ir labi speciālisti. Paralēli skatāmies, ko tirgus prasa, un mēģinām kulties laikam līdzi, cik nu mums tas izdodas.

– Vai arī uz maizi attiecas mode, proti, šodien modē ir viena, bet rīt jau cita veida maize?

– Ja atceramies padomju laikus, kad bija pieejami tikai daži maizes veidi, tādu maizes izstrādājumu īpatsvaru, kāds Latvijā ir tagad, es nekad un nekur citur neesmu redzējis. Kādreiz bija viens “ķieģelītis”, klona maize, baltmaize, bet tagad izvēle ir ļoti liela, jo katrs ražotājs domā par dažādību. Piemēram, ir maize ar burkāniem, griķiem un ko tik vēl ne. Daudzi ražotāji maizi ražo, uzklausot dietologu ieteikumus un sekojot modes tendencēm – bez sāls, bez cukura… (Domā.) Droši vien ir arī maize vegāniem, bet mūsu sortimentā tās nav, jo nevar jau arī visu aptvert, turklāt dažādu veidu maizes ražošanai ir nepieciešamas atsevišķas telpas.

– Cik ražotņu un veikalu “Liepkalniem” pašlaik ir?

– Ir “Liepkalni” pie Pļaviņām, Rīgā esam tirdzniecības centrā “A7” pie Bauskas šosejas, kur ir ceptuve un veikals un kur vairāk ražojam konditorejas izstrādājumus Rīgas veikaliem. Valmierā esam divās vietās, Rūjienā ražojam konditorejas izstrādājumus arī Igaunijas tirgum, jo tas ir turpat blakus, un tad arī pie Pērnavas. 90. gados, kad starp Baltijas valstīm vēl bija robežas, uz Igaunijas pusi varējām tikai skatīties, bija jāgaida palīgā Eiropa, kas noņems robežas. Par visādām Baltijas ūnijām toreiz daudz runāja, bet nekas reāls jau nenotika. Bija dzelzs priekškars, un pāri robežai vispār neko nevarēja vest. Atceros, savulaik no viena semināra vedu piecas tortes, un man uz robežas negribēja ļaut tās vest pāri! Met kaut grāvī! (Smejas.) Vienu torti uzdāvināju robežsargiem, un tad laikam viņiem pašiem palika kauns.

– Pagājušā gada sākumā atvērāt “Liepkalnu” ceptuvi un kafejnīcu Igaunijā. Vai tas bija jauns tirgus, ko gribējāt iekarot, un kā jums pašlaik tur veicas?

– Šī valsts mums ir tuva kopš padomju laikiem, kad braucām uz turieni pēc “pārtikas programmas”, jo visa produkcija no Valmieras gaļas kombināta toreiz aizgāja uz Ļeņingradu. Tā ka šīs saites ir veidojušās vēsturiski. Iespējams, tas bija adrenalīns – izveidot vēl vismaz vienu lietu Igaunijā bez jau esošās sadarbības vairumtirdzniecībā. Ja jūs man vaicājat, kā sokas… Viduvēji, jo nav jau viegli ieiet svešā tirgū ar produkciju, kurai realizācijas termiņš ir īss, laikā, kad visi grib svaigu. Lai iekarotu Igaunijas tirgu, bija nepieciešami astoņi gadi. Sākumā maza beķereja mums bija pašā Pērnavā, bet, kad atvērām lielo kafejnīcu šosejas malā, to slēdzām, jo divas vietas uzturēt bija drusku par daudz. Darbdienās cilvēki pie mums iegriežas retāk, bet sestdienās un svētdienās, kad daudzi latvieši brauc uz Igauniju baudīt spa, apmeklētāju netrūkst. (Smaida.)

– Vai Igaunijā uzņēmējdarbības vide ir uzņēmējiem draudzīgāka nekā Latvijā?

 Varbūt tā birokrātija ir drusciņ mazāka, bet, tā kā esam tur izveidojuši tikai vienu objektu, man grūti teikt, kā ir kopumā, turklāt Igaunijā jau arī situācija mainās un Eiropas direktīvas ir līdzīgas. Valsts iestādes varbūt mazāk seko līdzi un mazāk uzliek dažādus pienākumus, nekā tas ir bijis Latvijā pēdējā laikā, kur bija jāizstrādā, piemēram, energoefektivitātes audits, jāievieš Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības un iekšējā trauksmes celšanas sistēma saskaņā ar Trauksmes celšanas likumu. Tie ir trīs tādi piemēri.

– Kas, no uzņēmēja viedokļa raugoties, Latvijā ir labas un ne tik labas lietas?

– Tas, ka vidējam uzņēmumam, kuram nav tādu štata vienību, kā lielajiem uzņēmumiem, piemēram, juristi, dažādu citu jomu speciālisti, uzliek ļoti daudz dažādu blakus lietu, piemēram, ļoti augstas prasības pārtikas uzraudzībā. Protams, tām ir jābūt, tāpat kā darba aizsardzības prasībām, bet jautājums – kādā līmenī. Reizēm sēžu un domāju, vai varam nodarboties ar produkcijas ražošanu, ja visu laiku jānodarbojas ar šādām lietām. Protams, lielajiem koncerniem ir citādāk – viņi var atļauties algot darbiniekus, kas ar to nodarbojas. Tas liek iztēloties, ka viss tiek virzīts uz lielu, nevis vidēju uzņēmumu veidošanos. (Domā.) Protams, nav jau arī Igaunija nekāda brīnumzeme, bet viņiem kaut kādas lietas ir vairāk sakārtotas – piemēram, skolu sistēma un veselības sistēma. Tiesa, arī pie viņiem ar valdību notiek visādas brīnumu lietas, bet tā ir demokrātija, un demokrātijai ir savas labās un savas sliktās puses. Šeit uzņēmējam ir jāpieņem tas, kas valstī notiek, jo ir jāmēģina strādāt. Jā, reizēm varbūt ir jāsakož zobi, jo nav jau variantu. Protams, var izteikt savu viedokli, var stāties dažādās uzņēmējdarbības organizācijās, piemēram, Maiznieku biedrībā, lai mēģinātu lietas risināt kopīgi. Labs piemērs: pirms desmit gadiem gribēja mūsu sfērā aizliegt izmantot koka galda virsmas, jo no Eiropas nāca kaut kādas direktīvas, kas ieteica izmantot plastmasu, jo koka virsmās esot baktērijas… Bet maizes cepšanā koka virsmas ir labākais, kas var būt! Plastmasas vai metāla virsma maizītes formēšanai tomēr nav tas labākais variants.

– Varbūt esat domājuši arī par citu, piemēram, Somijas, Baltkrievijas, Skandināvijas valstu, tirgu iekarošanu?

– Nu, ja varam maizi vest uz Sāremā salu, kāpēc lai nevarētu vest uz Somiju? Esam apzinājuši iespējas, un mums bija doma arī nākamgad piedalīties pārtikas izstādē, bet somi ir pašpietiekami, viņiem jau viss ir. Ar igauņiem 50 gadus esam dzīvojuši vienā sistēmā, un mums arī ēšanas paradumi ir līdzīgi, bet somiem ēšanas paradumi no mūsējiem tomēr atšķiras – iespējams, viņi nemaz īsti nezina, kas ir eklēri vai kūciņas. Protams, interese ir bijusi arī no Krievijas un Baltkrievijas, bet tas ir palicis tādā sarunu līmenī.

– Ar ko mēs varētu būt interesanti citur Eiropā? Piemēram, to pašu rupjmaizi joprojām ļoti daudz kur nepazīst…

– Nepazīst gan, jo lielā daļā Eiropas maizes ēšanas paradumi ir pilnīgi citādāki nekā pie mums. Tad varbūt drīzāk viņus varētu interesēt produkcija, kam ir ilgāks realizācijas laiks, piemēram, cepumi. Protams, arī maizi var sasaldēt, un latvieši, kuri dzīvo kaut kur citur pasaulē, tā arī dara – ņem līdzi sasaldētu maizi. Neesmu īpaši pētījis, bet zinu, ka tajā pašā Anglijā poļu, krievu un lietuviešu veikalos var nopirkt šādi uzglabātu un transportētu Latvijā ceptu maizi, un tur atrodama arī “Liepkalnu” produkcija. Mums tomēr tā produkcija ir specifiska – roku darbs, kura realizācijas termiņš ir piecas sešas dienas. Protams, ka cilvēki labprātāk pirks svaigu maizi, nevis tādu, kas stāvējusi piecas dienas. (Smaida.)

– Pirms kāda laika jums bija ideja atjaunot leģendāro restorānu “Sēnīte”. Cik tālu ar šo ieceri esat ticis? Vai arī šis sapnis ir atmests?

– Diemžēl atmests – Vidzemes šosejas dēļ. Jau toreiz, kad ar šo ideju nācu klajā, daudzi man prasīja, vai tiešām es šo sapni gribu iedzīvināt, jo laiki ir mainījušies… Toreiz redzēju, ka to var izdarīt – lieko nojaukt un atstāt to, ko reāli varētu atjaunot. Ceļa pārbūves projektētājs pēc manas iniciatīvas uzprojektēja arī stāvvietu “kabatu” astoņām mašīnām, ko varētu izveidot pie “Sēnītes”, taču vienā brīdī tas viss apstājās. Šim projektam tika taisīts Ceļu satiksmes drošības direkcijas audits, un pēc tā neteica, ka to nevar darīt, taču norādīja uz kaut kādiem aspektiem un teorētiskiem draudiem satiksmes drošībai, lai gan tā satiksme tur nemaz nav tik intensīva… Divreiz par šo ideju runāju ar “Latvijas valsts ceļiem”, tikos ar amatpersonām un tad sapratu, ka nav vērts cīnīties, jo viss jau ir izlemts. Nu, ja nē, tad nē! Lai gan joprojām ir viens cilvēks, kurš turpina par šo lietu cīnīties. Protams, ir žēl, ka tāda vieta iet postā. Ja es aizeju ar konkrētu plānu, bet kļūstu par lieko, jo redzu, ka nav tās sadarbības, ka nav domas, kā mēs viens otru varētu atbalstīt... Tas ir kā valdībā pozīcija ar opozīciju – gluži tas pats. Nu tad paldies, domāšu kaut ko citu! Un man jau ir ieceres un iestrādes.

– Kā jūs, būdams uzņēmējs, vērtējat nule kā pieņemto budžetu? Jau tā pieņemšanas process bija ļoti smags…

– Es nevaru iedomāties, ka no uzņēmējiem kāds atļautos nepildīt likumu – mums to neviens neļautu, uzreiz būtu sods. Tagad pat par to energoefektivitātes auditu domāju: nu, kas tā par muļķību, gan jau atcels! Beigās pavisam nedaudz nokavēju termiņu, un mums uzlika soda naudu; tagad cīnāmies par tās atcelšanu. Bet Saeima un valdība var nepildīt likumu! Trakākais jau ir tā atrautība no tautas: ja tu raksti valsts iestādēm, viņi vienkārši atrakstās, nevis domā, kā kopīgi kaut kādas lietas risināt vai mēģināt palīdzēt tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri kaut ko grib darīt. Valsts institūcijām būtu jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi, kuri kaut ko dara un grib attīstīties, nevis jādomā, kā kaut ko neatļaut vai lobēt. Ir svarīgi, lai mūsu valsts likumdevējs – Saeima – domātu, kā mums citam citu atbalstīt, kā palīdzēt. Tāpēc parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu mani neizbrīna. Esmu pārliecināts, ka tas notiek valsts attieksmes dēļ – lai parādītu, ka jums mūs ir jārespektē un jāuzklausa!

Premjers skaidroja, ka šis ir Latvijas vēsturē lielākais budžets, bet inflācija palielinās un dzīves dārdzība arī aug – ar esošo naudu es tagad nevaru izdarīt to, ko varēju izdarīt pirms 10 gadiem. Sliktākais, ka šie lēmumi arī netiek normāli izskaidroti. Un notiekošo es negribētu dēvēt par traģikomisku, drīzāk varētu teikt, ka tas ir farss. 

– Kā jums šķiet – vai izdosies nepieciešamo parakstu skaitu savākt?

– Šajā gadījumā svarīgākais nav, vai šos 150 tūkstošus parakstu savāks un Saeimu atlaidīs. Svarīgi ir, lai redz, ka tautai nav vienalga. Ja to neņem vērā – nu tad uz kurieni mēs ejam?! Tāpēc šajā situācijā es arī parakstītos, bet ne tādēļ, ka man ļoti gribētos Saeimu atlaist, bet tāpēc, lai mūs sadzirdētu – ka pret notiekošo protestē jau tik daudz cilvēku, nevis tikai daži pabļaustās. Domāju, viss atkarīgs no tā, kā situācija veidosies pēc Jaungada – ja atkal kaut kas netiks pildīts un kādai grupai pasliktināsies apstākļi, tad nepieciešamais parakstu skaits savāksies ļoti ātri. Mediķu protestus es saprotu ļoti labi, jo pats esmu ar viņu situāciju saskāries – kad reiz traumēju pirkstu un sēdēju Valmieras slimnīcas uzņemšanas nodaļā, sapratu, ka situācija ir tiešām traģiska. Ir viens ārsts, kam jāpieņem lēmums, un pāris māsiņu. Ir jābūt divām brigādēm!

– Šķiet, cilvēku viedoklis netiek ņemts vērā arī administratīvi teritoriālās reformas sakarā…

– Tieši tā, un mani kā rūjienieti satrauc tas, ka Rūjienu grib pievienot Valkai. Jo Valku jau nav, kur likt! Reformas rezultātā to varētu padarīt par reģiona centru, kur virzīs visādas Eiropas projektu naudas, bet mums ar Valku nav nekāda sakara!

– Rūjienieši taču taisījās braukt ar traktoriem uz Rīgu, lai protestētu.

– Nevaru komentēt, jo tajā iniciatīvas grupā nebiju, bet es varētu stāvēt traktora aizmugurē uz ķagām! (Smejas.) Cilvēkus jau nevar muļķot bezgalīgi.

– Pirms kāda laika vairākus latviešu uzņēmumus nopirka ķīnieši. Vai par “Liepkalniem” viņi ir izrādījuši interesi?

– Tieši ķīnieši ne, bet investoru interese gan ir bijusi. Taču es nemeklēju neko – kaut kā mēģināsim strādāt paši.

1 komentārs

  • Āris
    Āris Sestdiena, 30 Novembris 2019 12:53 Komentāra saite

    Jā, ar "šļipstaiņiem"nav pat vērts cīnīties! Tiem tik vairāk saņemt un mazāk darīt, kur nu vēl prātiņu lauzīt! Tas par Sēnīti.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.