Menu
 

Armands Krūmiņš Saulkrastos: Labie darbi nekur nav pazuduši Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Armands Krūmiņš ar mazmeitu Odriju Baltajā kāpā. Foto – no privātā arhīva Armands Krūmiņš ar mazmeitu Odriju Baltajā kāpā. Foto – no privātā arhīva

Armands Krūmiņš uz Saulkrastiem atbrauca 1980. gadā, lai pildītu slimnīcas galvenā ārsta pienākumus, – uz palikšanu. Jau gadsimtu mijā divas reizes viņš ticis ievēlēts par pašvaldības vadītāju.

Atbrīvojās galvenā ārsta vieta

Uzaudzis Rīgā, Pārdaugavā, izstudējis medicīnu un ārsta profesijā rūdījumu guvis Rīgas 1. slimnīcā, gandrīz pirms 40 gadiem atbraucis uz Saulkrastiem, ķirurgs, ginekologs Armands Krūmiņš, lai gan sākumā dzīvojis viesnīcā, tomēr tā arī šeit palicis. Gadu gaitā ārsta ikdiena bija jādala gan ar administratora, gan celtniecības darbu koordinatora un pat sagādnieka pienākumiem.

Astoņi gadi pagājuši, vadot Saulkrastu pašvaldību, un vēl astoņi – deputāta amatā. Dzīves laikā pieredzēta pirmā valsts administratīvi teritoriālā reforma, kuras dzinējspēks bija Ministru prezidents Andris Šķēle, bet nu jau pie durvīm klauvē nākamā, kas neapšaubāmi ietekmēs Saulkrastu nākotni. Bet nu par visu pēc kārtas. A. Krūmiņa stāsts par personiskajām saitēm ar Saulkrastiem sākās 1980. gadā.

“Strādāju Rīgas 1. neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcā, kurā biju nodaļas vadītājs. Piestrādāju arī par ginekologu inspektoru Veselības aizsardzības ministrijā. Tolaik runāja, ka Saulkrastos savā starpā nav varējušas saprasties izpildu komitejas priekšsēdētāja Ņina Manzurova un galvenā ārste Ivanda Ozola. Pēdējā zaudēja darbu. Kolēģi ministrijā iedrošināja un atbalstīja šo iespēju, ko es arī izmantoju,” par savu izvēli stāsta A. Krūmiņš.

Ķieģeļi jau bija savesti

Tolaik garām tieši vecajai slimnīcai gāja lielais ceļš no Rīgas uz Tallinu. Kad pa to brauca lielās kravas mašīnas, māja trīcēja un operācijas laikā varēja just šūpojamies grīdu. Arī dzīvojamajām mājām ceļa tuvumā sienās bija plaisas. Bija skaidrs, ka jaunā vietā blakus poliklīnikai jāceļ jauns slimnīcas korpuss.

“Kad es atnācu uz Saulkrastiem, nākamā būvlaukuma vietā jau bija savesti ķieģeļi un vajadzēja tikai sākt būvēt. Tā arī notika – vadīju slimnīcu un būvēju jauno korpusu. Līdz Atmodas laikam šeit visu noteica partijas komitejas sekretārs un izpildkomitejas priekšsēdētāja. Līdztekus notika gan projektēšana, gan būvēšana. Katru nedēļu bija tā sauktā piecminūte, kad būvlaukumā ieradās lieli vīri no partijas un izpildu komitejas, kā arī no Celtniecības un Veselības aizsardzības ministrijām. Skatīties, kā notiek būvdarbi, brauca arī Rīgas rajona padomes priekšsēdētājs Egons Kalnciems, kurš neļāva darbiem apstāties, un korpuss 1987. gadā bija gatavs – vajadzēja sākt ievākties.

Bija jau atvestas gultas un mēbeles, taču vajadzēja kādu, kas to visu saliktu savās vietās. Māsiņām un dažiem sanitāriem, kuri slimnīcā strādāja, tas nebija pa spēkam. Es pazinu dažus Lilastes garnizona vecākos virsniekus. Paņēmu trīslitru blašķi ar spirtu, aizbraucu pie garnizona priekšnieka un sacīju, ka man vajadzīgas darba rokas, kas sanestu gultas jaunās slimnīcas palātās un saskrūvētu skapjus. Viņš arī karavīrus atsūtīja. Tad vajadzēja naudu, par ko iegādāties medicīnas aparatūru. Gāju pie toreizējām vietējās pašvaldības atbildīgajām personām.

Taču tās sacīja, ka neko man palīdzēt nevarot, jo es jau neesot “mūsējais”, tā norādīdamas, ka slimnīca nav pašvaldības, bet gan Rīgas rajona pakļautības iestāde. Es gan bildu, ka mēs taču ārstējam vietējos – saulkrastiešus, skulteniekus, bet viņš tik un tā naudu nedeva, lai gan paša sieva strādāja slimnīcas Terapijas nodaļā par vecāko māsu. Un es jau neprasīju miljonus…” atceras A. Krūmiņš.

Tomēr naudu slimnīcas aparatūrai, kā atceras dakteris, izdevies sagādāt. “Mazliet pazinu kolhoza “Ādaži” priekšsēdētāju Albertu Kaulu. Sazvanīju viņa sekretāri, kura, starp citu, bija no Saulkrastiem, un pieteicos uz pieņemšanu. Uzrakstīju iesniegumu, paņēmu sarkanu rožu pušķi sekretārei un braucu uz Ādažiem. Priekšā uzgaidāmajā telpā bija liels gaidītāju pūlis, bet pie A. Kaula tomēr tiku diezgan ātri. Viņš zināja, ka mēs Saulkrastos ceļam slimnīcu, jo pats arī toreiz Ādažos tādu būvēja. Parunājāmies, un viņš man iedeva 20 tūkstošus. Toreiz tā bija liela nauda un ar to pietika aparatūras iegādei.” Un vēl A. Krūmiņš piebilst: “Man patīk visu laiku būt kustībā un darboties. Tā ir mana stihija – organizēt, vadīt un komunicēt, kā jau Dvīņu zīmē dzimušam.”

Pie domes ēkas.

Bija skaidrs: jāpiedalās pašvaldību vēlēšanās

“Un tad jau tuvojās 1997. gada marta pašvaldību vēlēšanas. Ar kolēģiem nolēmām, ka jāpiedalās ar savu sarakstu. Slimnīcā 90. gadu vidū bija 140 gultas, un, ieskaitot poliklīniku, Saulkrastos strādāja 20 ārsti. Pieaicinājām arī populārākos skolotājus un kādu vietējo ceļu un komunālo dienestu vadītāju, izveidojām domubiedru sarakstu un gājām uz vēlēšanām. Mūsu saraksts oficiāli saucās “Veselība”. Ievēlēja mani, Jāni Ribu un Edīti Āriņu. Mēs vēlēšanās dabūjām tikpat daudz vietas, cik saraksts “Rosība”, kurā piedalījās arī pirmie pašu vēlētās varas pārstāvji Jānis Seregins un Indriķis Builis, kurus gribējām nomainīt.”

Osta, mazā skola un citi darbi

Lai arī precīza padarīto darbu hronoloģija, kā atzīst A. Krūmiņš, tagad ir sajukusi, tomēr astoņos gados padarītie darbi nekur bez pēdām neesot pazuduši. “Es atceros, ka ikmēneša apspriedēs Rīgas rajona padomē citas Pierīgas pašvaldības lepojās ar jaunām sporta hallēm, peldbaseiniem un moderniem stadioniem, bet Saulkrastos nekā tāda nebija. Tāpēc pirmais, ko izdarījām, – uzbūvējām Zvejniekciemā sporta halli, jo pilsētā bija tikai divas nelielas sporta zāles pie skolām. Arī kultūras dzīve bija ierobežota, jo lielais Zvejniekciema Kultūras nams privatizācijas laikā bija izslīdējis no pašvaldības rokām. Kad kultūras namu atguvām, atsākās normāla kultūras dzīve.

Un tad 90. gadu sākumā, pēc Rīgas rajona Veselības nodaļas vadītāja pavēles, tika samazināts visu rajona slimnīcu gultu skaits. Mēs atteicāmies no gultasvietām par labu lielajām Rīgas slimnīcām. Tādējādi Saulkrastu slimnīcā palika brīva grūtnieču patoloģijas nodaļa, kurā ārstējās grūtnieces no visas republikas. Taču mums tepat, Saulkrastos, nebija sava pansionāta, un to mēs arī izveidojām. Saulkrastiešus vairs nevajadzēja sūtīt uz Pierīgas un citiem Latvijas pansionātiem. Aprūpes centrs arī uzreiz bija pilns, pat izveidojās rinda. Domāju, ka tas bija labākais risinājums, lai cilvēkiem, kuri visu mūžu dzīvojuši Saulkrastos, vecumdienas nebūtu jāpavada svešā vietā,” atzīst A. Krūmiņš.

Vēl esot bijusi doma, ka varētu to visu darīt vērienīgāk. “Mani kā ārstu un pašvaldības vadītāju uzrunāja cilvēki, kuri 70. gados bija izceļojuši no PSRS uz Izraēlu. Viņiem bija plāni par starptautiska pansionāta iekārtošanu cilvēkiem, kuri slikti panes dienvidu karsto klimatu. No tā gan nekas neiznāca.” Taču pa to laiku, kā bilst A.  Krūmiņš, ar rajona finansiālu atbalstu izdevās uzcelt slimnīcai piebūvi ar uzņemšanas nodaļu un operāciju zāli, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes darba telpām. Tā darbojas arī šodien.

“Bet ir vēl kāds darbs. Domes tuvumā arī šobrīd ir tā sauktā mazā skoliņa, kurā mācās jaunāko klašu skolēni. Ēka celta 19.  gadsimta beigās. No ārpuses tās ķieģeļu apšuvums vienmēr ir izskatījies labi, taču iekšpusē koka karkass laika gaitā bija stipri nolietojies. Turklāt tolaik tur bija vairāk bērnu nekā tagad, šķiet, 200, bet varbūt pat 300. Biju gan dzirdējis, ka iekšpusē šūpojoties trepes no pirmā uz otro stāvu. Izpilddirektors Juris Zutis, ar kuru kopā strādājām, pirms 1. septembra, kā vienmēr, apstaigāja skolas, lai pārliecinātos, vai tās gatavas jaunajam mācību gadam. Viņš ziņoja, ka Zvejniekciemā viss esot kārtībā, bet nepatīkot mazās skoliņas kāpnes.

Aizgājām uz turieni abi divi. Es redzu: kāpnes tiešām šūpojas. Prasu izpilddirektoram, kāpēc viņš atļāvis sākt mācības tādā ēkā. Izpilddirektors atbildēja, ka vidusskolas direktore esot sacījusi, ka tās kāpnes jau visu laiku šūpojoties un nekas slikts tāpēc neesot noticis. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka vienreiz tā šūpošanās beigsies. Tādēļ 1. septembrī kopā ar apsveikumu jaunajā mācību gadā es paziņoju, ka mācības mazajā skolā nenotiks. Ārprāts, kāds troksnis sacēlās! Es domāju, ka mani skolotāji un vecāki apēdīs bez sāls, jo lielajā skolā, pēc mana ieteikuma, sarūmēties nevienam negribējās.

Taču paliku pie sava. Ātri uztaisījām konkursu, nomainījām skolas namam sijas, un jau nākamajā gadā mācības tur atkal varēja atsākt. Vienu gan celtniekiem pieteicu: nofotografēt bojātās sijas, lai skolas atklāšanas ballē parādītu tiem, kuri nesaprata, cik tālu ēka bija nolietojusies.

Manu priekšgājēju – J. Seregina un I. Buiļa – laikā Skultes ostā pamazām bija atgriezusies dzīvība. Uzņēmēji-kokrūpnieki, kuri bija izvēlējušies Skultes ostu, piemēram, Juris Ķeviņš no SIA “Skultes kokosta” un Aivars Štrauss, SIA “Emu Skulte”, bija sākuši uz ostu vest baļķus. Taču ostas akvatorija dziļumi, kas vēl derēja mazajiem piekrastes zvejas kuģīšiem, lielākiem kuģiem vairs nebija piemēroti. Uzreiz pēc 1997. gada vēlēšanām uzņēmēji sāka nākt pie manis uz domi un prasīja, ko darīt. Un ne viss ritēja tik gludi, kā varētu vēlēties. Komunistu laikos visas priekškāpas ostas tuvumā bija aizbūvētas. Šie cilvēki staigāja apkārt pa Zvejniekciemu un kūdīja vietējos, stāstīdami: ja osta atsākšot darboties, viņiem visu diennakti nāksies dzīvot nemitīgā kravas mašīnu troksnī, elpot ogļu putekļus, būšot tādas smakas, ka nevarēšot turēt logu vaļā u.tml. Uz Zvejniekciemu ne reizi vien tika saukta arī televīzija. Iedzīvotāji esot gatavi samierināties tikai ar zvejas ostu, kurā piestāt vietējo zvejnieku kuģīšiem, bet ne vairāk.

Taču mēs, vietējā vara un uzņēmēji teicām – ja reiz Kārlis Ulmanis ostu ir atklājis, tad tā darbosies arī turpmāk, un pieņēmām bezkompromisa lēmumu attīstīt ostu Aģes grīvā. Uzņēmēji nodarbojās ar krasta infrastruktūru, mēs meklējām naudu, lai varētu pagarināt Dienvidu un Ziemeļu molu un padziļināt ostas akvatoriju līdz astoņiem metriem, un Aģes krastos veidot jaunas piestātnes. Zvejnieks Agris Lapiņš no SIA “Varita” dabūja Eiropas naudu, uzcēla saldētavu un pārstrādes rūpnīcu.

Šķiet, jau 2001. gada sākumā osta sasniedza apgrozījumu līdz miljonam tonnu. Man bija tas gods šajā laikā vadīt Skultes ostas valdi. Otrā savu pilnvaru laikā no 2001. līdz 2005. gadam ļoti strādājām, lai Saulkrastiem būtu apvedceļš. Jau stāstīju, ka stāvoklis patiesībā bija briesmīgs, un to jutu ne tikai ķirurga darbā vecajā slimnīcā. Cauri pilsētai visu diennakti brauca smagās mašīnas. Gaisā mūždien bija jūtamas automobiļu izplūdes gāzes un lielceļa troksnis. 2004. un 2005. gadā strādājām kopā ar projektētājiem un Satiksmes ministriju. Apvedceļa projektētājs Jānis Cimdiņš arī bija no Saulkrastiem.

Taču arī šī iecere neīstenojās ātri un vienkārši. Ja vietējie iedzīvotāji jaunā ceļa būvi uzņēma ar sapratni un to atbalstīja, pavisam citādi ceļa būvi uztvēra dārzkopju koloniju iedzīvotāji – turklāt novadā tādas bija 27 kolonijas. Dažu tuvumā tika plānota ceļa būve. Līdztekus sabiedriskajām apspriešanām netrūka arī rīdzinieku kooperatīvu iemītnieku piketu un dažādu citu skaļu protestu. Mums pat tika draudēts. Vienā tādā piketā pie pašvaldības nama stāvēja pat slavenais profesors Viktors Kalnbērzs, pie kura biju studējis medicīnu. Bet mēs to visu pacietām. Jau nākamā sasaukuma laikā kā ierindas deputāts 2007. gadā piedalījos apvedceļa atklāšanas ceremonijā.”

Ar 1997. gada vēlēšanu aģitācijas plakātu par savu gatavību doties vietējā politikā.

Atkal gaidām reformu

“Tieši tad, kad tiku ievēlēts par Saulkrastu pilsētas deputātu, valstī pie varas bija Ministru prezidents A. Šķēle, kurš uzturēja ideju par administratīvi teritoriālo reformu, lai no 527 pašvaldībām izveidotu 119. Tagad jau atkal priekšā ir jauna reforma. Vai Saulkrastiem izdosies saglabāt savu novada statusu? Neesmu pārliecināts. Dzirdu un redzu, ka par to tiek domāts, taču cīņa, iespējams, ir sākta mazliet novēloti. Skaidrs, ka mums – kūrortam un pašpietiekamam novadam, kas lielu naudu no sava budžeta iemaksā novadu finanšu izlīdzināšanas fondā, – nav vajadzības kādam pievienoties. Tādu pašpietiekamu novadu kā mēs ir tikai 12.

Gandrīz jāprasa: vai tad A. Kauls ir augšāmcēlies, ka Saulkrastiem jāpievienojas Ādažu kolhozam? Viņa laikā gan daudzi saulkrastieši brauca strādāt uz Ādažiem un pelnīja labas algas, bet laiki taču ir mainījušies. Protams, kaut kas jau no novadu laika ieguvumiem  – sociālais dienests, būvvalde, neliela administrācija, kāds no zemes dienesta un pašvaldības policija – paliks. Starp citu, tieši manā laikā no vietējās zemessardzes nodaļas tika izveidota atsevišķa pašvaldības policijas vienība, ko vadīja Valdis Kalniņš.

Bet, atgriežoties pie pirmās administratīvi teritoriālās reformas, jau 1997. gadā Siguldā bija visas valsts pašvaldības vadītāju saiets, ko vadīja A. Šķēle. Viņš sacīja, ka reforma esot nepieciešama, jo pašvaldību pārāk daudz un jāveidojot lielas pašvaldības. Pagastu pārstāvji gan teica: ja saliek kopā piecus plikus vai neēdušus, vai iznāk viens apģērbies vai paēdis, bet neviens jau šos argumentus, tajā skaitā premjers, īpaši vērā neņēma, un 2008. gadā lēmums tika pieņemts. Izskatās, ka tā būs arī šoreiz, un žēl, ka tā.”

Mundrs seniors

Uz jautājumu, kā jūtas cilvēks, kurš pirms kāda brītiņa pārkāpis cienījamo 80 gadu robežu, Krūmiņa kungs atceras, ka agrā jaunībā dzīvojis Rīgā, Pārdaugavā, netālu no toreizējā “Lokomotīves“ stadiona, kurā arī pavadījis visu savu brīvo laiku. Skolas gados spēlējis volejbolu un basketbolu savas skolas komandās. Vienu gadu bijuši pat Rīgas čempioni volejbolā.

“Pirms studijām lielākoties nodarbojos ar boksu, piedalījos pilsētas un republikas turnīros. Kad iestājos Medicīnas institūtā, šīs nodarbības pārtraucu. Tie bija rūdījuma gadi, jo īsti nekā cita prātīgāka, kā nodarboties ar sportu brīvajā laikā, tolaik nebija. Jau no sportošanas laikiem neesmu zaudējis paradumu izpildīt ikrīta iesildīšanās vingrinājumus, kas nodarbina visas locītavas un muskuļu grupas. Kas zina, kāda pašlaik būtu mana dzīve, ja es aktīvi nedarbotos.

Es lasu arī grāmatas par veselīgu dzīvesveidu un austrumu medicīnu. Bet lasu arī to, ko raksta profesors Anatolijs Danilāns, darbīga un veselīga dzīvesveida atbalstītājs. Es pilnīgi piekrītu: cilvēks, pareizi un veselīgi dzīvojot, var uzvarēt pat tādas slimības kā vēzis. No Rietumu medicīnas gan esmu atradis, jo tas ir ķīmijas bizness. Vairāk sekoju austrumu medicīnas atziņām, ka veselība ir dabā un jāprot tikai to izmantot. Es esmu naturopāts. Ķīniešiem ir labs teiciens: “Mans ēdiens ir manas zāles, un manas zāles ir mans ēdiens.” Cik vienkārši! Un es to iesaku ievērot visiem saulkrastiešiem, un lai jums visiem laba veselība!” atvadoties teic dakteris un vīrs, kurš daudz “sāls apēdis”, kalpojot Saulkrastiem.

Saulkrastu novada domes deputāti 1997. gadā. A. Krūmiņš otrajā rindā pirmais no labās.
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.