Menu
 

Saulkrastu sociālās aprūpes mājas vadītāja Jogita Skujiņa: Darbs, ko nevar darīt, nemīlot cilvēkus Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs , “Saulkrastu Domes Ziņas”
Kopā ar Valsts prezidenta kundzi Ivetu Vējoni Saulkrastu sociālās aprūpes mājas apmeklējuma laikā. Foto – no sociālās aprūpes mājas arhīva Kopā ar Valsts prezidenta kundzi Ivetu Vējoni Saulkrastu sociālās aprūpes mājas apmeklējuma laikā. Foto – no sociālās aprūpes mājas arhīva

Saulkrastu sociālās aprūpes mājā Jogita Skujiņa strādā kopš 2006. gada. Sākusi no pašiem pamatiem – vispirms aprūpētāja, tad sociālā aprūpētāja un sociālā darbiniece, bet kopš 2011. gada viņa ir šīs iestādes vadītāja. Bakalaura grāds iegūts sociālā darba un vadības augstskolā “Attīstība”. Ar gadiem apgūtas sociālās aprūpes darba nianses, ko nezinātājs pat nepamanītu, bet kas ir pat vairāk nekā svarīgas tiem, kam sociālās aprūpes nama sienas ir mūža “galastacija”.

“Kad man piedāvāja kļūt par sociālās aprūpes mājas vadītāju, sapratu, ka šajā amatā var justies droši tikai tad, ja tev aiz muguras ir stipra komanda,” sarunā atklāja Skujiņas kundze. Valsts dibināšanas gadadienā dome par smagu, atbildīgu un pašaizliedzīgu darbu izteica pateicību viņas vadītajam Saulkrastu sociālās aprūpes mājas kolektīvam. Nākamgad apritēs divas desmitgades, kopš sociālās aprūpes māja sāka uzņemt aprūpējamos.

Kā radās sociālās aprūpes māja

Tas bija vēl gadsimtu mijā – pašvaldības vadītāja Armanda Krūmiņa vadīšanas laikā: Saulkrastu slimnīcā beidza darboties grūtnieču pataloģijas nodaļa, uz ko brauca topošās māmiņas no visas valsts, tādēļ atbrīvojās telpas, kurās pašvaldībai izveidot savu sociālās aprūpes māju. Domes lēmums par to tika pieņemts 2000. gada vasarā. Jau tā paša gada oktobra sākumā šeit, uz Ainažu ielu 34, atnāca pirmie sociālās aprūpes mājas iemītnieki.

No vienas puses, tas bija laiks, kad Latvijas pašvaldībās sāka veidoties sociālie dienesti, kas palīdzēja veciem un slimiem cilvēkiem, un Saulkrasti šajā ziņā bija vieni no pirmajiem, kas tādu dienestu izveidoja. No otras – dažādu iemeslu dēļ cilvēki tika izlikti no savām dzīvesvietām, bet sociālo dzīvokļu, kuros viņus izmitināt, Saulkrastu pašvaldībai nebija.

Tāpēc iesākumā, pēc J. Skujiņas teiktā, uz sociālās aprūpes māju nāca pat gados salīdzinoši jauni cilvēki, kuri spēja paši sevi aprūpēt, bet daļai vienkārši nebija, kur palikt. Tagad sociālās aprūpes mājā mīt lielākoties gados vecāki cilvēki ar nopietnām veselības problēmām, kuri savas dienas vairāk pavada gultā.

Kāda kundze nākamā gada februārī sagaidīs savu 100. dzimšanas dienu; citai kundzei, kura te mīt jau kopš 2003. gada, ir 90. Pašlaik jau astoņi sociālās aprūpes mājas iemītnieki pārkāpuši 90 gadu robežu.

Lai arī vienu otru reizi no sociālās aprūpes mājas iemītniekiem dzirdams, ka viņi gribot uz mājām, tas diemžēl nav iespējams. Turklāt tas nenozīmē, ka šeit būtu slikta aprūpe. Vienkārši viņi, tāpat kā jebkurš, vēlas būt savās mājās un ar saviem tuviniekiem. Patiesībā vecie un slimie cilvēki šeit ir ļoti pasargāti un profesionāli aprūpētāji gādā par pozitīvu gaisotni. Skujiņas kundze piebilst, ka diemžēl aprūpētājiem nākas saskarties arī ar cilvēkiem, kuri ir dusmīgi uz dzīvi. Varbūt sirdi nospiež atmiņas par nonākšanu šeit, par to, kādēļ viņi nav savās mājās, kopā ar tuviniekiem.

“Taču, kamēr es šeit strādāju,” saka J. Skujiņa, “tikai vienu reizi tuvinieki ir paņēmuši veco cilvēku atpakaļ uz mājām. Vēlāk izrādījās, ka galvenais iemesls bija problēmas samaksāt savu daļu par sociālās aprūpes mājā tuviniekam sniegtajiem pakalpojumiem, ko viņi bija apņēmušies segt.”

Saulkrastu sociālās aprūpes mājas vadītāja Jogita Skujiņa.


Kam veras sociālās aprūpes mājas durvis

Daudziem sirmgalvjiem, kuri pašlaik mīt sociālās aprūpes mājā, tā par glābiņu kļūst rudenī. Pienāk brīdis, kad vecie, slimie un, visbiežāk, arī vientuļie cilvēki, vairs nespēj iekurināt krāsni, sarūpēt siltu ēdienu, aizkļūt līdz ārstam. Bieži nav arī tuvinieku, kuri varētu palīdzēt, jo tie izceļojuši uz ārzemēm. Parasti par šādiem, strupceļā nokļuvušiem līdzcilvēkiem, sociālajam dienestam paziņo kaimiņi. Taču ir gadījumi, kad viņi paši saprot, ka vairs nespēj tik galā ar pašām vienkāršākajām ikdienas problēmām un lūdz palīdzību pašvaldībā.

Tas nav tik vienkārši tīri psiholoģisku iemeslu dēļ, jo diemžēl joprojām pastāv sensenie priekšstati par pansionātu vai sociālās aprūpes māju kā “nabagmāju”. Tā, protams, nav taisnība. Kad sociālā dienesta darbinieki ir izvērtējuši situāciju, pašvaldība lemj par turpmāko rīcību – kā labāk palīdzēt šādā situācijā. Un viens risinājums ir nosūtījums uz novada sociālās aprūpes māju.

Vienīgā sociālās aprūpes māja tuvākajā apkaimē

Pierīgas daļā, kurā atrodas Saulkrasti, tuvumā nevienas citas sociālās aprūpes mājas nav. Tādēļ šeit uzturas cilvēki ne tikai no Saulkrastiem, bet arī tuvākajiem Pierīgas novadiem – Ādažiem, Carnikavas, Ropažiem, Sējas un Rīgas. Vietējie, Saulkrastu novadā deklarētie, gan pašlaik šeit ir visvairāk – 22. Viņu lielākā priekšrocība – palikt vismaz savu māju tuvumā.

Vidēji rindā uz vietu Saulkrastu sociālās aprūpes mājā jāgaida aptuveni seši mēneši. Tas gan ir atkarīgs arī no tā, vai ienācējs var staigāt patstāvīgi vai ir gulošs.

Ja cilvēks var piecelties sēdus un paiet dažus soļus, viņš formāli nebūs gulošs aprūpējamais, bet patiesībā aprūpējamais tik un tā ir cieši piesaistīts gultai vai krēslam. Pašlaik gulošie aprūpējamie ir astoņi.

Cik maksā ikdienas aprūpe

Šobrīd Saulkrastu sociālās aprūpes mājā uzturas 34 aprūpējamie, bet gadā aprūpes namu iepazīst aptuveni pussimts. Par iemītnieku ikdienas vajadzībām rūpējas septiņas aprūpētājas: dienā – divas, naktī – viena.

Medicīnas māsa kopā ar ģimenes ārstiem uzrauga senioru veselības stāvokli. Diemžēl medicīnas māsa ir tikai viena, lai gan būtu nepieciešamas divas. Kopā ar mājas iemītniekiem dienu pavada un sociālo aprūpi nodrošina sociālais aprūpētājs un sociālais darbinieks.

Pašlaik viena gulta diennakts pansionātā katram aprūpējamajam izmaksā 25,39 eiro. Tas nozīmē, ka tie ir nedaudz vairāk par 760 eiro mēnesī. 85% no pensijas sedz pats iemītnieks, atlikušo summu – piederīgie vai piederīgie un pašvaldība.

Katram aprūpējamajam jau tūlīt pēc iestāšanās sociālās aprūpes namā tiek nodrošināts ģimenes ārsta pakalpojums. Poliklīnika un sociālās aprūpes māja ir zem viena jumta, tādēļ, ja nepieciešams, palīdzību ir iespējams saņemt tajā pašā dienā. Tepat ir arī dienas stacionārs, kas atvieglo dzīvi iemītniekiem, jo nav jāpārdzīvo vietas maiņa. Tiek nodrošināti medikamenti dzīvības uzturēšanai, bet no zobārstniecības pakalpojumiem – tikai zobu raušana; zobu protēžu izgatavošana netiek apmaksāta. Aprūpes māja atbild par sociālo aprūpi un rehabilitāciju – arī brīvā laika pavadīšanu un dažādām nodarbībām, ja vien kādam ir vēlēšanās tajās piedalīties.

Neviens neprasa: kādēļ tu esi vientuļš?

J.Skujiņa atklāj, ka patiesībā aprūpētāji par savu aprūpējamo iepriekšējo dzīvi daudz nezinot, bet vairāk koncentrējoties uz saviem tiešajiem pienākumiem – aprūpi. Ja cilvēks nestāsta, kādēļ ir vientuļš, neviens arī speciāli par to nejautājot. Kāds gan padaloties ar savu likteņstāstu, bet cits to nemaz nevēloties darīt, jo apstākļi, kāpēc vecumdienas nav iespējams pavadīt savās mājās un tuvinieku vidū, dažādu iemeslu dēļ var nebūt tik patīkami, kā gribētos. Turklāt, ja aprūpētāji un sociālie darbinieki mēģinātu izdzīvot visu aprūpējamo likteņus, jau pēc dažiem gadiem viņiem būtu jāmeklē cita nodarbošanās. Neviens no “izdegšanas” šādā darbā nav pasargāts.

“Tāpēc kādreiz par savu aprūpējamo dzīvi kaut ko vairāk uzzinām tikai bērēs,” teic sociālās aprūpes mājas vadītāja.

“Agrāk tik ļoti nepūlējāmies uzcelt robežu starp sevi un cilvēkiem, kurus ikdienā aprūpējam, taču ar laiku gan aprūpētāji, gan sociālie darbinieki to iemācās. Tas nav viegli izdarāms, īpaši tik mazā iestādē kā mūsējā, tādēļ noteikts ģimeniskums un siltums darbinieku un aprūpējamo starpā tomēr pastāv. Lielajos sociālās aprūpes namos no šādām tuvuma radītām problēmām ir iespējams izvairīties, jo tajos ir gan vairāk aprūpējamo, gan darbinieki, kuri veic tikai savus, strikti reglamentētus uzdevumus. Saulkrastu sociālās aprūpes mājā vienam darbiniekam nākas gan mainīt pamperus, gan paēdināt aprūpējamo, gan viņu nomazgāt, un to nevar izdarīt pilnīgi bezpersoniski.”

Svarīgs ir domes atbalsts

Kad pirms 20 gadiem zem Saulkrastu slimnīcas jumta atbrīvojās telpas sociālās aprūpes mājai, viss bija jāsāk no jauna, bija nepieciešams arī cits aprīkojums. Gultas grūtniecēm pavisam nebija piemērotas guļošajiem aprūpējamajiem. Taču kādam viņi ikdienā bija jācilā, bet mēdz būt ļoti smagi cilvēki, kurus ir iespējams pacelt tikai trijatā.

Pirmās, lai arī lietotas, tomēr gulošiem slimniekiem piemērotās gultas tika saņemtas kā humānā palīdzība no Vācijas. J. Skujiņa stāsta, ka tagad tās pakāpeniski tiek nomainītas pret jaunām, kuru mehānismus darbina elektrība; nu jau tādu ir 10 un būšot vēl, jo: “Mēs neesam tik bagāti, lai pirktu lietotu preci.”

Sociālās aprūpes mājas vadītāja atgādina arī pašu lielāko problēmu – ierobežotās telpas. Ikdienā vienā kabinetā jāuzturas gan aprūpētājam, gan medmāsai, gan sociālajam aprūpētājam. “Ja atbrīvosim vēl kādu telpu personālam, tas nozīmē, ka kļūs par vienu, bet varbūt par divām vietām mazāk aprūpējamajiem.

Agrāk te bija lielas palātas, bet mums bija nepieciešamas mazākas telpas, kurās uzturēties diviem, trim un arī vienam aprūpējamajam. Atbilstošas telpas tika izveidotas, sadalot lielās palātas. Tiesa, vienvietīgajās istabiņās nav ne tualetes, ne izlietnes – tikai četras sienas, taču tagad pa vienam var dzīvot seši cilvēki. Pārējie mitinās pa diviem vai trim istabiņā.

Viss labiekārtošanas darbs tiek darīts, sperot uz priekšu mazu solīti. Tajā pašā laikā viss, ko esmu prasījusi pašvaldībai, ir piešķirts. Pašvaldība nekad nav teikusi “nē!”. Protams, nav prasīti lieli līdzekļi, bet remontiem un jaunu gultu iegādei nauda vienmēr ir pietikusi. Vienīgais, kā mums nav, ir specializētais autotransports. Taču šādas mašīnas ar invalīdiem piemērotiem īpašiem pacēlājiem ir ļoti dārgas. Gadījumos, kad mums vajag pārvest gulošus aprūpējamos, saprātīgāk ir šādu transporta līdzekli noīrēt. Ja nepieciešams, piemēram, aizvest aprūpējamo pie acu ārsta vai onkologa uz Rīgu, es to varu izdarīt ar savu mašīnu,” stāsta J. Skujiņa.

Šā gada novembrī, saņemot domes atzinību.


Raizes rada nevis aprūpējamie, bet viņu tuvinieki

J.Skujiņa uzsver, ka laika gaitā mainās cilvēku iespējas parūpēties par tuviniekiem un ne vienmēr tas ir labi. Ja pirms pārdesmit gadiem kādam vajadzēja kopt savus slimos tuviniekus, viņš varēja atļauties pat uz laiku aiziet no darba. Tagad cilvēkiem ir vairāk jāstrādā kaut vai tāpēc, lai nopelnītu vecāku kopšanai vajadzīgās summas, ja viņus aprūpē profesionāļi. Tas kādreiz jūtams arī sociālās aprūpes mājā: ir cilvēki, par kuru aprūpi maksā viņu tuvinieki. Ja aprūpējamo bērni vai radinieki nāk un uzsvērti apgalvo, ka nauda viņiem neesot problēma, visticamāk, drīz vien radīsies problēmas ar rēķinu apmaksu. Šajā ziņā problēmu neesot ar pašvaldībām.

Piederīgie, kuri aizbraukuši uz ārzemēm, ir prasīgāki pret aprūpētājiem, mēģinot kompensēt nespēju būt kopā ar tuviniekiem: “Patiesībā grūtāk ir strādāt nevis ar pašiem aprūpējamajiem, bet ar viņu piederīgajiem. Tuvinieki, nespēdami un neprazdami parūpēties par saviem piederīgajiem, mēdz pat netieši nodarīt viņiem pāri. Runājam ar piederīgajiem un sakām: cilvēki, kuri pie mums uzturas, nav īpaši jāpiebaro, un viņiem nav jānes dažādi kārumi, kas viņiem vairs nemaz nav piemēroti. Tā vietā radinieki spriež: lai taču tiek kaut kas gardāks, jo – cik viņam vairs atlicis. Taču vecie cilvēki nav sivēni, kas jāpiebaro ar piena produktiem u.c. Protams, iemesls šādai attieksmei ir nezināšana un nespēja pieņemt savu tuvinieku novecošanu. Vēlāk, kad piederīgie ar izpildīta pienākuma sajūtu aizbrauc mājās, aprūpētājiem kopā ar mediķiem nākas papūlēties, lai sakārtotu veco cilvēku veselību.”

Koncentrēties darbam un mīlēt cilvēkus

Jautāta, kādas spējas ir nepieciešamas, lai varētu strādāt sociālās aprūpes mājā, J. Skujiņa teic, ka pati galvenā darbinieka īpašība ir mīlēt cilvēkus. “Kad uzņēmos sociālās aprūpes mājas vadītājas pienākumus, sacīju, ka šo darbu var darīt tikai kopā ar labu aprūpes personālu. Es domāju, ka man tāda komanda ir. Jūtu, ka mani darbinieki mani atbalsta, un es zinu, ka viss būs kārtībā, un naktī varu mierīgi gulēt. Darbinieku mainība, izņemot telpu apkopējas, ir ļoti zema.

Lai “uzlādētu enerģijas baterijas”, kopā ar novada pensionāriem braucam ekskursijās un uz teātriem. Ir arī dažādi profesionālie kursi. Protams, tepat, Saulkrastos rudenī un pavasarī ir iespēja aiziet līdz jūrai. Vasarā, kad ir daudz iebraucēju, tā kļūst sveša. Tad kopā ar Ingrīdu Kazaku, ar kuru sociālās aprūpes mājā kopā strādājam kopš 2007. gada, visu vasaru, agros rītos braucam uz Pabažu ezeru peldēt. Jau nevaram sagaidīt nākamo sezonu.”

J.Skujiņa par savas jomas profesionāli nosauc jau pieminēto kolēģi Ingrīdu un uzslavē arī ilggadīgo aprūpētāju Lili Šteingaueri, kura strādājusi gan medicīnā, gan sociālajā aprūpē: “Taču šādi profesionāļi ar lielo burtu manā komandā ir visas darbinieces. Mārītei Neimandei katrs iemītnieks ir īpašs, un viņai vienmēr ir laiks ar aprūpējamajiem parunāt. No Sandras Bērziņas var mācīties nosvērtību, mieru, arī nepiekāpšanos grūtību priekšā. Jaunākās kolēģītes: Maija Gailīte ir augstas atbildības cilvēks, kurai patīk tas, ko viņa dara, bet Inese Dzērve ir jauna, stipra un gudra sieviete, kura vienmēr prot norobežoties no mazsvarīgā un koncentrēties uz būtisko. Tikmēr Lolita Dreimane, dzīvē izgājusi caur “uguni un ūdeni” un nav nolaidusi rokas, kolektīvā ienes pozitīvismu un mieru.”

Lolita šeit strādā jau septiņus gadus un saka: “Tas ir laiks, kad saproti, vai šo darbu vari darīt vai ne. Bet katrs darbs jau jādara ar mīlestību, un tad jau, redzot arī šausmīgas lietas, var saskatīt, ka tajā ir arī kaut kas labs.”

“Par aprūpētāju Arnitu Veinbergu var sacīt: ja zini, ka strādā Arnita, viss būs padarīts izcili jeb kā skolā – uz desmitnieku. Santa Šteinberga komandai pievienojās salīdzinoši nesen, bet ir apguvusi šejienes noteikumus un jau labi pārzina savus pienākumus. Medicīnas māsa Helēna Bringina, kura, neskatoties uz to, ka aprūpes mājās ir palikusi viena pati, dara visu, lai nodrošinātu iemītniekiem pienākošos medicīnisko aprūpi.

Aprūpes mājas vienīgā vīrieša – darbinieka Aivara Vamža – pārziņā ir smagie darbi: celšana, velšana, nešana, vešana. Turklāt ne mājas iemītniekiem, ne personālam viņš nekad neatsaka. Ināra Matīsa, pensionāre, tīra iestādes telpas pēc labākās sirdsapziņas. Sociālajai aprūpētājai Sandrai Ērenfrīdei patīk savs darbs. Viņa ir iemītnieku galvenais iekustinātājs, kam nekad nav par grūtu izvest iemītniekus ārā, arī tad, ja snieg sniegs, ir stiprs vējš, tikai viņiem pašiem jāgrib to darīt.

Un sociālā darbiniece Ingrīda Kazaka vienmēr māk atrisināt visus konfliktus un problēmas ne tikai starp iemītniekiem, bet arī mums pašām. Un, protams, arī mūsu Linda Dubovska, kura pašlaik ir bērniņa kopšanas atvaļinājumā, bet mēs noteikti gaidām viņu atgriežamies jau šogad,” tā savu komandu raksturo J. Skujiņa.

Paldies tiem, kuri padara krāsaināku mūsu ikdienu

“Lai arī vecajiem un slimajiem cilvēkiem ikdiena plūst rāmi, bez spožiem notikumiem un ikdienu krāsaināku padara tikai televīzijas skatīšanās, tomēr tas nenozīmē, ka ārpasaule ir aizmirsusi par sociālās aprūpes namu blakus,” bilst J. Skujiņa. “Izrādās, ka šovasar jau piekto reizi savas Mākslas dienas slimnīcas pagalmā bija sarīkojis vietējais mākslinieks Džons Delgalvis ar domubiedriem. Kam nebija spēka iziet pagalmā, tie notikumam varēja sekot, skatoties pa logu.

Novārtā nav palikusi arī sociālās aprūpes mājas iemītnieku garīgā pasaule: katru otro piektdienu pie mums atnāk luterāņu mācītājs, bet uz lielajiem svētkiem – Lieldienām, Vasarsvētkiem un Ziemassvētkiem – katoļu priesteris. Arī advente parasti ir piepildīta gan ar viesiem, gan dāvanām. Turklāt dāvanas jau nav svarīgākais. Daudz būtiskāka ir tikšanās ar cilvēkiem, kuri līdzi atnesuši savu sirds siltumu.

Jau vairākus gadus mūsu pastāvīgo viesu skaitā ir Jauno māmiņu klubs, kas sarūpē dāvaniņas. Atnāk jaunie mūziķi no Saulkrastu Mūzikas skolas, parasti uzstājas koklētāju ansamblis “Saule”, vietējā folkloras kopa “Dvīga” un ansamblis “Dzīle”. Regulāri uzstāšanās reizēs Saulkrastos mūs apmeklē arī jaunie kamermūziķi. Jau deviņas reizes pie mums uzstājušies arī folkloras kopu salidojuma “Pa saulei” dalībnieki. Svētkos vietējie uzņēmēji ziedo ābolus un kūkas. Trīs gadus pēc kārtas mūs apciemoja politiķe Inguna Sudraba. Tādās reizēs bija arī neliels koncerts un dāvaniņas. Reiz pie mums viesojās arī iepriekšējā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kundze.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.