Menu
 

Imants Robežnieks: Mana dzīve bijusi Dieva un likteņa vadīti kūleņi Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Foto - Una Griškeviča Foto - Una Griškeviča

Pirms trīspadsmit gadiem atklātajā Kokļu būves centrā, kas paslēpies aiz Pārdaugavas bibliotēkas un mūzikas skolas, smaržo pēc koka un līmes. Te goda vietā novietota “Latvijas lepnuma” balva, kuru kokļu meistars Imants Robežnieks saņēma pirms četriem gadiem, un arī fotogrāfija kopā ar eksprezidentu Raimondu Vējoni, kurā meistars iemūžināts, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni.

“Prieks, ka beidzot manu paveikto sāk atzīt,” saka Imants Robežnieks, kuram žurnālisti piešķīruši neoficiālu titulu “kokļu Stradivāri” un par kuru sižetu vispirms veidoja ārzemju TV kanāli un tikai pēc tam rakstīja Latvijas prese. “Par un ap koklēm varu stāstīt ļoti daudz,” ar smaidu teic sirmais meistars.

– Ar kokļu būvi jūs nodarbojaties ļoti ilgi. Kā nonācāt līdz šim amatam?

– Laikam jau tie ir tādi Dieva un likteņa vadīti kūleņi. Esmu audzis amatnieku ģimenē Piebalgā. Mans vecaistēvs bija kurpnieks, kurš Rīgā bija pamācījies dziedāt un spēlēt cītaru; mamma bija tautas daiļamata meistare aušanā, viņa vadīja aušanas pulciņu Piebalgā un auda daudz un dikti. Es abiem palīdzēju: vectēvam – sist špeiles, mammai – mīt lielo steļļu pedāli un taisīt šablonus. Kokles ģimenē neviens nebūvēja, bet Piebalgā apkārtējās mājās gan būvēja cītaras un kokles. Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā lauksaimniecības zemju vietā pārsvarā ir mālaini kalni, tāpēc gandrīz katrā mājā kāds nodarbojās ar amatniecību. Tā nu šādas tādas prasmes apguvu jau bērnībā, kad acīmredzot šim amatam tika ieliktas saknes.

– Varbūt tolaik apguvāt arī kādu mūzikas instrumentu?

– Jā, itin dūšīgi spēlēju klavieres! Tiesa gan, kad uz Sibīriju izsūtītie cilvēki atgriezās Latvijā, mana mamma klavieres atdeva to īpašniekiem, savukārt es biju ļoti laimīgs, ka man vairs nav jāspēlē. (Smaida.) Tad mūzikas skolotāja man lika spēlēt klarneti; vēlāk man iepatikās saksofons, ko spēlēju visu mūžu, tikai pēdējā laikā to darīt sanāk ļoti reti. Tā, spēlējot dažādos pasākumos, nopelnīju studiju naudu universitātei, un tur maksāja arī pieklājīgu stipendiju – 30 rubļus, no kuriem varēja kaut ko pat iekrāt.

– Jādomā gan, ka gluži universitātē kokļu būvi jūs neapguvāt…

 Nē, mācījos Vēstures un filozofijas fakultātē. (Smejas.) Pēc tam vēl paguvu dienēt armijā, kur muzicēju slavenajā karavīru ansamblī “Zvaigznīte”, kurai cauri gājuši daudzi slaveni pašmāju mūziķi – Uldis Stabulnieks, Zigmars Liepiņš, Gunārs Rozenbergs… Pēc armijas pabeidzu Latvijas Universitāti un vēl paguvu pastrādāt par vēstures un ģeogrāfijas skolotāju.

Tad uzreiz sekoja nākamais kūlenis – nokļuvu Rīgas Mūzikas instrumentu fabrikā pie šodien moderniem mūzikas instrumentiem – sintezatoriem. Tur man tos vajadzēja montēt, regulēt. Pēc tam ilgu laiku biju Latvijā vienīgais meistars, kurš taisīja plāksnīšu sitaminstrumentus – ksilofonus, vibrofonus un marimbas, jo nokļuvu eksperimentālajā iecirknī, kur sastapu kokļu būves meistaru Alekseju, kurš ik pa brīdim pamanījās uztaisīt pa koklei. Viņš mani drusku ievilka šajā lietā, un tā pamazām apguvu kokļu būvi, iemācījos likt slēdžus, regulēt skaņu un darīt citus darbus. Kad Aleksejs aizgāja mūžībā, fabrikas vadība man teica: “Tagad taisīsiet kokles!” – kā jau tas padomju laikā notika.

Protams, toreiz būvētās kokles ir vissliktākās, jo, lai gan mums bija diezgan labi materiāli, fabrikas un konveijera ritms noteica savu – pie instrumentiem nevarēja pietiekami piestrādāt. Visu drīkstēja tikai racionalizēt un taisīt ar iespējami mazāku darba patēriņu, tāpēc fabrika beigās tika tā noracionalizēta, ka tur taisītos instrumentus šodien pārdod par desmit eiro – arī tos, kuri patiesībā maksā tūkstošus. (Domā.)

Vispār šos laikus atceros labprāt – kaut vai to, kā eksperimentālajā cehā taisījām kokles un tad tās stiepām pāri sētai. Bija ar sargu viss sarunāts, jo ārā jau viņas bija jādabū. (Smejas.) Un vienmēr atcerēšos vecā meistara teikto: “Imant, šeit vārdu “haltūra” aizmirsti! Līdz pieciem mēs strādājam valsts darbu, pēc pieciem – savu darbu.”

– Vai tad, kad fabrika beidza pastāvēt, beidzot tikāt pie sava kokļu būvēšanas biznesa?

– Kad fabrika nojuka, to uz laiku pārņēma tā sauktā Pārdaugavas mafija, un tai neinteresēja nekāda ražošana. Tāpēc es izpirku visus iespējamos materiālus, un kopā ar kolēģi, kurš jau otrajā paaudzē bija slēdžu meistars, viņa divistabu dzīvoklī sākām labot kokles; būvēšana nāca mazliet vēlāk. Izlikām galdus pa visu dzīvokli un strādājām – viņš ar slēdžiem, es ar savām lietām. Tad tiku pie savas telpas rūpnīcā “VEF”, kur jau varēju izvērsties mazliet plašāk, un no septembra līdz gada beigām uzbūvēju sešas kokles, kas ir diezgan daudz. Braucu uz darbu no rīta ar pirmo vilcienu, vakarā – ar pēdējo atpakaļ. (Domā.) Kādus desmit gadus ar Māru Vanagu no Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras cītīgi meklējām telpas, līdz beidzot dabūjām šo ēku Pārdaugavā, kur tagad ir Kokļu būves centrs. Sākumā šeit, protams, izskatījās diezgan briesmīgi, jo savulaik te bija armijas daļas mazgāšanās telpas. Varat iedomāties, kāds bija paskats! Pateicoties kādreizējam Rīgas domes priekšsēdētājam Jānim Birkam, dabūjām līdzekļus, lai telpas varētu izremontēt, vēlāk arī paši daudz ieguldījām un darījām.

– Kādreiz kokles tapa teju vai uz konveijera. Tagad tas ir tikai roku darbs?

– Viss, kas mums top šeit, Kokļu centrā, ir roku darbs – no nullītes, un visas detaļas top tepat Latvijā, turklāt to dabūjam gatavu bez kaut kādām ārprātīgām cenām. Piemēram, slēdži pašlaik top Valmierā, un mums palīdz vēl četri vīri, par ko esam ļoti pateicīgi, jo tie ir ļoti būtiska kokles sastāvdaļa. Savukārt rezonatoriem tiek izmantoti “Steinway” klavieru dēlīši, bet tas, kā mēs pie tiem tiekam, gan lai paliek noslēpums. (Smaida.) Rāmji ir no kļavas koka, izmantojam arī egli. Citi izmanto Sibīrijas baltegli, citi – no Kanādas vesto. Vienu laiku dabūju baltegli no Murmanskas apgabala, bet tai nācās līmēt virsū kļavas koku. Darbnīcā man krājumā vēl ir daudz veco klavieru rezonatoru, ko esmu dabūjis no klavieru meistariem. Piemēram, vienas koklētājas instrumentam rezonatoru izgatavoju no 18. gadsimta klavesīna, un, paskatoties uz instrumentu, diez vai tas kādam ienāks prātā.

– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai taptu lielā koncertkokle?

– Kad pie mums nāk vecāki, lai saviem bērniem pasūtinātu kokli, viņi grib, lai to uztaisa pēc iespējas ātrāk un lētāk, jo internetā saskatījušies lētās ķīniešu kokles. Bet tas process nav tik vienkāršs, un rinda ir apmēram uz gadu. Tagad, ja jūs gribētu sev kokcertkokli, varētu nākties gaidīt pat ilgāk, jo ir ļoti daudz pasūtījumu – pārsvarā koklētāju ansambļiem šovasar gaidāmajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Labākajos gados varēja uztaisīt vairāk nekā divdesmit kokļu, bet parasti vienai koklei, ko taisa no A līdz Z, jārēķina vismaz mēnesis, pusotrs. Tagad, kad nāk tie daudzie remonti, kokļu taisīšanai gan laika atliek mazāk, bet – kā tu meitenei, kura atnesusi salabot kokli, atteiksi? (Smaida.)

– Vai kādreiz esat skaitījis, cik daudz kokļu gājušas caur jūsu rokām un kurās pasaules malās tās skan?

– Kādi seši simti būs… Numurus neesmu licis, bet manas kokles skan gan Austrālijā, gan Kanādā, vairākas ir Vācijā, Anglijā, bet lielākā daļa tomēr Latvijā, jo kokle taču ir mūsu nacionālais instruments. Piemēram, manu būvēto kokli koncertos izmanto ansamblis “Altera Veritas”, tikai viņi instrumentu nedaudz pārtaisīja, un, kad spēlēja kopā ar “Sinfonietta Rīga” un diriģentu Normundu Šnē, no instrumenta nācās nodzēst tur iededzinātos tautiskos rakstus, jo viņi spēlē absolūti citu mūziku – piemēram, Andra Dzenīša komponēto. Lepojos arī ar faktu, ka pasaules labākā koklētāja Līga Griķe, kura pasaules konkursos ik pa brīdim izcīna “Grand Prix”, arī spēlē uz mūsu būvētā instrumenta. Nu jau viņai tas ir otrais.

– Vai uz kokles var nospēlēt jebkura žanra mūziku?

– Principā jebko, tikai ir viena problēma – nevar uzreiz dragāt hromatiski, jo tas prasa slēdžu pārslēgšanu. Uz kokles spēlē gan “Queen”, gan “Metallica” skaņdarbus, un tie ir ārkārtīgi populāri, turklāt šāda mūzika uzreiz vairāk uzrunā jauniešus.

– Kad dzirdat skanam kokli ierakstā vai koncertā, vai varat pēc skaņas pateikt, ir vai nav jūsu taisītā?

 Ierakstā būs grūti… Uz vietas koncertā – varbūt, bet tas ļoti atkarīgs no spēlētāja. Mūsu darinātie slēdži, kam ir trīs pozīcijas, palīdz mūsu meitenēm konkursos uzvarēt somus, lietuviešus un citus konkurentus, jo uz mūsu koklēm var nospēlēt daudz sarežģītākus skaņdarbus. Bet šis nosacījums uzliek daudz sarežģītākas prasības – pašlaik dejojam kā uz virves un mēģinām nobalansēt. Koklei, tāpat kā arfiņai, ja grib izturēt visu to lielo baru, piemēram, simfonisko orķestri, un varētu konkurēt, ir jābūt ar atbilstošu skanējumu. Tāpēc ir svarīgi, lai koncertā ir labi skaņu operatori, kādi, piemēram, ir Lielajā ģildē. Viens koncerts man ļoti patika, kur kopā muzicēja koris, orķestris un kokle. Tiesa, tas dārgi maksā, taču ir svarīgi, lai lielajā koncertā, kur ir daudz mūziķu, kokle nepazustu. Tāpēc tās stīgas tagad tik stipri rauj, jo, kā teica viena Mūzikas akadēmijas pasniedzēja, “stīgām jābūt tādām, lai var raut uz visām pusēm”. Savukārt man jādomā, kā nostiprināt rezonatoru un kā stīgu neizkustināt no vietas, jo tad radīsies pieskaņa. Tāpēc katrai stīgai ir vēl piecas detaļas, kas tai ļauj slīdēt, bet tā, ka nav vibrācijas.  

– Varbūt tomēr vienu noslēpumu atklāsiet – kā var piespiest tos dēlīšus skanēt?

– Slavenajam “Steinway” esot simt piecdesmit noslēpumu, kas saistīti ar klavieru būvi, man – tikai piecpadsmit. Un dēlīšu skanēšana ir viens no tiem. (Smejas.) Savulaik no visiem kokmateriāliem, ko veda Mūzikas instrumentu fabrikai, derīgi bija tikai četrpadsmit procenti. Bet es varu atklāt, kā mēs tikām pie labajiem rezonatoriem, ko izmantojām koklēm, – vakarā meistariem uzlikām polšu un izlasījām labākos dēlīšus… (Smaida.) Dēlīši jau skan; noslēpums – tie jāliek kopā ar mīlestību. Tas attiecas gan uz klavierēm, kam liek kupolu, gan uz vijoli, kurai kupolu izgrebj. Ja ir pareizā šķiedra un meistari, kas pareizi visu salīmē, tad arī instruments skanēs. Nekāda cita noslēpuma nav. Jābūt pareizajam materiālam un pareizi jāstrādā. Kokles būvējot un jaucot, lai remontētu, šo māku var attīstīt. Nevar paņemt 50. gadu kokli un dot meitenēm, lai tagad spēlē, – viņas to instrumentu atmetīs atpakaļ. Ejot laikam, mainās tehnoloģijas, un mums ir jāiet laikam līdzi.

– Kas ir lielākais ienaidnieks koklēm?

– Gluži tas pats, kas klavierēm. Kad pienāk rudens, telpas ir mitras, un tad uz pilnu klapi sāk kurināt. Kokles biezais rāmis izplešas, plānās detaļas izkalst, mitrums iztvaiko… Dabas spēkus jau tu nevari noturēt – iztvaikojot mitrumam, kokles korpusā rodas plaisas. Tāpēc tagad skolām, kur ir kokles, lieku pie sirds, ka telpās vajag ne tikai mitruma mērītājus, bet arī mitruma nodrošinātājus.

– Ķīnieši pamazām pārpērk lielās mūzikas instrumentu firmas, piemēram, “Yamaha”. Vai par jūsu koklēm viņi ir izrādījuši interesi?

– Šitik mazs bizness viņus neinteresē. (Smaida.) Viens no maniem palīgiem beidza amatnieku skolu Jelgavā un papildus – meistaru skolu, un viens no pasniedzējiem viņam teica: “Puiši, šis jūsu bizness ar tik mazām naudiņām var pastāvēt trīs mēnešus!” Tā ir viena no laimēm un īsts mierinājums.

– Kokļu būve ir bizness vai tomēr sirds darbs?

– Bizness gan mums te nesanāk! (Smejas.) Tagad mums uzlika maksu par telpām, apkuri un visu pārējo, kas agrāk bija bez maksas. Uzlika koklēm, nevis man, Robežniekam… Varu parādīt kādreizējā Rīgas domes priekšsēdētāja rakstiski solīto, ka mums nebūs jāmaksā… Viņam sāka pārmest korupciju, tādēļ viņš izdeva lēmumu, ka skolām jātaisa atskaites par to, kas tiek darīts korupcijas apkarošanai. Šajā gadījumā direktorei ir telpas, par kurām nemaksā, un kāds var iedomāties, ka te notiek korupcija. Tagad man jādomā, kur dabūt liekus divsimt eiro, bet neviens neiedomājas, cik laika paņem kokļu remonts un cik ilgs laiks nepieciešams kokles izgatavošanai. Tāpēc tagad, ar jauno gadu, cenas ir jāliek klāt un jādomā, kā izdzīvot. Mums taču arī kaut kas ir jānopelna.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.