Ēriks Keisters: Kaujas laukā palīdz izdzīvot kopības izjūta ^{Apriņķis.lv}

Militārās zināšanas viņš apguvis militārajās akadēmijās Zviedrijā un Lietuvā, kā arī ASV armijas Manevru skolā. Par piedalīšanas starptautiskajās operācijas Afganistānā un Irākā saņēmis NATO ģenerālsekretāra, Norvēģijas bruņoto spēku starptautiskā kontingenta komandiera medaļas, kā arī Nacionālo bruņoto spēku komandiera goda zīmes un citus apbalvojumus. Ēriks atzīst, ka armijā iestājies piedzīvojumu alku vadīts, taču, tikai nonākot reālā kaujas laukā, beidzot pa īstam sapratis, ko nozīmē būt karavīram.

– Kādas ir nozīmīgākās militārās operācijas, kurās esat piedalījies?

– Starptautiskās militārās operācijas Irākā 2006. gadā un Afganistānā 2010. un 2014. gadā. Irākā piedalījos kā Kājnieku vada komandieris, Afganistānā 2010. gadā biju Kājnieku rotas komandieris, bet 2014. gadā kā Manevru grupas plānošanas virsnieks. Atrašanās misijā ir kā gala eksāmena kārtošana visam, ko līdz šim esi mācījies. Misijas laikā pirmo reizi komandēju vadu – 28 karavīrus – un domāju, kā visiem pēc sešiem mēnešiem atgriezties mājās, nevienam nepaliekot tur. Dzīvības briesmas reizēm karavīros mēdz radīt reakcijas, kādas iepriekš nav manītas. Katrs uz nāves briesmām reaģē atšķirīgi. Jebkuram līderim jāmēģina kolektīvu saliedēt, pārrunājot notiekošo, lai negatīvās emocijas atstātu malā.

Pirmās misijas laikā Irākā, kad vecā rotācija atdeva atbildības rajonu mums, jaunajai rotācijai, mēs iekļuvām slēpnī, un divi karavīri tika nogalināti, trīs – ievainoti. Tas viss – pirmajā nedēļā. Vecā rotācija devās mājās, bet man ar saviem karavīriem bija jāpaliek vēl sešus mēnešus. Tāds bija sākums. Redzēt, kā karavīri mirst un tiek sakropļoti. Bāzē katru trešo dienu krita mīnmetēju un raķešu lādiņi. Misijas beigās piedzīvojām uzbrukumu, kurā tika ievainots viens karavīrs un tulks. Ir karavīri, kuri, atgriežoties no misijas, paziņo: nē, nekur vairs nebraukšu! Tad karavīrs vai nu pamet profesionālo dienestu, vai maina dienesta vietu uz tādu, kur nav jābrauc misijās. Arī es pēc pirmās misijas sev teicu: viss, šī ir pēdējā reize! Tomēr ar laiku iemācījos sadzīvot, apzināties savu lomu bruņotajos spēkos un vēlāk piedalījos vēl divās misijās.

– Kas lika pārdomāt sākotnējo lēmumu?

– Iespējams, atbildības izjūta un apziņa, ka esmu daļa no Mehanizētās kājnieku brigādes, gribēju būt kopā ar saviem karavīriem. Jā, laikam piederības izjūta…

Novērtēt ikdienu

– Kas palīdz izdzīvot kaujas laukā?

– Kolektīvs. Kopības izjūta. Kopā mēs atrodam veidu, kā izdzīvot sarežģītos apstākļos. Apziņa, ka varu paļauties uz saviem biedriem un ka grūtā brīdī viņi būs blakus. Arī melnais humors. Esot misijā, saprotam, ka politiķi ir pieņēmuši šādu lēmumu, izprotam “lielo bildi”, bet, kad lodes lido un apkārt sprāgst, novērtē ikdienišķas lietas un patiesās vērtības. Blakus esošo biedru, iespēju sazināties ar tuviniekiem, siltu maltīti. Šajos sešos mēnešos kolektīvs ļoti saliedējas. Saikne, kas izveidojas, saglabājas visu dzīvi. Karavīri satiekas un dalās atmiņās. Tagad visus grūtos brīžus atceramies ar smiekliem, kaut dzīvē tiešām nebija smieklīgi, kad pulksten 2.00 naktī sākās apšaude un skrējām uz bunkuriem, kāds pa miegam paņēmis līdzi tikai zeķes, kāds aizskrējis tikai apakšbiksēs… Ir, ko atcerēties.

– Kura operācija palikusi atmiņā visspilgtāk?

– Irāka. Tur, ieraugot nogalinātos un ievainotos karavīrus, apzinājos, kāda ir mana loma kā vadītājam, kā virsniekam. Pēc sešiem gadiem dienestā tieši tad sapratu, ko nozīmē būt karavīram. Neviena psiholoģiskā apmācība un teorija īsti nevar sagatavot tam, kas notiek kaujas laukā.

Sports un grāmatas

– Kā pārvarat stresu, atrodoties dzīvībai bīstamos apstākļos?

– Es sportoju – krietni vairāk nekā ikdienā, pat divas reizes dienā – un lasu grāmatas. Varu lejuplādēt un paņemt līdzi pat 400 elektronisko grāmatu.

– Kādas grāmatas lasāt?

– Tādas, kas balstītas uz patiesiem notikumiem. Par moderno militāro vēsturi. Aizrāva grāmata “Operācija Anakonda” par 2001. gada militāro operāciju Afganistānā. Interesanti lasīt virsnieku atziņas par šo militāro operāciju, pašam atrodoties līdzīgos apstākļos pēc 10 gadiem. Lasot vienu darbu, parasti atrodu atsauces uz citiem, un tā, lasot par vienu operāciju, pēc tam izlasu vēl vairāk grāmatu. Tās ļauj salīdzināt savas un citu karavīru izjūtas. Šobrīd, studējot vadības zinības, ieinteresēja filozofu darbi. Lasīju Platona “Valsti”, Kampanellas “Saules pilsētu”. Mēģināju lasīt arī Marksa “Kapitālu”, bet, jāatzīst, nevarēju to pievarēt. Padevos pie 1. sējuma. Lasu vai nu filozofu, domātāju darbus, vai militāro vēsturi.

– Kur gūstat spēku?

– Kopīgajos brīžos ar ģimeni, brīvdienās pie mums parasti brauc ciemos draugi, vecāki un citi radinieki. Noteikti arī studijas augstskolā, ņemot vērā ilgstošo vadītāja pieredzi, mācīties vadības zinības no teorijas viedokļa arī ir ļoti interesanti.

– Kā ģimene uztver jūsu došanos misijās?

– Mana sieva arī ir militārpersona, tāpēc viņai vieglāk mani saprast. Par laimi, tagad mājās esmu biežāk, bet kādreiz katru otro vai trešo nedēļu atrados mācībās vai komandējumā. Sava pirmā bērna nākšanu pasaulē nokavēju, jo atrados ilglaicīgā komandējumā ASV.

– Kāpēc nolēmāt dzīvi saistīt ar militāro jomu?

– Pirms 20 gadiem tā bija vēlme piedzīvot ko nebijušu, piedzīvojumus, adrenalīnu. Lēmumu pieņēmu jaunības maksimālismā, par iespējamām dzīvības briesmām vispār nedomāju.

Saprast otru

– Vai armija attīstījusi arī kādas rakstura īpašības?

– Laikam emocionālo inteliģenci. Katrā situācijā mēģinu izprast otru. Ja cilvēks atnāk un pastāsta, kāpēc nevar iekļauties termiņā, mēģinu izprast, kāpēc tas tiešām nesanāk. Pamainām vadlīnijas un kopīgi izdomājam, kā sasniegt mērķi tāpat. Manī vairāk attīstījusies cilvēcība, lai izprastu kolektīvu. Pieņemts domāt, ka bruņotajos spēkos valda autoritārs vadības stils, bet patiesībā mēs nevaram atļauties izšķērdēt cilvēkresursus. Tāpēc vadības stils mainās, ņemot vērā situāciju. Ja situācija ir saspīlēta, ir krīze, tad ir pavēle, diskusijām nav laika, tomēr ikdienā esam tendēti uz mērķu sasniegšanu. Ja ir laiks, varam diskutēt, kā šo mērķi sasniegt. Ja skatāmies uz armijām ASV vai Lielbritānijā, arī tās ir mainījušas vadības stilu – lielāka uzmanība tiek pievērsta tam, kā katru indivīdu attīstīt kā personību, spējīgu pieņemt lēmumu un strādāt autonomi.

Atteikšanās no komforta

– Katru gadu armijā tiekot pārbaudīta ne tikai fiziskā, bet arī morālā izturība. Kā izpaužas morālās izturības pārbaude?

– Katru gadu rīkojam pārbaudes mācības; nesen noslēdzās “Sudraba bulta”. Morālā noturība nozīmē spēt dzīvot ārā divas nedēļas, kad sadzīves apstākļi ir primitīvi – nav karstās dušas un silta ēdiena, guļam teltīs vai zem klajas debess. Jābūt spējīgam atteikties no ikdienas komforta augstāka mērķa – valsts aizsardzības – vārdā. Polārajā lokā divas nedēļas izmēģinājām dažādas dzīvošanas metodes sniega alās. Ja ārā temperatūra bija mīnuss 38 grādi, tad sniega alā – nulle.

– Kā to varējāt izturēt?

– Domājot par konkrētu nākamo uzdevumu. Piemēram, viena vakara uzdevums ir izrakt sniega alu un palikt tajā. Labi! Nedomāju par to, ka šādi jādzīvo vēl 14 dienas. Ja tā darītu, morāli būtu ļoti grūti. To es arī iesaku jaunkareivjiem – būs vieglāk izturēt, domājot tikai par katru nākamo soli.

– Esat optimists?

Jebkurā situācijā mēģinu rast risinājumu, kā arī vienmēr domāju: labi, ir problēma, bet ko es no šīs situācijas varu mācīties? 19 gadu vecumā, nonākot armijā, man pašam par visu bija jāuzņemas atbildība. Ja 18 gadus vecāki organizēja man svētkus un dzimšanas dienas, tad armijā savā dzimšanās dienā man bija jātīra tualetes, un nevienu neinteresēja, ir vai nav man dzimšanas diena. 45 minūtēs bija jāuzšuj uzšuves, ko nekad iepriekš nebiju darījis. Uz mājām drīkstēju piezvanīt ne biežāk kā reizi nedēļā. Bet tas viss rūdīja raksturu.

Pirmā kājnieku rota ar zemessargiem

– Vai ir kas tāds, ko neesmu jautājusi, bet jums šķiet būtiski pateikt?

– Esam nodibinājuši jaunu vienību, kurā kopš 2019. gada jūnija veicam rekrutēšanu. Tā jebkuram pilsonim, kurš iestājas Zemessardzē, dod iespēju apgūt militārās iemaņas kopā ar profesionālā dienesta karavīriem Sauszemes spēku mehanizētajā kājnieku brigādē. Plecu pie pleca. Mūsu mērķis ir panākt, ka visi 3. kājnieku bataljona zemessargi būtu spējīgi pildīt uzdevumus kopā ar profesionāliem karavīriem. Vēlamies iesaistīt jaunus pilsoņus Zemessardzes kustībā, tāpēc tagad apmācība iespējama tepat Ādažos, kopā ar mehanizēto kājnieku brigādi. Iestājoties Zemessardzē, cilvēks iegūst prasmes tikt galā ar krīzes situācijām – piemēram, ko darīt, ielūstot ledū, kā pareizi uzvilkt apģērbu mīnus 25 grādos, padziļināti apgūstam pirmās palīdzības sniegšanu. Šīs zināšanas ļoti noder arī civilajā dzīvē. Tāpat kā īpašības, ko šeit var attīstīt, – cīņas gars un spēja sevi motivēt. Šīs īpašības noder jebkurā darbā un arī dzīvē.