Menu
 

Ādažnieks Dailonis Pakalns: Vajadzēja izdzīvot! Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, “Ādažu Vēstis”
Dailonis Pakalns botāniskajā dārzā Singapūrā 2001. gada septembrī. Foto - no privātā arhīva Dailonis Pakalns botāniskajā dārzā Singapūrā 2001. gada septembrī. Foto - no privātā arhīva

Ādažnieks, farmaceits, bioloģijas doktors Dailonis Pakalns pats sev izlauzis ceļu dzīvē. Caur viņa dzimtas stāstu var izstāstīt arī Latvijas vēsturi 200 gadu garumā un tās sāpīgākos brīžus. Dailoņa tēvs gāja bojā Gulaga nometnē 1945. gadā, kad Dailonim bija 13 gadi, bet mammu uz Sibīriju izsūtīja 1949. gadā. 1939. gadā Dailoņa Pakalna tēva Alfrēda Teodora jaunsaimniecība “Zālītes” bija izvirzīta paraugsaimniecības statusam. Atkārtotai izvešanai uz Sibīriju Pakalnu ģimene sarakstos bija pirmā. Mammu aizveda, palika trīs brāļi. Dailonis bija vecākais, bet jaunākajam – nepilni pieci gadi. Jo vairāk šķēršļu liktenis lika, jo lielāks spīts bija tos pārvarēt.

“Visur, kur iestājos mācīties, kādā brīdī mani palūdza aiziet,” atzīst biologs. “Okupācijas režīma apstākļos vienmēr bija jāizjūt politiskais spiediens represēto vecāku dēļ. Biju “tautas ienaidnieka” dēls. “Padomju Savienībā augstākā izglītība nav obligāta, jūs varat strādāt arī par gružčiku, tādiem kā jūs mēs nevaram uzticēt padomju jaunatnes audzināšanu,” atklāti un ciniski formulēja Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātes dekāne un fakultātes partordze. Tas bija dopings dot sev solījumu: neraugoties uz visiem aizliegumiem, es tomēr nebūšu gružčiks, bet mācīšos,” atceras zinātnieks. Brīvā laika farmaceitam nekad nav bijis pietiekami, vienmēr dzīvojis miega badā. Uz jautājumu, kas deva spēku un prieku, biologs atbild: “Vienkārši vajadzēja izdzīvot!”

No lasītājiem saņēmām ziņas par to, cik liels bijis viņu pārsteigums, uzzinot, ka slavenais farmaceits, bioloģijas zinātņu doktors un AS “Rīgas Farmaceitiskā fabrika” farmaceits dzīvo Ādažos. Vai nevajadzētu arī citus iepazīstināt ar šo gudro zinātnieku? Kad zvanījām, lai Dailoni Pakalnu aicinātu uz interviju, viņš atzina, ka karstajā laikā jūtas sliktāk nekā parasti, kā arī Covid-19 dēļ ar cilvēkiem netiekas. Viņam ir 88 gadi, un viņš ir ļoti pateicīgs saviem ārstiem, kuri, kā pats saka, tur viņu pie dzīvības. Zinātnieks atzīst, ka karstajās dienās veldzējas, atrodoties blakus ventilatoram, un runāt ir grūti. Tomēr viņš slavē savus ārstus: “Esmu ļoti pateicīgs Ādažu poliklīnikas ārstiem un arī ārstiem citās ārstniecības iestādēs, kuri daudz rūpējušies par manu veselību un palīdzējuši to maksimāli saglabāt. Visi ir izrādījuši ārsta aroda cienīgu pieeju, kas devis salīdzinoši labus rezultātus. Diemžēl jaunu sirdi neviens nevar iedot, un sirds mazspēja ir galvenais manas veselības klupšanas akmens.”

Nolēmām sazināties ar e-pasta starpniecību, tāpat zinātnieks ar mazdēla laipnu izpalīdzēšanu atsūtīja divas savas grāmatas. Vienu ar nosaukumu “Fitoterapija”, jo jautāju, vai farmaceits var dalīties zināšanās par to, kā stiprināt imunitāti šajā savdabīgajā laikā, bet otra – “Mana dzimta – mana dzīve” – ir zinātnieka pētījums par saviem senčiem. Lai izsekotu savas dzimtas dzīvei 200 gadu garumā, Dailonis Pakalns veicis apjomīgu pētījumu, kas rezultējies ārkārtīgi izzinošā un vērtīgā materiālā. Lai gan zinātnieks pats stāsta, ka viņa atmiņa, laikam ritot, pasliktinājusies, šķiet, ka tā ir patiesi apbrīnojama. Biologs ar neiedomājamu precizitāti atceras daudz dažādu faktu.

Izglītība – vislielākā vērtība

“Vislielāko gandarījumu izjūtu par to, ka nepaliku gružčiks (krāvējs – no krievu val.), bet tomēr ieguvu augstāko izglītību, ieguvu profesiju, kurā, pats vismaz tā ceru, esmu ieguvis savu darbības nišu – ārstniecības augus. Ar tiem man saistās vislabākās profesijas sasniegumu atmiņas. Par to liecina uzrakstītās grāmatas, bet visvairāk lepojos ar 2002. gadā izdoto manis sastādīto ārstniecības augu daudzvalodu vārdnīcu – latīņu, latviešu, vācu, angļu, franču un krievu valodā –, kurā ir aptuveni 22 000 terminu. Darba veikšanai gandrīz trīs gadu garumā veltīti darbadienu vakari, brīvdienas, atvaļinājumi,” atklāj biologs. Zinātnieks ir pateicīgs Jaunslaviešu ģimenei, kas pieņēma viņu pie sevis 1949. gada vasarā. Alfrēds Jaunslavietis bija Alsviķu pagasta Strautiņu skolas direktors, kurš Dailonim piedāvāja dzīvot savā ģimenē un nākamajā mācību gadā palīdzēja pabeigt vidusskolu.

“Toreiz vidusskolai internāta nebija. Alūksnei raksturīgi, ka daudzu māju īpašnieki izīrēja gultas vietas vidusskolas audzēkņiem. Man palaimējās, jo biju pirmajā izlaidumā, kas beidza skolu ar 11. klasi. Jaunslaviešu ģimenē kopumā iemācījos pareizi izvērtēt dzīves pamatvērtības, cik svarīgi ir nepārtraukti papildināt zināšanas. Tieši morālais un, protams, arī materiālais atbalsts bija nozīmīgs 1949. gadā. Kaut arī turpmākos gados bija daudz pazemojumu un grūtību, tieši tas gaišums, kas valdīja šajā ģimenē, palīdzēja daudzos turpmākajos dzīves gados,” atceras farmaceits.

Dailonis Pakalns 1949. gada vasarā ar Strautiņu skolas direktora Alfrēda Jaunslavieša ģimeni, kas viņu pieņēma pēc mātes izsūtīšanas un palīdzēja beigt vidusskolu.


Latvijā strādāt neļauj, Sibīrijā – augstā amatā

Arī pēc institūta beigšanas Latvijā Dailonim neļāva virzīties uz priekšu darba jomā: “Strādāju profesijas viszemāk atalgotajos darbos, bet, lai savilktu galus kopā ģimenes budžetam, pat trijās darbavietās. Studiju gados, kad pelnīju uzturu vakara un nakts maiņas “tramvajniekos”, kopā ar stipendiju nopelnīju divreiz vairāk.” Galvenās aptieku pārvaldes priekšniece vairākkārt piedāvājusi kļūt par viņas vietnieku, bet ministrijas kadru daļa nav ļāvusi. “Gribēju mācīties aspirantūrā, taču man ieteica gadus 15 pastrādāt par laborantu.”

Palaimējies, ka pēc 3. kursa vasaras praksē par ārstniecības augiem Dailonis nokļuvis ekspedīcijā Tulas apgabalā un vēl pēc gada – Ziemeļkaukāzā. Abās vasaras praksēs darbojies Ārstniecības augu zinātniski pētnieciskajā institūtā. Kaukāza ekspedīcijas vadītājs piedāvājis tur strādāt. “Aizbraucu uz 20 gadiem. Šī institūta zonālajā sistēmā bija jāstrādā no Tālajiem Austrumiem līdz Ukrainai un Krimai, bet es izvēlējos Sibīriju,” stāsta Dailonis. “Mani norīkoja par institūta Sibīrijas zonālās izmēģinājumu stacijas direktoru. Biju 30 gadus vecs, precējies, sieviņa atbrauca pēc gada. Sibīrijā piedzima mūsu meita. Šis laiks rezultējās ar savākto materiālu disertācijai, iepazinu Altaja kalnus un Rietumsibīrijas floru un ārstniecības augus.”

Vēlāk no Sibīrijas Dailonis Pakalns ar ģimeni aizbraucis uz Kubaņu, Ziemeļkaukāza zonālo izmēģinājumu staciju, no kuras devies Kaukāza savvaļas augu ekspedīcijās. Visvairāk darbojies Armēnijā un Azerbaidžānā, Ziemeļkaukāzā mazāk, jo tas jau bijis labi izpētīts reģions. Latvijā atgriezies 1982. gadā. “Lai gan Krievijā strādāju administratīvu darbu, biju zinātņu kandidāts, Latvijā ar manu biogrāfiju vēl aizvien negribēja ņemt darbā. Izmantoju izdevību un pārcēlos uz kolhozu Ādažos.”

– Savā grāmatā rakstāt, ka Ādažu kolhozā, vēlāk agrofirmā, darbu atrada daudzi bijušie represētie un no izsūtījuma atgriezušies cilvēki.  Kā tas bija iespējams, ņemot vērā to, ka “Ādaži” bija viens no Padomju Savienības paraugkolhoziem, te ieradās augstas amatpersonas no Maskavas?

– Jā, tas ir fakts, ka darbu Ādažos atrada daudzi bijušie represētie un no izsūtījuma atgriezušies cilvēki. Nosaukšu tikai dažus: Jānis Krištopans, Uldis Biders, Kārlis Busenbergs, Uldis Kalniņš, Uldis Šnore, Timofejs Hudojemņikovs, Valdis Magonis, Maija Bērziņa, Maigonis Liepiņš, Teodors Rubenis, arī Alberta Kaula vietnieks lopkopības jautājumos Vulfs Leviuss, galvenā grāmatvede Velta Babule. Par to, vai tā bija nejaušība vai apzināta rīcība, man grūti spriest. Jāatzīmē visu šo cilvēku augstā kvalifikācija savā nozarē. Tos, kuri viesojās Ādažu kolhozā, vēlāk agrofirmā, galu galā neinteresēja, kādi cilvēki šeit strādā.

Tipiska ekspedīcijas nometne, gandrīz katru dienu citā vietā. 1968.–1973. gads.


– Ādažos noorganizējāt agroķīmisko laboratoriju…

– Tā bija agrofirmas vadības iniciatīva. Mans uzdevums bija realizēt dzīvē, uzņemties laboratoriju darba nodrošināšanu. Visaktīvāk darbu veica kartupeļu atveseļošanas no vīrusiem laboratorija, izmantojām materiālu no Igaunijas attiecīgā profila laboratorijas, Ungārijas pieredzi. Informācijas dienests apkopoja pieejamos datus par zinātnes sasniegumiem lauksaimnieciskajā ražošanā.

– Kādas atmiņas saglabājušās no darba Ādažos cilvēcīgo attiecību ziņā? Attiecības ar kolēģiem bija uz sadarbību vērstas vai konkurējošas? Vai izjutāt vadības autoritāro vadības stilu?

– Domāju, ka attiecībās galvenokārt bija sadarbība. Konkurence pie vadības darba stila būtu bezjēdzīga, jo tā pats varēja darbu zaudēt. Par vadības darba stilu neizteikšos, bijušo vairs nevar atgriezt, un ko tas dotu šodien? Man atmiņā par kolēģiem palicis tikai labais. Dažreiz jutu sirdsapziņas pārmetumus, ja tiku virzīts kāda vietā, – kādēļ kolēģim jācieš manis dēļ? Taču savstarpējās attiecībās pēc tam bijām koleģiāli un viens otram nekādas pretenzijas neizvirzījām. Nevaru nosaukt kādu vienu kolēģi, ar kuru bija vislabākais kontakts, tad būtu jānosauc gandrīz visi tolaik strādājošie speciālisti.

Farmācijas students – tramvaja vadītājs. Veselu gadu Dailonis Pakalns bija atslēdznieks nakts vagonu profilaksē, pēc tam gandrīz četrus gadus – tramvaja vadītājs. 1955. gads.


– Kā patīk pavadīt brīvo laiku?

– Brīvā laika man nekad nav bijis pietiekami, vienmēr esmu bijis miega badā, jo visus studiju gadus strādāju “tramvajniekos”, lai nopelnītu dienišķo iztiku. Pēc studiju beigšanas arī nācās strādāt vairākās darbavietās, lai savilktu galus ģimenes budžetam. Katrs brīvais brīdis tika pavadīts pie dabas vai lasot grāmatas. Grāmatas ir piepildījušas visu manu dzīvi. Esam ģimenē pirkuši visu iespējamo – dzīvojot Krievijā, 20 gados bija uzkrājusies vairākus tūkstošus grāmatu liela mājas bibliotēka, kas fiziski kļuva par apgrūtinājumu, mainot dzīvesvietu.

– Aizejot pensijā, sākāt strādāt Rīgas Farmaceitiskajā fabrikā. Kāpēc gribējāt strādāt, esot pensijā?

– Ekonomiskā situācija bija tāda, ka izdzīvot ar piešķirto pensiju un uzturēt ģimeni nebija iespējams. Bez tam tā bija iespēja likt lietā mūža gaitā uzkrātās zināšanas par ārstniecības augiem, kas bija kļuvuši par manu sirdslietu un aizrautību.

– Kādas rakstura īpašības visaugstāk vērtējat sevī, kādas citos?

– Jau pieminēto spītību labā nozīmē, kas ļāva man dzīvē daudz ko sasniegt; spēju analizēt savas darbības rezultātus un izdarīt pareizos secinājumus. Tas viss saistīts ar lielo informācijas daudzumu, ko esmu uzkrājis dzīves laikā. Svarīga ir spēja rīkoties mērķtiecīgi, lai sasniegtu optimālo rezultātu. Taču jāpiemin arī tās rakstura īpašības, kas dzīvē ir traucējušas. Neesmu spējis visos gadījumos būt līdz galam konsekvents, esmu baidījies vajadzības gadījumā pateikt “nē”, kaut arī situācija to būtu prasījusi, pašam pēc tam ir bijis jācieš. Zinu, ka neesmu egoists, labprāt dalos ar citiem visā, kas man ir. Vienmēr esmu centies palīdzēt citiem, uzņēmies atbildību. Citos cilvēkos augsti vērtēju spēju darboties atbilstoši norunātajam, neciešu izlikšanos un lišķību, cienu konsekvenci, kuras pašam dažreiz pietrūkst.

– Vai esat laimīgs?

– Vai cilvēks var justies laimīgs, ja gandrīz 88 dzīves gados jāsadzīvo ar dažādām veselības likstām? Laimīgs tomēr esmu, jo man ir ļoti laba ģimene. Prieks par mazbērniem, un galvenais prieks ir par to, ka esmu vecvectēvs deviņus mēnešus vecajam Kristeram Lejniekam.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.