Menu
 

Ilze Jakuša-Kreituse: Katrs esam daļa no Saulkrastu kultūras dzīves Apriņķis.lv

  • Autors:  Daina Vārpiņa, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Ilze Jakuša-Kreituse šajā pavasarī, kad Covid-19 dēļ visi palika mājās, uzvilka kora “Anima” tautastērpu un ar iedvesmojošu runu uz kultūras nama “Zvejniekciems” jumta uzmundrināja gan amatiermākslas kolektīvus, gan ikvienu Saulkrastu iedzīvotāju. Foto – no privātā arhīva Ilze Jakuša-Kreituse šajā pavasarī, kad Covid-19 dēļ visi palika mājās, uzvilka kora “Anima” tautastērpu un ar iedvesmojošu runu uz kultūras nama “Zvejniekciems” jumta uzmundrināja gan amatiermākslas kolektīvus, gan ikvienu Saulkrastu iedzīvotāju. Foto – no privātā arhīva

Pa kultūras nama “Zvejniekciems” atvērtajiem balkona logiem plūst klasiskās mūzikas skaņas – notiek kamerorķestra “Kremerata Baltica” mēģinājums. Turpat ar velosipēdiem pieripina bērni atstarojošās vestēs un kopā ar skolotāju dodas izzināt kuģu maketu izstādi, kāds jauns pāris vestibilā aplūko mākslinieka Mareka Gurecka darbus... Diezgan liela rosība tik siltai augusta dienai!

Raitā solī starp daudzajiem darbiem dodas Saulkrastu Kultūras centra vadītāja Ilze Jakuša-Kreituse, tomēr man izdodas ar viņu satikties un pārrunāt vietējo kultūras dzīvi. Pusotru gadu pēc rekonstrukcijas durvis atkal vēris viņas vadītais kultūras nams “Zvejniekciems”. Darbu turpina 15 amatiermākslas kolektīvi, bet pasākumu organizēšanā aizvien vairāk novērojama jauna tendence – vairāk radīt un iesaistīties pašiem, nevis tikai gaidīt atbraucam lielos māksliniekus.

– Pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par jūsu darbiem un pienākumiem šajā amatā.

– Saulkrastu Kultūras centrs ir pašvaldības izveidota iestāde, kas ir atbildīga par visu kultūras aktivitāšu, arī novadpētniecības, organizēšanu, amatiermākslas kolektīviem, kā arī par kultūras namu “Zvejniekciems” un Reiņa Kaudzītes dārza namiņu Saulkrastu centrā. Tajā ir neliela ekspozīcija, kuras lielākā vērtība ir stāsts par Reini Kaudzīti, kurš Saulkrastos pavadīja mūža nogali. Liela nozīme ir darbam ar piecpadsmit mūsu radošajiem kolektīviem, kuru dalībnieki dejo, dzied, koklē, auž un citādi izpaužas.

– Kā darbojas šie kolektīvi – vai dalībnieki ir tikai pieaugušie?

– Bērni piedalās mūsdienu deju grupā “Fractus”, kā arī pirmsskolas vokālajā studijā un deju pulciņā, bet pārējos kolektīvos lielākoties ir pieaugušie. Bērniem tautisko deju kolektīvi, kori un citas radošās grupas ir katrā Saulkrastu skolā. Tā ir liela vērtība, ka cilvēki šodien vēlas dejot, dziedāt un citādi radoši darboties. Mēs nodrošinām telpas mēģinājumiem, tērpus un citu nepieciešamo, algojam kolektīvu vadītājus, kā arī organizējam koncertus un atbalstām uzstāšanos citviet. Tas viss ir iespējams ar Saulkrastu novada domes finansiālu atbalstu. Pēc iespējas meklējam arī citus finansējuma avotus. Mūsu kolektīvi ir ambiciozi, iekļaujas Latvijas Dziesmu un deju svētku kustībā, turklāt ir daudzas citas vajadzības. Palīdzēt mūsu kolektīviem parādīt sevi – tas ir arī Saulkrastu novada identitātes un lepnuma apliecinājums!

– Septembris ir laiks, kad kolektīvi uzņem jaunus dalībniekus. Cik liela ir Saulkrastu un tuvējās apkārtnes iedzīvotāju atsaucība? Ko jūs ieteiktu tiem, kuri sevī jūt spējas darboties kādā kolektīvā, bet vēl šaubās – nākt vai nenākt?

– Iedzīvotāju atsaucība ir liela, bet es aicinu noteikti papildināt mūsu kolektīvu rindas. Protams, ik pa brīdim kolektīviem ir nepieciešams papildinājums. Piemēram, koros vīri vienmēr ir laipni gaidīti!

Pēc maniem novērojumiem, kolektīvu pamatkodolu lielākoties veido Saulkrastu novada iedzīvotāji, bet tajos piedalās arī dalībnieki no Skultes un Sējas. Vēl viena pozitīva tendence – to jauniešu aktivitāte, kuri mācās vai studē Rīgā un uz mēģinājumiem Saulkrastos ierodas speciāli. Es uzskatu, ka novadam ir ļoti svarīgi šādi saglabāt dzīvu saikni ar savu jaunatni, kura, iespējams, arī turpmāk izvēlēsies šeit dzīvot. Skaidrs, ka viņiem ir liela slodze, jo mēģinājumi notiek vakaros, bet daudziem pēc tam vēl jāatgriežas Rīgā.

Ir gandarījums, ka kolektīvu sniegumu veicina tieši mūsu iedzīvotāji!

Spējas darboties mūsu kolektīvos sevī noteikti var atrast ikviens, pat ja šobrīd šaubās, vai šajā sezonā pievienoties kādam kolektīvam. Skaidrs, ka mēs visi pēc darbdienas esam noguruši, bet ir iespējams saņemties. Es pilnīgi saprotu, ka vakarā pēc darba labāk gribas atpūsties, nekā vēl doties dziedāt vai dejot, bet šim “ai, ko nu es!” ir jātiek pāri, droši jānāk un jāmēģina.

Katrs kolektīvs tiešām priecājas par jauniem dalībniekiem – tā ir lieliska iespēja gan būt kopā, gan sevi bagātināt. Turklāt, ja jau Latvijas nemateriālais kultūras mantojums ir iekļauts UNESCO, mums pašiem vien tas jākopj arī turpmāk. Redzam, ka lielie kolektīvi Latvijā bieži vien šo darbošanos izkopuši tik ļoti, ka grūti nosaukt viņus par amatieriem, tādēļ mazajiem kolektīviem ir īpaša nozīme pašreizējo tradīciju saglabāšanā. Mana pārliecība: Latvijas nemateriālais kultūras mantojums pieder nevis elitei, bet tautai. Taču, ja katrs turpināsim sēdēt dīvānā, diez vai pēc 20 gadiem vēl būs Latvijas Dziesmu un deju svētki!

Saulkrastu Kultūras centra vadītāja Ilze Jakuša-Kreituse un viņas kolēģi ir gandarīti par skaisti izdevušos kamermūzikas festivālu “Satikšanās Saulkrastos” arī šogad. Attēlā: (no kreisās) pianists Rihards Plešanovs, Ilze Jakuša-Kreituse, festivāla dibinātāja Magdalēna Geka, festivāla mākslinieciskais vadītājs Konstantīns Paturskis un vadītāja vietniece Beāte Barčevska-Mukāne. Foto – Didzis Grodzs


– Vai Saulkrastu amatiermākslas kolektīvos vecuma grupas ir pilnīgi pārstāvētas, vai arī kādā vecumposmā cilvēki mazāk izvēlas šādas sabiedriskas aktivitātes?

– Pie mums ir, ko darīt jebkura vecuma grupai, un seniori gan tautas deju kolektīvā, gan vokālajā ansamblī ir vieni no aktīvākajiem dalībniekiem. Seniori piedalās mēģinājumos, uzstājas no sirds un dvēseles, kur un kad vien vajag! Savi kolektīvi ir gan vidējai paaudzei, gan atsevišķās radošajās grupās, piemēram, korī “Anima” vairāk darbojas jaunieši.

– Kādas ir iespējas dibināt vēl kādu jaunu kolektīvu?

– Interese būtu, bet visam ir nepieciešams finansējums. Būsim godīgi – vairāk par 15 kolektīviem mūsu salīdzinoši mazais novads nevar atļauties. Tāpēc ir labāk, ka spējam noteiktā kvalitātē uzturēt un attīstīt pašreizējos kolektīvus. Piedāvājums tik nelielam iedzīvotāju skaitam ir plašs, un katram ir iespēja atrast savu kolektīvu. Būtu labi, ja turpmāk Saulkrastos darbotos visu dejotāju apvienība, nevis kā tagad, kad bērni skolās nodalīti atsevišķi. Tā veidotos labāka dejotāju pēctecība. Ir vairākas pašvaldības, kuras jau ir īstenojušas šādas pārmaiņas.

– Martā, kad Covid-19 dēļ tika izsludināta ārkārtējā situācija, darbs klātienē bija jāpārtrauc arī amatiermākslas kolektīviem. Kā šo laiku pārdzīvojāt? Vai, tāpat kā citviet, arī pie jums notika aktivitātes tiešsaistē?

– Pirmajā brīdī bija neizpratne, kā tālāk rīkoties, bet pēc dažām dienām katram kolektīvam jau bija gatavs plāns darbam jaunajos apstākļos. Viegli nebija, bet pakāpeniski viss izdevās. Piemēram, koklētāju ansambļa “Saule” pasniedzējai Solveigai Ivanovai piedāvājām īpašas datormācības, lai viņa varētu ar audzēkņiem strādāt tiešsaistē. Viņai šie jauninājumi iepatikās tik ļoti, ka viņa vēl tagad dažreiz labprāt tos izmanto.

Koris “Anima” platformā “Zoom” pat iedziedāja jaunu dziesmu un kā pozitīvs paraugs pasaulē tika pieminēts ārzemju laikrakstā “Washington Post”. Tautas deju kolektīva dalībnieki katrs dejoja mājās, vadītāja Judīte Krūmiņa kopā ar koncertmeistarēm gatavoja video ar uzdevumiem un no dejotājiem saņēma uzfilmētas atskaites, sniedza atgriezenisko saiti – padomus, ko un kā labāk darīt turpmāk. Mēs redzējām, ka seniori dejo kopā ar mazbērniem, un tas stiprināja ģimeniskās saites.

Pavasaris kolektīviem izvērtās par radošu izaicinājumu pilnu laiku. Protams, visi ļoti gaidīja satikšanos klātienē. Tikko bija iespēja, mēģinājumi atsākās distancēti vienam no otra. Amatiermākslas kolektīvu aizvadīto sezonu plūstoši nomainījusi jaunā, jo visi bija tā noilgojušies pēc darbošanās, ka kolektīvu aktivitātes šovasar neapstājās. Tikai pirmsskolas bērnu vokālā studija un deju kolektīvs devās vasaras brīvlaikā.

– Kā jūs izvēlaties, kādus pasākumus un koncertus Saulkrastos organizēt? Kāds, pēc jūsu domām, ir vietējais skatītājs, šo pasākumu dalībnieks?

– Vienmēr aktuāls ir jautājums, kur ir robeža starp izklaidi un kultūru. Rīkot lielākoties vieglus izklaides pasākumus, kas patīk lielai daļai iedzīvotāju, vai arī sniegt iespēju baudīt augstas kvalitātes koncertus? Piemēram, Kamermūzikas festivāls pie mums Saulkrastos ir attīstījies tiktāl, ka tā jau ir tradīcija klasiskās mūzikas cienītājiem. Kamerorķestrim “Kremerata Baltica” šeit ir tik ļoti iepaticies, ka tas ne tikai piedalās šajā festivālā, bet šogad vairākas dienas rīkoja arī mēģinājumus kultūras nama “Zvejniekciems” zālē. Tas ir lieliski, ka mūsu kultūras nama zāli novērtē arī profesionāļi! Katru gadu šim festivālam tiek radīts jaundarbs, kas tiek pirmatskaņots tieši Saulkrastos – brīvā dabā.

Vasaras pasākumu sezonu arī šogad Saulkrastos, kā parasti, noslēdza Senās uguns nakts, kad visā Baltijas jūras piekrastē iedzīvotāji pieminēja draudzību un mijiedarbību ar jūru.

Nozīmīgs gada pasākums ir tautas deju festivāls “Sasala jūrīna”, kurā šogad piedalījās 25 kolektīvi! Pagājušogad maija vidū nolēmām apvienot vasaras sezonas pasākumu atklāšanas pasākumu ar Muzeju nakti. Tā bija iespēja sevi parādīt gan Saulkrastu amatiermākslas kolektīviem, gan ielūkoties vietās, kuras ikdienā ir slēgtas.

Saulkrastu pilsētas svētkus rīkojam tā, lai tie ieinteresētu visplašāko auditoriju. Visas svētku aktivitātes apmeklētājiem ir bez maksas. Diemžēl šogad Covid-19 dēļ bija jāievēro pulcēšanās ierobežojumi, bet vienlaikus tas mūs pamudināja kļūt radošākiem – augusta sākumā sarīkojām pasākumu “Saulkrasti iziet ielās”. Jau otro gadu pie mums viesojās Rīgas cirka skola, kas ir ne vien laba alternatīva bērnu un jauniešu izklaidēšanai, bet arī stimuls viņiem darboties patstāvīgi. Dažādās vietās bija pieejamas arī meistardarbnīcas, kā arī modes skate, karatē paraugdemonstrējumi, neliels tirdziņš, koncerti un citas aktivitātes, tāpēc drūzmēšanās nenotika. Mežaparkā grafiti tehnikā izveidotās klasītes būs iespēja lēkāt vēl vairākus gadus. Tā mēs šovasar defektu pārvērtām par efektu! Nav liela māksla uzstādīt skatuvi un sarīkot Latvijas popzvaigznes uzstāšanos. Daudz lielāka māksla ir iemācīties priecāties, līdzdarbojoties pašiem!

Šogad īpašs bija vasaras sezonas noslēgums, kurā līdztekus ierastajai Senās uguns naktij un folkloras pasākumam “Pa Saulei” tika rīkoti arī Ostas svētki – jauka tradīcija, kas izceļ Saulkrastus un Zvejniekciemu kā jūras un zvejniecības vietu.

– Kādi pasākumi šogad vēl priecēs Saulkrastu iedzīvotājus un viesus?

– Paldies Saulkrastu novada domei par jaunu “Yamaha” flīģeli Saulkrastu Kultūras centrā! Tagad mums ir instruments, kuru gatavi spēlēt gandrīz visi Latvijas labākie pianisti. Līdz šim, plānojot pasākumu programmu, klavieru nebija... Jau zināmi vairāki pianisti, kuri viesosies pie mums, un varu pačukstēt – jā, būs arī Raimonds Pauls!

Septembrī atzīmēsim Baltu vienības dienu, ko pagājušogad svinējām reizē ar rudens ražas svētkiem – cilvēkiem bija iespēja savstarpēji mainīties ar āboliem, kabačiem u.c.

Ziemā iesākām jaunu tradīciju – organizējām koncertus sestdienu vakaros, ko turpināsim vienu vai divas reizes mēnesī. Mēs redzam, ka cilvēkiem šādi koncerti patīk. Sava vieta Saulkrastu kultūras dzīvē ir arī kino. Piemēram, cenšamies rādīt jaunākās latviešu filmas, iepriekšējā gadā gan Mežaparkā, gan arī šeit, pie kultūras nama, iesākām organizēt brīvdabas kinoseansus. Cilvēki labprāt nāk skatīties. Prieks, ka jaunu elpu ieguvis Reiņa Kaudzītes dārza namiņš, kurā visu vasaru notika literāri muzikālie vakari, kas augustā noslēdzās ar pasākumu “Eju pie Reiņa Kaudzītes skolā”. Šie atjaunotie pasākumi atdzīvināja namiņu, jo līdz šim tas bija tikai kā apmeklējuma vieta.

Ļoti skaisti svinam Latvijas valsts svētkus 17. un 18. novembrī, kad visi varam sanākt kopā. Pagājušajā gadā jaunums bija gaismotāju veidotās projekcijas uz ēku sienām, ko izmantosim arī šogad. Pagājušogad pirmo reizi izgaismojām kultūras namu “Zvejniekciems”. 6. decembrī, pirmajā adventē, kopīgi iedegsim Ziemassvētku eglīti, un šogad uzstāsies grupa “Carnival Youth”. Aizvien interesantāks kļūst Ziemassvētku tirdziņš, kurā mums jau izdodas radīt sajūtu kā Eiropas tradicionālajos tirdziņos.

– Vai iedzīvotājiem ir aktuālas arī balles?

– Nav noslēpums, ka ilgi pēc rekonstrukcijas kultūras nama “Zvejniekciems” pirmā stāva telpas lietošanai nebija pieejamas, tādēļ pirmā balle pēc ilga starpposma notika pagājušā gada rudenī, kam sekoja Jaungada sarīkojums. Muzikanti bija pārsteigti: kaut kas neredzēts – pirmā deja, un visi jau dejo! Varēja redzēt, ka cilvēki ir noilgojušies pēc dejošanas un sev tuvas kompānijas pie galdiņa. Tiesa, aktīvā kultūras dzīve nozīmē diezgan lielu kultūras nama aizņemtību, tādēļ ir grūti atrast nedēļas nogali balles sarīkošanai.

– Kad jūs zvanāt pazīstamiem Latvijas māksliniekiem, kā viņi reaģē, saņemot aicinājumu uz Saulkrastiem?

– Citi ir pārsteigti, jo, lai arī Saulkrasti ir zināma vieta, daudzi šeit sen vai vispār nav bijuši. Taču nav tā, ka kāds būtu īpaši jālūdz pie mums atbraukt uzstāties. Līdz šim vienīgie atteikumi bijuši labu klavieru trūkuma dēļ. Mūziķi man ir teikuši, ka viņiem svarīgākā ir skaņa un pieejamā instrumenta kvalitāte. Zāles akustika ir diezgan laba, protams, būtu nepieciešami vēl daži uzlabojumi. Ar nepacietību gaidām, kad tiks atjaunota Saulkrastu estrāde.

– Vai kultūras namu “Zvejniekciems” turpmāk redzat arī kā tūrisma objektu, kurā apmeklētājus uzrunāsiet ar arhitektes Martas Staņas izcilo mantojumu?

– Jā, noteikti, ka ar Martas Staņas mantojumu arhitektūrā mums ir jālepojas, jo tāds kultūras nams kā Zvejniekciemā Latvijā ir vienīgais. Viņa savā redzējumā tajā laikā bija tālu priekšā citiem! Turklāt mums jābūt lepniem par arhitekta Modra Ģelža devumu. Būtiski, ka šodien arhitektūras pētniecība pasaulē tiek vērtēta ļoti augstu, un, pareizi izmantojot šīs ievērojamās Saulkrastu būves, noteikti varētu ieinteresēt ne tikai apmeklētājus no Latvijas, bet arī no ārzemēm.

Mēs vēlamies attīstīt arī vietējo vizuālo mākslu, piemēram, organizējot mākslinieku izstādes. Bet attiecībā uz novadpētniecību nepieciešams pietiekami kritiski izvērtēt, vai, ko un kā mēs vēlamies plašāk parādīt no aizvadīto gadsimtu sadzīves priekšmetiem.

– Kultūras namā “Zvejniekciems” ir arī skatuves tērpu glabātava. Kādu tērpu un kādā gadījumā jūs izvēlētos uzvilkt, un ko ar to vēlētos pateikt?

– Interesants jautājums... Atceroties aizvadīto pavasari: vispirms visi sabijāmies no Covid-19, tad silti ieritinājāmies mājās, bet vienā brīdī radošajiem kultūras cilvēkiem kļuva ļoti grūti ap sirdi, jo mēs sajutām savu nevarību un nevajadzību notiekošā priekšā. Tuvojās 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena –, un es sapratu, ka mums, Saulkrastu Kultūras centram, kaut kas ir jādara – jāuzmundrina pārējie! Šajā dienā Latvijā bija izsludināts arī tautastērpu gājiens, kurā šogad katrs bija aicināts piedalīties individuāli. Es arī mūsu mazo Saulkrastu Kultūras centra kolektīvu un visus amatieru mākslas kolektīvus aicināju tajā piedalīties un tad atklāju, ka man gandrīz vienīgajai nav sava tautastērpa. Tādēļ es no mūsu tērpu glabātavas izvēlējos kora “Anima” zilo tautastērpu, un kopīgiem spēkiem mēs izveidojām pacilājošu video, kurā uz kultūras nama jumta paustais uzmundrinājumam noderēja gan mums, gan visiem Saulkrastu novada iedzīvotājiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.