Menu
 

Nora Gavare Siguldā: Viss sākas no kaut kā Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Kopienas dārzs “Audz”, kas atrodas Siguldā, Zaļās villas radošā kvartāla teritorijā, nesen noslēdza otro sezonu. Gads bijis ražīgs ne tikai novāktās ražas ziņā. Marta sākumā Minhenes Universālā dizaina institūts organizēja starptautisku izstādi un konkursu “Universal Design Competition 2020”, kurā dārza “mamma” Nora Gavare saņēma Universālā dizaina ekspertu balvu.

– Jūs konkursam pieteicāt darbu “Kopienas dārzs “Audz”“. Kas ir kopienas dārzs?

– Kopienas dārzs “Audz” ir dārzs, kas vienlaikus pieder visiem un tajā pašā laikā nepieder nevienam. Tas ir atvērts katru dienu 24 stundas diennaktī. Brīvi pieejams jebkuram apmeklētājam, vienalga – no Siguldas, Rīgas vai jebkuras citas pilsētas. Galvenais mērķis ir, bija un būs savest kopā cilvēkus. Lai dažādām sabiedrības grupām ir vieta pilsētas kontekstā, kur mijiedarboties. Tādēļ jau projekta pašā sākumā tika praktizēta sabiedrības iesaiste – sākuma posmā tas bija starp bērniem, skolēniem, senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Es piesaistīju biedrību “Cerību spārni”, skolēnus no Siguldas Mākslu skolas un Siguldas Valsts ģimnāzijas un pensionārus no Siguldas Pensionāru biedrības.

Viens svarīgs faktors ir vides pieejamība dārzā “Audz”, respektīvi – piekļuve, piemēram, cilvēkiem ratiņkrēslā. Mēs dobju konstrukcijas veidojām dažādos augstumos. Ir stāvdobes pieejai cilvēkiem ratiņkrēslā vai gados vecākiem cilvēkiem, kuriem grūtāk pieliekties. Savukārt pārējās dobes ir 15–60 centimetrus augstas, un katrs apmeklētājs ienākot instinktīvi sajūt, pie kuras dobes viņam būs ērtāk darboties. Bērni pārsvarā iet pie pašām zemākajām. Šis vides pieejamības faktors, manuprāt, Latvijas publiskajā telpā tiek maz ņemts vērā.

– Ir pagājuši divi gadi kopš dārza atvēršanas. Vai šo mijiedarbību starp dažādajām sabiedrības grupām turpināt?

– Lai notiktu šī mijiedarbība, ir nepieciešams virzītājspēks jeb kāds cilvēks, kurš veic kaut kādus impulsus. Tādēļ pašā sākumā es veidoju radošās darbnīcas. Šīs dažādās sociālās grupas it kā mākslīgi saliekot kopā dažādās komandās ar konkrētu uzdevumu strādāt pie viena mērķa, ļoti labi varēja redzēt, ka viņi spēj atraisīties un rast kontaktu viens ar otru. Viens no radošās darbnīcas palīgiem teica, ka viņš ir pārsteigts, ka bērni var strādāt kopā ar senioriem.

Savukārt, atstājot dārzu pašu apmeklētāju ziņā un vērojot no malas viņu savstarpējo komunikāciju, šī paaudžu mijiedarbība norisinājās ģimenes vai draugu loka ietvaros. Piemēram, seniori saviem mazbērniem nodeva kaut kādas konkrētas zināšanas. Varēja redzēt, kā viengadīgs bērniņš pirmo reizi tur lejkannu rokās. Tāds sevis un vides izziņas process. Savukārt savstarpēji nepazīstamu grupu starpā šī mijiedarbība norisinājās komunikācijas jomā – lai kaut ko pajautātu un noskaidrotu.

– Kā dārziņš praktiski funkcionē ikdienā? Vai kāds to pieskata, uzrauga darbus dārzā?

– Pirmās sezonas pašā sākumā tās bija vienas no lielākajām apmeklētāju bažām. Visi jautāja, kā tas ir, ka tagad viss būs brīvi pieejams. Ja nu manis iestādītās zemenes kāds pa nakti apēdīs? Bija vērojama neuzticība savai sabiedrībai, ko es neuzskatu par gana labu zīmi. Šis projekts darbojās kā tāds sabiedrības tests: kā pilnībā atvērta vide spēj darboties, kā sabiedrība to uztver. Man ir prieks, ka šīs bažas strauji mazinājās un nekas netika izzagts vai negodīgi apēsts. Ja tomāti izaug, tad katrs var kādu paņemt. Mums gan bija viens gadījums, kad kāds līdz saknei bija nogriezis un aizstiepis uz mājām tādu treknu un sulīgu tikko izaugušu kaņepi.

– Tātad projekts balstās uz uzticības principa…

– Jā, brīvi pieejama, liela siltumnīca. Ieeja ir plaša un nekad netiek aizvērta. Iekšā ir darbarīki, lejkannas un grāmatu apmaiņas punkts. Viss ir atvērts, lai viesi šajā vidē justos droši un aicināti. Nav tā, ka atnāk un vārtiņi ir ciet un iekšā netiek. Mums pat bija jāmudina cilvēkus nākt, ņemt, pagaršot. Laikam tas ir latviešu kūtrums. Apmeklētājiem pat bija neērti. Viņi kautrējās paņemt salātiņus vai pašu izaudzētos tomātus līdzi uz mājām.

Mēs mudinājām arī viesus no malas, kas nebija pielikuši roku dārza izveidē, izpētīt dārzu no dažādiem maņu faktoriem: pagaršot, pataustīt augus, arī apskatīt, protams. Piemēram, pagaršot, kā garšo tikko no dobes noplūkta rukola, izpētīt, vai auglis ir mīkstāks vai asāks.

– Vai gadās, ka iestādītie augi tiek pamesti novārtā?

– Man šķiet, ka tā ir bijis. Man gan nav tur ieviesta kontroles sistēma, lai saprastu, cik bieži konkrētais cilvēks nāk savus stādījumus apkopt. Katru gadu ir nedaudz atšķirīgs darbības modelis, lai saprastu, kā šāds dārzs var labāk darboties. Pirmo gadu mēs visu ļoti pieskatījām, veicām regulāras kontroles laistīšanas. Līdz ar to nekas nenonīka. Regulāri pieskatījām, stādījām un parāvējām, ja apmeklētāju skaits bija mazāks. Šogad mēs testējām, kā ir, kad dārzu pilnībā nodod sabiedrības rokās. Kā apmeklētāji ar to rīkojās, tāds arī bija rezultāts. Līdz ar to šogad dārzs bija mežonīgāks – nebija kontrollaistīšanas un skrupulozas parūpēšanās par to, lai tiešām nekas nenonīktu.

– Kas ar dārzu notiek ziemas sezonā?

– Pats dārzs, protams, nesezonā nebūs aktīvs, bet siltumnīca joprojām ir kā satikšanās vieta ārpus dārzniecības darbiem vai radošajām darbnīcām. Siltumnīcas centrā ir saimes galds, kur apmeklētāji nāk vienkārši pasēdēt, sasildīties, baudīt tēju, kas paņemta līdzi termosā. Turpat ir kafejnīcas, no kurām var paņemt ēdienu līdzņemšanai. Var atnākt palasīt, izglītoties vai atnest kādu grāmatu, ko pats vairs nelasa un kas varētu būt noderīga siltumnīcā.

– Kā jūs sākotnēji ieguvāt atsaucību no cilvēkiem, lai viņi patiešām nāktu un darbotos projektā?

– Mums ir gana aktīvs “Instagram” profils, jo man ļoti patīk fotografēt. Protams, tā ir aizrautība, kas visu vada. Apmeklētāji noteikti arī redz no malas, ka tas ir veidots ar pozitīvām emocijām un no visas sirds.

Pašā sākumā tika uzrunātas jau iepriekš minētās grupas. Pēc tam – aktīva informēšana sociālajos tīklos. Interesanti bija, ka par projektu, šķiet, vairāk zināja viesi no citām vietām nekā paši siguldieši. Bieži vien arī garāmgājēji nāca iekšā un prasīja, kas šeit notiek. Daudzi vēl šogad nebija zinājuši par šādu projektu, lai gan tas atrodas diezgan centrālā un aktīvā Siguldas zonā.

Ir redzēts, ka meitene atved uz dārzu draudzeni un stāsta par to. Tas silda sirdi, ka informācija iet tālāk. Man pašai vairs nav tik aktīvi jāstāsta. Cilvēki paši grib dalīties ar šo vietu, ar pieredzi. Ir arī interese no citām pilsētām, kur, iedvesmojoties no projekta “Audz”, grib veidot līdzīga veida projektus.

– Siguldā ir diezgan zaļa vide. Liela daļa iedzīvotāju dzīvo privātmājās, tātad daudziem ir pašiem savs zaļais pleķītis, kur kaut ko audzēt. Šķiet, ka tādā pilsētā kā Rīga šāds projekts būtu vairāk nepieciešams…

– Jā, taču Siguldā ir tāds faktors, ka daudzās ģimenēs vecāki strādā Rīgā. Privātmājās ir šis zaļais pleķītis, taču tas vairāk ir kā dekoratīvais dārzs, kur aug dažādi skujeņi, kaut kādas puķes, kas prasa mazāku aprūpi. Savukārt dažādu ēdamo augu audzēšana un siltumnīcas prasa regulāru aprūpi. Projekts “Audz” parāda, ka arī aizņemtiem cilvēkiem, kuri strādā ārpus pilsētas, ir iespēja audzēt. Siguldā daudzas ģimenes dzīvo daudzdzīvokļu mājās, tiek arvien vairāk būvēti jauni projekti, kuros nav paredzēta vieta mazdārziņiem. To varbūt vajadzētu apsvērt projektu attīstītājiem pašvaldībā.

– Vai ir bijusi doma līdzīgu dārziņu veidot citur, piemēram, Rīgā?

– Protams, Rīga ir bijusi kā opcija. Ir arī sapņi par to. Ir svarīgi, lai šāda veida dārzi tur būtu. Tā kā šis konkrētais projekts tika veidots kā mans maģistra darbs, man bija ļoti limitēts laiks tā realizēšanai. Sigulda man bija ērtāka vieta, kur to realizēt, jo es pati esmu no Siguldas. Bet man ir prieks, ka ir vairāki projekti, kuri iedvesmojušies no šī kopienas dārza. Rīgā arī tiek attīstīti šādi projekti, pāris no tiem esmu pati konsultējusi, runājusi par dārza nozīmi.

– Jūs esat studējusi arī Honkongā. Tā ir ļoti apbūvēta urbānā vide. Kā tur tiek veicināts zaļāks dzīvesveids?

– Kontrasts apbūves ziņā starp Honkongu un Latviju ir milzīgs. Patiesībā Honkonga bija pagrieziena punkts manā dzīvē – es sāku interesēties par pilsētvidi un par cilvēku pilsētā, jo tur es studēju tieši pilsētvides dizainu. Tur studiju laikā gandrīz katrā kursā tika pieminēti urbānie pilsētvides dārzi.

Honkongā zaļā zona, cik nu vispār ir pieejama, tiek atvēlēta dekoratīvajiem parkiem. Tie tiek veidoti neapbūvējamās vietās, piemēram, uz klinšu daļām, vai arī tur atstāj džungļus un mežus, lai gan arī tajos nekāda staigāšana nesanāk. Ir arī kaut kādi dārzniecības formāti, kas bieži vien tiek īstenoti uz jumtiem. Honkonga kādreiz bija slavena ar to, ka namu jumti tika nelegāli apdzīvoti. Tagad tas ir izskausts, bet ir palikušas dažas liecības par to, kā tur kādreiz bija. Arī debesskrāpī, kur es dzīvoju, uz jumta bija palikušas kaut kādas flīzes un veci ūdensvadu izvadi. Tagad šos jumtus pārveido par dārziem, veido dobes, audzē gan skaistumam, gan uzturam.

Tas ir fascinējoši, ka arī tur cilvēki mēģina kaut kādā veidā sniegt nelielu ieguldījumu dabai, cik nu tur tas var sanākt, ņemot vērā Ķīnas lielo ietekmi ar rūpnīcu radīto gaisa piesārņojumu. Bet cilvēku iniciatīvas un sapratne par to aizvien vairāk attīstās.

– Vai zaļais dzīvesveids šobrīd nav tikai tāda modes lieta? Kā noturēt cilvēku interesi par to ilgtermiņā?

– Es domāju, ka tas tikai un vienīgi pastiprināsies. Es jau vairāk nekā desmit gadus ikdienā nodarbojos ar interjeru projektēšanu. Ir tendence interjerā arvien vairāk ieviest augus. Bija skeptiķi, kas teica, ka tas būs tikai “trends”, kas ātri beigsies, bet var redzēt, ka tas pāriet arvien jaunos līmeņos – zaļie griesti un sienas, kas attīra gaisu. Augi nu jau tiek izmantoti dažādos tehnoloģiskos risinājumos. Tāpat arī tiek attīstīti veidi, kā audzēt aļģes iekštelpās.

Ja zaļš dzīvesveids ir “trends” jeb tendence, virziens, tad lai ir, jo tas ir gana pozitīvs. Jo vairāk cilvēku pievērsīsies ilgtspējīgām lietām, jo labāk.

– Vai indivīds, mainot savus ikdienas paradumus, var panākt pozitīvu ietekmi uz vidi?

– Pirmais, ko es gribētu minēt, ir milzīgie kontrasti. Mēs ģimenē bieži runājam par ilgtspēju, vides attīrīšanu un globālo sasilšanu. Salīdzinot, kādu ietekmi mēs kā ģimene radām uz pasauli un ko mēs varam darīt lietas labā un kādu ietekmi rada mazākā Ķīnas rūpnīca vienas dienas laikā… Vai mūsu ūdens, elektrības patēriņa samazināšana un dažu atkritumu šķirošana spēs konkurēt ar šīm lielajām, milzīgajām metropolēm un rūpnīcām? Ja mēs šādi salīdzinām, tad rodas tāda kā bezjēdzības sajūta. Bet ir jāsaprot, ka viss sākas no kaut kā. Sabiedrībai izglītojoties par šiem jautājumiem, sākas progresija: lielākas sabiedrības grupas sāk piekopt ilgtspējīgu dzīvesveidu, valstu valdības saprot, ka sabiedrībai tas ir svarīgi… Šādai sniega bumbai veļoties, var panākt rezultātu. Līdz ar to arī Eiropas kontekstā ir jauni noteikumi, kā mēģināt glābt pasauli. Es teikšu, ka, jā, viens neizmestais iepakojums ir svarīgs, jo tas kļūst par pieciem neizmestiem iepakojumiem. Tas kļūst par cerību, ka pasaule atvērs acis un sapratīs, kas notiek.

– Ko jūs ieteiktu cilvēkam, kurš grib sākt dzīvot videi draudzīgāk?

– Sākt ar saviem paradumiem. Organizēt savu kustību vidē ilgtspējīgāk, pārejot no mašīnas uz velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Izvēlēties pēc iespējas lokālākas preces, mazāk iepakojumus. Ja ir iepakojums, lai tas ir kompostējams. Kompostēt, sniegt dabai atpakaļ svarīgos mikroorganismus. Dzīvot minimālistiskāk. Es pati to mācos un domāju, ka katru gadu kļūstu nedaudz ilgtspējīgāka. Šī kustība ir pakāpeniska. Man konkrēti nav bijis, ka es pamostos un visas mantas atdodu pārstrādei. Bet es cenšos ar katru savu lēmumu arvien vairāk apzināties, ko es pati varu darīt lietas labā.

Nora ar dārzā izaudzētajiem salātiņiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.