Menu
 

Itālo Alsiņš Zvejniekciemā: Sacīkstes man ir kā svētki Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Itālo vārds ir ļoti rets, un Latvijā tāds ir tikai četriem cilvēkiem. Vārdu viņam mamma izvēlējusies laikā, kad lasījusi romānu “Agrā rūsa”. Foto - no privātā arhīva Itālo vārds ir ļoti rets, un Latvijā tāds ir tikai četriem cilvēkiem. Vārdu viņam mamma izvēlējusies laikā, kad lasījusi romānu “Agrā rūsa”. Foto - no privātā arhīva

Kaislīgs autobraucējs, enerģisks un pozitīvisma pilns vīrietis. Par savu interesanto vārdu, kurš Latvijā ir tikai četriem cilvēkiem, pateikties var savai mīlošajai mātei. Rakstu sērija “Ievērojami cilvēki Pierīgā” šajā reizē iepazīstinās ar autosportistu Itālo Alsiņu. “Rīgas Apriņķa Avīze” devās ciemos pie Itālo uz Zvejniekciemu, lai uzzinātu vairāk par autosportu, atpūtu, Saulkrastu pilsētu un daudz ko citu.

Ideāli kaimiņi, gaiss un jūra

2006.gads ir tas mirklis, kad Itālo Alsiņš par savām jaunajām mājām var saukt Saulkrastu novada Zvejniekciemu. “Rīga un Olaine ir tās vietas, no kurām nāku. 2006. gadā šeit, Saulkrastos, uzcēlām māju, pirms tam man šeit bija vasarnīca. Bieži vien pēc vasarnīcā pavadītām brīvdienām negribējās atgriezties ļaužu pilnajā galvaspilsētā, tāpēc nolēmu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Zvejniekciemā,” – tā I. Alsiņš.

Saulkrastu novads autosportistam nav pavisam nejauši izvēlēta vieta – šī ir viņa sievas dzimtā puse. “Esmu ļoti apmierināts, ka šeit dzīvoju. No visām pusēm ir ideāli kaimiņi, gaiss, jūra un upe, ko gan vēl vairāk var vēlēties,” savu prieku par savām mājām vīrietis neslēpj. Sportistam prieku rada fakts, ka pilsēta sniedz iespēju patverties klusumā, tālāk no skaļās un vienmēr dzīvās Tallinas šosejas. Kā arī tā sniedz iespēju diezgan īsā laika posmā nonākt līdz galvaspilsētai.

Gadiem ejot, mainās veids, kā atpūšamies

Runājot par savu brīvo laiku, šobrīd vīrietis stāsta, ka tas tiek pavadīts darbnīcā pie mašīnām, tās labojot, uzlabojot un rūpējoties. Arī pandēmijas laiks Itālo ir ļāvis vairāk laika veltīt savai kaislībai. “Viss jau apstājās un sāka tā lēnāk ritēt, finansējumi palika mazāki, bet kopumā sūdzēties nevaru. Sporta ziņā arī tika nobremzēts, bet kaut kur es paspēju vēl pagājušogad pirms tā pirmā viļņa tikt uz kādām trim sacīkstēm, piemēram, Igaunijā piedalīties rallijkrosā, tad pēc pārtraukuma jau vasarā tepat Latvijā kaut kas paspēja notikt. Pēdējās sacīkstes man izpalika 13. septembrī Pērnavā, un tad tieši robežu aiztaisīja. Tomēr gada kopvērtējumā “Easter” klasē formulās ieguvu trešo vietu.”

Savukārt kādreiz Itālo savas sniegotās brīvdienas aizvadīja uz Gaiziņkalna slēpojot, reizi gadā sanāca arī Alpos paslēpot, pat bērniem par instruktoru. Kopš vīrietim ir pieejama sava garāža, viņam pietiek ar to, kas atrodas tepat mājās. Pastaigas pie dabas vai ciemošanās pie kaimiņiem. “Piektdienas vai sestdienas vakarā mēs vienmēr satiekamies uz “sapulci”. Kaimiņi zvana, saka: “Sapulce?” – “Sapulce!” (Smejas.) Savukārt, kad man priekš sporta vajag pastrādāt, tad man parasti tā ir sestdiena, svētdiena.”

“Ar savu pieredzi un daudzajiem braucieniem es vēl joprojām varu medaļas iegūt. Turpinu arī braukt tā iemesla dēļ, ka sacīkstes man ir kā svētki – satikt visus cilvēkus, publiku,” stāsta autosportistu Itālo Alsiņš.


Autosports pāri visam

Autosports ir daļa no Itālo dzīves. Mūsu sarunā šim tematam veltām visvairāk laika, un kā gan citādāk, ja tik daudzi gadi pavadīti uz trases. Itālo autosports nav vien hobijs vai sirdslieta, bet tā ir daļa no viņa paša, jo, kad tiek runāts par sacensībām ar formulu un daudzajiem braucieniem, var redzēt, cik ļoti mainās viņa balss intonācija un kā iedegas acis cilvēkam, kurš runā par savu kaislību. Kā saka pats Itālo, kopš 2010. gada viņš ir piedalījies visās sacensībās.

“Pēdējos gados es jau saku, ka viss, šīs būs pēdējās sacensības, bet kaut kā nesanāk. Tagad jau es vairs tā nesaku, jo viss turpinās un iet uz priekšu. Bet ir tā, ka vairs nav tās degsmes. Agrāk, kad nāca sacīkstes, jau pilnīgi naktīs nevarēju gulēt. Tagad jau tā daudz mierīgāk tas viss notiek. Es jau tīri ar savu pieredzi un daudzajiem braucieniem vēl joprojām varu medaļas iegūt. Turpinu jau arī braukt tā iemesla dēļ, ka sacīkstes jau man ir kā svētki – satikt visus cilvēkus, publiku.”

Vīrietis stāsta, ka daudzo gadu pieredze ir palīdzējusi arī iegūt daudzus sakarus, kā arī iegūt daudzu cilvēku uzticību, kas daudzreiz nākusi talkā brīžos, kad bijusi nepieciešama palīdzība. Itālo stāsta, ka viņš vienmēr neatsaka ar padomu vai jebkādu palīdzību, jo arī viņam pašam nekad netiek atteikts.

Itālo ģimenē arī bērni ir saistīti ar autosportu, un, kaut arī viņš uzsver, ka šāds sporta veids ir diezgan dārgs, arī jaunākās atvases ir atradušas savu nišu tajā. “Es jau dēlu esmu uzlicis amatieru treniņos un daudz kur citur. Tagad es arī, piemēram, taisu mašīnu un ceru, ka būs finansējums, lai projektu savlaicīgi pabeigtu. Protams, ka paaudzes mainās, un vecāki jau vēlas, lai tie jaunie brauc. Man jaunībā nesanāca izbraukties no sirds, laikam tāpēc tagad atgūstu nokavēto.” Alsiņa kunga meita arī ir saistīta ar autosporta pasauli, strādā vienā no vadošajām rallija komandām “Sports Racing Technologies”.

Pilsētai ir, kur augt

Dzīvojot Saulkrastu pilsētā, Itālo redz, ka ir nepieciešama izaugsme un atbalsts tieši vietējiem uzņēmējiem, lai viņi spētu izdzīvot.

“Viss jau Saulkrastos tiek darīts, bet jautājums ir, vai pareizā virzienā. Vai tiešām vajadzēja mums mežā taisīt tās takas, jo tās nav īsti racionālas, ja nu, protams, tur uzcels mājas vai izveidos kādus kultūras objektus. Pilsētā ir nepieciešama dzīvība. Vajag kādu spa, baseinu – līdzīgi, kā tas ir Pērnavā. Tas arī piesaista pilsētai gan iedzīvotājus, gan atpūtniekus. Vasarā šeit ir vajadzīga dzīvība, lai vietējie uzņēmēji var nopelnīt.

Runājot arī par vietām, kuras apskatīt, – ir tā pagrūti, protams, izņemot Balto kāpu, man uzreiz prātā nāk velosipēdu muzejs. Piemēram, kafejnīca pie Baltās kāpas ziemā nestrādā, un tādas īstas ēstuves mums nemaz nav, kur varētu tā solīdi aiziet un paēst. Tā noteikti trūkst pilsētā. Es jau agrāk domāju, ka vajadzētu kaut ko pašam mēģināt. Piemēram, pankūku kafejnīca, jo pankūkas visiem garšo. Vajag jau arī kaut kādas interesantākas telpas. Ir jau mums, piemēram, šī pati kafejnīca, kur savulaik atradās benzīntanks. Piemēram, agrāk bija mums “Katrīnbāde” – interesanta vieta, un cilvēki arī rāvās uz turieni, un arī tagad mums ir nepieciešams kaut kas līdzīgs.”

Itālo liekas, ka iespējas ir visdažādākās, bet, protams, viss jau vienmēr apstājas pie finansējuma. Tomēr viņš uzskata, ka dalīšanās ar dažādām interesantām lietām vairo cilvēku interesi un ziņkārību: “Man, piemēram, šeit garāžā stāv šāds skaists mopēds, pilnībā restaurēts “Rīga-13”, un kāpēc gan tas nevarētu stāvēt kādā kultūras namā vai, piemēram, Saulkrastu domē? Labprāt tur noliktu, lai cilvēki var apskatīt. Uzrakstītu “Rīgā ražots”, gadu un visu pārējo. Šo pašu formulu arī labprāt. Tagad arī bija Barikāžu diena pie Zvejniekciema kultūras nama, un palūdza, lai es atvedu savu žiguli. Cilvēki nāca, skatījās. Bija interesanti. Es arī parunājos tajā vakarā ar vadītāju par to, ka man ir formulu un to arī var izstādīt uz kādiem pasākumiem, lai cilvēki apskata,” – tā Alsiņa kungs.

Runājot par novadu apvienošanu, Itālo priecājas, ka Saulkrasti netiek pievienoti kādam citam novadam, jo tieši komunikācija un problēmu risināšana ar svešiem cilvēkiem būtu daudz grūtāka, nekā tā ir šajā mirklī.

Itālo Alsiņš savulaik bija viens no vēsturisko autošosejas sacensību "Dzintara Volga" atjaunošanas iniciatoriem un aktīvs dalībnieks.


Jāsāk ar kartingu

Stāstot vēl par autosacīkstēm, Itālo ir bijusi prātā doma, ka, iespējams, kaut kad nākotnē viņš savas zināšanas un pieredzi nodos arī jaunajiem braucējiem.

“Gan jau es pie tā nonākšu, ka kaut kādus mazos kartingistus aizvedīšu uz sacīkstēm un kaut ko pamācīšu un pastāstīšu. Kāpēc gan ne? Autosports jau tomēr ir tāda lieta, kur tomēr ir jājūt tā mašīna, bet iemācīties jau var. Citiem talants atnāk pats, citiem atkal caur puniem un avārijām. Protams, ja kāds grib braukt autosportā, tad var sākt ar kartingu, tas ir visa pamats. Tur var ļoti labi iemācīties visu nepieciešamo, jo, es uzskatu, pēc kartinga var kāpt jebkurā autosporta disciplīnā un viss būs labi. Var pat iet uz īres kartingiem, liekas, ka viņi varbūt ir lēni, bet tur visu var izjust un arī adrenalīnu noķert.”

Vīrietim pašam arī ir bijusi doma atvērt Saulkrastos īres kartingu: “Pagaidām vēl nezinu, tur vajag brīvu laiku un komandu... Bet tā jau vasarā cilvēki brauc uz šejieni, un kāpēc gan viņiem nepavizināties? Es jau to visu parādītu daudz citādākā līmenī. Negaidītu cilvēkus no Rīgas, bet taisītu starp skolām sacensības, un tad jau bērni nāktu arī trenēties un tad jau tas viss būtu daudz savādāk,” – tā Alsiņa kungs.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.