Menu
 

Viktors Vasiļjevs cauri laikmetu griežiem paliek pats Apriņķis.lv

  • Autors:  Andris Upenieks, “Ogres Vēstis Visiem”
Foto – no privātā arhīva Foto – no privātā arhīva

Viktors allaž bijis brīvdomātājs, kas aplinkus un lapsas līkumus nepazīst. Par visu viņam savs un argumentos balstīts viedoklis, bez atskatīšanās, ko kāds par to teiks. Tādi nemēdz bēgt no sevis – varbūt ar gudru ziņu, lai nav jābaidās sevi pazaudēt.

Esam seni draugi. Runājam atklāti, ko domājam. Esam ļoti līdzīgi, bet Viktoram piemīt slavējama priekšrocība – arī viņš ir emocionāls, var iedegties, bet paliek līdzsvarā. Neapstājamies pusvārdā, puspatiesībā, nepaliekam nepateiktajā.

– Bernards Šovs ir iesmējis, ka nevar kļūt par šauras jomas speciālistu, iepriekš nekļūstot par stulbeni. Tev, paldies Dievam, tas nedraud. Kam gan neesi cauri gājis: Latvijas Universitātē pabeidzi fizmatus, esi fiziķis, spektroskopijas laborants tajā pašā Latvijas Universitātē, vecākais inženieris Rīgas Elektrospuldžu rūpnīcā, pasniedzējs arodskolā, skolotājs, direktora vietnieks mācību darbā Kokneses vidusskolā, direktors Pļaviņu ģimnāzijā, Tīnūžu pamatskolā, valsts izglītības vecākais inspektors… Piedod, jāapstājas, citādi tā vairs nebūs intervija! Par tik plašu vispusību var tikai sapņot, un maisā tādu neiebāzīs neviens…

– Kopā pedagoģiskajā darbā nostrādāti 33 gadi. Par skolotāju kļuvu ne pārliecības dēļ, ne arī piespiedu kārtā. Drīzāk tas bija liktenis, Dieva izvēlēts ceļš, kuram nepretojos. Jau bērnībā, skolas gados, sastapos ar izciliem pedagogiem, kuri manā dzīvē atstāja dziļas un neizdzēšamas pēdas. Viņu paraugs, personības valdzinājums radīja pārliecību par kārtības un harmonijas nozīmi dzīvē, skaistuma izpratni, kultūras vērtību uztveres spējas, uzvedību. Vēlāk universitātes gados pedagoģiskās prakses laikā sastapos ar izciliem Rīgas 1. vidusskolas skolotājiem. Vieni rādīja, atvēra ceļus uz bērnu dvēselēm, otri iemācīja, ka arī fizika ir interesants un aizraujošs priekšmets.

– Iesākums daudz sola, bet iedod tik maz, turklāt pirmie soļi nav viegli…

– Sākums bija grūts. Jauns, pieredzes teju nekādas, audzēkņi nerātni, uz lielu mācīšanos neaicināti. Te Rīgas 1. vidusskolas metodiskās stratēģijas nederēja. Tas bija laiks, kad vidējā izglītība bija obligāta, programmas sarežģītas, arodskolēniem jāmāca atvasināšana un integrēšana, trijos gados jābeidz vidusskola, jāiegūst profesija; galvenā atzīme – bezgala stiepjamais trijnieks… Audzēkņi tika komplektēti ar lielām grūtībām, tāpēc uzņēma visus, arī nerātnākos un slinkākos pamatskolu beidzējus no gandrīz visiem Latvijas nostūriem.

– Tiec nu ar to visu galā!

– Tomēr šajos apstākļos rūdījos, meklēju un atradu pieeju jauniešiem, pamazām iemācījos sadarboties, ieinteresēt. Mācījos pats, ļoti daudz lasīju speciālo un populāri zinātnisko literatūru, skatījos, kā strādā pieredzējušie skolotāji, mācījos no pašiem audzēkņiem.

– Bērniem patīk vispusīgs skolotājs, kas “neurbina” tikai savu priekšmetu…

– Daudz sportoju gan kopā ar ģimeni, gan audzēkņiem. Izveidoju šaha un radiotehnikas pulciņu, piedalījos arodskolēnu fizikas olimpiādēs, iesaistījos skolas darbinieku medību kolektīvā. Pamazām izveidojos par kārtību mīlošu, bet ne pārmēru pareizu pedagogu, kas atvērts visam jaunajam, par pedagogu, kurš spēj sadarboties ar skolēniem, kuru ciena un itin labi pieņem vecāki. Vēlāk sanāca strādāt gan pamatskolā, gan vakarskolā, gan vidusskolā. Jaunībā gūtais rūdījums ļāva visus sarežģījumus šķetināt bez nokaitētām emocijām, ar cieņu.

– Tēlaini izsakoties, izglītības nozarē savu profesionālo izaugsmi esi veidojis no ierindas karavīra teju līdz ģenerālim. Kā tas palīdz no teorijas, prakses, dienesta pakāpju dažādām detaļām veidot kopējo ainu?

– Nekādas kopējas ainas jau nav. Izglītības ministri nomaina cits citu, un katrs nākamais uzrodas aizvien dīvaināks. Katram sava reforma, un izglītības kopaina kā lupatu deķis. Bet nepieciešama vienota, no pirmsskolas līdz augstskolai skaidrā secībā, soli pa solim, balstīta izglītības sistēma, nevis nemitīga mētāšanās, svaidīšanās ar atklājumiem, kas jau eksistē kopš Mozus laikiem.

– Uzskati par veiksmi trāpīt laikā un vietā – to saki gan par darbu direktora amatā Pļaviņu ģimnāzijā, gan Ogres rajona Tīnūžu pamatskolā. Mēdz teikt, ka pāri vēl nebija gājusi vispārējā birokrātiskā centralizācija un direktors bija ne vien mācību satura, zināšanu burta, bet jo īpaši skolas gara veidotājs.

– Atceros, kad valstī tika ieviesta vienotā valsts pārvaldes likumdošana, direktoriem organizēja speciālus kursus, seminārus, lai mēs šos likumus saprastu. Galvenā atziņa no semināriem bija tāda, ka privātajā biznesā ir atļauts viss, kas nav aizliegts, bet valsts iestādēs, arī skolās, ir atļauts tikai tas, kas noteikts likumā, kaut arī stipri apšaubāmos noteikumos, kas mainījās vēja ātrumā.

Tagad skolas procesa jēga jāmeklē likumā, Ministru kabineta noteikumos, kuru savairojies neaptverama masa…

– Skolā mācās simtiem skolēnu, strādā desmitiem skolotāju, ir saskarsme ar vecākiem, sabiedrību, pašvaldību. Ja gribi būt radošs, katru dienu jātiek galā ar lērumu situāciju, kam recepšu nav. Vai tad to var sarakstīt likumos? Pašam jātiek galā. Tad vēl atskaites, pašvērtējumi, iepirkumi utt. Bet galvenajam – pedagoģiskā darba procesam – neatliek laika. Neapskaužu šodienas direktorus, kuriem jāiztur viss šis lēmumu haoss. Te atver skolu, te aizver, te būs eksāmeni, te nebūs, nemaz nerunājot par to, ko vajadzētu un ko nevajadzētu apgūt krīzes apstākļos. Domā pats, atbildi pats…

– Izglītības ministre Šuplinska nupat izteicās: kas neriskē, tas nevinnē.

– Paga, paga! Tu taču riskē ar cilvēku veselību un dzīvību! Man arī abi mazākie mazbērni mācās attālināti – viens 3. klasē, otrs 1. klasē. Labi, ka abi ar datoru ir uz tu, bet mazais ļoti uztraucas, ja kaut kas noiet greizi vai netiek galā. Kaut kādas zināšanas jau viņi apgūs, bet pazūd cilvēciska saskarsme ar skolasbiedriem, skolotājiem. Zināms taču, ka cilvēks par personību veidojas tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Bet kontakti, saskarsme patlaban ir visbīstamākie, un svaru kausi starp bīstamību un satikšanos nav samērojami.

Viktors kopā ar mazbērniem – Aneti (no labās), Alisi, Dāvi un Arti.


– Atceros, kā reiz laimējās paciemoties Tīnūžu pamatskolā, kur biji iedibinājis kristīgo vērtību ienākšanu savā gaismas pilī, kā katru nedēļu visas skolas priekšā iesāki ar svētbrīdi, kura mācītājam bija jābūt tev pašam. Tā nav vienkārša lieta sagatavoties, ko teikt, tas ir arī talants, ko teikt…

– Par to mācītāju gan tu pārspīlē. Svētbrīdi pārsvarā vadīja skolotāja Aija Grīnberga, es kūrēju laicīgo daļu. Bet sakāmais vienādi svarīgs gan vienā, gan otrā daļā. Tā bija veiksme, ka nokļuvu Tīnūžu pamatskolā starp labiem cilvēkiem. Tur valdīja vienkāršība un siltums, tur necentās visu par varītēm, bet dzīves gudrību un sirds izglītību smēlās mūžīgajās vērtībās. Varēju īstenot savu dziļāko pedagoģisko ideju – audzināšanas procesā turēties pie sistēmas pamata, ko veido pamatvērtības, tajā skaitā kristīgās, kas nostiprinātas arī Satversmē. Tā dēļ nevienam nebija jākļūst reliģiozam vai noteikti jāiet baznīcā...

– Strādāt un dzīvot bija patīkami…

– Jau pašā sākumā, vasarā, kad skola vēl nemaz nebija uzcelta, veikalā pie manis pienāca kāds gara auguma vīrietis, sniedza roku sveicienam un jautāja: “Nu, direktor, kā iet? Kā jūties te Tīnūžos? Vai skola drīz būs gatava?”

“Labi jūtos,” atbildēju, “labi kaut vai tāpēc, ka svešinieks nāk klāt un apjautājas.”

Vēlāk iepazinos ar šo raženā auguma vīru, vietējo uzņēmēju Jāni Zariņu, un kopā daudz derīgu darbu paveicām, piemēram, pievedām pilnu pagrabu ar kartupeļiem, lai ēd visi un par brīvu.

– Un kā veicās ar pašvaldību?

– Ļoti viegli bija sadarboties ar priekšsēdētāju Jāni Rudzīti. Vienkāršs, atklāts, enerģisks, laipns, atsaucīgs – tā es viņu raksturotu. Attieksme pret skolu, skolotājiem, izglītību vispār – ļoti saprotoša, atbalstoša, progresīva. Kur viņš bija guvis šādu pārliecību vai arī tā bija tikai intuīcija, nemāku spriest, bet rezultāti bija pārliecinoši. Un, galvenais, cilvēki viņam ticēja, uzticējās.

– Un tad jaunajā skolā…

– 1999. gada 1. septembrī skolēni un skolotāji pulcējās pie savas vecās skolas, lai svinīgā gājienā ietu uz jauno skolas ēku, līdzi ņemot labās vecās tradīcijas: skolas karogu, apaļo galdu skolotāju istabā, pie kura nevienā sapulcē nav neviena galvenā, pirmdienas rīta līnijas ar rīta lūgšanu par jaunās nedēļas veiksmēm. Jau 14. augustā, kad pirmo reizi satikos ar visu skolotāju kolektīvu, man jautāja, vai es pieņemšot šīs tradīcijas. Bet tās taču ir lieliskas! Kā gan es varu tās nepieņemt? Tad radījām vēl jaunas, piemēram, izveidojām kapelu, kur ikviens cilvēkbērns varēja paglābties no burzmas, skaļuma, palikt kopā ar sevi, norimties un atveldzēties Dieva patvērumā. Savu pedagoģisko kredo varu izteikt ar Zentas Mauriņas vārdiem: “Gaismas sēkla jākaisa nepārtraukti, katru dienu, katru stundu un daudz nerūpējoties, vai tā uzdīgst un nes augļus.”

– Tagad liekas, ka izglītības process apgriezts kājām gaisā: skolas ļaudis – bērnus, skolotājus, vecākus – nemitīgi šokē reformas, kurās dabisko pedagoģijas gaitu lauž ar nekompetentu ierēdņu “kompetencēm” un evolūcija pārtop par lieku un dārgu revolūciju.

– Izglītība taču ir visa, arī kultūras, pamats, bet tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, pēdējā jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Debilizācija? Tik skarbi…

– Ar nesaprotamām mistiskām “kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas, izpratne, prasme un iemaņas. Apkarojot teorijā un praksē jau apliecināto, šī reforma graus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības, līdz ar to patstāvīgi domāt un saprast kontekstus. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā, kur zināšanas nebūs galvenās, pietiks ar to, ko varēs sameklēt internetā. Bet zināšanas nav tās, kuras tu vari atrast, bet tās, kuras nav jāmeklē, citādi nezināsi arī, ko meklēt. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei pavisam liekas, tās nedos to kompetenci, kas nodrošina cilvēkā personību. Toties cilvēks skrūvīte ir tieši tas, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams muļķis.

– Nesen viens konkrēts vīrs ar zelta rokām man dedzīgi skaidroja, ka, ja cilvēkam vajag, viņš var apgūt jebko. Un, ja tev vēl uz to ir Dieva dots nags, tad skola var iedot tik maz, ja satura veidotāji nejēdz, ka bērnam to nemaz nevajag: kādus 70 procentus “gudrību” varētu neapgrābstīt vispār, bet tos atlikušos 30 procentus gan vajadzēt apgūt un zināt pamatīgi…

– Piekrītu. Skolas programmās ir daudz lieka. Latviešu valodas gramatikas mācīšanu skolā mierīgi varētu aizstāt ar ķīniešu valodas apguvi – tāpat neko nevar saprast, un, skolu beidzot, jaunieši pareizi rakstīt neprot. Matemātikā ir tik daudz tēmu, ka spēj tik pārskriet visam pāri, bet fundamentālo neapgūst. Tāpat citos priekšmetos. Latvijas brīvvalsts laikā par izglītības ministru bija tāds Augusts Tentelis, kuru pašu kritizēja par avangardismu izglītības politikā, bet viņš sacīja tā: “Mēs varam izdomāt vismodernākās mācību metodes, stratēģijas, pieejas, bet nemainīgs paliek, ka tas un tas ir vienkārši jāiemācās, mācības ir skolēna darbs un dažkārt grūts.” Bet tagad ceram pie zināšanām nonākt ar izklaidēm, spēlēm un rotaļām…

– Šķiet, ka prestižās skolas ar tādiem “caurviju” vējiem nemaz neriskēs. Tām ir savs gods, prestižs, kvalitāte…

– Domāju, ka prestižajās skolās, kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, tomēr saglabāsies klasiskās izglītības modelis. Un nevar taču Rīgas Tehniskā universitāte koledžā gatavot sev studentus, spēlējot tingeļtangeļus un rotaļājoties.

– Tā vien šķiet, ka izglītība kļuvusi izglītības dēļ: apgrābstām daudz, bet to, kas jāzina nakts vidū, nezinām. Reiz teici, ja būtu iespēja, tu gribētu mācīt praktisko fiziku, to, kas jāzina teju katram, kaut vai, kā droši, ekonomiski apkures katlu kurināt, kā elektroinstalāciju ievilkt, kā savienot, uzturēt komunikāciju mezglus…

– Fizika ir mācība par dabu, un tās instruments ir matemātika. Pēdējo gadu centralizēto eksāmenu rezultāti liecina par stipru matemātikas zināšanu kritumu, līdz ar to arī fizikas mācīšana ir kļuvusi grūtāka. Arī fizikas saturs ir pārslānīts, bet vienkāršo, vitāli nepieciešamo pēc skolas beigšanas daudzi nezina…

– Dziļākā izpratnē tā nav varas problēma – patiesas demokrātijas, tautvaldības deficīts, kas izslēdz pilsoņu piedalīšanos valsts procesos tieši, nevis reizi četros gados nobalsojot nepareizi. Bieži ir tā, ka kritiku apklusina varas tēvišķais uzbrēciens: “Un ko tu pats? Sāc ar sevi!” Bet kā varu sākt ar sevi, ja aplamus noteikumus izdod vara?

– Lai tad viņi arī paši ar sevi sāk! Vai augstprātība, bezatbildība, cinisms nerodas tieši varas augšās? Piemēram, negadījumu ar kovidvakcīnu pasūtīšanu uzskatu par nacionāla līmeņa noziegumu, bet vainīgo nav! Tā ir konstitūcija, kas jāmaina. Vara var lemt, ko grib, bet atbildība ir tikai politiska, attiecīgi – nekāda. Ja tauta atcerēsies, varbūt iestāsies kaut kāda politiskā atbildība un kādu bezatbildīgo arī neievēlēs. Bet pieredze rāda, ka tas nestrādā. Nestrādā tautvaldības principi. Uzņēmēji katru dienu atgādina, ka valdība viņus it kā uzklausa, bet neņem vērā. Referendumu iespējas arī tautai atņēma, sak, mēs te augšā paši zinām visu, ko vajag! Ja tauta arī kādu varai pietuvināto neievēlē, tas ielien tur pa citām durvīm vai logu.

Izeja?

– Jāmaina Satversme. Nākamgad Latvijas Satversmei būs 100 gadu jubileja, pēc tam jāsasauc jauna Satversmes sapulce un jārada jauna, moderna, laikmetam un nākotnei atbilstoša konstitūcija. Mēs taču redzam, ka ar esošo konstitūciju, ar esošo vēlēšanu likumu attīstības nav. Politiskā sadrumstalotība sīkpartijās, “elites” augstprātība, alkatība, varaskāre, partiju kašķi nevairo kopēju darbu, attīstību visas tautas labā. Tas raksturo pašreizējo politisko stāvokli valstī. Cik ilgi?

– Mēdz teikt, ka tagad mums laika diezgan, bet, jo vecāki kļūstam, jo laika mazāk šķiet. Kaut kas arī dvēselei jāatrod. Zinu, ka daudz lasi, esi kopā ar dabu…

– Gribas būt kopā ar saviem mīļajiem, bet nevar. Dzīvojam abi ar sieviņu Elzu savā lauku mājā Krapē. Šad tad aizbraucam uz Ogri vai Ķekavu, kur tagad dzīvo abi mūsu dēli ar ģimenēm un mazākajiem mazdēliem. Aizvedam burkas no pagraba krājumiem, dārzeņus un tā “attālināti” pagalmā nododam no rokas rokā. Kontakti pamatā tikai caur “vacapu”. Žēl un grūti.

Jā, lasīšanas tikums man jau kopš bērnības. Tagad gan vairāk izvēlos, ko lasīt. Bērnībā lasīju visu pēc kārtas, kamēr pagasta bibliotēka bija izlasīta. Ar nepacietību gaidu, kad atkal varēs strādāt dārzā, siltumnīcās. Vēl makšķerēšana, sēņošana. Paldies Dievam, šos manus darbus kovids neietekmē!

– Paldies par atklāto un saturīgo sarunu! Visi alkstam īstas gaismas, ne tikai blāvumu tuneļa galā. Kas ir tas, kas palīdz noturēt līnijas arī šādā padrūmā laikā?

– Ticība, cerība un mīlestība. Ticēt, cerēt un mīlēt! Kas cits mums atliek?

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.