Viss par un ap flokšiem. Stādaudzētavas "Eži" saimniece Ilona Kokta ^{Apriņķis.lv}

Ar Ilonu sazinos neilgi pirms svarīgākā flokšu notikuma šogad – Siguldas kultūras centrā “Devons” notikušās flokšu ziedu izstādes, kurā tika apkopoti stādu audzētavas “Eži” un selekcionāres Gunas Rukšānes skaistākie un smaržīgākie flokši. Turklāt izstādē bija apskatāmas arī krāšņas flokšu gleznas, ko veidojusi māksliniece Māra Ozola. Interesanti, ka sadarbība ar mākslinieci veidojusies pavisam nejauši – viņa dalījusies ar savām gleznām “Facebook” grupā, un Ilona iedomājusies viņu uzaicināt ar tām dalīties arī klātienē.

Šajā intervijā Ilona izklāsta visu svarīgāko par un ap tēmu “Flokši” un sniedz padomus, lai ikviens tos varētu veiksmīgi audzēt.

– Kā radās ideja veidot flokšu izstādi?

– Agrāk Siguldā, gluži kā citur Latvijā, bija dārzkopības biedrība. Tolaik mēs, Siguldas ziedu audzētāji, palīdzējām rīkot izstādes Rīgā, kur tās notika tādās lielās telpās kā Daugavas Sporta nams, piemēram. Izstādēs piedalījās ziedu audzētāji no visas Latvijas. Nu jau ļoti sen nekas tāds nav noticis tik lielā līmenī, bet mēs gribējām uztaisīt vismaz mazāku izstādīti ar ziediem, lai visi, kas grib, var ar tiem iepazīties.

Nelaime šogad ir šā brīža laikapstākļi. Tie ir daudz par karstu, daudz par sausu. Siguldā lietus nav bijis ļoti sen. Citur lija, redzēju, ka Rīgā bija, var teikt, plūdi, bet mums – ne piles. Mēs, protams, liekam laistītājus, bet visu nolaistīt nav iespējams. Līdz ar to ziedi šogad, iespējams, nebūs tik skaisti, cik tie varētu būt. Varbūt tās tipiskās krāsas atšķirsies, varbūt ziedu lielums nebūs tik izcils vai ziedkopas nebūs tik lielas. Bet katrā ziņā darīsim, ko varēsim, un mēģināsim, lai ir maksimāli skaisti.

– Esmu dzirdējusi, ka jūsu flokšu kolekcija ir viena no lielākajām Latvijā.

– Mums savā audzētavā pašlaik ir tieši 230 šķirņu. Mums varētu būt arī vairāk šķirņu, bet mēs audzējam tikai jaunākās šķirnes. Mēs neņemam visas pieejamās šķirnes, tikai lai mūsu kolekcija taptu lielāka. Mēs tās rūpīgi atlasām. Manuprāt, vecākas šķirnes par 2000. gadu vispār mums nav.

Arī Gunai Rukšānei, kura piedalīsies izstādē, ir liela kolekcija. Viņai ir sava selekcija, un arī dažas šķirnes viņa ir veidojusi pati.

– Kā var izveidot savu flokšu šķirni?

– Ja flokšu ziedkopa netiek savlaicīgi nolauzta, tad tur ieviesīsies sēkliņas, kas izbirs. No šīm sēkliņām, apkārt vecajiem flokšu stādiem, jau veidosies sava personīgā selekcija.

– Vai jums arī pašai ir jūsu veidotās šķirnes?

– Jā, ir mums savas. Mēs gan vēl neesam devuši tām nosaukumus, bet šis tas mums ir. Tas gan vairāk ir savam priekam.

– Tātad savu flokšu šķirni var uztaisīt arī pavisam netīšām?

– Jā, var. Tas gan nenozīmē, ka katra sēkla, kas izkrīt no ziedkopas, dos ļoti skaistu floksi. Varbūt no tūkstoš stādiņiem viens būs labs. Tāpēc jau to sauc par selekciju – ir jāatrod tas īstais, tas labais. Bet mūsu galvenais mērķis nav veidot savus ziedus.

Mums pamatā ir Holandes selekcionāru firmas. Tās ir ļoti izturīgas, ļoti maz slimo. Redziet, flokšus daudzi nevēlas stādīt, jo tie ļoti bieži slimo ar miltrasu. Taču šī slimība ir tikai vecajām šķirnēm. Tās šķirnes, kas tagad tiek veidotas, lielākoties ir miltrasas izturīgas un ar to neslimo. Tādēļ mēs arī neiegādājamies vecas šķirnes, tikai jaunas. Un faktiski mums arī miltrasas mūsu stādījumos nav.

Lai būtu dažādība, mums ir arī ļoti skaistas krievu selekcionāru šķirnes. Ļoti skaistas un ļoti dažādas, ar ļoti jocīgiem nosaukumiem.

– Kā atšķiras Krievijas un Holandes šķirnes?

– Holandiešiem ir zemas šķirnes, tādas skaistas un kompaktas, negāžas ārā. To ziedkopas ir lielas uz vienu nelielo flokša stādu, un tās arī nebirst. Taču Krievijas flokši jau ir diezgan gari, un arī to ziedkopas ir lielas.

Mums ir arī citas šķirnes, vestas no Vācijas, piemēram, bet lielākoties mums ir šīs Holandes un Krievijas selekcijas šķirnes.

– Kāda ir flokšu izcelsmes vieta?

– Flokši ir sen jau dzīvojuši Ziemeļamerikā. Ļoti tālu no mums. Pirmo reizi zinātnieki Eiropā flokšus ir pieminējuši 17. gadsimtā.

– Jūs minējāt, ka jūsu audzētavā ir 230 šķirņu. Cik ir flokšu šķirņu pavisam kopā?

– Šķirņu kopumā ir ļoti daudz. Ir agrās šķirnes, ir vidējās šķirnes, un ir pavisam vēlās šķirnes. Ja jūs savam dārzam iegādājaties gan agrās, gan vidējās, gan vēlās, tad jūsu flokšu ziedēšanas laiks būs ļoti garš. Piemēram, mūsu audzētavā jau jūlijā kārtīgi zied flokši. Tātad pirmās šķirnes jau šobrīd zied pilnās burās. Tad sāks ziedēt nākamie, un tad vēl septembra sākumā dažs labs floksis ziedēs. Tā ka vislielākie flokšu mīļi savā dārzā to ziedēšanas laiku var pagarināt.

Tad flokšus vēl iedala pēc garumiem. Tagad, piemēram, modē ir pavisam zemi floksīši – aptuveni 30 centimetru gari. Tad ir tādi, kas izaug aptuveni 50–60 centimetru gari, un tad ir tādi, kas sniedzas pat pāri metram. Ja jūs veidotu stādījumus, tad jūs aizmugurē varat iestādīt tos garākos flokšus, tad nākamos, tad pašā priekšā pavisam īsos.

Jāatceras ir, ka, flokšiem noziedot, tiem uzreiz ir jāizlauž noziedējušās ziedkopas – tūlīt pat.

Ne jau visu, kas aug, bet tikai to ziedkopiņu. Tad viņi no pazarītēm vēl smuki izdzīs mazus ziediņus un vēl smuki turpinās ziedēt.

– Kāds būtu jūsu ieteikums kādam, kurš ļoti vēlas sākt audzēt savus flokšus, bet nekad to nav darījis?

– Pirmkārt, jums jāsaprot, kur jūs viņu vēlaties un varat stādīt savā dārziņā – vai tā ir ēna vai pusēna. Floksis arī saulē var ļoti labi augt, bet viņam visvairāk patīk, ja viņš atrodas tādā nelielā pusēnā. Ēna viņam nepatīk – lapas viņam būs, bet ziedu nebūs. Nevajag floksi stādīt šausmīgi sabiezināti, nevajag to stādīt zem krūmiem vai zem kaut kādiem bērziem. Floksim ir diezgan sekla sakņu sistēma, un viņam vajag, lai viņam ir kur to saknīti izdzīt. Tāpēc viņu vajag arī laistīt šādā karstumā – floksim ir diezgan biezs sakņu kušķītis, ko vajag mitrināt.

Ir jāizvēlas arī flokšu krāsa. Krāsas ir bezgala daudz, un jums jāizdomā, ko jūs gribat. Ir, piemēram, zili flokši, daudz dažādos toņos, kas tagad ir ļoti populāri. Tikai šajā vasaras karstumā viņi ir diezgan netipiski. Taču zilie toņi ļoti labi augs tādā pusēnā. Interesanti, ka zilie toņi uz vakarpusi maina krāsu. Viņi no rīta un pusdienlaikā būs pavisam citā krāsā nekā vakarā. Ir tāda šķirne, piemēram, 'Rainbow Dancer', kas ir tādā zilganpelēkā, dūmakainā tonī.

Ir cilvēki, kas grib tikai dažādus rozā toņus, ir, kam patīk šie zilie toņi, violeti, balti. Floksim ir visas krāsas, izņemot koši dzeltenu. Ir tādas bāli dzeltenīgas šķirnes, bet es viņas par dzeltenām nesauktu. Arī baltie flokši ir dažādi.

Tālāk jums jānoskaidro, kāda jums ir augsne. Floksis noteikti negribētu augt tīrā mālā vai smiltīs, visu pārējo floksis var diezgan labi pārciest. Floksim tomēr nepieciešams mitrums. Bet, kad viņš jau ir ieaudzis un izveidojis krūmus, tad tas vairs nav tik būtiski. Bet, ja jūs veidojat jaunu dārzu un stādāt stādus, tad tomēr sākumā ir jāseko, lai tie būtu mitri.

– Tad jau tomēr ar floksi nebūs tik viegli kā ar kaktusu. Viņš, šķiet, ir nedaudz prasīgs.

– Nē, ar floksi nav grūti. Tikai pašā sākumā. Pirmo reizi stādot flokšus, jums jāsaprot, kādus toņus un garumus jūs gribat. Pārējo visu jums izstāstīs tajā vietā, kur jūs tos pirksiet.

Arī mēslot floksi nevajag ārkārtīgi daudz. Galvenais, no kā ir jāuzmanās, ir tā miltrasa. Ļoti daudzi pie manis atnāk un stāsta, ka viņiem dārzā ir pie flokšiem iezagusies miltrasa. Tās, visticamāk, ir vecās šķirnes, un, lai cik žēl tas būtu, viņas vajadzētu aizklāt ar jaunām šķirnēm un sekot, lai miltrasa vairāk neiemetas. Miltrasu var apkarot saulainā dienā, kad temperatūra sasniedz 25 grādus, putinot stādījumos sēra pulveri. Ir arī ķīmiskie preparāti, ko varētu pielietot. Mums stādaudzētavā ir gandrīz pushektārs stādījumu, bet mums nav miltrasas.

– Un vai Latvijas aukstajās ziemās flokši labi pārziemo?

– Jā. Ir cilvēki, kas tos piesedz ar lapām. Ja stādiņi ir jauni, tad nav slikti rudenī uzbērt pa virsu kādu lapiņu, piesegt tos. Flokšiem nepatiktu gan ilgi stāvēt ūdenī, piemēram, ja tie ir iestādīti vietā, kur pavasarī pēc sniega nokušanas ilgi stāvētu ūdens.

Flokšus var stādīt dažādos laikos – gan pavasarī, gan rudenī, ja tos uzmanīgāk pieskata. It īpaši podos tos var stādīt visu sezonu – no pavasara līdz rudenim.

– Pastāstiet vairāk par stādaudzētavu “Eži”! Cik ilgi jau jūs darbojaties?

– Stādaudzētava tapa un vēl aizvien attīstās, strādājot kopā ar draudzeni un domubiedri Ligitu Mūzu un mūsu abu ģimenēm.

Mēs esam ļoti jauniņi. Sākām strādāt 2015. gadā, bet arī pirmajā gadā mēs nemetāmies uz flokšiem. Vispirms skatījāmies, ko un kā darīt. Tagad jau mums ir pushektāru liela platība. Mums stādaudzētavā ir divas mīlestības – viena ir flokši, otra ir ziemasteri jeb tautā sauktie miķelīši. Arī tie mums ir apmēram 70 šķirņu. Ļoti skaisti un ārkārtīgi dažādi un ļoti ilgi zied. Par miķelīšiem mums vajag pat citu sarunu.

– Pa šiem sešiem gadiem savā “Facebook” grupā esat savākusi gana lielu domubiedru loku – 3,7 tūkstošus...

– Vai tik daudz cilvēku jau tur ir? Es cenšos tur ik pa laikam uzrakstīt kaut ko par flokšiem. Acīmredzot tas cilvēkiem patīk. Katrā ziņā, ja reiz ar to nodarbojos, tad tas jādara ir tik nopietni, cik nu var.

– Kā apguvāt tik plašas zināšanas par puķēm?

Zināmā mērā var teikt, ka eksperimentālā ceļā. Zināšanas vislabāk var iegūt, darbojoties praktiski. Redziet, es pēc izglītības neesmu agronome. Esmu filoloģe.

Esmu dzimusi Rīgā. Kad pārvācāmies 1974. gadā dzīvot uz Siguldu, konstatējām, ka gandrīz visi, kam bija kaut neliels zemes gabaliņš, audzēja puķes, īpaši gladiolas, tulpes, narcises. Mums ar vīru bija augstākās izglītības, bet tajā laikā algas nevienam nebija lielas. Puķu audzēšana un realizācija bija vienīgā lieta, ar ko toreiz varēja iegūt vēl kādus papildu ienākumus, un mēs arī gribējām pamēģināt. Bieži braucām uz toreizējo Ļeņingradu pārdot ziedus. Realizējām tos arī dārzkopības biedrībā, kas toreiz bija ļoti attīstīta, tolaik katra ģimene kaut ko audzēja un iesaistījās biedrības darbā. Daudzi jauno šķirņu sīpoliņus veda no ārzemēm – vai nu legāli, vai nelegāli. Kā nu katrs varēja. Bet tolaik audzētāju kopums tiešām bija vērā ņemams, tādēļ arī varējām rīkot brīnišķīgas, lielas izstādes.

Ar laiku viss, protams, apstājās, bet, kad es aizgāju pensijā, es izdomāju, ka es negribu vienkārši neko nedarīt. Kopā ar draudzeni sākām gudrot un izdomājām, ka, jā, kaut kas jādara. Atjaunojām zināšanas, jo daudz kas bija aizmirsies. Tagad beidzamos sešus gadus mēs pievērsāmies flokšiem. Tas ir patīkami – iegūt jaunas kolekcijas šķirnes un skatīties, kā viņas interesanti uzzied. Tas ir brīnišķīgi – darbs un izklaide reizē.