Daiga Bombāne: Skola – visa mana dzīve, un sirds atdota bērniem ^{Apriņķis.lv}

Laimējies Daigu iepazīt jau kopš 4. klases – vēl vecajā Ķeipenes skolā –, būt līdzās ģimenes gaitās, būt par kolēģiem un staigāt ļoti līdzīgiem soļiem daudzos pedagoģijas gados, būt blakām uz skatuves gan pašdarbnieku kolektīvos, gan piespēlēt viņas organizētajās ļoti laba līmeņa sporta deju sacīkstēs “Ķeipenes valsis”, gan redzēt, kā viņa, augdama pati, audzina bērnus, ir kopā ar vecākiem un ietekmē sabiedrisko domu. Allaž esmu uztvēris Daigu kā jauno skolotāju, un tāda viņa arī palikusi – gan degsmē, gan attieksmē pret jauno. Lieki teikt, ka personība.

Patiesi nopriecājos, ka Daiga piekrita šai sarunai. Ar viņu nav garlaicīgi: runā, ko domā, un teju par visu savs viedoklis. Vienīgi – kā jebkuram šajos laikos – nav vēlēšanās tērēt laiku likstām, kuras ietekmēt nevaram, bet sakreņķēties gan.

– Atceros tavu unikālo klasi Ķeipenes vecajā skolā. Mācot vēsturi, nereti iegadījās tā, ka nebija tāda jautājuma, uz kuru jūs nezinātu atbildi: toni noteica apdāvinātu un centīgu skolēnu kodols. Varbūt tā bija arī kaut kāda labvēlīga konkurence. Kā tu juties starp saviem vienaudžiem?

 – Jutos labi, mācības padevās viegli, gribēju būt notikumu centrā, visur arī piedalījos. Dzīvojām draudzīgi. Konkurenci neizjutu, tikai reizēm kādu skolotāju gan centāmies pārbaudīt un izāzēt, jo nojautām, ka viņš nemaz nav tik zinošs un nejūtas drošs. Šaubu un neskaidrību brīžos skolotājs bija iemanījies uzticēties tiem skolēniem, kas gudrāki. Bet tie dažkārt tīšām sagrozīja vai sniedza nepareizas atbildes, kurām pedagoģijas censonis vēlīgi piekrita. Mums – lielie, klusie smiekli! Bet citādi satikām itin labi… Bērnības un agrīnās jaunības gaistošā pamale gadu skrējienā aizvien vairāk attālinās, bet paliek tuva.

– Protams, nevar mērīt pēc banālā “kad mēs augām...”, bet, atceroties tos laikus, kad iekārta bija cita, viss, ko darījām, likās ļoti īsts. Skolas sabiedriskā dzīve šķita veselīga spraiguma pilna, un tajā ļoti iederīgi iekļāvies arī tu.

– Laiki bija citi, un iekārta cita, bet es nekaunos: mājās vēl joprojām varu atrast savas oktobrēna, pionieres un komjaunietes nozīmītes. Patika gan politinformācijas, gan ierindas skates, gan vairāku dienu pārgājieni ar nakšņošanu teltīs, ielīksmoja uz ugunskura vārītā zupa un citas pašu gatavotās maltītes. Sava romantika garajās ravējamajās vagās vasarā, rudens talkās kartupeļu un biešu laukos. Savs gandarījums par nopelnītām brīvpusdienām, un sava artava skolas naudai. Jaukā atmiņā daudzās gan rajona, gan republikas mēroga sacensības Ķeipenes parkā, kad dalībnieki no tālīnām vietām priecājās, kāda mums pašiem sava Šveice!

– Tik aizrautīgi stāsti, ka nevar neiejūsmināties līdzi…

– Tik burvīgs skaistums mūsu Ķeipenes parkā visos gadalaikos! Bet ziemā it īpaši! Lai viss noritētu augstā līmenī, organizatori strādāja daudz: ar sniega motociklu tika noblietētas, ievilktas vairākas trases. Kopsaimniecības smagās mašīnas piekabē darbojās vesela kafejnīca, kur dalībnieki mielojās ar siltām bulciņām, karstu tēju, desiņām... Arī sacensību apskaņošana parku un visu apkārtni apdvesa ar svinīgu un pacilājošu gaisotni. Mums bija savs koncertansamblis “Manžerok”, kurā mācījāmies dziedāt, izteiksmīgi runāt, pārliecinoši uzstāties. Ar koncertprogrammām viesojāmies arī kaimiņu kultūras namos un skolās. Toreiz uz skatuves darbojāmies kopā ar tagadējo Valmieras Drāmas teātra vadošo aktieri Tālivaldi Lasmani – viņš mācījās tikai vienu klasi zemāk par mani. Kas to varēja iedomāties, ka tieši mūsu skolā izaugs tāds talants? Visu darījām aizrautīgi, no sirds un ar iedvesmojošu pacēlumu.

– Pēc Ķeipenes skolas absolvēšanas mācījies Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, kur bija izcili pedagogi. Varbūt dažos vārdos par savu jaunības dienu skolu!

– Izvēli par labu Skrīveru vidusskolai nekad neesmu nožēlojusi. Ieguvu daudz. Mācījos klasē ar matemātikas, fizikas, radioelektronikas un pedagoģijas ievirzi. Šajā ziņā mēs bijām pirmie izmēģinājumu trusīši. Allaž esmu bijusi sabiedriska, tagad pat grūti apjaust, kā visam atradās laiks: spēlēju volejbolu, basketbolu, rokasbumbu, dziedāju ansamblī, dejoju tautas dejas un toreiz modē esošās estrādes dejas, kā arī ieguvu brīnišķīgus klasesbiedrus – ar lielu daļu esam draugi mūža garumā.

– Klases audzinātājs…

– Jā! Mūsu lielais laimests – klases audzinātājs Leonīds Antons – izcils pedagogs un ļoti vienkāršs cilvēks, kuram noteikti ir liela, pat izšķiroša loma manā profesijas izvēlē. Par spīti sākotnējam lēmumam, ka skolā nestrādāšu...

– Tu bieži ļaujies humoram līdz brāzmainiem smiekliem. Lūdzu, pastāsti, kā jūs tās skolotāja kurpes no skolotāja galda apakšas nogādājāt līdz klases otram galam!

– Bijām ievērojuši, ka skolotājs stundas laikā mēdz paslepus novilkt kurpes, tad nu priekšējā solā sēdošie ar kājām klusītiņām vienu kurpi pavilka zem sava sola un padeva tālāk uz aizmuguri, nākamie vēl tālāk... Līdz stundas beigās smējāmies visi, arī skolotājs, stāvot tikai ar vienu kurpi kājās.

– Kāda bija ienākšana savā Ķeipenes skolā pedagoga statusā? Uzreiz no vidusskolas sola… Un kas tevi noturēja vienīgajā skolā tik daudzus gadus?

– Ienākšana bija gan viegla, gan sākumā nedroša: visus skolotājus, nu jau savus kolēģus, labi pazinu, varēju jebkuram paprasīt padomu, tāpat brīvi aprunāties, pajokoties, bet apzinājos, ka mani vēro, vērtē… Trūka zināšanu, pieredzes, bija daudz nezināmā. Pirmajā klasē, ko saņēmu audzināšanā, bija trīs skolas pedagogu un divu skolas darbinieku bērni! Tik daudz vecāku skolā ik dienu! Nu gandrīz īsta vecāku sapulce! Tā bija gan liela uzdrīkstēšanās, gan milzīga atbildība. Kas noturēja? Patika bērni, radošais darbs ar viņiem, noteikti arī tas, ka jutu – mani pieņem gan skolotāji, gan bērni, cienīja, respektēja un, šķiet, arī iemīļoja. Tāda abpusēja “ķīmija”. Joprojām vislabāk jūtos savā klasē starp saviem mīļajiem bērniem.

– Gan kā kolēģis, gan kā savu bērnu tēvs esmu apbrīnojis tavu izdomu un spēju būt lieliskā sadraudzībā ar bērnu vecākiem. Nav nekāds noslēpums, ka daļa vecāku tiecas pēc tā, lai par klases audzinātāju iemantotu tieši skolotāju Daigu… Tas ir ļoti pagodinoši, bet kur šī fakta izskaidrojums?

– Jā, jā, kāds tēvs man reiz atjokoja, ka viņi savā ģimenē bērnu dzimšanu plānojot tā, lai par audzinātāju ietrāpītos Daiga. Četrus no sešiem arī ietrāpīja! Ļoti jauki audzēkņi man tika! Paldies vecākiem! Par to no sirds priecājos, vienmēr cenšos uzticību attaisnot, cik labi spēju, bet kāpēc – to labāk vajadzētu pajautāt manu audzināmo bērnu (vienmēr visus saucu par saviem bērniem) vecākiem...

– Labi, pajautāsim!

Sešu bērnu mamma Ruta: Daiga visu dara ar izdomu un no sirds: viņas klases telpā nav tāda sīkuma, pie kura viņa nebūtu piedomājusi īpaši. Nemaz nerunājot par virtuozo stundu, pasākumu vadīšanu, sirsnīgo, draudzīgo saikni ar bērniem un mums, vecākiem. Viņa ir dedzīga, aizrautīga, iejūtīga un arī stingra. Daigas bērniem nav jāmeklē labākas skolas...

– Tagad, strādājot par skolotāju, tev noteikti atmiņā un iztēlē ir kāda feļetona cienīga diena. Lūdzu, padalies ar smiekliem!

– Labi! Apgarota eju uz darbu, zinu stundu sarakstu, mērķus, darba metodes, domāju par atgriezeniskajām saitēm, diferencēšanu, integrēšanu, vecumposmu īpatnībām, caurvijām, kompetenču nozīmi, iedziļinos katra mazā cilvēkbērna dvēselē… Skolas garderobiste ziņo, ka manas audzināmās klases Miķelītim nav maiņas apavu, Anniņai pazudis maisiņš… Maisiņu iedodu, mani apavi diemžēl Miķelītim neder…

Veru klases durvis, bet koridora otrā galā dzirdu tādu krievu vārdu virteni, ka diez vai krievu valodas skolotāja spētu iztulkot dzimtajā mēlē. Nevaru neiejaukties: klausās taču visi, arī mani mazie, nesamaitātie mīļbērniņi! Dodos nelāgās runas virzienā, bet, ak, mutīgais valodnieks sadomājis ar mani paspēlēt “ķerenes”! Nesas uz otro stāvu! Vēl jau neko, paskriet varu, bet laiks negaida. Panāku, noaudzinu, nokauninu, pārtulkot nelūdzu, bet laiks skrien... Pie klases durvīm mani laipni uzrunā Līzīte: “Skolotāj, lūdzu, uzrakstiet dažus teikumiņus par to, kā patika mūsu organizētā svētku diena, lūdzu, pēc iespējas ātrāk, jo skolas mājaslapai vajag degoši.” – “Protams, Līzīt, uzrakstīšu!”

Šodien bērnu testēšana. Saņemu spļaujamos testiņus, pareizi jāuzlīmē vārdiņš, uzvārdiņš, nē, horizontāli, nē, vertikāli!!! Jā, glīti un izlasāmi! Mēģinu audzēkņus atbalstīt, iedvesmot, motivēt un iespļaut atbilstošo daudzumu – kaut nezinu, vai MK noteikumos par to kaut kas ir teikts vai ne... Skolā nav Trīnītes. Kā tad tā? Testēšana taču! Zvanu māmiņai, neatbild, ierakstu e-klases žurnālā, ka nav ziņu par kavējumu no vecākiem. Spriežu pie sevis: varbūt atkal aizgulējusies, būtu jāskrien pamodināt? Bet nē, nepaspēšu uz stundu!

Testiņi gatavi, stunda jau labi iesākusies, klauvē pie durvīm: “Tavējie nav pierakstījušies pusdienās!” Ak, mani mīļie aizmāršas! Mazi tak vēl! “Brencīt, bērniņ, aizskrien, atzīmē, ka mēs ēdīsim visi, tikai Trīnītes nav, skrienot sarēķini, cik ir visi mīnus viens! Tā! Tagad atveriet grāmatas! Kas tad nu, Madīt, atkal nav? Palika mājās? Nav labi! Jābūt apzinīgākai! Nāc, sameklēsim lieko grāmatiņu plauktā, lai vari sekot līdzi citiem! Tā! Atvērsim burtnīcas! Kā? Atkal trijiem nav? Nu paņemiet lapiņas! Lapiņu arī nav?! Nu labi, man ir sagatavotas, iedošu, vēlāk ielīmēsiet burtnīcās!” Aizdodu diviem pildspalvas un: “Lūdzu, uzrakstiet trīs teikumus par to, ko negribat rakstīt!”

Tā kā man divas klases apvienotas, atkal klauvējiens pie durvīm – vēsta par to, ka arī otrie nav pierakstījušies pusdienās! Nu ko lai dara? Mazi vēl! Apzinības asniņi tikai sākuši dīgt: “Tad nu, Jančuk, skrien un ieraksti!” – “Skolotāj, man pa degunu tek asinis!!!” ziņo Elvīriņa un jau šņukst. “Tikai mieru!” kā teiktu Karlsons. “Ņem kabatas lakatiņu! Nav? Nu labi, tūlīt iedošu salvetīti, viss būs labi, elpo mierīgi, bērns!”

Vienā no somām spalgi iezvanās telefons. Kuram? Zvans uzjundī atgādinājumu, ka starpbrīdī jāpaspēj aiznest ķirbīši rudens izstādei, jānodod abu klašu ēdināšanas grafiki, ā, jāpiezvana uz tautas namu, ka šodien noteikti dejosim viņu telpās, ā, vēl rakstiņš, ā, vēl jāizdekorē klase Helovīnu svētkiem (tā lēmuši paši bērni!) un jāsastāda sākumskolas bērnu komandas rudens pasākumam… Nesaprotu, kas ar to Trīnīti, prāts nemierīgs, ziņu nav joprojām! Fū! Vēl jau diena nav galā – atskan tikai glābējzvans! Stundas mērķis, metodes... Ir nu gan te skolā jautri!

– Apmēram jaušu tos kritērijus, kas veido skolotāja autoritāti. Pastāsti! Arī par skolotāja vārda svaru. No atmiņām: mūsu dēliņam Andrim klases audzinātāja Daiga iepriekšējā dienā bija pieteikusi uz skolu ņemt līdzi ragaviņas, ar ko transportēt vācamo makulatūru. Bet nakts lietavu iespaidā no sniega vairs ne vēsts. Vecāki mēģināja pierunāt, lai nevelk tās ragaviņas pa grantaino, atmiekšķēto ceļu. Veltīgi: skolotāja taču teica!

– Autoritāte, tas labi, bet varbūt tagad augstāk tiktu vērtēta skolotāja prasme iemācīt bērniem pašiem pieņemt pareizo lēmumu un izdarīt pareizās izvēles? Bet bez skolotāja autoritātes un padoma – kā to izdarīt? Ir jau ļoti patīkami, ja bērni tevi respektē, tavus lēmumus un uzdevumus atzīst par pareiziem un pieņem bez ierunām. Atmiņā palicis mana klasesbiedra tēva teiktais skolotājai: “Es to savu bērnu varu kaut vai sist, bet disciplīnu stundā varat panākt tikai jūs...” Tāpēc arī cenšos palīdzību nemeklēt pie citiem un tikt ar visu galā pati. Piedomāju par katru audzēkni un katram razbainiekam mēģinu atrast īsto pieejas atslēdziņu.

– Allaž simpatizējušas savstarpējās sarunas, kad esam tik atviegloti, lai nedomātu, ko un kā pasakām. Reiz pārtraucām mācības un dienas vidū metāmies uz Ogri, lai visi novada pedagogi noklausītos pedagoģiskus “atklājumus”, kurus lektore lasa no papīra. Tu man pačukstēji, ka gaidi, kad iešu laukā… Neizgāju. Nereti pēc bezjēdzīgiem semināriem deklamējām: nu esam saules sasmēlušies, nu pietiks visam mūžam…

– Klasē milzīga mape ar sertifikātiem, apliecībām par noklausītajām kvalifikācijas kursu stundām: reiz parādīju bērniem, ko nozīmē mūžizglītība. “Šausmas, cik daudz jums bijis jāmācās!” viņi saķēra galvas. Katrā obligātajā seminārā vai kursu nodarbībā pirmajā pusstundā mēģinu atbildēt sev, ko es te meklēju, ko jaunu uzzināšu, kā tas noderēs darbā ar bērniem, bet bieži vien pirmā stunda paiet “iepazīšanās aplī”... Bet laiks negaida, un brauciens nav lēts. Priecājos, ja esmu ieguvēja un ceļš nav bijis mērots velti.

– Tu esi vispusīga. Man šķiet, ka sākumskolas skolotājas nav novērtētas. Pats zinu, ka jau sen strādājat ar caurviju metodēm, kuras kārtējā reforma pasniedz kā no jauna izgudrotu velosipēdu. Kāda ir tava attieksme pret to, ka skolotāju nerro un pataisa par nesekmīgu skolēnu, kurš nekā nesaprot…

– Jā, bieži gan kaitina, gan sāpina “no augšas” pieprasītā semināru, kursu, vebināru apmeklēšana, kur lektors pats meklē atbildes uz daudziem jautājumiem un neatrod, kur liela daļa klausītāju atsēž “papīra” dēļ. Tajā laikā labprātāk kopā ar bērniem sadomātu kādu jauku nodarbi. Domāju, ka ieguvumu un ieguvēju būtu vairāk. Mācot sākumskolas bērnus jau četrdesmit ceturto gadu, labi zinu, kas man viņiem jāiemāca, ar kādām metodēm to izdarīšu vislabāk, zinu arī to, ka bērnos jārada interese un jāmodina aizrautība. Vai to skolotājam kāds var iemācīt no malas? Stipri šaubos.

– Tu esi daudz vairāk nekā skolotāja. Pastāsti par savām aizraušanās stihijām: dejām, māju, dārzu, “Laimdotām” Piparos un visu, kas uz sirds!

– “Laimdotas” ir Laimas dota oāze ezera krastā Piparos, mazā vasarnīcu ciematiņā, kur vasarās un brīvdienās baudu dabu visā tās krāšņumā: stādu un apmīļoju puķes, priecājos par jāņtārpiņiem, dzērvēm, ziedu pļavām, peldos ezerā, braucu ar laivu, iekurinu kamīnu vai ugunskuru, bieži gaidu savus mīļos, reizēm gribu un varu pabūt viena... Mīlestība uz dejošanu ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa un patiešām vesela stihija. Patīk gan tautas dejas, gan sporta, gan balles dejas.

Prieks, ka Ķeipenes senioru kolektīva “Veldze” sastāvā varēju piedalīties skaistajos simtgades Deju svētkos Rīgā. Prieks, ka esmu sastapusi un iepazinusi daudzus balles deju draugus visā Latvijā. Uz ballēm braucām gandrīz katru nedēļas nogali. Patika deju vakari Latviešu biedrības namā, “Ziemeļblāzmā”, Mazajā Ģildē Rīgā, arī Cēsīs, Valmierā, Liepājā, Aizkrauklē un Pļaviņās. Arī Igaunijā – Tartu, Tallinā, Pērnavā esam vienmēr aicināti un gaidīti. Pandēmija ieviesusi sāpīgas korekcijas, bet deju draugi dejo brīvā dabā, savās istabās, hallēs, virtuvēs, jo bez dejošanas nevar. Arī gadi nav šķērslis. Prieks par to, ka savu audzināmo klašu bērniem varu iemācīt pirmos deju soļus un redzu: viņi kļūst droši, stalti, plastiski un iznesīgi. Deja paceļ spārnos un ļauj lidot.

– Dažus vārdus, lūdzu, par saviem mīļajiem, par bērniem, mazbērniem, draugiem…

 – Dēliem bieži, vairāk domās, lūdzu piedošanu, ka laiks un uzmanība, ko veltīju saviem skolas bērniem, tika atņemti viņiem. Ļoti, ļoti priecājos par bērnu veiksmēm un pārdzīvoju līdzi, ja kāds solis samezglojas. Mīlu un priecājos par saviem pieciem mazdēliem un mazmeitiņu, vēlu visiem izaugt par labiem cilvēkiem. Man mūža garumā apkārt bijuši labi draugi. Esam kopā strādājuši, dziedājuši, dejojuši, uz ballēm un ekskursijās braukuši, īpašas jubilejas neaizmirstami svinējuši – gan pilīs, gan būdiņās, gan traktoru piekabēs, gan jūrmalas smiltīs… Esam par Latviju lūgušies un kopā arī mācāmies skaisti novecot...

– Banāls jautājums: ja būtu jāsāk dzīves ceļi no gala, tiem būtu kāds sakars ar skolu, pedagoģiju?

 – Nezinu, kā būtu, ja atkal būtu jauna un tikko skolu beigusi, varbūt justos šiem straujajiem, nenoteiktajiem laikiem vairāk piederīga. Bet tagad, teikšu godīgi, laikam nē! Ja varētu atgriezties tajos laikos, kad bija tik labi, droši vien nemaz nesvārstītos. Lai gan man šobrīd ir ļoti jauki, mīļi audzināmie bērni, sirsnīgi, atbalstoši, gudri vecāki, no jauna diez vai sāktu iet šo skaisto, bet grūto skolas ceļu, kuram esmu atdevusi visu darba mūžu. Tagad viss ir daudz citādāk un savādāk. Un ne jau skolai, skolotājam par labu. Bet par skumjo nerunāsim!

– Ko tu novēli saviem audzēkņiem, kolēģiem, skolai?

– Saviem audzēkņiem – atrast savu īsto vietu lielajā, straujajā pasaulē un laimīgiem būt. Kolēģiem – izturību, spēku, veselību, radošumu, mācīties gribošus audzēkņus. Manai mīļajai Ķeipenes skolai – pastāvēt, bagātināties ar jauniem audzēkņiem, iemantot sirdsgudrus skolotājus, vecākus, būt par spožu gaismas staru mūsu mazajā, skaistajā pagastā. Lai Ķeipenē dāliju cepures galvā septembrim vienmēr!