Menu
 

Latvijas lepnums – četras ikšķilietes Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
“Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Glābējs” saņēma četras ikšķilietes – Ingūna Urtāne (no kreisās), Alise Urtāne, Maija Brice un Līga Rumpa. Foto – publicitātes “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Glābējs” saņēma četras ikšķilietes – Ingūna Urtāne (no kreisās), Alise Urtāne, Maija Brice un Līga Rumpa. Foto – publicitātes

Šogad jau astoņpadsmito reizi “Latvijas lepnuma” balvu saņēma tie, kas iedvesmo, nesavtīgi palīdz, skolo un glābj, darot vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt. Nominācijā “Glābējs” balvu saņēma četras ikšķilietes – Līga Rumpa, Ingūna Urtāne, Alise Urtāne un Maija Brice –, kuras šā gada 17. janvārī pašaizliedzīgi un drosmīgi, riskējot ar savu dzīvību, izglāba kādu Daugavas ledū ielūzušu ģimeni ar zīdainīti.

Ģimene – trīs cilvēki – ielūza upē, ejot pa aizsalušo Daugavu uz Svētā Meinarda salu. Līga, viņas draudzene Maija, kā arī Alise ar savu mammu Ingūnu metās glābt ūdenī iekritušos cilvēkus. Pilnīgi nejauši viņas īstajā laikā bija īstajā vietā un kļuva par šīs ģimenes sargeņģeļiem. Tikai pateicoties četrotnes ātrajai reakcijai un drosmei, šis stāsts ir ar laimīgām beigām.

Ilgi domāt nebija laika

Liktenīgajā dienā dāmu kompānija bija izgājusi ārā pastaigāties gar Daugavu. Sākotnēji neesot bijusi doma kāpt uz ledus, vien baudīt pastaigu. Ārā bijis sals ap mīnus 16 grādiem, Daugavā uz ledus hokeju spēlējuši bērni, tāpēc viņas nebija vienīgās, kas kāpa uz aizsalušās upes, atceras Alise. Ingūna papildina, ka meitu pierunājusi aiziet uz Meinarda salu, jo šķitis, ka ledus ir pietiekami drošs, par ko liecināja citu cilvēku atstātās pēdas. Taču pēc brīža trīs cilvēku ģimene, ejot pa aizsalušo Daugavu uz salu, ielūza upē.

“Man pagāja garām Alise ar Ingūnu, kuras arī gāja uz salu. Tad gājām mēs, un Maija pēkšņi iesaucās, ka ūdenī ir bērns, cilvēki ielūzuši,” atminas Līga Rumpa.

Ingūna stāsta, ka ilgi domāt laika nebija, jo upē līdz ar vecākiem ielūza zīdainis, kurš atradās savai mammai ķengursomā. Bērna māte neesot varējusi noturēties virs ūdens, jo viņai apkārt lūza ledus, bērns pakļuva zem ūdens, un varējis redzēt, ka viņš pamazām zaudē samaņu, – bija auksts, un viss noticis ļoti strauji. Četrotne, ne mirkli nedomājot, metās glābt ūdenī iekritušos cilvēkus. Līga stāsta, ka bijušas bažas, kā izvilkt laukā bērnu tā, lai viņš nesaskrāpē seju pret ledu. Viņas mēģinājušas, bet vienā brīdī sieviete ar bērnu pakļuvusi zem ūdens. Jau šķitis, ka viss ir zaudēts un viņus vairs nevarēs izglābt.

Desmit minūtes šķita kā mūžība

“Mēs bijām burtiski piecus metrus no nelaimē nonākušās ģimenes. Ja mēs būtu krastā, nezinu, kā viss beigtos. Iespējams, nepagūtu. Šo situāciju joprojām ik pa brīdim pārcilājam prātā. Mazliet bija jādomā arī par sevi, lai no glābējām nepārvērstos par glābjamajām, jo apakšā ir straume, vieta ļoti nedroša, bet mēs riskējām, nemaz nebija citu domu, ka varētu nedoties palīgā. Līdām uz vēdera, mēģinot atcerēties kaut kur dzirdētas pamācības, kā šādās situācijās jārīkojas,” stāsta Līga, un Ingūna viņu papildina: “Tad jau, šķiet, ieslēdzas kaut kāds papildu spēks, kad tev liekas, ka vari kaut ko vairāk izdarīt. Jo tā vilkšana bija fiziski smaga, tas nebija viegli.”

Alise piebilst, ka pēcāk, lasot “Facebook” komentārus saistībā ar notikušo, bijis ļoti daudz cilvēku, kas deva padomus, kā tas pareizi jādara. Bet tobrīd nebija laika daudz domāt, bija liels stress, jo zem ūdens atradās cilvēki, kurus nebija iespējams dabūt uzreiz ārā. Situāciju glābis tas, ka bērna mammai apkārt bija aplikta ķengursoma, kuras siksnā varēja ieķerties un tādā veidā mēģināt izvilkt cietušos, guļot uz ledus. Pēdējos spēkus saņēmušas, viņas izvilka māti ar mazuli ārā no ūdens.

“Es ar bērnu skrēju uz māju krastā, kur dzīvo mani paziņas. Krastā stāvēja cilvēki un skatījās. Viņi redzēja, ka es skrienu jau pēdējiem spēkiem, bet palīdzību nepiedāvāja. Laika ziņā visa glābšana nebija ilga, ne vairāk kā desmit piecpadsmit minūtes, bet mums pašām šķita, ka tā ir vesela mūžība. Kamēr aizskrēju līdz mājai, bērna kombinezons bija sasalis, norāvu nost, ietinām bērnu segās, mājas īpašniece izģērbās un sildīja bērnu ar savu ķermeni,” atceras Līga.

Glābējiem vairs nebija ko darīt

Bērns bijis bez samaņas. Tad viņš atvēris zilās actiņas un rāmu skatienu paraudzījies uz glābējām. Puisītim tobrīd bija tikai pusgads. “Kad ieradās glābēji, viņiem vairs nebija ko darīt. Bērniņu uz novērošanu nogādāja slimnīcā, bet jau tās pašas dienas vakarā viņš kopā ar vecākiem varēja doties mājās,” atceras Līga. Tieši viņa bija pieteikta “Latvijas lepnuma” balvai, taču Līga uzskatīja, ka to pelnījušas visas četras glābējas. Tikai viņu ātrās reakcijas un drosmes dēļ šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Sievietes sevi neuzskata par varonēm, norādot, ka vienkārši nespēja atstāt ģimeni slīkstam. Notikušo viņas atceras kā labu komandas darbu, kurā visas apvienojās spēkiem, palīdzot cita citai, lai izvilktu ielūzušos cilvēkus. Tagad, ejot garām šai vietai, viņas ik reizi atceroties notikušo.

“Latvijas lepnuma” nominācijā “Glābējs” balvu pasniedza Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Smiltenes posteņa komandiere Ineta Blusa-Blusiņa, kura atzina, ka četrotnes rīcība un spēja acumirklī steigties palīgā nelaimē nonākušiem cilvēkiem, nedomājot par sevi, ir godināma. “Tikai kopā mēs varam būt stipri, droši, veseli un vienoti,” viņa sacīja, piebilstot, ka jūtas pagodināta par iespēju glābējām pasniegt balvu un pateikties par triju cilvēku izglābšanu.

To nav iespējams aizmirst

Jautātas, kas viņas vieno ikdienā, dāmas atbild, ka iepazinušās supojot. Līga stāsta, ka ikdienā pieskata bērnus, Maija strādā Rīgas pilsētas pašvaldībā, Alise nesen absolvējusi audiovizuālās mākslas studijas, bet Ingūna strādā Ādažu novada pašvaldībā saistībā ar attīstības plānošanu.

Maija atzīst, ka daudzreiz pārdomājusi šo situāciju un ka tā, nenoliedzami, psiholoģiski iespaidojusi. Joprojām viņa reizēm naktī sapņos glābjot bērnus, – šo skatu neesot iespējams aizmirst. “Kad vilkām vīrieti aiz kājām, viņš turēja sievu ar bērnu un teica: vēl mazliet, vēl mazliet. Un, kad tu saproti, ka tam “vēl mazliet” faktiski vairs nemaz nav spēka, – tas ir smagi. Kad tagad ik pa laikam saņemu ziņu no izglābtās ģimenes un fotogrāfijas, domāju, ka viņi vairs nekad šādu riskantu lietu neatkārtos,” saka Maija, un Līga piebilst, ka nākamajā nedēļā pēc laimīgās izglābšanās jaunā ģimene, kas dzīvo Rīgā, apciemojusi glābējas, lai katrai personīgi pateiktos.

“Ja mēs visi cits citam palīdzēsim, vairāk uzticēsimies un iemācīsimies sadarboties, domāju, dzīvosim laimīgā un veiksmīgā Latvijā,” saka Ingūna.

Dibinot jaunu tradīciju, “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremonija bija skatāma televīzijas kanālā “TV3” Latvijas Republikas proklamēšanas dienā 18. novembrī, kad tika godināti balvu saņēmēji desmit nominācijās. Laureāti, kā ierasts, tika apbalvoti ar “Latvijas lepnuma” titulu un īpašu balvu – “Zelta ābeli”. Tā kā glābējas bija četras, bet “Zelta ābele” tikai viena, četrotne to glabās uz maiņām.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.