Ina Inta Liniņa-Ozoliņa – jūrmalniece jau sestajā paaudzē ^{Apriņķis.lv}

– Sarunas sākumā vēlos sveikt jūs skaistajā jubilejā. Kā to atzīmējāt?

– Paldies! Nosvinēju to ar piedalīšanos Jūrmalas mākslinieku grupas kopīgajā gada izstādē. Starp citu, Jūrmalas pilsētas muzejā šī ir pirmā šāda izstāde kopš Covid-19 pandēmijas laika. Priecājos, ka beidzot saņēmāmies un sagatavojām kopīgo izstādi. Pati šoreiz tajā piedalos ar trim fotogrāfijām – triptihu. Tiesa, dzimšanas dienas laiks man pagāja šņaukājoties un klepojot – kaut kāds pamatīgs vīruss mani bija saķēris, līdz ar to pa māju vairāk dzīvojos. Bet tagad tas ir pagājis, imunitāte atkal no jauna nostiprinājusies. Viss patiešām ir brīnišķīgi un labi!

– Cik bieži jums sanāk fotografēt?

– Varētu teikt, ka ar fotoaparātu kopā esmu faktiski divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Te gan jāpiebilst, ka mūsdienās fotoaparātu var mierīgi arī nenēsāt līdzi, jo visi viedtālruņi ir aprīkoti ar pietiekami kvalitatīvām fotokamerām, līdz ar to jaunas bildes var uzņemt nepārtraukti.

– Pretstatā jaunajai paaudzei ļoti labi saredzat atšķirības un tās iespējas fotografēšanā, kādas ir mūsdienās, salīdzinot ar to, kā bija pirms desmit, divdesmit gadiem, par padomju laiku nemaz nerunājot.

– Senāk jau viss darbs notika tikai ar fotofilmiņām: fotografējām, nesām attīstīt, kopējām fotogrāfijas uz papīra. Sākotnēji bija tikai melnbaltās filmas, vēlāk parādījās arī krāsainās. Taisījām kontrolšāvienus uz jaunajām filmām, visas paši attīstījām. Tas bija daudz ilgāks un sarežģītāks darbs, taču ļoti interesants. Un tad pienāca digitālais laikmets, kad visas bildes sāka apstrādāt datorā. Tas ir labi, jo jebkurā brīdī vari atrast vajadzīgo fotogrāfiju, apstrādāt un sagatavot kopēšanai uz papīra. Tagad viss ir tik vienkārši un viegli, ne tā kā agrāk.

– Tajā pašā laikā datoram arī ir ierobežojumi, ko nevar izdarīt analogajā fotogrāfijā uz filmiņām.

– Jā, tā ir, taču arī darbā ar fotofilmām ir ierobežojumi. Visiem procesiem ir savi plusi un mīnusi. Jebkurā fotogrāfijā – analogajā vai digitālajā – ir jāstrādā ar galvu un jādomā, kā konkrētos mīnusus mazināt, ko un kā notušēt, noņemt vai pielikt. Mūsdienās arī tas prasa savu laiku – jāpasēž pie datora ilgāk un jāpiestrādā, līdz fotogrāfija ir gatava izdrukai.

– Kā tas dzīvē iegrozījās, ka sākāt aizrauties ar fotografēšanu?

– Tā pilnīgs mans ceļš fotogrāfijā ievijās laikā, kad kopā ar dzīvesbiedru Imantu (grafiķis, ex-libris meistars Imants Ozoliņš, – I.N.) sākām ceļot pa pasauli. Jāteic, arī pirms tam Imantam periodiski bija vajadzība, lai nofotografētu konkrētus objektus viņa grafikām. Svešs neviens jau neies, tāpēc ņēmu fotoaparātu un gāju. Pamazām iemācījos pareizu kadru saskatīt un tā tālāk. Būtībā visu apguvu pašas spēkiem. Pēc tam Imants, zīmējot mājās kādus prototipus vai ko citu, ar paveikto vienmēr bija apmierināts.

Vēlāk savas fotogrāfijas parādīju arī dažiem māksliniekiem. Viņi izteica neizpratni, sak, kā tad tā, un dažs pat iesaucās: “Tu brauc visu laiku ekskursijās, tev ir tik labas bildes, bet nezin kāpēc nevienam tās nerādi un nevienā izstādē nepiedalies! Dod šurp, un taisām bildes augšā!” Tā arī tas aizsākās pirms vairāk nekā ceturtdaļgadsimta.

– Kad jūs iepazināties un sagājāt kopā ar Imantu?

– Tas notika 1988. gadā, taču pazīstami bijām jau krietni senāk – kopš 1964. gada. Toreiz sākām draudzēties, bet kaut kādu neskaidru iemeslu dēļ pašķīrāmies. Es tiešām Imantu neredzēju ilgu laiku. Mēs abi bijām precējušies, Imantam piedzima meita. Un tad pienāca mums abiem liktenīgais 1988. gads... Imants jau bija izšķīries no sievas, turklāt viņa darbnīcā bija izcēlies ugunsgrēks.

– Satikāties pavisam nejauši vai kā citādi viens otru atkal atradāt?

– Mēs tiešām nejauši satikāmies Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā. Imants teica, ka sakarā ar ugunsgrēku (par to viņš ļoti pārdzīvoja) esot palicis bez pajumtes un viņam īsti nav, kur iet. Teicu, lai nāk līdzi, turklāt, tā kā todien manai mammai bija vārda diena, teicu: “Pasēdēsim mazliet!” Tā viņš atnāca un palika uz visiem laikiem.

– Tātad tas bija Rīgā, nevis Jūrmalā?

– Jā, tolaik ar mammu dzīvojām Rīgā, Purvciemā.

– Bet kā tas notika, ka pārcēlāties uz dzīvi Jūrmalā?

– Tāpēc, ka pēc neatkarības atgūšanas varējām atkal tikt pie visiem dzimtas īpašumiem. Protams, bija jāizbauda smagas cīņas par tiem un jāpārvar dažādas grūtības, bet tomēr visu atguvām un varējām sākt saimniekot. Kādu zemes gabaliņu pārdevām, bet galvenajā mītnē sākām remontēties, līdz visu savedām kārtībā. Ātri tas nebija, tomēr to paveicām.

– Jūs ar Imantu savulaik izveidojāt arī savu izstāžu zāli.

– Jā, bet šodien tās vairs nav. Covid-19 pandēmijas dēļ daudz kas mainījās ikvienam. Visu darbu, ko toreiz bijām paveikuši, tagad atkal būtu jāsāk no nulles. Tā kā Imanta vairs nav (izcilais grafiķis mūžībā devās 2018. gadā, – I.N.), nospriedu, ka man to izstāžu zāli nevajag – tās atjaunošana pārāk daudz spēka prasītu.

– Kad Imantam bija apaļā jubileja, kādu jūs pati nule kā nosvinējāt, viņš bija ļoti pacilāts un izteica frāzi: “Vai, cik esmu priecīgs, jo man atkal ir astoņpadsmit!”

– Jā, tas tiešām notika viņa astoņdesmitajā dzimšanas dienā, toreiz bija vērienīga balle. Laiks ļoti ātri skrien, un daudz kas pa šo laiku ir mainījies. Pavasarī būs pagājuši jau seši gadi, kopš Imanta vairs nav.

– Jūs arvien esat cieši saistīta ar Imanta veidotajām ex-libris grafikām. Bieži tās izmantojat dažādos veidos. Tas nozīmē, ka Imanta zīmētie darbi arvien ir dzīvi!

– Palīdzu tiem būt dzīviem, ja tā var teikt. Kamēr mākslinieks darbs ir apskatāms un kādu tas interesē, tik ilgi arī viņš pats ir dzīvs. Kad tas vairs nebūs aktuāli, tad, gribot negribot, pamazām aizies aizmirstībā.

– Cik liela ir Imanta radīto darbu kolekcija?

– Kopumā ir aptuveni trīs tūkstoši ex-libris grafiku, savukārt pilsētu zīmējumi ir ap tūkstoti. Viņa lielo darbu kolekciju esmu nolēmusi nodot Jūrmalas mākslas muzejam, lai tas tālāk ar to nodarbojas un saglabā.

– Tik liela darbu kolekcija! Iespaidīgi! Pieļauju, ka tās sistematizēšana prasījusi daudz laika.

– Viss ir akurāti sakārtots alfabēta secībā – to visu esmu paveikusi pati. Ja ir nepieciešams atrast konkrētu darbu vai personu, tad tas ir izdarāms acumirklī.

– Tad jau droši vien arī zināt, vai konkrētam cilvēkam veltīts ekslibris ir vai nav šajā kolekcijā, un, ja ir, tad to var zibenīgi atrast?

– Pietiek ar pusvārdu, lai uzreiz varētu atbildēt un sameklēt. Imanta darbus, protams, pārzinu ļoti labi.

– Kur vēl bez Jūrmalas muzeja var apskatīt jūsu fotogrāfijas?

– Nesen manas fotogrāfijas bija apskatāmas Eslingenē Vācijas dienvidos. Protams, arī citviet Vācijā. Arī kaimiņos – Lietuvā, Paņevežā. Lielākoties eksponēti manis uzņemti dabas skati un jūras ainavas. Zināmu laiku bija izveidojušās arī labas un ciešas sadarbības saiknes ar Sanktpēterburgas Mākslas institūtu. Tagad gan līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā tās, protams, ir pārtrūkušas. Vēl nedaudz esmu sadarbojusies ar māksliniekiem Somijā.

– Kā vispār jūtaties kā kādreizējā rīdziniece, kas atkal kļuvusi par jūrmalnieci?

– Faktiski galvaspilsētā dzīvoju tikai īsu laiku. Piedzimu kā jūrmalniece un dzīvoju tepat, kur tagad, – Vaivaros, Kāpu ielā. Te dzīvojuši mani senči sešās paaudzēs! Līdz ar neatkarības atgūšanu tad arī atgriezos dzimtajā pusē. Tā ka esmu īsta jūrmalniece.

– Kā ir nedzīvot Rīgā, taču vienlaikus tuvumā galvaspilsētai?

– Nekādas vainas! Starp citu, mitinoties Purvciemā, brauciens uz darbu ar trolejbusu man aizņēma tikpat daudz laika, cik tagad, kad ar automašīnu dodos no Jūrmalas uz Rīgas centru. Pilnīgi vienalga – Purvciems vai tagad Jūrmala – ceļā bija nepieciešamas tās pašas divdesmit piecas minūtes.

– Jūs joprojām aktīvi piedalāties Jūrmalas mākslinieku grupas darbībā un kopējās izstādēs. Tātad Jūrmalas mākslinieku grupa arvien bieži tiekas?

– Jā, mēs joprojām visi turamies kopā, pat par spīti dažādiem trakumiem. Īsi sakot, garlaicīgi nav! Es arī esmu viena no Jūrmalas mākslinieku biedrības valdes loceklēm. Pašlaik valdē esam palikuši četri: Ieva Spalviņa, Andris Bērziņš, Jānis Jēkabsons un es. Valdes priekšsēdētāja Biruta Jansone iesniedza atlūgumu. Tuvākie plāni ir šādi: tūlīt noslēgsies Jūrmalas mākslinieku gada izstāde, pēc tam mūsu biedrībā gaidāma valdes pārvēlēšana. Pati par sevi gan vēl nevaru pateikt, vai arī turpmāk darbošos biedrības valdē. Katrā ziņā – izvērtēšu.

– Jūrmalas kā kūrorta ikdiena dažādos gadalaikos būtiski atšķiras. Ja vasarās ir daudz atpūtnieku un liela kustība, ziemā – klusi un mierīgi. Kā jūs izjūtat šo klusāko periodu – ziemu?

– Man ir labi vienmēr. Tagad viss ir sasnidzis balts, saulīte palaikam uzspīd. Tepat man blakus ir labs kaimiņš. Izstāžu zāles vietā tagad ir iekārtots viesu nams. Pašai par to rūpe nav jātur, viesu namam šobrīd ir ilgtermiņa īrnieks.

– Vai dzīvojat un baudāt dzīvi, priecājaties par visu, lai sirdī būtu laimīga?

– Kā teica viens gudrais, nevajag dzīvot rītdienai, jo jādzīvo ir šodienai. Par rītdienu domāsi rīt – kā būs, tā būs. Rēķināsimies ar rītdienu un meklēsim izeju, ja nu kas. Šodienu nekad un nekas neatdos atpakaļ.

– Kā paiet ikdienas dzīve?

– Kādas nu pensionāram var būt lielas aktivitātes? Saimniecība ir, lielākoties dzīvoju pa māju. Tiešām dzīvoju šodienai, tālāk nākotnē neraugos.

– Drīz varēsim sajust pirmās pavasarīgās vēsmas. Parasti šī gadalaika tuvošanās nāk arī ar jaunām iedvesmām, labākām sajūtām, gaisma sāk pārņemt tumsas periodu. Kāds jums ir mīļākais gadalaiks?

– Ziniet, man visi gadalaiki ir vienlīdz labi, tā es uzskatu. Vienīgi tagad, ziemas laikā, piemājas tuvumā kalna galu ir apsēdis sniegs, tad divi vīri rok celiņus katru dienu. Pati vairs nešķūrēju – nejaudāju. It sevišķi, kad esi apsaldējies, tad kāda nu tur sniega tīrīšana! Vēl apslimšu pavisam, un tas var pagalam slikti beigties. Ja ir iespēja nodarbināt cilvēkus, kādēļ gan ne? Saimniecība ir saimniecība, te vairāk vajag komandēt. Jā, dzīvoju un priecājos par katru dienu, īpaši par saulainām dienām, un tiešām domāju par tuvojošos pavasari.

– Kā ir izdzīvot jums kā pensionārei ar tiem iztikas līdzekļiem, ko saņemat no valsts?

– Labi rosoties saimniecībā var arī nopelnīt kādu naudiņu. Ja galva ir uz pleciem un neslinko, tad jau viss būs kārtībā. Arī pensionāriem ir jāturpina rosīties pašu spēkiem, nevis tikai jāgaužas par to, cik mazas pensijas un kā valsts par viņiem nerūpējas. Ja ir iespēja darīt, tad vienkārši ir jādara, nevis jāsēž rokas klēpī salikušam. Protams, ne visi to spēj. It sevišķi, ja dzīvo pilsētas dzīvoklītī un būtībā esi iespundēts četrās sienās.

– Paldies par sarunu! Novēlam veiksmi un stipru veselību, lai izdodas īstenot visas ieceres! Lai dienas rit uz priekšu skaisti!

– Lai tā notiek! Paldies!