Ādažu ievērojamās sievietes šodien un vēsturē ^{Apriņķis.lv}

Celt savu ģimeni un atbalstīt citus: Amanda Cielēna

Jāteic, būt ģimenes centram, otra atbalstam un palīgam ir tieši tikpat svarīgi, cik sasniegt kaut ko publiskajā sfērā. Tā varētu teikt par Amandu Cielēnu, visiem zināmā Fēliksa Cielēna māti, kura izaudzināja četrus sabiedriski visnotaļ aktīvus bērnus un vienlaikus pati bija aktīva sabiedriskās sfēras dalībniece. Dzimusi 1863. gada 22. novembrī turīgā Ādažu “Veckūļu” māju saimnieka Jāņa Kalniņa ģimenē, Amanda, netipiski tā laika paražām, skolojās Rīgā, vācu meiteņu ģimnāzijā. 1883. gadā apprecējās ar Mārci Cielēnu – aldari un Alderu alus darītavas direktoru, Rīgas Latviešu biedrības biedru jau no 19. gadsimta 70. gadu beigām.

Drīz pēc laulības noslēgšanas ģimenē cita pēc citas pieteicās atvases – Alfrēds, Viktorija, Fēlikss un Milda. Par prioritāti izvirzot bērnu izglītību, Mārcis un Amanda dzīvoja īpaši taupīgi un visus ietaupītos līdzekļus veltīja bērnu izglītošanai. Vecākais dēls Alfrēds mācījās Rīgas Politehnikumā un kļuva par būvinženieri. Meita Viktorija studēja Pēterburgā un kļuva par pirmo latviešu sievieti – diplomēto ārsti Latvijā. Jaunākais dēls Fēlikss pēc ģimnāzijas pabeigšanas studēja tieslietas universitātēs gan Pēterburgā, gan Parīzē. Jaunākā meita Milda visu mūžu bija aktīva kultūras darbone līdzās mātei Amandai – abas bieži apciemoja Aspaziju un Raini, pat devās apciemot dzejnieku pāri uz trimdas zemi Šveici.

Amanda un Mārcis deva arī lielu ieguldījumu nacionālās kultūras attīstībā. Viņi īpaši atbalstīja latviešu grāmatniecību, veidojot arī mājās ievērojamu bibliotēku un atbalstot bibliotēku izveidi. 1905. gada novembrī Amanda kā vecāku komitejas locekle aktīvi piedalījās Vidzemes un Kurzemes tautskolotāju kongresa sarīkošanas komitejā un tajā pašā gadā bija Ādažu pagasta rīcības komitejas locekle (tā bija pagastu iedzīvotāju pašu ievēlēta struktūra, ko Krievijas impērijas vara uzskatīja par nelikumīgu).

No 1906. līdz 1909. gadam Amanda dzīvoja Bernē, kur meita Viktorija studēja Bernes Universitātes Medicīnas fakultātē, un bieži pavadīja laiku kopā ar Aspaziju (Amanda un Viktorija ir arī pieminētas Aspazijas vēstulēs Rainim). Arī Fēlikss Cielēns savās atmiņās pierakstījis, ka māte bijusi “centrs, ap kuru gravitēja visi klātesošie”. Kad 1913. gadā Amandas un Mārča meita Viktorija drīz pēc dzemdībām sasirga ar piena drudzi, Amanda uzņēmās mazdēla Viktora Blīmaņa audzināšanu. Nežēlodama sevi, Amanda izaudzināja aktīvus un zinātkārus cilvēkus, kuru pienesums mūsu sabiedrībai ir aktuāls vēl šodien. Amanda cēla savu ģimeni, bet, to darot, vienlaikus cēla arī latviešu sabiedrību.

Iziet cauri ellei un saglabāt sevi: Elfrīda Lulle

Visiem novada ļaudīm ir zināma slimnīca, kas atrodas pašā Ādažu centrā. Šajā vietā 1930. gadā tika uzcelta ārsta māja. 1945. gadā to pārdēvēja par Ādažu lauku ambulanci, bet 1954. gada 16. novembrī šajās telpās darbu sāka Ādažu lauku slimnīca. Laika gaitā slimnīcas ēka ir krietni paplašināta, un mūsdienās tā vēl joprojām ikdienā kalpo iedzīvotāju vajadzībām. Pētot slimnīcas vēsturi, nevar neievērot to, cik daudzas no izcilākajiem un nozīmīgākajiem darboņiem ir sievietes. Šis saraksts ir garš – ārstes, farmaceites, medmāsas, vecmātes un ārsta palīdzes –, tādēļ šajā rakstā pievērsīsim uzmanību, iespējams, pirmajai ārstei sievietei Ādažos – Elfrīdai Lullei.

Elfrīda dzimusi 1902. gada 10. decembrī Valmierā Jēkaba un Jūlas Lanceru ģimenē. Lai gan par mātes nodarbošanos precīzu informāciju nav iespējams atrast, par Elfrīdas tēvu tiek rakstīts šādi: “Zemnieks, liels grāmatnieks.” Paralēli aizrautībai ar medicīnu, Elfrīda Lulle dziedāja Latvijas Universitātes korī “Dziesmuvara” un 1931. gadā kopā ar kori piedalījās VII Vispārējos latvju dziesmu svētkos.

1937.gadā Elfrīda kopā ar vīru Alfrēdu Ernestu Lulli un diviem bērniem – četrus gadus veco Intu un gadu veco Juri – pārcēlās no Ungurmuižas uz Ādažiem, lai uzsāktu darbu Ādažu Ārsta mājā. Šo darbavietu Elfrīda Lulle kā rajona ārste ieguva, atsaucoties uz darba sludinājumu: “Alga pēc Tautas Labklājības ministrijas noteikumiem noteikta 180 latu mēnesī, brīvs dzīvoklis ar apkurināšanu un dienesta zemi, iedzīvotāju skaits Ādažu pagastā 3500.” Šajā dzīves posmā ģimenē ienāca trešais dēliņš Andrejs.

Darbu Ādažos Elfrīda pārtrauca 1944. gadā, kad, kā savos atmiņu pierakstos piefiksējusi pati daktere, Ādažu doktorātā tika izveidots vācu armijas štābs. Elfrīdas ģimene – Elfrīda, viņas vīrs Alfrēds un visi trīs dēli – devās uz Kurzemi ar domu pamest Latviju, taču Alfrēda negaidītā saslimšana ģimeni aizkavēja un viņi nokavēja pēdējo kuģi no Liepājas. Tā kā pamest Latviju neizdevās, ģimene, sākoties padomju okupācijai, dzīvoja Aizputē. Savos atmiņu stāstos Elfrīda raksta, ka, dzīvojot Aizputē, viņa palīdzējusi mežabrāļiem. Aizdomās par to gan Alfrēds, gan Elfrīda tika izsaukti uz čeku ne vienu reizi vien.

No 1944. līdz 1950. gadam Elfrīda strādāja Rīgas pilsētas poliklīnikā. 1950. gada februārī Elfrīda Lulle īsi parādās arī rakstnieces un Valsts drošības komitejas ziņotājas Mildas Grīnfeldes pierakstos par dzejnieka Aleksandra Čaka pēdējo dzīves dienu: “Augstā temperatūra [A. Čakam, – aut.] pēc dažām dienām ir kritusies, bet turas pāri par 37 – un tā līdz pašam galam: 37,2 – 37,4, lielākoties beidzamā laikā – 37,2. Atnāk ārsti. Galvenais ārstētājs ir dr. Roberts Šiliņš. Vairākas reizes atnāca arī dziesmuvariete dr. Elfrīda Lulle. Ārsti izsaka domu par ievietošanu slimnīcā, bet es vēlāk ārstiem lūdzu, lai slimnīcu nepiedāvā. Uz slimnīcu iet Čaks neparko negrib – vienīgi, ja nu man esot ar viņu par grūtu.” Gan Lulle, gan Grīnfelde kādā brīdī dziedājušas vienā korī – “Dziesmuvara” –, taču par to, vai abas pirms šīs mājas vizītes vēl kādreiz tikušās, informācijas nav.

1950.gadā Elfrīda un viņas vīrs tika apcietināti un uz ilgāku laiku ieslodzīti visiem zināmajā čekas mājā Stabu ielā. Kad tika izbeigta Elfrīdas aizturēšana, daktere tika izsūtīta uz Mordovijas Dubrova lēģeri, kur viņa bez samaksas strādāja par ārsti. Teju desmit gadus vēlāk Elfrīdu Lulli un viņas vīru, kurš no Centrālcietuma tika izsūtīts uz ziemeļiem un piespiedu kārtā piedalījās Noriļskas celšanā, atbrīvoja, un abi atgriezās Latvijā. Vecāku izsūtījuma laikā bērnus bija uzaudzinājuši vecvecāki. Atgriežoties no izsūtījuma, daktere Elfrīda Lulle strādāja poliklīnikā Rīgā kopā ar savu vedeklu. 1993. gadā, deviņdesmit viena gada vecumā, Elfrīda Lulle devās aizsaulē, atstājot nākamajām paaudzēm iespaidīgu atmiņu pierakstu.

Tēlniecība kā zvaigznēs ierakstīta: Ēvī Upeniece

Šis raksts nebūtu pilnīgs bez Ādažu novada pašvaldības apbalvojuma “Goda novadnieks” autores Ēvī Upenieces. Dzimusi 1925. gadā latvieša Eduarda Upenieka un igaunietes Leidas Upenieces ģimenē. Par to, kādēļ kļuvusi par tēlnieci, māksliniece reiz atbildējusi: “Par ko tad citu?” Tā kā Ēvī nav patikusi zīmēšana, no 1944. līdz 1946. gadam viņa mācījās Rīgas Daiļamatniecības skolā. Izglītību ieguva, mācoties pie tādiem leģendāriem māksliniekiem kā Teodors Zaļkalns, Kārlis Zemdega un Emīls Melderis. 1952. gadā absolvēja Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu “Artūra Frinberga portrets”. Vēlāk māksliniece apprecējās ar tēlnieku Voldemāru Rapiķi, kurš ir vārpas monumenta, kas atradās pretī vecajam Ādažu pastam, autors.

Lai gan tēlniecības vecmeistare ir darbojusies visos tēlniecības žanros, primāri māksliniece pievērsās stājtēlniecībai (skulptūras, kas tiek veidotas bez noteiktas piesaistes kādai konkrētai videi) un dekoratīvajai tēlniecībai (tēlniecības veids, kam galvenā ir dekoratīvā funkcija, darbi ir brīvstāvošas skulptūras, ciļņi, skulpturāli veidojumi, kas rotā ēku interjeru un fasādes vai ārtelpu, visbiežāk pilsētvidi). Šķietami viens no interesantākajiem faktiem par Ēvī Upenieces darbiem ir to statistika – iepriekšminētais diplomdarbs ir teju vienīgais vīrieša tēls, ko tēlniece ir veidojusi. Pārējie darbi ir sieviešu tēli vai to skulptūras.

Ēvī Upenieces darbi eksponēti arī ārpus Latvijas robežām – bijušajā PSRS, Čehoslovākijā, Rumānijā, Somijā, Zviedrijā un Dānijā. Ēvī Upenieces darbi ir iekļauti vairāk nekā astoņu mākslas galeriju kolekcijās un vairākās privātās mākslas kolekcijās. Pieminot mākslinieces darbus, jāsaka, ka tie runā paši par sevi, jo ikkatrs no tiem atspoguļo mākslinieces centrālās tēmas – dvēseli, intimitāti un liriskumu.

Pētot mākslinieces personību, nenoliedzama ir arī Ēvī Upenieces humora izjūta un optimisms, ar kādu viņa skatās uz pasauli. Kādā intervijā par tēlniecību Ēvī saka: “Lasīju, ka viss, kam ir trīs dimensijas, ir skulptūra. Tad es teicu: tad jau sētas miets ar’ ir skulptūra!” piemetinot: “Skulptūrai ir vajadzīga ceturtā dimensija – tā ir dvēsele.” Laikam tieši tādēļ mākslinieces vispopulārākie darbi ir tieši kultūras darbinieču – Astrīdas Kairišas, Maijas Tabakas, Māras Ķimeles un daudzu citu – portreti, kā arī latviešu kultūras alegoriskas un simboliskas figūras (“Mūza”, “Upe”, “Gauja” u.c.), kam ir ne tikai trīs dimensijas, bet arī dziļums un nozīmīgums. Daži tēlnieces darbi apskatāmi arī Ādažu Kultūras centra Mākslas un vēstures galerijā.

Noslēgumā un turpinājumā…

Šajā rakstā ieskatījāmies tikai trīs sieviešu portretos. Tik dažādos un vienlaikus – visām piemitis sīkstums, ko pieprasīja laiks un dzīve. Visu šo sieviešu stāsti apliecina, ka, darbojoties ar sirdi un dvēseli jebkurā jomā – mājās, zinātnē, mākslā vai kur citur –, paveiktajam būs nozīme un ietekme uz plašāku sabiedrību. Ādažu novads ir bagāts ar spilgtām personībām un nozīmīgiem darbiem.

* Raksta tapšanā izmantoti dažādi avoti, tostarp Elitas Pētersones grāmata “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”.