Sveiciens Siguldas gaisa trošu ceļa jeb Siguldas vagoniņa 50 gadu jubilejā! ^{Apriņķis.lv}

Ceļš līdz gaisa trošu ceļa atklāšanai bija ilgs, pietiekami sarežģīts un arī piedzīvojumu pilns, taču Aivaram Janelsītim pietika drosmes, jaunības entuziasma un uzņēmības runāt un pamatot savu ideju gan ar Latvijas vadošajām personām, gan braukt uz Čiaturu, Maskavu un Volgogradu, lai panāktu savas ieceres realizāciju. Birokrātija un atsevišķu vadošo personu iebildumi nespēja likt šķēršļus izlolotajai iecerei un 1968.gada 30.decembrī ar Rīgas rajona Izpildu komitejas rīkojumu Nr. 305 tapa akts, kur 39 gadus vecais Aivars Janelsītis, tobrīd Rīgas rajona Dzīvokļu – Komunālās nodaļas vadītājs, nodod un Rīgas rajona Komunālo uzņēmumu kombināta priekšnieks Augusts Strunda pieņem jaunuzcelto Pasažieru troses ceļu Sigulda – Krimulda.

Beidzot 1969.gada 3.janvārī – atklāšanas svētki. Siguldas pilsētas iedzīvotāji, viesi, radi un draugi varēja doties pirmajā 1025 metru garajā, 40–42 metrus virs Gaujas augstajā un 3,5 minūtes ilgajā braucienā. Pirms tam, sākot no 1968.gada vasaras, tika pielietoti visi drošības pasākumi, lai pārbaudītu vagoniņa noslogotību, bremzēšanas darbību, ritošā sastāva darbību ekstrēmos apstākļos (elektrības, dabas stihiju izraisītos).

“Ja nebūtu Čiaturas un pieredzējušā trošu ceļu būves speciālista – inženiera Georgija Panculaja, man būtu grūti šo trasi izbūvēt, jo tolaik Padomju Savienībā šāda lieta bija attīstīta tikai Gruzijā. Vietu trošu ceļam biju izlolojis tieši šeit un arī G.Panculajam tā iepatikās, jo izstāstīju viņam stāstu par savu meiteni, kura strādāja Krimuldas bērnu sanatorijā par medmāsu,” stāstīja Aivars Janelsītis.

Nu jau šis stāsts ir apvijies ar leģendām – kā jauneklis, pavadot savu mīļoto meiteni no Siguldas uz Krimuldu, iedomājies, kāpēc to nevarētu veikt pa gaisu kā putns un daudz ātrāk. Šis ir stāsts par mīlestību, drosmi un apņēmības pilnu spītību paveikt lielas lietas.

1929.gada 22.novembri Cēsīs piedzimst zēns, kuram tiek iedots vārds Aivars. Uzaudzis inteliģentā ģimenē, jo tēvs Roberts bija “Cēsu Vēstis” galvenais redaktors un māte Elfrīda – grāmatvede. Mazais 11 gadus vecais puisēns 1941.gada 14.jūnijā, kopā ar vairākiem Cēsu inteliģences un viņu ģimenes locekļiem tika izsūtīts uz Sibīriju. Kopā ar mammu, mazo māsiņu un vecmāmiņu Cēsu stacijā savu tēti redzēja pēdējo reizi, bet uz mūžu atcerējās tēta teiktos vārdus: “Tava dzimtene ir Latvija, un dari visu, kas Tavos spēkos Latvijas labā!” Pēc pieciem gadiem, 1946.gadā, vienam atgriežoties Latvijā, bija jāuzsāk patstāvīga pieaugušā cilvēka dzīve.

Vēlāk, pēc gadiem, liktenis Aivaru Janelsīti atveda uz Siguldu. Kā viņš pats ir teicis, “uz Siguldu – dabas brīnumu, Dieva radītu paradīzes dārzu, kur mīt Latvijas svētupe Gauja”. Pēc dienesta padomju armijā, uzsākot darba gaitas Siguldā (gan kā Siguldas kultūras nama direktors, vēlāk kā Rīgas rajona Izpildu komitejas Komunālās saimniecības nodaļas vadītājs), Aivars Janelsītis ieskatījās un iemīlējās kādā meitenē, kura kā medmāsa strādāja un dzīvoja Krimuldā, bet pašdarbības deju kolektīvu, atpūtas vakarus un koncertus apmeklēja Siguldā.

Lieki piebilst, ka pieklājīgais un galantais jauneklis pēc pasākumiem vienmēr pavadīja meiteni uz Krimuldu, šķērsojot Gaujas tiltu un, protams, abas nogāzes divkārši, jo vēl jau priekšā bija arī atpakaļceļš. Mīlestība, satikšanās un garās pastaigas maršrutā Sigulda – Krimulda – Sigulda bija tās, kas 27 gadus jaunajam Aivaram deva dzinuli kādai trakai idejai “Kādēļ es nevarētu pārlidot pāri Gaujai kā putns?” viņš pamatoja savu vēlmi.

Nejauši Aivara Janelsīša rokās nonāca 1956.gada Nr. 19 tā laika populārā žurnāla “Ogoņok” numurs, uz kura vāka bija nofotografēts trošu ceļa vagoniņš Gruzijā. Aivara sajūtas tobrīd bija tādas: “Kad to ieraudzīju, šķita, ka caur mani izgāja strāva, it kā es būtu dabūjis spērienu. Tad es ar savu spītīgo un neatlaidīgo raksturu nosolījos – Siguldā arī tāds būs!”

No tā brīža viss arī sākās. Vispirms bija pirmā vēstule Gruzijas pilsētai Čiatura, kura uzreiz bija gatava palīdzēt. 1957.gadā Siguldas 750 gadu jubilejas svinību laikā, Gruzijas delegācija paziņoja, ka dāvina Siguldai jubilejā trošu ceļa tehnisko projektu un visu nestandarta iekārtu, jo šis objekts bija īpašs ar to, ka šis latviešiem būs pirmais gaisa tramvajs kilometru garumā bez starpbalstiem. Valdība pieņēma lēmumu, un Cēsu projektēšanas birojs sāka projektēt trošu ceļa Siguldas un Krimuldas stacijas būves.

Bija jāpaiet 14 gadiem, pavadītiem valdības koridoros, iestrēgušiem birokrātiskos papīru kalnos, lai 1969.gada 3.janvārī visi varētu uzgavilēt gaisa trošu ceļa atklāšanas svētkos. Pa šiem gadiem Aivars Janelsītis jau bija apprecējis savu mīlestību – medmāsu Genovevu un sagaidījis abas savas atvases – meitas Maiju un Ilzi.

Mēs varam būt ļoti lepni, ka nu jau 50 gadus Siguldas vārds visā plašajā pasaulē izskanējis ar šai teritorijai neierastu transporta līdzekli – gaisa trošu ceļu jeb mūsu mīļo “vagoniņu”.

Siguldas vagoniņš

Skaistajā, zaļajā Latvijā
Vidzemes mežu tālēs
Vagoniņš savu ceļu sāka
Siguldā mīlestība auga.

Divu mīlētāju sapnis kvēlākais
Izskanēja kā dziesma cauri dzīvei
Vagoniņš rotājās Gaujas upes augšā
Kur čalodama upe garām plūst.

Vagoniņā sakņojas mūžs
Tur gadskārtas vēji pūš
Šeit jūsu dzīve un mājas
Jau gadu desmitiem krājas.

Te jūsu sapņi, te – pie Gaujas
Un gaisa trošu ceļš, kas ved pāri upi
Man vienmēr prieks būs zināt stāstu šo
Šai Gaujas senlejā skaistajā.

Arita Millere (A.Janelsīša mazdēla sieva)

Lai godinātu Aivaru, atzīmējot Siguldas vagoniņa 50. gadskārtu un 2019.gada 22.novembrī 90 gadu jubileju, ir iecere pie Siguldas vagoniņa izveidot skulptūru, kuru veidos tēlnieks Valts Barkāns. Šobrīd ir izveidota skice. Ikviens varēs piedalīties ar ziedojumu šīs skulptūras veidošanā.