Menu
 

Lelde Stumbre: Dzīvot Latvijā joprojām ir interesanti Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
“Nu jau vairākus gadus esmu pievērsusies prozai un saprotu, ka man sanāk un tas viss ir lasāms,” teic Lelde Stumbre. “Nu jau vairākus gadus esmu pievērsusies prozai un saprotu, ka man sanāk un tas viss ir lasāms,” teic Lelde Stumbre. Foto - LETA

«Esmu sapratusi, ka politikā iet nevēlos, jo katram jādara tas, ko viņš prot vislabāk. Man tā ir rakstīšana,» intervijā «Rīgas Apriņķa Avīzei» teic šā mēneša jubilāre – dramaturģe un rakstniece Lelde Stumbre, kuras kontā ir vairāk nekā piecdesmit lugu un nu jau arī sešas daiļliteratūras grāmatas. Starp citu, kopš pagājušā gada Lelde vada Zaļās atmodas muzeju, un viņa atklāj, ka ar šo procesu ir patiesi aizrāvusies. Savukārt par peripetijām ap valdības veidošanu dramaturģe izsakās ļoti tieši: «Katrs no valdības veidotājiem velk deķi uz savu pusi, katrs ir izdomājis, ka viņam kaut ko vajag... Viņi nemāk izveidot profesionālu komandu. Tas ir ļoti neprofesionāli un atgādina mazu bērnu izdarības.»

– Kā tev sācies šis gads? Vai ir iecerēta kāda jauna luga, lai papildinātu jau tā visai iespaidīgo krājumu?

– Lugas jau kādu laiku esmu pārstājusi rakstīt, un nevis tāpēc, ka nerakstītos, bet tāpēc, ka tas, kas pašlaik notiek teātros, mani vienkārši neinteresē. Man ir radusies sajūta, ka teātriem vajag kaut ko pilnīgi citu, nekā es spēju piedāvāt; šķiet, ka tos neinteresē lugas kā tādas, ka teātri meklē un arī atrod dažādus stāstus vai parādības, vai kaut ko ārkārtīgi aktuālu. Tas, ko es uzskatu par lugu, par tekstu, kas ir izrādes pamatā, – tas laikam tiem liekas kaut kā vecmodīgi. Nevienu vairs neinteresē valoda, tēli, sižeta attīstība, bet man pats svarīgākais ir emocijas. Ja teātra izrādē vai mākslas darbā jūtu kaut ko emocionālu, tas nozīmē, ka man tas patīk un ir «aizķēris». Mūsdienu mākslas pasaule cenšas emociju vai nu noliegt, tā nav vajadzīga, vai arī tā ir tumši melna un briesmīga. Man šķiet, ka tas ir tāds piegājiens – sak, es to noliegšu, jo tas nav moderni, bet patiesībā paraudāšu mājās pie televizora, ja redzēšu kaut ko emocionālu, bet tikai tā, lai neviens to neredz un nedzird. Tā kā visi mani darbi ir balstīti uz emocijām, uz cilvēku psiholoģiju un tādām lietām, domāju, vienkārši pagaidīšu, kad viņi iztrakosies, un tad kādam liksies, ka atkal to vajag. Itin viss nāk atpakaļ pa spirāli, tāpēc – gan pienāks laiks, kad atkal rakstīšu lugas.

– Tev nepietrūkst rakstīšanas?

– Bet es rakstu visu laiku, jo bez rakstīšanas nevaru dzīvot! Esmu uzrakstījusi vairākas prozas grāmatas un jūtos ļoti apmierināta, jo esmu sapratusi, ka to varu izdarīt un ka tas ir lasāms.  Man ir četri romāni, no kuriem divi man pašai ļoti patīk un šķiet, ka ir izdevušies. Vēl esmu uzrakstījusi ļoti svarīgu (vismaz man) grāmatu par Maiju Silmali, disidenti no tā sauktās franču grupas. Viņa bija mana krustmāte, un man visu laiku bija sajūta, ka ir jāuzraksta, jo es ar Maiju satikos, dzīvoju, viņa ietekmēja arī manu dzīvi. It kā ļoti daudzi zina, kas bija Maija Silmale, un manas paaudzes cilvēki viņu atceras ļoti labi, bet jaunā paaudze to nezina vispār.

– Cik daudz dienā jāuzraksta, lai nezaudētu iemaņas?

– Faktiski rakstu katru dienu, jo, lai vai kā, man dienā gribas uzrakstīt vismaz divas rindiņas. Ja to neizdaru, neuzrakstītais rosās pa galvu, un tad trijos naktī ir jāceļas un jāpieraksta, lai varētu aizmigt, un tas man ļoti krīt uz nerviem. (Smejas.) Tāpēc labāk pa dienu kaut ko uzrakstu – ar domu, ka varēs izdzēst vai apstrādāt. Pēc tam kaut kur izlasīju, ka rakstnieks Džeks Londons katru dienu esot uzrakstījis piectūkstoš zīmes, kas jau ir diezgan daudz, un nav būtiski, vai tajā brīdī ir vai nav mūza. Ja nav, tad tā ir aizskrējusi pie cita vai arī vienkārši kavējas, un tad ir jāsauc atpakaļ. Un atsaukt atpakaļ mūzu var tikai ar rakstīšanu. (Smaida.) Mēģināju pieturēties pie tām piectūkstoš zīmēm, bet esmu sapratusi, ka vienmēr tas nav iespējams, jo ir visādi citi darbi, it īpaši pēdējā gada laikā. Nesen divas nedēļas pavadīju Ventspilī, Rakstnieku mājā, un tur neko citu nedarīju, kā tikai rakstīju. Lai kā mani vilināja francūži un interesantas Maskavas rakstnieces uz interesantu runāšanu un pasēdēšanu – nē, un viss! Sapratu, ka tās ir tikai divas nedēļas, kas jāizmanto kārtīgi.

– Tev no literatūras gan ir bijis sāņlēciens politikā – 2014. gadā biji Saeimas deputāte…

– Toreiz uz Saeimu gāju tikai tāpēc, ka pienāca mana rinda, turklāt Nacionālās apvienības sarakstā biju ielikta tikai sava vārda dēļ – tāpat kā daudzi –, taču man nebija ne mazākās vēlēšanās iet politikā. Tas, ka dabūju pasēdēt Jēkaba ielas namā, man bija liels pārsteigums. Saeimā es biju trīs mēnešus un sevi mierināju ar domu, ka diez vai mainīšu Latvijas nākotni, lai gan gribētos, taču vismaz redzēšu tuvumā, kā tur viss notiek, kāda ir atmosfēra, kādi tur ir cilvēki. Man tā būs viena maza dzīves pieredzīte. Bez šaubām, neredzēju ne simto daļu no tā, kas tur notiek, jo nepaspēju fiziski, un neviens mani savā pulciņā neaicināja, bet beigās biju tīri apmierināta. Arī ar to, ka pēc trim mēnešiem Saeimā atgriezās Einārs Cilinskis, kura vietā darbojos parlamentā, un es no šī deputāta pienākuma tiku vaļā. Neesmu cilvēks, kas var strādāt no deviņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, un dažkārt, kā zināms, politiķiem ir jāstrādā līdz vēlam vakaram. Tas nav man.

– Varbūt tur gūtā pieredze tev palīdz labāk novērtēt tās peripetijas, kas notiek ap valdības veidošanu tagad?

– Domāju, ka tas nav īsti normāls process, kas tur notiek. Mani pārsteidz un liekas dīvaini, ka seši septiņi veči, kas tur ņemas, nevar vienoties; ka cilvēki, kas ir vienā organizācijā, kam būtībā ir vieni un tie paši mērķi – rūpēties par Latvijas tautas labklājību –, taisa kaut kādus bērnudārznieku gājienus un viens otru apmētā ar smiltīm! Kā pieauguši cilvēki un profesionāļi  trīs mēnešus nevar vienoties par valdību! Tas ir kā skolas pirmajās klasēs: tu man nepatīc, tu nedabūsi manu mantu, es iešu uz citu smilšukasti! Tas man liekas ārkārtīgi bērnišķīgi un – jā, ļoti neprofesionāli. Katrs velk deķi uz savu pusi, katrs ir izdomājis, ka viņam kaut ko vajag... Viņi nemāk izveidot  profesionālu komandu. Tas bija vienīgais, kas viņiem bija jāsaprot, ejot uz Saeimu, –  jāizveido profesionāla valdība, kas darbotos Latvijas labā!

– Un, protams, neizbēgamais jautājums par pagājušā gada nogalē publiskotajiem čekas maisiem…

– Teikšu uzreiz – man tas viss riebjas, un es nekādā gadījumā tos nepētīšu – ne internetā, ne kā citādi, jo mani tas absolūti neinteresē! Tik daudz melu un muļķību, cik šajā sakarībā ir bijis, arī manā jaunībā... Kā tika apmeloti normāli cilvēki! To jau čeka arī darīja – palaida dezinformāciju par kādu cilvēku, un mēs, viņa draugi, štukojām, ir vai nav viņš ziņotājs. Un tā neuzticēšanās! Neatbildēšu arī uz jautājumu, vai tos maisus vajadzēja atvērt, jo negribu par to runāt. Redzu, ka cilvēki sociālajos tīklos «cepas», taču netaisos savu dievišķo garu sajaukt un samaitāt ar šīm lietām.

– Visām aktualitātēm var sekot līdzi sociālajos tīklos. Vai tu tos izmanto komunikācijai?

– Absolūti nē! Es esmu soctīklos, bet tos izmantoju tikai tāpēc, ka esmu mainījusi profesiju – esmu kļuvusi par muzejnieci, un man ir jāpopularizē savs muzejs. Pati par sevi «Facebook» neko nestāstu un nerādu, jo tas man nešķiet aktuāli, un diez vai kādam tas ir interesanti, atskaitot manus draugus un radus.

– Izklausās, ka visai krasi esi mainījusi dzīvi.

– Jā, kopš pagājušā gada vadu Zaļās atmodas muzeju, kas veltīts Vides aizsardzības kluba darbībai no 70. gadiem līdz apmēram 1992. gadam. Uzrakstīju grāmatu par Arvīdu Ulmi un VAK, un to darīju tā iemesla dēļ, ka man šķita – cilvēki pārprot, nezina, ir aizmirsuši un negrib zināt. Īsi sakot, Vides aizsardzības klubs, kura biedre es esmu, tika nogrūsts maliņā saistībā ar tautas atmodu, jo vienkāršāk un vieglāk ir pateikt, ka to aizsāka Tautas fronte, lai gan patiesībā to sāka «zaļie» – ar talkām un citām aktivitātēm. Un tad pēkšņi Vides aizsardzības klubam ļoti paveicās, jo mums apsaimniekošanā atdeva bijušo Pasaku māju netālu no Dubultu baznīcas. Māja bija diezgan briesmīgā stāvoklī, taču Jūrmalas dome piešķīra naudu remontam, un tā nu mēs tur rosāmies. Pieskatu muzeju, iekārtojam ekspozīciju, kurā būs apskatāmas fotogrāfijas, filmas, dokumenti, priekšmeti... Pie manis praksē nāk Kultūras koledžas studenti – palīdz iekārtot muzeju –, un viņu rīcībā ir tikai zīmulis, papīrs, aukla un koks; ne telefons, ne dators viņus neglābs, tāpēc viņi ir spiesti šim darbam pieiet radoši. Un redzu, ka arī viņus šī tēma, par ko mācību grāmatās diez cik daudz ziņu nav, ir ieinteresējusi.

Gatavojoties muzeja atklāšanai, ar kolēģi pat izgājām muzejnieku kursus, lai saprastu, kā to visu darīt un kā muzejs darbojas. Un par lielu izbrīnu sev sapratu, ka muzeji kā kultūras iestādes ir mainījušies – ka tie nav relikta, sastingusi vieta, ka tur drīkst iet, skatīties, šķirstīt materiālus, sēdēt uz grīdas, zīmēt… Taču man ir sajūta, ka vēl joprojām iekārtojamies – lai muzejs būtu piepildīts, atraktīvs un interesants. Bet jau pavasarī un vasarā gaidīsim apmeklētājus, turklāt mums ir laimējies, ka esam īpašā vietā – tādā kā paplašinātā kultūras kvartālā, jo turpat netālu ir Dubultu Mākslas stacija, Aspazijas muzejs, Jūrmalas  pilsētas muzejs, jaunā bibliotēka…

– Šķiet, ka esi ar šo nodarbi patiesi aizrāvusies.

– Absolūti, jo tas ir radošs process! Viss mainās, nekas nestāv uz vietas, un tieši tāpēc dzīve ir brīnišķīga.

– Un tu joprojām esi brīvdomātāja, kā tevi reiz nosauca kāds teātra zinātnieks.

– Ceru, ka jā! Negribu domāt to, ko man kāds uzspiež, jo pašai vēl galva strādā.  Mūsdienu Latvijā tā var dzīvot, un ne tikai tāpēc, ka esmu šīs zemes patriote un mīlu to, bet tāpēc, ka šeit ir interesanti, te visu laiku kaut kas notiek – tas pats valdības šovs, Latvijas simtgade, brīnišķīgie Dziesmu un deju svētki un tajā pašā laikā arī visādas muļķības, pat stulbas vājprātības… Šveicē, kur viss ir sakārtots, noteikti nav tik interesanta dzīve.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.