Andrejs Ģērmanis. Mākslinieka dzīves raibie triepieni ^{Apriņķis.lv}

Pats mākslinieks ir pārsteigts, ka tik solīdu atzinību saņēmis vēl spēka gados, kā viņš raksturo savus septiņdesmit septiņus. Andrejam daudz darba esot priekšā! Vitāla dzīves izjūta māksliniekam bijusi raksturīga visu mūžu, kā pats saka: “Atzīstos, ka pārāk ilgi gribēju būt jauneklis – jaunība jau bija aizgājusi, bet es to ignorēju.”

Vai pa šiem garajiem savas dzīves gadiem esat atradis to, ko mākslā meklējāt, – tīrs audekls jums šodien ir izaicinājums, joprojām noslēpums vai pašsaprotams pamats darbam?

Mākslas akadēmijā man bija izcili pasniedzēji, piemēram, Konrāds Ubāns, kurš savu sakāmo parasti iesāka ar tekstu: “Ziniet, tā glezniecība ir grūta lieta! Sajauciet labi daudz krāsas un no viena gala sāciet…” Cilvēkam atrast sevi vienmēr ir ļoti grūti. Nekad neesmu bijis tik iedomīgs, lai apgalvotu, ka savā mākslā būtu atradis meklēto. Man arī nav to īpašību, kas palīdzētu kļūt ļoti slavenam. Vienmēr esmu bijis aizrauts ar pašu radīšanas procesu, jo tikai caur to var kaut kur nokļūt. Bet ar tiem radošajiem meklējumiem ir kā pasakā: tiklīdz iedomātajam mērķim pietuvojies, tas momentāni attālinās.

Kā maldugunis krēslā?

Taisni tā! Bet vienlaikus jāatzīst, ka ar gadiem tomēr zināma skaidrība rodas. Vismaz par to, ko tad uz tā audekla vajadzētu darīt (smejas). Man ir savs rokraksts mākslā. Šaubu brīžos dzīvē nereti esmu vērsies pie sava dvīņubrāļa, gleznotāja Jura Ģērmaņa. Ilgus gadus abi nelietojām vārdu “es”, vienmēr teicām tikai “mēs”, līdz beidzās skolas, arī studiju laiks un katram radās sava darbošanās orbīta, draugi un sievas. Esmu bijis mazliet izklaidīgāks un nekārtīgāks par apdomīgo Juri, bet, kā zināms, zem šīs saules viss nemitīgi plūst un mainās.

Atzīšos, ka man māksla joprojām ir “tumša bilde”, līdzīgi kā es pats sev. Kamēr vien dzīvojam, allaž varam atrast sevī un citos jaunas saskarsmes šķautnes. Gleznodams portretus, esmu sapratis, ka cilvēks nav tikai attēls spogulī, bet viņam ir sava enerģētika, iekšējā pasaule.

Ne bez pamata pieņemts uzskatīt, ka mākslinieks ir sava laikmeta spilgtākais atspoguļotājs. Jūs esat piedzīvojis patiešām dažādus laikmetus – kā tos raksturojat, šodienas acīm raugoties?

Neatkarīgi ne no kā esmu laikmeta liecinieks – tikai tāpēc vien, ka dzīvoju un strādāju. Padomju Savienībā pret māksliniekiem bija ļoti labvēlīga politika, jaunradi atbalstīja valsts, kura apmaksāja radošos komandējumus un iepirka darbus. Pabiju gan Karēlijā un Kamčatkā, gan Kaukāzā un Krievijas vidienē.

Viseksotiskākā bija vasaras prakse Kolas pussalā aiz Polārā loka ar dzīvošanu Apatītu kalnu ielejā kādā bērnudārzā un sāmu dzīvesveida iepazīšanu. Mājās atvedu ziemeļbrieža ragus un roņādas apavus, bet pa ceļam izstaigāju Ļeņingradas lielākos muzejus, tostarp Ermitāžu.

Vienā no jaunrades braucieniem 1968. gadā iepazinu Sibīriju kopā ar savu pirmo sievu, gleznotāju Maiju Ģērmani, ar kuru man ir divas meitas, un draugu, gleznotāju Kārli Dobrāju, kurš teica viedus vārdus: “Kādu maizi ēd, tādu dziesmu dzied!” Padomju iekārta bija pretimnākoša, bet vajadzēja prast tai izpatikt.

Iedomājies, Staļins vēl bija dzīvs, kad mūs ar brāli pēc ceturtās klasītes 1952. gadā uzņēma Rozentāla Mākslas vidusskolā, kas bija kā brīnišķīga, no valdošās realitātes mazliet izolēta sala. Pa ielām maršēja pionieri un komjaunieši, bet mūs nekāds ļeņinisms neskāra.

Vai jūsu raksturā un pasaules izjūtā vēl tagad saglabājies kaut kas no kara laika bērna, jūtat šo vēstures zīmogu savā dvēselē?

Mamma mūs laida pasaulē 16. jūnijā, pēc piecām dienām sākās II pasaules karš. Mazliet vēlāk tēvs mūs abus ar brāli kā kaķēnus pītā grozā stūma iekšā pa Ogres vilciena logu, jo visi no Rīgas bēga. Ceļā pie Ķeguma vilcienu nobombardēja, bet mums klāt stāvēja Dievs. Mūsu mamma Ņina bija cēlusies no krievu muižniekiem un zināja valodas, kas viņai palīdzēja bēgļu gaitās saprasties gan ar vāciešiem, gan krieviem. Atceros braucienu ar bēgļu kuģi no Liepājas – kā visapkārt latvieši dziedāja tautasdziesmas… Tās man vēl tagad skan ausīs. Visi cerēja, ka Rietumi Latviju neatdos.

Pēc kara vēl līdz 1947. gadam Rīgā redzēju hitleriskās Vācijas karagūstekņus, kuri strādāja pie sagruvušo māju drupu novākšanas. Mēs bieži staigājāmies vectēvam Arturam Dzeiveram pie rokas. Viņš bija beidzis Pēterburgas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti, strādājis Krievijas muzejos. Rīgā vectēvs vadīja ekskursijas abos mākslas muzejos, tāpēc ar Juri tajos tik bieži uzturējāmies, ka zāļu uzraudzes mūs uztvēra kā savējos.

Esat dažādu mūzu kalps, arī mākslas teorētiķis un žurnālists. Vai tās ir tādas rotaļas ar saviem talantiem?

Nē, tā ir mana zinātkāre. Mani allaž urdījusi interese par pasauli un cilvēkiem. Sešpadsmit gados rakstīju mīlas dzejoļus un domāju, ka būšu rakstnieks. Vēlāk, Mākslas akadēmijas gados, profesionālo prieku radīt tekstus atraisīja Mavriks Vulfsons. Pēc tam iestājos Universitātes Žurnālistikas fakultātē un rakstīju par mākslu gandrīz visos latviešu preses izdevumos. Manas gleznas nebija ne tuvu tik populāras, cik šie raksti “Literatūrā un Mākslā”, “Padomju Jaunatnē” un citur. Patiesībā ar savām recenzijām un aprakstiem turpināju senākas tradīcijas, jo gan Janis Rozentāls, gan Jūlijs Madernieks un citi mākslinieki publicējās presē.

Interese par rakstīto vārdu manī, iespējams, sākotnēji ir no tēva Artura Ģērmaņa, profesionāla bibliogrāfa, kurš 1941. gadā, kad piedzimām mēs ar brāli, ieņēma Valsts bibliotēkas direktora krēslu. Mūsu Rīgas dzīvoklī viena istaba bija pilna ar grāmatām, no kurām liela daļa latviešu, krievu, vācu, franču un angļu valodā bija veltīta mākslai. Varētu sacīt, ka mēs ar brāli šajā bibliotēkā esam uzauguši, un es joprojām sajūtu rakstītā vārda spēku.

No 2001. līdz 2011. gadam bijāt Latvijas Mākslinieku savienības Jūrmalas nodaļas priekšsēdētājs. Kā sajutāt atbalstu savam darbam no jūrmalnieku puses?

Ļoti pozitīvi! Jūrmalas vadība allaž rūpējusies ne tikai par pilsētas fasādi, bet arī saturu, tās kultūras un mākslas dzīves nepārtrauktu augšupeju. Man allaž bijusi izpratnes pilna sadarbība ar Jūrmalas pilsētas domes Kultūras nodaļu, ko savulaik vadīja Gunta Liepiņa, kura šobrīd ir Jūrmalas Mūzikas vidusskolas direktore. Man ir patīkami pilsētas Kultūras nodaļā redzēt strādājam viņas meitu. Vārdu sakot, man vienmēr bijusi auglīga un radoši interesanta saskarsme ar Jūrmalas kultūras dzīves veidotājiem un atbalstītājiem gan personiskā, gan oficiālā līmenī. Man te jāsaka, ka ne tikai Jūrmalā, bet visā Latvijā ir netipiski daudz mākslinieku un dzejnieku. Šī zeme cilvēkus iedvesmo radīšanai!

Starp citu, savulaik aktīvi uzsāku organizēt regulāras Jūrmalas mākslinieku sanākšanas, domu apmaiņas un darbu apspriešanas. Tie bija draudzīgi, radoši vakari, kuros allaž veidojās jaunas idejas un norunas. Mūsu darbības epicentrs bija Bulduru Kultūras nams ar tā toreizējo vadītāju Zinaīdu Skuju.

Ko pats uzskatāt par savas dzīves lielāko sasniegumu?

Vai tas ir sasniegums, nezinu, bet laimīga sakritība gan: man ir divas meitas, četri mazbērni un divi mazmazbērni. Radošais gēns spilgti turpinās mazdēlos – metālmāksliniekā Mārtiņā Daksī un mūziķī Imantā Daksī, kurš ir izteikts garīgais meklētājs.

Negribas pašam sevi lielīt, taču arī profesionāli jūtos kaut ko sasniedzis, piemēram, viena no manām gleznām atrodas Tretjakova galerijā, un tas ir pasaules līmenis. Kā šis darbs tur nokļuva, ir cits stāsts, par ko man jāpateicas toreizējai Mākslinieku savienības priekšsēdētājai Džemmai Skulmei. Starp citu, par Tretjakova galerijas samaksāto naudu varēju nopirkt māju.

Jums kā profesionālim droši vien ir sava atbilde uz jautājumu, kurp iet latviešu māksla?

Man nav gaiša viedokļa šajā jautājumā. Jaunajās tehnoloģijās vispār neorientējos un uzskatu, ka instalācijām ar glezniecību nav nekādas saistības. Tomēr mums vēl ir daudz labu dažādu paaudžu gleznotāju, un akadēmiskās tradīcijas tiek uzturētas augstā līmenī. Ģēniju vienmēr ir maz.

Diemžēl jāsecina, ka vecā, labā glezniecība lēnām aiziet, tās vietā nāk jaunā mūsdienu māksla. Liela daļa no tiem, kuri sapņo par laikmetīgās mākslas muzeja uzcelšanu, domā, ka akadēmiskā glezniecības tehnika nav pašsaprotams pamats, lai darbotos profesijā. Dažs labs kaut kur noliek kaut kādu čupu un apgalvo, ka tā esot māksla!

Meklēju internetā un neatradu tur nekādu jūs kompromitējošu informāciju. Vai tiešām esat viens no tiem retajiem māksliniekiem, kuriem izdevies dzīvot bez neviena skandāla?

Tik traki jau nav! Rīgas bohēmā iekļāvos organiski un biju viens no tiem, kuri sēdēja slavenajā “Putnu dārzā” [hipiju un mākslinieku iecienīta āra kafejnīca pašā centrā – aut.]. Manu draugu vidū bija Ņurbulis [dzejnieks Aivars Neibarts – aut.], Bergmanis [Andris, dzejnieks un publicists – aut.] un Uldis Bērziņš [dzejnieks un tulkotājs – aut.], kurš savulaik naktīs sargāja viesnīcas “Latvija” būvlaukumu.

Vispār mākslinieki ir īpatnēja tauta – viņi grib visu, tikai ne strādāt. Gluži kā anekdotē: “Strādāt negribas nemaz, laikam būšu dzejnieks!” Tas ir diezgan reāls joks, jo naudas vienmēr bija par maz un nācās aizņemties no draugiem. Savulaik saņēmu arī vecāku atbalstu. Viņi abi bija ilgdzīvotāji – papus nomira 1993. gadā 93 gadu vecumā, mamma aizgāja 2009. gadā 94 gadu vecumā.

Gadu gadiem varat nodoties mākslai, jo šo kaislību saprot arī jūsu dzīvesbiedre: Olita Gulbe-Ģērmane ir talantīga gleznotāja…

Man ar Olitu ir paveicies visādās nozīmēs. Starp citu, mēs satikāmies Mākslinieku savienības darbnīcās, jo pašiem savu darbnīcu nebija. Attiecības attīstījās ļoti strauji, un mēs ātri apprecējāmies. Man Olita nav pirmā sieva, bet pēdējā gan! Es negribētu apgalvot, ka mūs vieno absolūta dvēseļu radniecība, tomēr nekad viens otram netraucējam. Mūsu starpā nav pretrunu, tāpēc nekad nestrīdamies. Olita ir forša sieviete.

Vai savā pašidentitātē jūtaties kā īsts jūrmalnieks, šeit savējais?

Esmu stipri ieaudzis Jūrmalā gan kā mākslinieks, gan kā dabas baudītājs, gan – kultūrvides dalībnieks. Tiem, kuri saskatījušies Aivazovski, droši vien šķiet, ka īstā jūra ir tāds mūžīgais devītais vilnis, kas sniedzas pāri saprašanai. Es dodu priekšroku piekrastei un ūdenī dziļāk par ceļiem reti iebrienu, kaut mājas atrodas simts metru attālumā no jūras. Nodzīvojis šeit esmu pietiekami ilgi, lai uzskatītu sevi par lokālpatriotu.

Kādu jūs redzat Jūrmalas un visas Latvijas nākotni?

Tikai – kultūrā balstītu. Es noteikti redzu Jūrmalu ar savu mākslas platformu, kuras attīstībā tiks ieguldīti visdažādākie resursi, tādēļ ar to mūsu pilsēta varēs lepoties. Līdzīgi varu runāt par visu valsti, jo Latvijas pastāvēšanas jēga ir skaidrā garīgā pašidentitātē, nacionālajā kultūrā.

Intervijas pirmpublikācija – Jūrmalas pilsētas pašvaldības informatīvajā izdevumā "Jūrmalas Avīze".