Menu
 

Ziedonis Skrīvelis Saulkrastos: Varu atļauties to, kam jaunībā pietrūka laika Apriņķis.lv

  • Autors:  Ģirts Kondrāts, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Ziedonis Skrīvelis janvārī, izstādes atklāšanā. Foto - Ģirts Kondrāts un Saulkrastu domes arhīvs Ziedonis Skrīvelis janvārī, izstādes atklāšanā. Foto - Ģirts Kondrāts un Saulkrastu domes arhīvs

Ziedonim Skrīvelim 28. decembrī apritēja 80. Viņš joprojām dejo tautas deju kolektīvā “Saulgrieži”, kā audējs gatavojas izstādei Talsos un teic, ka pagājušogad līdz pat novembrim esot peldējies jūrā. Jautāts, kā šādā vecumā iespējams saglabāt možu garu, Ziedonis smaidot atbild, ka visu mūžu nekas cilvēcisks viņam neesot bijis svešs. Arī tagad viņš ņemot pretī visu, ko dzīve sniedz.

Pirms vairākiem gadiem Ziedonis saņēmis novada domes Atzinības rakstu par ilggadēju radošo darbību un ieguldījumu Saulkrastu kultūras dzīves attīstībā. Šā gada 13. janvārī Saulkrastu novada domes zālē tika atklāta Ziedoņa Skrīveļa austo darbu izstāde.

Enkurvieta – Saulkrasti

Nav gluži tā, ka Ziedonis Skrīvelis saulkrastiešu cieņu būtu ieguvis tikai, pateicoties cienījamajam vecumam un, pēc paša teiktā, sava mūža 60 pavadītajiem gadiem Saulkrastos. Visvairāk līdzcilvēku uzmanību viņš ieguvis kā audējs. Ne velti viņš saņēmis Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu. Gadu, kurā tas noticis, gan viņš neatceroties. Un vispār – aizgājušais laiks esot saplūdis vienā upē. Droši vien kopš tā brīža pagājuši vismaz 10 gadi, varbūt arī vairāk…

Reiz Z. Skrīveli, aušanas meistaru, intervējusi kādas lielas Latvijas avīzes korespondente. Protams, saruna bijusi arī par pašu dzīvi, dejošanu, pasaules apceļošanu un kalnos kāpšanu. Sarunas beigās žurnāliste secinājusi, ka viņš – “atspoļu vīrs” – esot cilvēks, kurš pazīstot un kuram patīkot izbaudīt dzīves garšu.

Par savām bērnu dienām Skrīveļa kungs teic, ka viņa dzimtā vieta ir tepat netālu no Saulkrastiem – Pabažu pagastā. Tēvam Eduardam un mātei Hermīnei Jansonei viņš bijis vecākais dēls. Dzīve kļuvusi sarežģītāka, kad tēvs, kuram izdevies izvairīties no vācu armijas, iesaukts Sarkanajā armijā un kritis Kurzemes katlā. Tad radi ieteikuši atdot Ziedoni adopcijā kādam bezbērnu pārim Zelmai un Jānim Skrīveļiem, kuri adoptēto puiku esot mīlējuši. Protams, māte šo soli visu atlikušo mūžu nožēlojusi, un arī pašam Ziedonim tas sāpējis, bet tādi bijuši apstākļi un nav ko vairs par notikušo raudāt.

Lai gan audžuvecāki gribējuši, lai viņš pievērstos zemes darbiem, Ziedonim kolhozā galīgi nav paticis, un viņš 17 gados devies uz Rīgu strādāt fabrikā. “Kādam taču vajadzēja pelnīt naudu un palīdzēt, kad Skrīveļu ģimene sāka būvēt māju Saulkrastos, Nometņu ielā, starp dzelzceļu un ne tik sen uzcelto veikalu “Mego,” atceras sirmais kungs.

Tādēļ Rīgā viņš sācis strādāt aušanas fabrikā “Kurzemes manufaktūra”. Uzsācis mācības vakarskolā, pabeidzis vidusskolu, pēc tam celtniecības tehnikumu, bet vēlāk, neklātienē, arī augstskolu – Liepājas Pedagoģisko institūtu. Kādēļ tāda apņēmība mācīties?  Tajā laikā bija pieņemts, ka valsts svētkos novembrī darbavietā tika rīkots pasākums. Pēc svinīgās daļas bijusi balle, un Ziedonis ļoti gribējis tur piedalīties, lai pabaudītu Rīgas dzīvi.

“Taču man toreiz nekādu prātīgu drēbju nebija – tikai paplukusi žaketīte un izdilušas bikšeles. Par piemērotām balles kurpēm vispār nerunāsim. Apavi, ko valkāja mans istabas biedrs, nederēja, jo bija vairākus izmērus par lielu. Kļuva skaidrs, ka nekāda ballēšanās nesanāks, jo nav ko vilkt ne mugurā, ne aut kājās. Atceros, tovakar no pazemojuma nekur nevarēju rast mieru un staigāju pa Ģertrūdes ielu no viena gala līdz otram. Bija slapjdraņķis. Sniegs kusa uz maniem vaigiem un jaucās kopā ar asarām... Tad es pieņēmu lēmumu: šādi brīži manā dzīvē vairs neatkārtosies. Nekad! Turpmāk man būs gan pieklājīgas drēbes, gan laba izglītība,” tā Ziedonis atzinies “Neatkarīgās Rīta Avīzes” korespondentei.

Tādēļ viņš vispirms ieguvis gāzes saimniecības tehniķa kvalifikāciju un 12 gadus nostrādājis Rīgas gāzes pārvaldē par dispečeru ļoti atbildīgā amatā, turklāt no četriem dispečeriem vienīgais bijis latvietis. Taču tad struktūra reorganizēta un darbā esot atstāts tikai viens darbinieks – tas, kuram bijusi komunistiskās partijas biedra karte. “Man tādas nebija, un partijā es apzināti nestājos, lai gan tādēļ daudzos amatos netiku,” uzsver Z. Skrīvelis. Taču drīz vien pēc atlaišanas viņš ticis uzaicināts dispečera amatā uzņēmumā “Rīgas ūdens”, kur nostrādājis 25 gadus.

“Bija iespēja doties pensijā no 60 gadiem, bet aizgāju no 65. Man tas darbs patika, un no pirmās līdz pēdējai dienai es gāju uz darbu ar prieku. Šajā ziņā man ir paveicies: visu mūžu visus darbus esmu darījis ar prieku,” saka Skrīveļa kungs, piebilstot, ka tagad gan vairs algotā darbā nestrādātu, jo pats gribot būt noteicējs pār savu laiku.

Uz jautājumu, kādēļ iestājies Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, Ziedonis atbild: “Izdomāju un iestājos. Tiesa, nobijos, ka universitātē būs mazliet par grūtu. Patiesībā man vienmēr ir gribējies strādāt par valodu skolotāju, lai gan šo ieceri nav izdevies piepildīt.”

Vēl viņš piebilst, ka dispečera darbā bijušas savas priekšrocības: bija jānostrādā viena pilna maiņa, pēc tam trīs dienas – brīvas. “Tas bija ļoti izdevīgi, jo tad bija iespēja aprūpēt savus audžuvecākus. Un vēl – mani audžuvecāki, par kuriem bija jārūpējas, un māte visu laiku bija enkurs, kas mani ir noturējis Saulkrastos, tādēļ joprojām te esmu.

Taču šādā režīmā strādāt par skolotāju kādā lauku skolā, lai gan piedāvājumi bija, izrādījās pārāk sarežģīti.”

Ziedonis Skrīvelis pie paša austās sienas segas: “Cik sevi atceros, man vienmēr līdzās ir bijušas stelles un audekli.”

Uzaudis pats sev tautastērpu

“Mājās, kurās es bērnībā dzīvoju, vienmēr tika austs. Man apkārt bija spolītes un kamoliņi. Tā bija mana ikdiena. Ģimenē bija pat šāds nostāsts, ka esmu piedzimis Rīgā un te, Saulkrastos, septītajā dienā pēc dzimšanas kristīts. Pēc kristībām tiku pārvests mājās, pārtīts, ielikts šūpulītī un tas ticis pastumts zem stellēm,” teic Z. Skrīvelis.

Vēlāk, strādājot Rīgā, jau vīra gados – aptuveni 35 – Ziedonis iestājies audēju studijā “Rīdze”. Tur, kā viņš atceras, bijis ļoti pieredzējis audēju pulciņš, ko vadījusi Elvīra Kalniņa, profesionāle ar audējas izglītību, viena no slavenākajām aušanas speciālistēm Latvijā. Ziedonis atzīst, ka tieši “Rīdzē” ieguvis ļoti daudz teorētiskās un profesionālās iemaņas. Tad arī viņš sācis pa īstam aust.

“Manis austs tautisks dvielis ar mezglotu galu 80. gados bija Maskavā Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. Ieguvu diplomu, kas pie manis ceļoja vairāk nekā gadu. Aptuveni tad ieguvu arī Tautas daiļamata meistara goda nosaukumu. Mani darbi – aptuveni 10 – glabājas vairākos Rīgas muzejos. Daži ir oriģināli, daži – pēc muzeju paraugiem darinātas vēsturisko darbu kopijas. Tā gan vairāk bija nodarbe sava prieka pēc, nevis naudas dēļ.

Atceroties aušanu padomju gados, kad īsti nebija nekā, Skrīveļa kungs gan piebilst, ka dažus diegus jau bijusi iespēja dabūt, bet dziju gan bieži nācies krāsot pašam. To viņš darījis ar augu krāsvielām. “Patiesībā es protu visus darbus, sākot no aitas cirpšanas, vilnas kāršanas un vērpšanas, un dzijas krāsošanas līdz aušanai, tātad – no aitas līdz deķim. Man ļoti patīk šis senais segas nosaukums. Taču tas ir pamats, kas man ielikts, dzīvojot bērnībā, lauku sētā,” viņš atzīst.

Turpinot sarunu par aušanu, Ziedonis teic, ka aust prievītes gan neesot viņa vaļasprieks. “Taču esmu darinājis gan tautastērpu brunčus, gan pats sev linu audumu savam tautastērpam. Tas pat bija izstādē ārzemēs, neatceros, kur tieši –, Ungārijā vai Rumānijā. Reiz biju uzaudis arī sienas segu ar putniem, kas pašlaik ir pie sienas telpā, kur darbojas Saulkrastu audēju kopa “Kodaļa”. Turklāt šopavasar, Talsos, būs izstāde “Putni krāsā un kompozīcijā”. Šajos gados ir austas segas, dvieļi dreļļu rakstā, spilvenu pārvalki. Es aužu joprojām – man mājās ir mazas stelles, kurās ir iespējams noaust dvieli vai grīdceliņu, protams, kad nav slinkums to darīt.”

Intervija audēju kopas “Kodaļa” 55. gadadienā.

Kalnos cilvēkiem visi īleni izlien laukā

“Bērnībā man bija vāja veselība, bet brālis, tieši otrādi, bija ļoti sportisks. Kad viņš 60. gadu vidū atgriezās no armijas, kāds viņa paziņa brāli uzaicināja līdzi kāpt kalnos. Viņš tur pabija, bet diapozitīvus par kalnos pieredzēto brauca skatīties pie manis. Skatījos ar interesi, bet brālis mani līdzi ņemt negribēja, jo teica, ka mana fiziskā sagatavotība diez vai to ļaušot. Taču es nolēmu, ka man arī to vajag, jo, ja jau dāmas, kuras labāk iederētos Bastejkalnā, spēj kāpt četrus kilometrus kalnos, kādēļ lai es to nevarētu? Pirms tam, jaunībā, es draugu kompānijā daudz ceļoju pa Latvijas ūdeņiem. Izbraucām gandrīz visas Latvijas upes un upītes, cik ar gumijas laivām tas bija iespējams,” stāsta Ziedonis.

“Pašā pirmajā reizē biju Kaukāza kalnos. Pārbraucu mājās ar pārliecību, ka vairāk tādos ceļojumos nedošos, jo neredzēju jēgu vasaras karstumā par savu naudu atvaļinājumā tā mocīties. Taču pienāca nākamais pavasaris, un manas domas bija mainījušās; meklēju grupas vadītāju un ceļabiedrus, kuriem pievienoties. Nākamais, šķiet, bija Pamirs. Pavisam esmu pārstaigājis visus bijušās PSRS augstkalnu rajonus – Kaukāzu, Tjanšanu, Pamiru, Fanu kalnus – maršrutos no zemākās līdz augstākajai grūtības pakāpei ar alpīnisma elementiem. Ir uzkāpts arī augstākajā Kaukāza virsotnē – Elbrusā. Kalns ir vairāk nekā 5600 metrus augsts, taču tā nav tehniski sarežģīta virsotne. Tiesa, pa ceļam dažreiz nākas pārvarēt vairākus sarežģītus 4000 metru augstumus,” skaidro Ziedonis. Viņš teic: “Pats interesantākais, kāpjot kalnos un tuvojoties debesīm, ir savstarpējās cilvēku attiecības – sastopoties ar grūtībām, visi īleni no iekšpuses izlien laukā. Protams, 20 gados, kāpjot kalnos, bija arī kritiski brīži, taču vienmēr viss ir beidzies labi,” smaidot saka Skrīveļa kungs.

Kad atvērās robežas

“Un tad pienāca laiks, kad valsts, kurā esmu dzimis, kļuva brīva, un man, jau brīvas valsts pilsonim, radās iespēja apskatīt pasauli. Un šo iespēju es esmu izmantojis. Sākumā es ceļoju atvaļinājumā, tagad – cik atļauj pensija. Katru gadu cenšos kaut kur aizbraukt – gan uz kādu tuvāku, gan tālāku valsti. Esmu bijis Dienvidāfrikā, Meksikā, Peru, Bolīvijā un Čīlē, Indonēzijā, Birmā, Taizemē, Ķīnā – skatīt Lielo mūri, Japānā – ķiršu ziedēšanas laiku. Esmu nogaršojis siseņus un čūskas un daudz ko citu. Daudzreiz esam devušies kopā ar ceļabiedru, kurš prot vairākas valodas, jo man pašam ar angļu valodu kā ir, tā ir.

Mēnesi pavadījām Birmā. Tur ir tāds budistu tempļu komplekss, kas ir tikpat liels kā Vecrīga, un galvenajam templim ir zelta šīfera jumts, kas sver 60 tonnas. Tobrīd, kad mēs tur bijām, sākās jumta pārzeltīšana, un tam bija vajadzīga tonna zelta. Man tomēr, stāvot šo zeltīto, saulē mirdzošo kupolu priekšā, tie šķita kaut kas tāds, kas nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Iespējams, tādu pašu bijību pret šo greznību izjuta arī vietējie, no džungļiem iznākušie ļaudis, kas šādus brīnumus agrāk nebija redzējuši,” savu ceļotāja biogrāfiju atstāsta Ziedonis, skaidrojot, ka to varējis izdarīt tādēļ, ka atvaļinājums bijis mēnesi un aviokompānija “British Airways” sešas dienas gadā pārdevusi lētas biļetes. Tad mēneša ceļojuma izmaksas, taupīgāk dzīvojot, bijušas mazākas par 1000 dolāriem. Lielākoties viņš esot ceļojis ar vietējo tūrisma kompāniju “Impro”.

Pats grūtākais bijis iesākt

“Dejoju senioru deju kolektīvā “Saulgrieži” un pavisam esmu piedalījies četros Dziesmu un deju svētkos. Tātad “Saulgriežos” nodejoti vismaz 18 gadi. Bet sākās viss tā: “Saulgriežos” dejoja mana kaimiņiene. Reiz viņa man piezvana un saka: uzvelc tīru kreklu, pēc 20 minūtēm es būšu klāt un brauksim. Jau ne reizi vien biju izdomājis visādus iemeslus, lai atteiktu, bet šoreiz nevarēju atrast iemeslu. Cik tad var sacīt, ka “sāp kāja” vai “nupat kā ēsti ķiploki””, stāsta Skrīveļa kungs un turpina, ka ar dejošanu ir tā: dejas vajag iemācīties, skati izturēt un tad braukt uz svētkiem. Pats grūtākais esot skate. Arī Dziesmu svētku nedēļa pasmaga, bet tas esot to vērts. Pats galvenais – dejošana “Daugavas” stadionā.

Vai arī uz nākamajiem Dziesmu svētkiem iznākšot aizbraukt, Ziedonis nezinot. Turklāt līdz tam vēl laika esot diezgan. Taču, kamēr varēšot pakustēties, viņš dejošot.

“Kolektīvs, lai arī kungu vienmēr mazliet pietrūkst, ir ļoti jauks. Mums ir kopīgi pasākumi, braucam ekskursijās un, protams, dejojam un piedalāmies koncertos. Bet, kā jau teicu, nezinu, kas būs nākamajos Dziesmu un deju svētkos. Gadi jau nestāv uz vietas, un tiem līdzi nāk arī veselības problēmas. Taču jau kādu laiku deju kolektīvā esmu vecākais kungs.”

“Saulgriežu” 40. jubilejas koncerts. Ziedonis Skrīvelis (otrajā pārī no kreisās).

Nekur nav tik labi kā mājās

 “Patiesībā jau visa mana dzīve ir pagājusi šeit, Saulkrastos. Es esmu pabijis daudzās pasaules valstīs, redzējis, cik tur ir jauki, bet mājās tomēr labāk un dzīvot noteikti es nekur citur negribētu. Diezin vai citur kāds mani tā sapratīs kā šeit – manās mājās, dzimtajā pusē, manā valstī, kurā viss ir pazīstams.

Dažreiz, kad runājam savā starpā, kāds mani pavelk uz zoba, sakot: tik daudz braukā pa pasauli, un ja nu tur, kaut kur svešumā, tavām dienām pienāks gals – tie taču būs lieli izdevumi, lai tevi dabūtu atpakaļ. Tad es atbildu, ka man, protams, labāk patiktu atdusēties šeit, zem Latvijas liepām, bet ja iznāks siltumā zem palmām? Dzīve tomēr ir dzīve, taču par to šoreiz labāk nerunāsim,” saka Ziedonis.

Un vēl viņš palielās, ka atšķirībā no daudziem novadniekiem, kuri tikai reizi gadā aizejot līdz jūrai, pēdējos gados līdz pat novembrim viņš gandrīz katru dienu ejot turp peldēties. Sezonu esot sācis aprīlī, un līdz jūrai jau tikai esot 20 minūtes ko iet – nepieciešams tikai saņemties.

Vēl esot svarīgi apmeklēt operu gan Rīgā, gan citviet pasaulē. Modernā mūzika gan vairs pārāk Ziedoni neinteresējot. “Nav jau tā, ka es to noliegtu, bet, ja ir iespēja izvēlēties, tad es labāk dodu priekšroku kaut kam tādam, kas ir izturējis ilgāku laika pārbaudi. Turklāt vismaz dažas reizes gadā operā ir jābūt.”

Runājot par gadu nastu, sirmais kungs teic, ka, visticamāk, piemēram, ar datoru vairs draugi nekļūšot, taču vispār šim laikam neesot nekādas vainas: “Ir iespēja vairāk darīt to, kas patīk un ko jaunībā tā paša laika trūkuma dēļ es nevarēju atļauties.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.