Menu
 

Liesma Mortuzāne Saulkrastos: Medmāsas darbs der tiem, kuri mīl cilvēkus Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas” Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas”

Grūti pat iedomāties slimnīcu, poliklīniku vai citu medicīnas iestādi bez medicīnas māsām, kurām tā piestāv vārds “māsiņas”. Grūti pat iedomāties slimnīcu, poliklīniku vai citu medicīnas iestādi bez medicīnas māsām, kurām tā piestāv vārds “māsiņas”. Lai pateiktu paldies par nevainojamu ikdienas darbu, pagājušogad, valsts dibināšanas gadadienā, Saulkrastu slimnīcas medmāsa Liesma Mortuzāne saņēma novada domes Atzinības rakstu nominācijā “Medicīna”. Saulkrastu slimnīca jau 30 gadus ir viņas pirmā un joprojām vienīgā darbavieta.

Izvēle – medicīna

Tāpat kā daudzi sava darba lietpratēji, Liesma Mortuzāne neuzskata sevi par īpašu savu kolēģu – Saulkrastu slimnīcas medicīnas personāla – vidū. Viņa saka, ka, līdzīgi pārējam kolektīvam, rūpējoties par pacientiem pēc labākās sirdsapziņas, kad tie vēršoties pēc palīdzības neatliekamās medicīniskās palīdzības punktā, īsāku brīdi uzturas dienas stacionārā vai smagas slimības, vai vecuma nespējas dēļ tiek aprūpēti ilgstoši.

Pirms tam Liesmas ģimenē neviena mediķa nekad nav bijis, drīzāk jau jūras braucēji. Interese par šo profesiju viņai radusies jau skolā, tepat no Saulkrastiem netālajā Liepupē. Tajā laikā – 80. gados, kad pamatskola pārtapa vidusskolā, Liesmai šajā vidusskolā bijis pirmais izlaidums. Tiesa, mūsdienās skola atkal kļuvusi par pamatskolu.

Un tā – jau vidusskolā, kopā ar citām meitenēm pāris gadus braukušas uz Rīgu – jauno mediķu skolu, un pēc vidusskolas absolvēšanas Liesma iestājusies Rīgas 5. medicīnas skolā, lai apgūtu medicīnas māsas profesiju.

“Tagad es pat īsti pamatot savas profesijas izvēli. Varbūt to izvēlējos tādēļ, ka arī citas man pazīstamas meitenes vēlējās būt medmāsas un jau skolas laikā braucām uz Rīgu, lai kaut ko vairāk uzzinātu par mediķa profesiju. Piemēram, Gaiļezera slimnīcā no augšas caur operācijas zāles stiklotajiem griestiem drīkstējām vērot operācijas, ķirurgu un medmāsu darbu. Toreiz gan man bija sapnis, ka vēlos strādāt ar bērniem, bet, iestājoties skolā, pietrūka cilvēku šādas grupas izveidei, tādēļ apguvām tikai medmāsas profesiju.

Sākumā kurss bija liels, bet pakāpeniski kļuva mazāks – kādam bija bailes no asinīm, kāds saprata, ka vēlas dzīvē darīt kaut ko citu. Protams, sākumā visus pārņēma savādas sajūtas, nokļūstot morgā un redzot cilvēkus darba rutīnā veicam līķu sekcijas. To redzot, vieni pierod, citi – nē. Katrā ziņā man par savas izvēles pareizību šaubu nebija ne tad, ne arī vēlāk, un nekad tādas nav radušās. Varbūt tādēļ, ka es esmu dzimusi un augusi laukos, kur bērni jau no mazotnes iemācās atbildību par izdarīto,” stāsta L. Mortuzāne.

Pirmie soļi Saulkrastos

“Kad 1988. gadā Rīgas 5. medicīnas skolā mācības jau gandrīz bija pabeigtas, radās iespēja doties strādāt uz Limbažiem, jo pati biju no toreizējā Limbažu rajona. Taču arī Saulkrastu slimnīcā bija nepieciešama medicīnas māsa ķirurģijas nodaļā. Nevienu šeit nepazinu, tomēr pieteicos darbā. Mans pirmais pienākums bija slimniekiem pēc operācijām izdarīt injekcijas. Teikšu godīgi, labi injicēt es toreiz nemācēju, jo prakses laikā to biju darījusi maz. Centos, cik spēju, un neviens neko sliktu neteica,” atceras medmāsa, piebilstot, ka toreiz jau arī pašas šļirces bijušas citādas nekā pašreizējās.

“Tagad tas jau aizmirsts, bet toreiz par vienreiz lietojamajām šļircēm neko nezinājām – slimnīcā bija tikai daudzreiz lietojamas metāla adatas, ko pēc lietošanas vajadzēja sterilizēt.”

Gan darbs, gan adrenalīns

Atceroties pirmos darba gadus, L. Mortuzāne stāsta, ka 80. un 90. gadu mijā uz Saulkrastu slimnīcu veda cilvēkus ar kaulu lūzumiem, apdegumiem, dažādām brūcēm. Šeit nonāca arī auto avārijās cietušie. Tādēļ bijuši gadījumi, kad pat naktīs tikusi sasaukta mediķu komanda un veiktas operācijas. Dažreiz nācies palīdzēt ārstam sašūt brūces.

Ceļu policisti uz slimnīcu Saulkrastos veduši šoferus—dzērājus, kuriem vajadzējis pārbaudīt alkohola promiļu skaitu viņu izelpā, ņemt arī asins un urīna analīzes. Kāds to darījis labprāt, kāds strīdējies pretī. Bijušas dežūras, kad tas noticis retāk, bet bijušas arī tādas, kad iedzērušie autovadītāji šurp tikuši vesti viens pēc otra. Viņu uzvedība atšķīrusies, un tieši tādēļ toreizējās dežūrās adrenalīna nav trūcis.

“Situācija slimnīcā mainījās, kad 90. gados pamazām izbeidza sniegt medicīnas bezmaksas pakalpojumus. Pirms tam slimnieki ķirurģijas nodaļā uzkavējās diezgan ilgi. Viņiem tur bija fizioterapijas procedūras, bezmaksas masāžas, un viņi pie mums gulēja, līdz pilnīgi izveseļojās. Tagad ilgstoši slimnīcā neviens bez vajadzības neuzkavējas. Nepieciešamās procedūras iespējams saņemt dienas stacionārā, bet uzturēties – mājās.

Protams, arī tajā laikā cilvēki, piemēram, saindējās ar zālēm. Reiz pie mums atveda divas māsiņas, kuras bija saindējušās ar medikamentiem. Viņas vairs neizdevās izglābt, jo zāles jau bija uzsūkušās organismā.

Citā reizē pie mums slimnīcā atveda un burtiski iemeta rokās noslīkušu puisīti, lūdzot, lai mēs darām visu iespējamo, lai viņu glābtu. Taču mēs vairs neko nevarējām darīt, un mums bija ļoti smagi paziņot to vecmāmiņai, kura gaidīja, ka notiks brīnums. Tādi, lai arī reti gadījumi, diemžēl ir daļa no medicīnas darbinieka ikdienas,” atzīst L. Mortuzāne.

Māsa ir starpnieks starp ārstu un pacientu

Jautāta, kādēļ ļaudis parasti par medmāsām saka tikai labus vārdus, L. Mortuzāne atbild: tādēļ, ka māsiņas pacientam ir tuvākas nekā ārsts, lai gan tieši viņš ir tas, kura prasmes palīdz slimniekam atgūt veselību. “Taču, ja ārsts slimniekam dažreiz skopi izstāsta lietas būtību, medmāsas parasti izskaidro, kas un kā jādara, lai atveseļotos. Kādreiz vienkārši ir nepieciešams pateikt, ka būs labi, jo slimnieks, vēl nezinot diagnozi, jau ir sagatavojies daudz sliktākam pavērsienam, nekā patiesībā ir, tādēļ pēc sarunas ar medmāsu viņš sāk justies drošāk un pat labāk,” ir pārliecināta L. Mortuzāne.

“Bet kādreiz ir tā: cilvēks atnāk pie mums un rāda augoni. Viņš domā, ka ārsts tikai paskatīsies uz slimo vietu un viss atkal būs kārtībā. Taču ārsts saka, ka to būs nepieciešams operēt. Tādās reizēs tieši māsa ir tā, kura var paskaidrot, ka citu iespēju šajā gadījumā nav, un nomierina pacientu: jo ātrāk augonis tiks pārgriezts, jo labāk pašam.”

Ilgajos darba gados L. Mortuzāne novērojusi, ka cilvēki ir ļoti dažādi: ir tādi, kas savas veselības problēmas vai traumas uztver salīdzinoši mierīgi, bet citi – diezgan traģiski. Vieni domā, ka paši vainīgi saslimšanā, citi turpretī meklē vainīgos no malas. Kāds nāk meklēt ārsta palīdzību, ja pirkstā ierāvis skabargu, cits – kad sāpes vairs nevar izturēt.

“Un vēl,” saka pieredzējusī medmāsa, “ikdienā redzu pacientus, kuri ieklausās ārsta teiktajā un rūpīgi izpilda visus norādījumus, un tādus, kuri ir pārliecināti, ka ārsti jau tāpat neko nezina un viss ir skaidrs no internetā izlasītā. Medmāsai šādās situācijās jābūt starpniecei. Vienus nepieciešams pažēlot un uzmundrināt, citiem – stingri ieteikt ievērot ārsta rekomendācijas, lai novērstu slimības atkārtošanos.”

Ikviens no mums gaida labu vārdu

Daļa L. Mortuzānes darba laika aizrit aprūpes nodaļā, kur regulāri uzturas aptuveni 30 pacienti. Kāds šeit nokļuvis, lai atgūtu veselību, piemēram, pēc insulta, bet ir arī onkoloģiskie slimnieki, kuriem apkalpojošais personāls palīdz atvieglot ikdienu un mazināt sāpes.

“Ko darīt, ja jūtam nāves tuvumu? Mēs vienkārši ar aprūpi cenšamies atvieglot savu pacientu ciešanas, īpaši, ja ir skaidrs, ka veselību atgūt vairs nav iespējams. Medmāsai jau nevienam nav jāatkārto ārsta diagnoze – šādos brīžos svarīga ir cilvēciska attieksme. Protams, žēl, ja slimība pieveikusi jaunu cilvēku, bet tāda ir dzīve.

Taču ir situācijas, kuras nav iespējams uztvert tikai profesionāli. Bija gadījums, kad kāda sieviete ar mazmeitu pie mums uz slimnīcu atveda savu māti un atstāja šeit, mūsu aprūpē. Tā tas turpinājās 10 gadus. Vecā sieviete sākumā vēl staigāja, tad palika guļam uz gultas. Parasti jau šādus slimniekus tuvinieki atceras vārda vai dzimšanas dienā, Ziemassvētkos, bet šo veco sievieti – nekad. Tiesa, nauda par vietu maksas aprūpes centrā regulāri tika maksāta, bet tas arī viss. Mēs, protams, nezinām par agrākajām mātes un meitas attiecībām, bet šādos gadījumos cilvēciski samulstam. Turklāt slimniekiem šādā bezpalīdzīgā situācijā visvairāk pietrūkst tieši cilvēciskā tuvuma, vismaz dažreiz pateikta silta vārda,” atzīst L. Mortuzāne.

Patīk ierasts dienas ritms

“Pavisam Saulkrastu slimnīcā, ko tagad veido neatliekamās medicīniskas palīdzības punkts un maksas aprūpes nodaļa, esam 30 darbinieki: cits citu pazīstam, jo ikdienā tiekamies. Darbinieku mainība nav liela. Iespējams, jauniem cilvēkiem šeit būtu mazliet garlaicīgi, jo viņiem droši vien pietrūktu adrenalīna. Ir kolēģi, kuri strādājuši lielo pilsētu slimnīcās un Saulkrastu kādreizējā slimnīcā, kad vēl darbojās traumatoloģijas un ķirurģiskā nodaļa.

Sistēmu likšana dienas stacionāra pacientiem ir rutīna, ko tik un tā kādam nepieciešams veikt, jo cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Tikai vasarā, kad Saulkrasti pamostas no ziemas miega, dzīve kļūst spraigāka un varbūt pat neparedzamāka – bērni brauc ar velosipēdiem un krīt, atpūtniekus sadzeļ lapsenes utt. Taču man tuvāks ir ierastais ikdienas ritms. Patīkami redzēt, ka cilvēki, kuri pie mums saņēmuši palīdzību, atgriežas, piemēram, lai pārsietu brūces – tad var redzēt, kā tās sadzīst. Kā var nejust gandarījumu, ja cilvēki, kuri pie mums nāk ar muguras sāpēm, pēc procedūru kursa aiziet ar veselām mugurām? Man par to ir prieks, tāpat kā cilvēkiem, kuri šeit atguvuši veselību un dzīvesprieku,” teic L. Mortuzāne.

Un vēl viņa piebilst, ka Saulkrasti nav lielpilsēta un vietējo iedzīvotāju, kuri meklē palīdzību, attiecības ar ārstu un medicīnas māsu nav pavisam bezpersoniskas. “Darām savu darbu, bet vienlaikus arī pārmijam kādu vārdu savā starpā. Ar laiku cits citu iepazīstam tuvāk. To īpaši labi jūtam vasarās, kad šeit ierodas atpūtnieki no Rīgas un ārzemēm. Rīdzinieki ir nervozāki, neuzticīgāki, it kā baidās, ka viņus kāds varētu piemānīt. Vietējie, droši vien tādēļ, ka ikreiz tiekamies, mums uzticas kā savējiem.”

Pietiek laika arī ģimenei un ceļošanai

Protams, dzīve nav tikai darbs, un L. Mortuzāne bilst, ka neesot tā, ka darbs Saulkrastos un pēdējā laikā arī dažas dienas kā anestezioloģijas māsai Ādažu slimnīcā aizpildītu visu dzīvi – pietiekot laiks arī ģimenei. Starp citu, Liesmas meita Linda, kurai tagad jau ir 25, arī ir pabeigusi medicīnas skolu un strādā par masieri. “Es viņas izvēli neietekmēju, bet redzu, ka darbs viņai patīk.”

Pati Liesma brīvajā laikā mēdzot kaut ko palasīt vai vienkārši atpūsties. “Tā kā ikdienā redzu daudzus cilvēkus, brīvajos brīžos lielas kompānijas man nepatīk. Turklāt es dzīvoju laukos, un tur, kā zināms, vienmēr ir daudz darba. Manas dzimtas mājas ir Liepupē, pie pašas jūras. Tās cēlis mans vecvectēvs, kapteinis Andrejs Čakste. Kādreiz viņš braucis gan uz buriniekiem, gan vēlāk uz tvaikoņiem. Turpat, netālu no mājām, ir piemiņas akmens, kas vēsta, ka te, Vidzemes jūrmalā, ir būvēti burinieki. Man šī saikne ar dzimtas saknēm ir ļoti svarīga. Es priecājos, ka mana meita arī to sajūt.

Mazā kompānijā reizi gadā cenšamies kaut kur aizbraukt. Esam bijuši Horvātijā, Slovēnijā, Venēcijā. Šogad gribētos dažas dienas aizceļot, lai paskatītos uz pavasara ziediem Nīderlandē. Citādi ir tikai darbs un mājas, un nekā cita dzīvē nav. Tādēļ ceļošana ir laba pārmaiņa. Ziemā apmeklēju teātra izrādes. Arī tepat, Saulkrastos, īpaši vasarā, kultūras dzīve ir pietiekami piesātināta.”

Jāspēj saprast, kā jūtas tas, kuram jāpalīdz

Lai arī daudzi uzskata, ka darbs palaikam jāmaina, tomēr ir saglabājusies cieņa pret cilvēkiem, kuri desmitiem gadu strādā vienā darbavietā un labi pilda savus pienākumus. “Manuprāt,” skaidro pieredzējusī medmāsa, “lai ilgstoši strādātu šajā darbā, ir nepieciešama gandrīz neizmērojama pacietība un empātija – spēja vismaz uz brīdi iejusties cilvēka ādā, kuram tev jāpalīdz. Šādā situācijā ir vērts atcerēties teicienu: “Nedari otram to, ko nevēlētos izjust pats!” Protams, es nerunāju par profesionālajām prasmēm, kas ir obligātas, bet par spēju saprast cilvēku, kurš atnācis pēc palīdzības. Arī bez nepieciešamajām manipulācijām slimniekam var pateikt uzmundrinošu, labu vārdu.

Grūti iedomāties darbu ar cilvēkiem bez sirsnības. Lai arī māsas acīs slimnieki ir tikai gulošas sejas, cilvēki, skaļi nerunājot, mediķu darbu tomēr vērtē. Daži apgalvo, ka mūsdienās tas vairs neesot svarīgi, tomēr tam īsti nevar piekrist. Arī slimnieku piederīgie vēlas, lai medicīnas māsa ne tikai laikā pasniegtu vai injicētu zāles, bet ļautu slimniekam sajusties patiesi aprūpētam.

Domāju, ka roboti nevarētu darīt šo darbu – ik brīdi mainās situācijas, un tās atbilstoši var izvērtēt tikai cilvēks ar prātu un sirdi. Protams, mūsu dzīvē ienāk arvien jaunas tehnoloģijas, kas palīdz atgūt veselību, bet arī tās bez cilvēka komandas neko nespēj izdarīt.”

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.