Menu
 

Jānis Seregins Saulkrastos: Kad uzvarējām, politikai vairs nebija laika Apriņķis.lv

  • Autors:  Uģis Galejs, “Saulkrastu Domes Ziņas”
Saules laukuma atklāšanas pasākumā. Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas” Saules laukuma atklāšanas pasākumā. Foto - “Saulkrastu Domes Ziņas”

Jānis Seregins ir dzimis Saulkrastos un paliekošas pēdas tur atstās ar savu interesanto seno velosipēdu kolekciju. Taču viņa dzīvesgājuma aprakstā ir arī kāda ne mazāk būtiska rindiņa: pirms 30 gadiem – 1989. gada decembrī – viņš pirmajās brīvajās pašvaldību vēlēšanās tika ievēlēts par vietējās padomes deputātu, piekrita izpildu komitejas priekšsēdētāja amatam, bet pēc pirmās administratīvi teritoriālās reformas bija pirmais Saulkrastu pilsētas domes priekšsēdētājs.

Pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas nozīmēja arī Latvijas Tautas frontes uzvaru pār veco varu, bet jaunievēlēto deputātu uzdevums bija demokrātijai un tirgus ekonomikai atbilstošas pašvaldības izveidošana. “Dažreiz jau gāja kā pie Bābeles torņa,” tos laikus atceroties, kādā intervijā teicis Jānis Seregins.

Vēlēšanās uzvarēja tautfrontieši

Jānis Seregins: – Ja sākam ar politiku, Saulkrastos 80. gadu beigās izveidojās aktīva Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļa, kas atbalstīja daudzas labas pārmaiņas gan Saulkrastos, gan valstī. Organizācijā aktīvi darbojās Ilze un Aivars Pētersoni, Aivars Skopiņš, Mārtiņš Zāle un daudzi citi. Daļa tā laika pārmaiņu virzītāju jau ir devusies mūžībā.

Tuvojoties vēlēšanām, LTF pretī stājās opozīcija ar saviem komunistu un Interfrontes kandidātiem, piemēram, Lilastē darbojās bāzētās Padomju armijas daļas virsnieks. Protams, pirmajās demokrātiskajās pašvaldību vēlēšanās uzvarēja LTF kandidāti.

No otras puses – tie bija pārmaiņu laiki, un paši komunisti nemaz nezināja, kas sekos. Maskava bija norādījusi: tagad ir “perestroika” jeb pārmaiņu laiks, un viņi domāja, ka demokratizācija pāries, viss nokārtosies un paliks kā agrāk. Tajā laikā retais, kuram bija vara un kurš ļāva mums darboties, ticēja, ka Latvija izstāsies no PSRS un atgūs neatkarību.

Interese par vietējo vēsturi

 – Kad sākās lielās pārmaiņas, saulkrastieši mani vairāk pazina kā vietējās vēstures entuziastu. Es esmu šeit dzimis, un mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki te dzīvoja agrāk. Tādēļ es daudz aptaujāju vecos Saulkrastu iedzīvotājus par pirmskara dzīvi un vācu materiālus, kas noderētu vietējam muzejam. Turklāt nebija tā, ka es būtu turējis sveci zem pūra. Rakstīju par Saulkrastu vēsturi tā laika avīzēm – “Darba Balsij”, “Padomju Jaunatnei”, “Cīņai”, un kaut kas no tā arī tika publicēts. Kad LTF sāka darbību, es piedalījos mītiņos, sapulcēs, Latvijas karoga uzvilkšanas pasākumā Saulkrastos.

Priekšsēdētāja amats nevienu nevilināja

– 1989. gada decembrī notika pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas. Toreiz tās nenotika pēc partiju sarakstiem kā pašlaik, bet pēc vēlēšanu apgabaliem. Arī Saulkrastos tādi bija vairāki. Es neatceros apgabalu, kurā tika izvirzīta mana kandidatūra, bet iznāca tā, ka mani ievēlēja kaimiņi, kuri mani labi pazina. Tā es kļuvu par vienu no 32 Saulkrastu vietējās padomes deputātiem.

Mums visiem – jaunievēlētajiem deputātiem – kopā bija jāievēl nākamais izpildu komitejas priekšsēdētājs, jo vecais priekšsēdis Ansis Zaķis politisku iemeslu dēļ amatā vairs palikt nevarēja. Taču visapkārt valstī bija jūtama nestabilitāte – līdzšinējā padomju vara pret jauno, kas vēl tikai veidojās, tādēļ nevienam šo amatu iegūt lielas vēlēšanās nebija. Arī es nepriecājos, kad man piedāvāja kļūt par izpildu komitejas priekšsēdētāju. Īstu varu savās rokās nejutu, arī naudas, par ko apsaimniekot pilsētu, nebija. Un vēl – tajā laikā biju vienkāršs strādnieku puisis. Līdz 30 gadiem biju strādājis rūpnīcā, dienējis armijā, interesējies par vietējo vēsturi, audzināju bērnus, bet administratora zināšanu un prakses man nebija. Taču tautfrontieši bija nolēmuši, ka man priekšsēdētāja amats jāuzņemas, un pacietīgās sarunās viņi beidzot mani par to pārliecināja.

Foto no 1994. gada kopā ar tā laika pilsētas domes deputātiem.

Mācīties peldēt aukstā ūdenī

– Kad pēc vēlēšanām atnācu uz izpildu komiteju, mani sagaidīja tukšs kabinets, jo iepriekšējais vadītājs aizejot bija paņēmis līdzi visus dokumentus, un tie paši ierēdņi, kuri tur strādāja vecajā sistēmā. Ātri vien sapratu, ko nozīmē, ja viena daļa pakļauto izrīkojas, lai parādītu, ka jaunais priekšnieks ir pilnīgs muļķis. Otra daļa mēģināja mani izrīkot. Taču man ir viena laba īpašība – nonācis jaunā vietā un apstākļos, es vēroju, centos izprast lietu kārtību un mācījos, kas un kā pareizi jādara. Sapratu, ka esmu iemests aukstā ūdenī un ir jāsāk peldēt.

Reiz vecie komunisti, kuri vēl strādāja pilsētas komunālajos dienestos, uzrakstīja vēstuli tā laika Rīgas rajona izpildu komitejas priekšsēdētājam Egonam Kalnciemam. Viņi pārmeta rajona vadībai, ka tā atļāvusi ieņemt svarīgu amatu tik nekompetentam cilvēkam. Zinu, ka Egons viņiem atbildēja: paldies Dievam, tie laiki, kad viņš no “augšas” drīkstējis norādīt, kam kurā amatā būtu jāstrādā, esot beigušies. Ir demokrātija, tādēļ strādāšot tie, kurus cilvēki ir ievēlējuši, un tā būšot arī turpmāk. Mēs sākām peldēt.

Septiņos gados izpildkomitejā un pilsētas domē man trīs reizes nācās mainīt darbiniekus. Nebija nemaz tik viegli ieskaidrot, ka pašvaldības darbinieks ir kalps cilvēkiem, kuri viņiem ar saviem nodokļiem maksā algu un par to ir tiesīgi prasīt, lai darbs tiktu izdarīts kārtīgi. Tiem, kuri to negribēja saprast, bet jutās kā lieli priekšnieki, biju spiests darbu uzteikt.

Veidojām paši savu saimniecību

– Tolaik katrs deputāts, lai arī ievēlēts ar LTF atbalstu, bija svarīga persona ar savu viedokli un darbojās it kā patstāvīgi. Sēdēs vienu kopēju viedokli kādā jautājumā panākt bija ļoti grūti, jo nevienam jau nebija ne īstas diskusiju, ne politiskās pieredzes. Protams, ar laiku, gluži kā psihologs, iepazinu katru personību, iemācījos saprast, ko konkrētais deputāts grib panākt.

Darba uzdevums gan bija skaidrs – vajadzēja izveidot demokrātisku, tirgus ekonomikai piemērotu pilsētas pārvaldi. Tas nozīmēja pilsētai vajadzīgo infrastruktūru – namu un ielu uzturēšanu, ūdens un kanalizācijas nodrošināšanu, atkritumu izvešanu, bet tas viss bija Rīgas rajona iestāžu pārziņā. Ja gribējām paši būt atbildīgi par savu pilsētu, vajadzēja pārņemt komunālos dienestus. Ja rajons tos nevēlējās atdot, nācās veidot savus. Pirmais neatliekamais darbs bija uzņēmuma “Saulkrastu komunālserviss” izveidošana. Tad nodibinājām paši savu namu pārvaldi un ar savu stratēģiju pārņēmām mājas no Rīgas rajona namu pārvaldes.

Tajā laikā pilsētas ūdensvadu tīkls bija sadalīts starp dažādām sīkām organizācijām, un pašvaldībai vajadzēja apvienot visus tās posmus. Tas bija svarīgi, lai pilsēta pati varētu būt atbildīga par savu saimniecisko nozari un viss darbotos.

Skaidrs, ka par naudu visu var izdarīt, bet daudz sarežģītāk ir, ja tās nav. Tādēļ bija nepieciešama neatlaidība un pat viltība. Braucām uz Ministru kabinetu pie tā laika valdības vadītāja Ivara Godmaņa un panācām, ka valdība pieņem mums labvēlīgus lēmumus – atļauju pārņemt vietējos PSRS iestāžu un uzņēmumu īpašumus, ko no 1990. gada Ministru kabinets drīkstēja darīt. Vienojoties ar valdību, ieguvām pilsētas īpašumā mums interesējošās ēkas un zemi. Man pat bija plāns, ka turpmāk uz pārņemtās zemes pašvaldība varētu būvēt dzīvojamās mājas. Kādu pārņemto objektu pārdevām, lai, piemēram, sakārtotu katlumājas, bet laika gaitā izsolēs tika pārdots arī tas, kas pašiem vēlāk būtu noderējis.

Jānis Seregins kā vēstures entuziasts fotogrāfijas vēsturnieka Pētera Korsaka studijā.

Pārmaiņas turpinājās

 – Kad 1989. gadā tiku ievēlēts par izpildu komitejas priekšsēdētāju, izpildu vara bija atdalīta no lēmējvaras. Deputātu padomes priekšsēdētājs bija Indriķis Builis. Kad Saulkrasti ieguva pilsētas statusu un tika izveidota dome, es kļuvu par tās pirmo priekšsēdētāju, bet Indriķis – par manu vietnieku. Viņš bija ļoti labs saimnieciskais darbinieks, mana labā roka. Bet tas turpinājās līdz brīdim, kamēr tika sakārtota Saulkrastu pašvaldības saimniecība un parādījās nauda. Tad gribēja iesaistīties cilvēki, kuri deputāta amatā bija jau padomju laikos. Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, viņi stāstīja, ka pašreizējā vara Saulkrastos nemaz neatbilst vēlamajai, un, protams, tika ievēlēti.

Kad biju priekšsēdētājs, uzskatīju, ka mans amats nenozīmē privilēģijas maniem radiniekiem, draugiem un paziņām, lai iegūtu dažādus materiālos labumus. Mana pārliecība bija: likuma priekšā visi ir vienādi. Mana mamma vienmēr dusmojās, ka es viņai, pensionārei, tādēļ negādāju malku no pašvaldības, kamēr daļa citu pensionāru to dabūja par velti.

Tikmēr kāda mana padotā augstā vēlētā amatā, kad cilvēkiem vajadzēja pierakstīties rindā, lai saņemtu ledusskapjus un citas sadzīves precēm, kā tajā laikā trūka, savā sarakstā pirmos apgādājamos bija sarakstījusi visus savus draugus un radus. Es ieraudzīju sarakstu, sadusmojos un atbrīvoju savu vietnieci no amata. Atstājot darbu, viņa man pateica: “Nu Tu jau arī te nesēdēsi…”

Pavisam amatā biju gandrīz astoņus gadus, kuros pievērsāmies saimniecības nozarei, tādēļ politikai patiesībā atlika pavisam maz laika. Politika sākās, kad vēlēšanās parādījās partiju saraksti.

Tuvojas jaunas pašvaldību reformas

–  Man jau pirmās reformas laikā šķita, ka mums vajadzēja būt kopā ar Sēju un Skulti, bet iecere, ka Saulkrastiem vajadzētu apvienoties ar Ādažiem, man nešķiet pareiza. Ādaži, tāpat kā Garkalne, daudz ciešāk ir vienoti ar Rīgu. Ja Ādaži būs nākamais lielākais novada centrs, Saulkrasti kļūs par nomali. Visticamāk, lielākā daļa nodokļu maksātāju naudas tiks tērēta jaunā centra – Ādažu – uzturēšanai, jo tā ir pilsēta. Sēja un Skulte jau vēsturiski, pateicoties skolām un medicīnas pakalpojumiem, ir bijušas vienotas ar Saulkrastiem.

Vai Saulkrastus pacels tūrisma attīstība?

– Šobrīd novada budžetu veido: deklarēto iedzīvotāju ienākuma nodoklis neatkarīgi no tā, vai viņi strādā tepat, Saulkrastos vai Rīgā, Limbažos, vai kaut kur citur, nekustamā īpašuma un zemes nodoklis, un vēl daži, ne tik svarīgi maksājumi. Nodokļus no uzņēmumu peļņas vai tirdzniecības apgrozījuma un pievienotās vērtības nodokļa ne no tirgotājiem, ne no rūpnīcām pašvaldība negūst.

Tādēļ es uzmanīgi klausos domes un uzņēmēju sarunās par tūrisma attīstību novadā un jūtu, ka tūrisma industrijas attīstība radīs vairāk problēmas vietējiem iedzīvotājiem nekā ieņēmumus pašvaldības budžetā. Atpūtnieku pieplūdums nozīmēs vairāk darba policijai, mediķiem un atkritumu savācējiem, kurus uzturam, maksājot nodokļus.

Esmu neziņā – kādēļ par nodokļu maksātāju naudu ir uzbūvēta jauna iela no Saulkrastu stacijas līdz slimnīcai? Vai tas tika darīts ar mērķi pievērst investora, kurš būs ieinteresēts uzbūvēt SPA centru, uzmanību cerībā, ka tas ar laiku kļūs vieta arī kafejnīcām, veikaliem, naktsmītnēm un tamlīdzīgi? Bet vai tā būs?

Par SPA – ir cilvēki, kuri Saulkrastus mēģina salīdzināt ar Pērnavu, bet tās ir divas pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Vispirms jau atšķiras attālums no Pērnavas līdz Tallinai un no Saulkrastiem līdz Rīgai. Pērnavā SPA ir vajadzīgs, lai arī ziemā dzīve turpinātos, jo atpūtas kompleksos lielākoties strādā vietējie iedzīvotāji, kuri nevar katru dienu doties uz 120 kilometru attālo Tallinu strādāt un vakarā atgriezties mājās. Saulkrastiešus, kam ir darbs uz vietas vai kuri strādā Rīgā, diezin vai izdosies pārvilināt uz Saulkrastu SPA, jo galvaspilsētā ir iespēja nopelnīt vairāk. Tātad uz darbu turienes SPA brauks Sējas, Skultes un citu tuvējo apdzīvoto vietu cilvēki, kas nozīmē, ka viņu nodokļus Saulkrasti tik un tā neiegūs.

Praktisks jautājums: piemēram, ar ko tāds SPA tiks apkurināts – ar malku vai šķeldu? Gāzes vada uz Saulkrastiem nav un, šķiet, vēl kādu laiku nebūs.

Lai atgūtu jaunās ielas izbūvei iztērētos līdzekļus, zemi ap to vajadzētu sadalīt gruntsgabalos un izpārdot, lai turīgiem cilvēkiem ir iespēja būvēt mājas, deklarēties novadā un maksāt nodokļus šeit. Lai tas notiktu, pašvaldībai vajadzētu attīstīt skolas un bērnudārzus, kas nozīmē nopietnas investīcijas, bet tās atmaksāsies, iesaistot Saulkrastu dzīvē jaunus iedzīvotājus. Pašreizējā problēma ir skolēnu skaita nepietiekamība Saulkrastu vidusskolā, tādēļ nepieciešams jau laikus domāt par skolu modernizēšanu, labu pedagogu iesaisti, lai vecāki bērnus pa ceļam uz darbu nevestu uz Rīgas izglītības iestādēm un Saulkrastu vidusskola arī turpmāk pastāvētu. Iespējamais šīs problēmas cēlonis ir zems vietējās skolas prestižs, un tas pašvaldībai ir jāpaaugstina.

Uzņēmējiem pašvaldība varētu ļaut strādāt, veicināt viņu iesaistīšanos novada darbībā, atbalstīt morāli, kopīgi piedalīties izstādēs un atļaut izmantot novada simboliku vai pat daļēji finansēt šādus pasākumus, bet tūrisma veicināšanas objektu būve ir tikai un vienīgi uzņēmēju kompetence.

Lai Saulkrasti attīstītos un vienlaikus saglabātu savu savdabību, jādomā plašāk. Ir jau labi piedāvāt kokos iekārtu virvju ceļu atrakcijas, bet diezin vai tas ir būtisks veids, kā pelnīt naudu, turklāt drīz tas visiem apniks. Taču par to jādomā uzņēmējiem, bet pašvaldībai – par iedzīvotāju vajadzībām, piemēram, vairāk asfaltējot ielas. Tas ir darbs, kas vienmēr ir ticis atlikts citu prioritāšu dēļ.

Jānis Seregins kopā ar Ēvaldu Krūkliņu 1992. gadā, atklājot Saulkrastu pilsētas muzeju.

Ar ko es varu lepoties

 – Vispirms, atskatoties uz laiku pirms 30 gadiem, es lepojos, ka Saulkrastos labi darbojas toreiz reformētā komunālā saimniecība. Protams, ja komunālie dienesti nebūtu privatizēti, kas patiesībā tajā laikā bija ērtākais ceļš, pašvaldībai tagad politiski būtu vieglāk kontrolēt izmaksas, ko tagad nosaka uzņēmēji.

Vēl es lepojos, ka mēs pārņēmām ostu un sakām to sakārtot, nopirkām pirmo velkoni, krānu, iztīrījām ostas akvatoriju. Tagad lasu, ka Saulkrastu osta ir ceturtā lielākā Latvijā un lielākā no mazajām ostām. Tur joprojām sekmīgi darbojas tie paši uzņēmēji, kurus tajā laikā izdevās iesaistīt ostas darbā.

Es esmu gandarīts arī, ka manā pilnvaru laikā tika uzbūvēta jauna katoļu baznīca uz zemes, ko pašvaldība draudzei piešķīra bez maksas.

Neaizmirsīsim, ka tieši Saulkrastos tika izveidota pirmā bāriņtiesa valstī un Baiba Meldere tur strādā joprojām. Toreiz mēs bijām pirmie Latvijā no Zemessardzes bataljona nodaļas, kuri izveidoja vietējo pašvaldības policiju un Sociālo nodaļu domē. Tas viss arī tagad ir novada iedzīvotājiem.

Vienīgi žēl, ka pašvaldība visu laiku atliek vietējā muzeja nodibināšanu. Ja nebūs muzeja, nebūs arī vietas, kur jaunajiem saulkrastiešiem rast lepnuma sajūtu par savu pilsētu. Pašlaik pie estrādes pārdošanā ir veca guļbūve, ko būtu vērts restaurēt tieši muzejam. Tikmēr sakrātie eksponāti glabājas Zvejniekciema kultūras namā un aktīvāka novadpētniecībā ir bibliotēka.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.