Menu
 

Māris Baltiņš: Mums nav jāpaliek Maslova piramīdas zemākajos līmeņos Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Māris Baltiņš: “Arī Zviedrijā ir sapratuši, ka zviedru valodas pozīcijas ir stiprināmas, jo pretējā gadījumā draud situācija, ka migranti uzskata – protot angļu valodu, viņiem zviedru valodas prašana nav nepieciešama.” Foto - LETA Māris Baltiņš: “Arī Zviedrijā ir sapratuši, ka zviedru valodas pozīcijas ir stiprināmas, jo pretējā gadījumā draud situācija, ka migranti uzskata – protot angļu valodu, viņiem zviedru valodas prašana nav nepieciešama.” Foto - LETA

Līdzīgi kā labi zināmajā stāstiņā par zivtiņām, kuras nezināja, kas ir okeāns, jo dzīvoja tajā kā pašsaprotamā vidē, mēs vāji apzināmies, kas ir dzimtā valoda. Rezultātā mēs dažkārt pret valodu izturamies pavirši. Ar Valsts valodas centra direktoru Māri Baltiņu sarunājas Māris Zanders.

– Noteikti esat saskāries ar viedokli, ka valoda ir ļoti plastiska – tā saglabājas mainoties. Šādā kontekstā mūžsens ir jautājums par to, cik lielā mērā valoda ir jāsargā, lai saglabātu kādu šīs valodas stāvokli un saturu, kas atzīts par labu un pareizu esam. Zināms, ka, piemēram, Francijā Akadēmija šajos jautājumos ir konservatīva, bet skaidrs, ka ir arī citi modeļi.

– Domāju, ka jāšķir divas lietas. Ir valodas pozīciju aizsardzība – lai jomas, kurās konkrētā valoda tiek lietota, netiktu sašaurinātas. Proti, lai mēs nevarētu pēkšņi teikt, ka par inženierzinātnēm, par modernu bioloģiju mēs spējam izteikties tikai svešvalodās. Tāda situācija laikam gan nebūtu pieņemama, jo ilgtermiņā tā novestu pie diezgan būtiska kaitējuma. Šajā ziņā mēs redzam diezgan rūgtu pieredzi dažās Rietumvalstīs, kur izskan viedoklis, sak, ko tad mēs maģistrantūras studijas veidosim savā valodā, labāk veidosim angļu valodā. Tad ir ķēdes reakcija: pazūd monogrāfijas, pazūd arī mācību grāmatas konkrētajā valodā. Tātad viens aspekts ir šī lietojuma jomu aizsardzība, un tajā aizsardzības nepieciešamība ir neapšaubāma. Otrs aspekts ir pašas valodas sargāšana, un te mums ir jāsaprot, ka mēs, protams, jebkurā situācijā varam, mums vajadzētu vadīties pēc minētā franču parauga, kur runa ir par le bon usage jeb labu lietojumu. Labais lietojums nozīmē, ka cilvēks spēj pilnvērtīgi izmantot visus viņa valodas resursus atbilstoši situācijai un reālai komunikatīvai vajadzībai. No šī viedokļa galēji konservatīvs modelis, protams, nekad nav devis augļus. Ja lietojam kādu vēsturisku piemēru – brīnišķīgie humānisti Itālijā, kurus mēs mūsdienās ļoti slavējam, teica, ka viņiem gribas atgriezties pie skaistās Cicerona un Cēzara laika latīņu valodas, bet rezultātā viņi būtībā nāvīgi ievainoja to Viduslaiku latīņu valodu, kas tajā brīdī tika lietota un kopš Cicerona laikiem, protams, bija tālu evolucionējusi. Ja mēs apgalvojam, ka ir kāds “zelta laikmets”, bet pārējais viss ir maitāšana un bojāšana, mēs riskējam nonākt galējībās. Ja runājam par, kā jūs teicāt, konservatīvismu šodienas situācijā, mēs redzam, ka frančiem un angļiem tas tāds ir rakstības ziņā, bet ne citos valodas aspektos.

– Parunāsim par pirmo nošķīrumu. Mazām nācijām vienmēr ir aktuāls jautājums, kurš vai kas ir tas, kurš šo moderno terminoloģiju attīsta. Esmu lasījis Latvijas ģeologu tekstus un sapratis, ka viņiem šajā ziņā ir labi panākumi, pat ja es kādu no šiem terminiem lasīju pirmo reizi dzīvē. Savukārt, lasot sociālo zinātņu pārstāvju tekstus, var redzēt, ka viņiem dažkārt vieglāk ir kādu terminu, ja tā var teikt, viegli latviskot, bet ne veidot jaunu.

– Mēs varam, pareizi pielāgojot, politikas zinātnē runāt par “aktoriem”, bet ne par “aktieriem”… “Aktori” ir normāls termins, bet ģeķīgi būtu, ja mēs teiktu “aktieris” tikai tāpēc, ka raksta vienādi. Pārņemšanai ir jābūt saprātīgai un radošai. Iespējams, nelāgus piemērus varam atrast ekonomikas nozarē, kur esam gatavi rakstīt “merčendaizings”, nepadomājot, ka šādu vārdu tāpat neviens jēdzīgi nevar saprast.

– Jautājums ir par to, kas ir institucionālais ietvars šo jautājumu risināšanai. Neba nu Valsts valodas centrs sēž un domā.

– Mēs vairāk to darām gadījumos, kad mums ir jāsniedz konsultācijas Eiropas Savienības iestāžu tulkotājiem. Proti, kad parādās kaut kas jauns, par ko mēs Latvijā neesam runājuši, vai kur ir daudzi varianti.

– Blokčeins…

– Jā, kaut vai šīs blokķēdes, kas ienāca gluži labi… Var teikt, ka tā ir kalka, bet apgalvot, ka jebkura kalka ir slikti, ir pārliecīgs pūrisms. Tad jau var teikt, ka “dzelzceļš” un “grāmatvedība” arī neder, jo abos gadījumos mēs varam ļoti burtiski saskatīt šo vācu modeli.

– Iegadījās parunāties ar valodnieci Laimuti Balodi, kura ļoti uzteica lietuviešus par to, ka viņi atraduši savu apzīmējumu pat hamburgeram – šķiet, mesainis.

– Lietuviešu situācija ir nedaudz atšķirīga, jo viņiem valsts valodas komisija ir pie Seima, līdz ar to valstiskās pārvaldes hierarhijā stipri augstāk. Lai gan tas nenozīmē, ka tāpēc viņiem ar šiem jautājumiem ir gluži viegli un vienkārši. Tāpat jāsaprot, ka piedāvāt jau mēs varam, bet… Un es nezinu, vai hamburgera gadījumā tas būtu nepieciešams. Ja “donats” no lietuviešu donatas ir “virtulis”, tad apsvērums ir tas, ka šis ir viens no virtuļa paveidiem, un šis “virtulis” iekļaujas labi, bet, ja ēdiens ir pietiekami specifisks, tad acīmredzot vislabāk to apraksta oriģinālais vārds. Diez vai mēs varētu teikt, ka pica ir “itāļu plācenis”, jo tad mēs atgrieztos Stendera laikos…

– Kamielis bija “tuksneša kuģis”?

– Nē, nē, nē. Meža zirgs. Tur bija ļoti skaisti. Die Gurke – krievu ābols. Ķirbja gadījumā – liels krievu ābols. Atgriežoties pie jautājuma satura – svarīgi ir tas, vai ir tas labais piedāvājums vai nav. Atceraties, pirms kāda laika bija smagas diskusijas par to, kas tad ir “klīrings”. Bija cilvēki, kuri teica, ka tā neder, ka labāk “tīrvērte” un kas tik vēl ne. Mēs būtu spējuši izvairīties no šiem strīdiem, ja būtu paņēmuši 1944. gada Tautsaimniecības vārdnīcu, kur vārds “klīrings” jau ir. Tātad vārdnīcas veidotāji, starp viņiem arī Endzelīns, uzskatīja, ka tas ir specifisks banku nozares termins un tādam tam arī jāpaliek. Šādos gadījumos ir arī cits griezums – kas ir lietotāju loks, kas šo terminu lieto. Mēs, protams, varam izdomāt kādus savus specifiskus vārdus golfam vai bridžam, bet droši vien labāk būs runāt par “roberiem” un “geimiem”, jo tie ir specifiski šīs nozares termini. Nu, bija jau ieteikts stiķi saukt par kāvu, bet diez vai…

– Es no šīs jomas neko nesaprotu.

– Mani vecāki uzskatīja, ka tā ir viena no latviešu inteliģentu pazīmēm – prast spēlēt zolīti. (Smejas.) Labi, cits piemērs. Ilgstoši tika runāts par ombudu – tāds ombuds un šitāds ombuds –, bet labi vien ir, ka bija priekšlikums par vārdu “tiesībsargs”, un par šo apzīmējumu neviens vairs nebrīnās.

– Es tikai nojaušu, ka terminu skaits objektīvi strauji pieaug, jo zinātne attīstās. Ģenētikā, piemēram, ir “splaisings”, un kā tu citādi pateiksi? Tā saka visa pasaule…

– Ir, bet ir arī “krustmija” – no crossing-over. Jo ieinteresētāki cilvēki ir konkrētajā nozarē, jo šis process notiek labāk. Piemēram, var diskutēt par to, cik svarīga ir feminisma terminoloģija. Bet Austra Cimdiņa ar personu grupu izveidoja šo vārdnīcu, un tā tika izdota, tātad daudz atkarīgs no tā, vai ir motivēti cilvēki, kuriem konkrētā terminoloģija liekas būtiska.

– Interesanti ir dažkārt filozofiem, kuri mēģina darināt vārdus, kas atbilstu kāda citā valodā strādājoša filozofa jēdzienu sistēmai.

– Ja jūs atminaties izdevniecības “Avots” sēriju, tad tulkojumiem klāt bija vārdnīciņas, kurās tulkotājs skaidri pateica: šajā tulkojumā, piemēram, Bērklija vai Monteņa, lietotos terminus atveidoju tā. Tas ir ļoti korekti, jo tā mēs nepasakām, ka tā ir vienīgā patiesība, bet tiek parādīta sistēma, kādā atveidojums radies. Diemžēl pēdējos gados vērojama bīstama tendence, ka mēs atmetam terminus, kas jau ir mūsu rīcībā, un kaut ko pielāgojam tādai angliskotai modei. Kā piemēru varu minēt gadījumu ar “auditoru” un “revidentu”. Vārds “auditors” nebūt neparādījās 1990. gadā, “audits” kā funkcija tika minēta, piemēram, vides audits un līdzīgi, neskarot revīziju, kas saistās ar finansēm un līdzīgi. Savulaik šīs atšķirības nelikās būtiskas, bet nu mums ir auditorkompānijas, kurās strādā zvērināti revidenti. Cits man iemīļots piemērs ir par lāci. Atceraties ziņas par lācīti Knutu Berlīnes zvēru dārzā? Apzīmējumi toreiz bija haotiski – viņš bija gan “leduslācis”, gan “baltais lācis”, gan “polārlācis”. Iedomāties, ka tikai tāpēc, ka angliski ir polar bear, jāraksta “polārlācis”… Nekas jau aplams nav, bet šādi veidojas nestabilitāte terminoloģijā.

– Kad nu esam krustu šķērsu izrunājuši šādus konkrētus piemērus, man ir nedaudz spekulatīva rakstura jautājums. Vai tas, kā lietojam valodu, ietekmē mūsu domāšanu?

– Nepārprotami. Domāšanas verbālā daļa vienmēr ir saistīta ar šo verbālo elementu. Cilvēkam, kuram nav skaidras jēdzienu sistēmas, būs grūti domāt par šo sistēmu. Es pieņemu, ka valodas lietošanas kvalitāte nav būtiska, ja mērķis ir apmierināt Maslova piramīdas zemākos slāņus, bet nedomāju, ka mums uz ko tādu būtu jātiecas. Savulaik kāda projekta ietvaros es nedaudz darbojos ar zinātnisko tekstu tēmu Latvijā. Un – mēs šodien dažkārt dzirdam, ka kādam akadēmisko aprindu pārstāvim ir problēmas ar zinātnisko publikāciju uzrakstīšanu svešvalodā, bet dažiem, šķiet, ir problēmas vispār strukturēt savu domu publikācijas uzrakstīšanai arī latviešu valodā. Ja cilvēkam ir grūti strukturēt savu domu dzimtajā valodā, nevajag iedomāties, ka viņš to spēs labāk valodā, ko viņš ir apguvis kā svešvalodu.

– Bet varbūt vispār mainās komunikācijas instrumenti un formas? Mēs runājam par valodu tradicionālā izpratnē, bet cilvēki mūsdienās arvien vairāk komunicē ar vizuālu tēlu palīdzību. Vizuālais tēls izspiež rakstītu vai izrunātu vārdu?

– No vienas puses, mēs šādi varam vieglāk pārkāpt valodu barjeru. Lai gan te man arī jāpiezīmē, ka šajā “bildīšu” paņemšanā radošais process ir visai pliekans un nabadzīgs. Bet, no otras puses, ir skaidrs, ka tā ir arī zināma infantilizācija, jo, ja “bildīti” nepapildina pietiekami kvalitatīvs verbāls teksts, tad… tā ir komiksa zemākā šķira.

– Vai arī atgriešanās pagātnē. Ir tēze, ka Viduslaikos vitrāžas un citas vizuālās mākslas formas attīstījās tādēļ, ka tās palīdzēja dievnama apmeklētājiem, no kuriem vairākums bija lasītnepratēji, saprast, par ko, kā saka, vispār ir stāsts. Vēsts tika izstāstīta vizuālā formā.

– Jā, tomēr man liekas, ka tad runa ir par citu nosacījumu kopumu. Sāksim ar to, ka šie cilvēki operēja ar manāmi sarežģītākiem simboliem. Un arī jūsu aprakstītajā situācijā cilvēkam bija jābūt stipri sagatavotam, lai viņš spētu “nolasīt” fresku, kurā ir gan, teiksim, Asīzes Franciska sarunas ar zvēriem, gan viņa guldīšana kapā. Tādēļ es domāju, ka tā ir cita situācija. Mēs visi kaut kādā dzīves posmā esam skatījušies bilžu grāmatas, un tajā vecuma posmā tas bija ļoti labi, bet pie tā taču nevar apstāties.

Man nav iebildumu pret jaunajām tehnoloģijām un vizuālajiem tēliem. Piemēram, kamēr nebija iespējas sabildēt virpuļviesuļus, bija šaubas par to, vai tie Latvijā ir ļoti rets fenomens vai tomēr ne. Tagad, pateicoties tam, ka daudzi cilvēki tos bildē, mēs redzam, ka šādas parādības ir pietiekami biežas. Es runāju par to, ka jēdzīgi būtu, ja vizuālie tēli un tehnoloģijas būtu kā papildinājums, ar kuru palīdzību mēs kļūstam zinošāki.

– Cik saprotu, nāciju vēsturē ir periodi, kad kopienas locekļi uzskata par prestižu, par goda lietu runāt savā valodā, lepojas ar savu valodu. Atmodas laikā latviešu valodas nosargāšanas tēma bija ļoti svarīga. Vai mēs kaut pētījumos neapstiprinātā līmenī varam kaut ko pateikt, kur šajā aspektā esam šobrīd?

– Daļa no jūsu minētās noskaņas ir palikusi, bet esam arī pārņēmuši no Rietumiem to, ka, kā saka, neviens otram neko nevar ieteikt saistībā ar šī cilvēka valodas izkoptības pakāpi. Lai gan – jā, par gaumi nestrīdas, bet vispār gaume pastāv. Valodas gadījumā tas būtu labs valodas lietojums. Diemžēl nereti mēs šo kvalitāti neizceļam, to pietiekami nenovērtējam.

– Man šķiet, ka nācija savu valodu vairāk ciena posmos, kad valodas situācija ir slikta, savukārt posmā, kad, runājot par Latviju, latviešu valodai ir valsts valodas statuss, ir noteikts likumdošanas regulējums, mēs atslābstam.

– Jāsaprot, ka nelielām valodām aizsardzības mehānisms vienmēr būs saprātīgas politikas rezultāts. Patiesībā tas sācis attiekties arī uz valodām, kuru lietotāju skaits ir lielāks nekā latviešu valodas gadījumā. Piemēram, Zviedrijā ir sapratuši, ka zviedru valodas pozīcijas ir stiprināmas, jo pretējā gadījumā draud situācija, ka migranti uzskata – protot angļu valodu, viņiem zviedru valodas prašana nav nepieciešama.

Mūsdienu situācijas dīvainība ir tā, ka apbrīnojama iecietība sadzīvo ar neiecietību. Atceros tās, manuprāt, nepamatoti niknās vēstules par LTV žurnālista – bija tāds Miroslavs Kodis – akcentu. Nu, bija viņam akcentiņš, bet patiesībā viņš bija piemērs tam, ka cilvēks skaisti integrējas.

– … savukārt etniskajam bāleliņam tiek piedota izteikšanās briesmīgā latviešu valodā.

– Nu, dažādi, jā. Mēs katrs varam pārteikties, bet, piemēram, ja runa ir par kādu komentētāju, viņa profesija nozīmē, ka viņam vajadzētu painteresēties, kā kāds vārds pareizi jāizrunā.

 

1 komentārs

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.