Menu
 

Civilizācijas mirst no pašnāvības, nevis no slepkavības. Intervija ar Gunti Kalmi Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Mācītājs Guntis Kalme vada lūgšanu komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonda "Sibīrijas bērni" rīkotās konferences laikā Rīgas pilī 2018.gada jūnijā. Foto - LETA Mācītājs Guntis Kalme vada lūgšanu komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonda "Sibīrijas bērni" rīkotās konferences laikā Rīgas pilī 2018.gada jūnijā. Foto - LETA

Guntis Kalme ir teologs, vēsturnieks, vairāku grāmatu un publikāciju autors, vienlaikus viņš ir neatlaidīgs brīvības cīnītājs, savas tautas gara mantu aizstāvētājs un kopējs. Šogad viņam aprit 60 gadu. Par vērtībām, tautu, brīvību un Baznīcu ar Gunti Kalmi sarunājas Liene Ozola.

– Gan intervijās, gan publiskās uzstāšanās reizēs jūs daudz esat runājis par brīvību. Es vēlētos lūgt jūs šo jautājumu atbildēt varbūt no tāda neierastāka skatpunkta, proti, mūsdienu nebrīvības formas, cēloņi un sekas. Kā jūs tās definētu, un ko ierindotu saraksta galvgalī?

– Saraksta galvgalī – vērtībnihilisma izraisīta faktiskā vienaldzība pret visu, kā arī savs individuālais savtīgums, kura interese reti kad izplatās tālāk par savu ģimeni. Augstāko vērtību faktiska atraidīšana ved pie vergošanas savām iegribām. Šodienas labklājība un tehnoloģijas paver simt un vienu sevis paverdzināšanas iespēju mietpilsoniskumam un maziskumam. Tas ir vērtību aklums ne tikai ar prātu (kas ir vieglāk novēršams), bet galvenokārt ar sirdi, t.i., sirdsapziņas nocietināšanās vai pat atmiršana. Zīmīgi, kā Kurts Vonnegūts apraksta šodienas politiķi – it kā izglītots, kompetents, inteliģents, bet... bez sirdsapziņas: “Viduvējas sekmes guvuši studenti no augstākajām aprindām, kuri nepārzina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, [..] viņi ir psihopātiskas personas jeb PP, kā medicīnā apzīmē gudras personības, kurām nepiemīt sirdsapziņa. [..] Šie cilvēki [..] pārņem varu pār visu. PP ir cienījamas personas, viņi ļoti labi apzinās, kādas ciešanas viņu darbība var izraisīt citiem cilvēkiem, taču viņiem tas nerūp.” (Kurts Vonnegūts “Cilvēks bez valsts: Memuāri iz dzīves Džordža Buša Amerikā”).

– Kas ir tas, kas cilvēku paverdzina? Kā tas notiek? Un otrādi – kas dara cilvēku brīvu?

– Ja Dievs tiek noraidīts kā augstākā vērtība ikdienā, tad vienlaikus tiek atraidīta Viņa dotā vērtību kārtība. Cilvēks pats, viņa vēlmes, ērtības un iegribas kļūst par vienīgo, faktisko un galveno vērtību. Sociālajā jomā tas izpaužas kā galējs individuālisms, ultraliberālisms un hiperuzsvars uz cilvēktiesībām, kas bieži faktiski paredz dažādas sadomātas minoritāšu tiesības (nez kāpēc trūkst tikpat stiprs uzsvars uz dabiskās ģimenes, dzimtas, tautas, nācijas tiesībām?). Tas izpaužas kā vergošana politkorektumam, jo arī citiem jānodrošina tādas pašas tiesības uz viņu iegribām, tomēr (!) reālistiski un politkorekti ievērojot, ka daži grupējumi un kliķes joprojām “ir vienlīdzīgāki”. Sekas ir gļēvums un nespēja aizstāvēt nedz savus principus, nedz pašiem sevi, jo, ja katra indivīda centrā ir viņš pats, tad nav arī vērts par kaut ko cīnīties, jo tas nozīmē ar kaut ko riskēt. Ne ar ko riskēt negriboši indivīdi veido sevi aizstāvēt nespējīgu sabiedrību.

Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, dz. 1968.) šādi apraksta Eiropas stāvokli: “Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekadence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada daudz zinātniski un kulturāli nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām. [..] apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.” (Citāts no grāmatas: Israel, R. «The Spread of Islamikaze Terrorism in Europe», London, Vallentine Mitchell, 2008, 402 lpp.)

Tā vien šķiet, ka mūsu valdošie neieklausās brīdinājumos, kas izteikti jau sen. Tas tik ļoti atbalso Jēzus atgādināto saviem mācekļiem: “Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju.” (Jāņa 15, 20) Un “viņa mācekļi atcerējās, ka Viņš to bija sacījis” (Jāņa 2, 22). Apustulis: “Bet atcerieties iepriekšējās dienas..” (Ebrejiem 10, 32) Mūs vajā vēsturiskā īsatmiņa, nespēja apjēgt un secināt un negribēšana reāli mācīties no pagātnes. Bieži dzirdam – no vēstures jāmācās! Bet vai tiek arī pateikts, kas tieši? Reti, un arī tad bieži banalitātes vien. Tas ir sava veida vēsturiskais infantilisms, tāpēc arī tā nemitīgā kāpšana uz grābekļiem.

Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs (Toynbee, 1889–1975) savulaik vēstīja, ka svarīgāko lomu civilizācijas attīstībā spēlē sabiedrības elite, radošais mazākums. Tās vīzija un motivācija enerģizē civilizāciju izaugsmei, norādot izejas no krīzēm, kurās tā laiku pa laikam nonāk. Izaugsmes posmā civilizācija spēj ar tām tikt galā un top stiprāka. Bet, elitei “aptaukojoties”, tā vairs nespēj veikt savu uzdevumu. Kreatīvais mazākums top arogants, zaudē morālo spēku un top parazītisks. Tas vairs nespēj vadīt ar pozitīvu piemēru, bet izvēlas vadīt ar spēku. Tauta to vairs neatbalsta un pati sāk atdarināt tās sliktās īpašības. Zūd sociālā vienība, aizvien vairāk vājinot sabiedrību. Citu viedokļu apspiešanas rezultātā gūtais miers iežūžo sabiedrību viltus drošībā, kas rezultējas pretmilitārā domāšanā. Tas vēl vairāk novājina šo civilizāciju. Zemāk attīstītās civilizācijas redz šo pārmaiņu un uzbrūk novājinātajai civilizācijai. Tā brūk, to uzveic ienaidnieki. A. Toinbijs secina, ka civilizācijas iet bojā nevis ienaidnieka invāzijas dēļ, bet savas vainas dēļ: “Civilizācijas mirst no pašnāvības, nevis no slepkavības.” Tomēr vēsturnieks nav fatālists: “Mēs neesam nolemti tam, ka vēsturei jāatkārtojas; tas ir atkarīgs no mūsu pūlēm veidot vēsturi, pagriezt to jaunā un nebijušā veidā. Kā cilvēki esam apveltīti ar izvēles brīvību un nevaram to novelt uz Dievu vai dabu. Mums pašiem tā jāuzņemas. Tas ir atkarīgs no mums, no mums – atbildēt radoši uz mūsu laika izaicinājumiem.” (Goodreads, Sk. internetā (2018.10.02) https://www.goodreads.com/quotes/7753391-we-are-not-doomed-to-make-history-repeat-itself-it.)

Kā teologs varu piebilst, ka no cilvēces vēstures var gūt dažas atziņas. Piemēram, ir t.s. vēstures variantie un invariantie lielumi. Pirmie ir tie, kas mainās nemitīgi: politisko spēku konstelācijas, ekonomiskās svārstības, politiskās dekorācijas u.tml. Otrie ir tie, kas saistās ar cilvēka nemainīgo dabu. Bībele runā tiešu valodu, proti, cilvēks ir grēcinieks kopš grēkā krišanas un diemžēl tāds arī paliks līdz savai aiziešanai. Nevis nepilnīgs, ar dažiem trūkumiem, bet citādi viss ok, nē, grēcinieks. Tas nozīmē – savtīgs, egoists, patmīlis. Protams, mums ir arī labas īpašības, nenoliegsim, bet, kad lietas top nopietnas vai pavisam sliktas, reti kurš no mums saglabā altruismu uz ilgāku laiku. “Tādi esam.” Šo cilvēces fundamentālkaiti – grēcīgumu – diemžēl nespēj izārstēt izglītības, audzināšanas, labklājības plāksteri. Mums jābūt konsekventiem reālistiem attiecībā pret sevi. Teologs Roberts Kolbs reiz teica: “Mēs, cilvēki, esam spējīgi uz visai nozīmīgu ļaunumu.” Mēs, grēcinieki, paši sev esam lielākā problēma un izaicinājums – gan individuāli, gan sociāli. Pret individuālo egoismu cīnās ar audzināšanu ģimenē, bērnudārzā un skolā, pret tā izpausmi sabiedrībā – plašsaziņas līdzekļi, tiesa, prokuratūra un policija, starptautiski – starptautiskās tiesības, vienošanās, sankcijas utt. Kādā brīdī šķiet, ka tas kopumā darbojas, bet, kā saka politologs Ījals Levins, “pat ja pieņemam, ka prāts un savaldība ņems virsroku; pat ja pieņemam, ka augstsirdība aizstās naidu un skaudību, pietiek tikai vienam ekscentriskam kopienas loceklim pārkāpt normas, un izraisās vardarbība. Tādēļ pat optimistiskākie pacifisti nevar noliegt, ka karš ne vien pieder pie cilvēces vēstures, bet ka vienā vai citā mērā tas paliks arī nākotnes sociālās dzīves integrāla sastāvdaļa.” (Eyal LewinThe Importance of National Ethos in Military Victories”.)  Atlika aiziet Borisam Jeļcinam un atnākt Vladimiram Putinam, lai Krievija sāktu otro Čečenijas karu, iebruktu Gruzijā un Ukrainā. Un starptautiskā sabiedrība, lielvalstis izrādās bezspēcīgas. Tātad pēdējā konsekvencē atkal viss atduras pret pašu cilvēku, viņa varaskāri un ambīcijām.

Otrs nemainīgais lielums ir cilvēka vajadzība atbrīvoties no šīs vergošanas savam egoismam visā tā izpausmju amplitūdā un saņemt Dieva Dēla piedāvāto un sniegto palīdzību mums, grēciniekiem.

– Kā jūs raksturotu Baznīcas lomu cilvēka un tautas brīvības sardzē?

– Uz jautājumu par Baznīcas uzdevumu parasti formāli atbild, ka tās uzdevums ir sludināt Kristu un izdalīt sakramentus. Manuprāt, Baznīcas uzdevums ir plašāks par šiem, kas, protams, ir prioritāti. Baznīca nedrīkst tapt par ticību tikai dievnama sienās, par aizmukšanu no pasaules grūtībām, par garīgu kūrortu, kur noslēgties sevī. Tā nedrīkst tapt par reliģiski psiholoģisku opiju ar dažādām garīgošanās tehnikām vai tikai par kultisku rituālu kopšanas vietu vien. Kristus taču saka: “Ejiet!”, nevis: “Mūciet!” vai “Noslēdzieties sevī!” Manuprāt, Baznīcai jābūt vērtībtelpai, kur nevis aiziet no īstenības, bet kur sastapties ar augstāko īstenību – Dievu – ļoti personiski, dziļi, nozīmīgi un, šīs saskarsmes iespaidotam, tapt stiprākam, redzošākam, gudrākam, drosmīgākam, varošākam. Ne velti mācītājs Roberts Feldmanis savulaik teica: “Baznīcai jābūt jaunu ierosinājumu devējai ar aktīvas rosinātājas nostādni savai tautai.” Tas nav nekas principiāli jauns, vēl mācītājs Kārlis Beldavs kā tās uzdevumu redzēja “glābt un sargāt tautas dārgākās mantas, viņas ticību, tikumību, godu, tautību”.

Lai Baznīca to varētu veikt, tai tieši tādēļ nav jātop pasaulei līdzīgai, jo, ar to sacenšoties, tā neizbēgami zaudēs; saglabājot savu identitāti un vēsti, tai, kā teikts luterāņu Baznīcas stratēģijas vadlīnijās, “jābūt par sabiedrību veidojošu spēku”.

– Komunistu okupācijas laikā viss bija vienkāršāk – iekšēja un ārēja opozīcija pastāvošajam režīmam, naidīgai varai bija veids, kā varēja nosargāt savu nacionālo identitāti, alkas pēc brīvības. Kā tas ir šodien, kad esam savā valstī, ar pašu ievēlētu parlamentu un valdību?

– Okupāciju latviešiem palīdzēja izturēt Latvijas valsts laikā ieliktais stabilais mūsu nacionālo un Rietumu kristīgās kultūras vērtību pamats. Bija izaugusi patriotu paaudze, kura bija pārmantojusi Neatkarības kara cīnītāju kaujas garu un drosmi un apliecināja savu cīņas garu Leģiona un nacionālo partizānu cīņās.

Pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā netika izvērtēti komunistiskā režīma noziegumi, netika meklēti un tiesāti to veicēji. Bijušie kompartijas funkcionāri turpināja ieņemt vadošus amatus un ļoti aktīvi piedalīties valsts prihvatizācijā un nozagšanā.

Turklāt, ja 1918. gadā Latvijas Republika tika deklarēta un pēc tam arī atbrīvota no okupantiem, tad 1991. gadā Latvijas neatkarība tika deklarēta, bet 23 000 militāro un simtiem tūkstošu (!) civilokupantu palika. Tam bija īpašs nodoms. Krievijas ģeopolitiķis S. Karaganovs 1992. gadā rakstīja: “Krieviski runājošie iedzīvotāji [..] ir varens Krievijas aktīvs. [..] ir jāpaveic viss iespējamais, lai krieviski runājošos iedzīvotājus reģionos atstātu. [..] mums vajag atstāt ietekmes sviras tālejošai perspektīvai.” Vēl vairāk – pēc nedaudz gadiem tika būtiski paplašināts pilsoņu loks. Rezultātā par ikdienišķu ir kļuvusi situācija, ka cilvēki, kuriem ir piešķirta pilsonība un kuri devuši pilsoņa solījumu, kas ietver lojalitāti Satversmei, kategoriski atsakās sazināties valsts valodā. Kā izpaužas viņu lojalitāte Latvijai? Ja nelojāliem valsts iedzīvotājiem tiek uzdāvināta pilsonība, tā viņus automātiski nedara lojālus, bet gan ļauj viņu pārstāvjiem nonākt valsts varas struktūrās. Tātad jāsecina, ka okupācijas sekas joprojām nav pārvarētas, bet gan nostiprinātas un vēsturiskais taisnīgums nav atjaunots. Faktiski tā ir neookupācija.

Vēl vairāk – šodien dzīvojam Krievijas izraisītā hibrīdkara apstākļos. Jāatceras, ka tas vispirms ir vērtībkarš, kas izpaužas kā invāzija mūsu informatīvajā un kultūrtelpā, ko aktīvi veic, piemēram, Latvijai naidīgie Krievijas TV raidījumi utt.

Tas, ko mēs varam darīt un kas mums ir jādara, – sakārtot savas vērtību prioritātes pareizajā secībā, proti, Dievs, nācija, valsts, ģimene un tikai pēc tam es pats, un atbilstoši tam dzīvot un izdarīt savas izvēles. Un divreiz dienā lūgt Dievu par Latviju un mūsu tautu.

– Par “Sibīrijas bērniem”... Kā jūs sākāt braukt ekspedīcijās, un kas bija dzinulis to darīt?

– Stāsts ir vienkāršs. Kad mani pirmo reizi aicināja braukt kopā ar Ilmāra Knaģa vadīto grupu uz Sibīriju, lai uzstādītu mūsu izsūtītajiem piemiņas krustus, kaut kādu iemeslu dēļ netiku. Gadiem mocījos sirdsapziņas pārmetumos. Tad reiz, burtiski dievjauši, ejot ārā pēc Leģiona dienas dievkalpojuma Doma baznīcā, saskrējos plecu pret plecu ar Dzintru Gekas kundzi. Viņa tikai īsi pajautāja: “Brauksi?” Atbildēju uzreiz: “Protams!” Ir lietas, kas ir tik pašsaprotamas, ka motivāciju nav iespējams izskaidrot līdz galam.

Pirmkārt, mēs daudz uzzinām un zināmo precizējam. Sastopot tur palikušos latviešus, uzzinām viņu un arī neizdzīvojušo stāstus. Tie iekļūs mūsu tautas komunistu represiju liecību krātuvēs. Joprojām ir daudz nezināmā par tur bojāgājušajiem.

Bet skaitļi maz ko līdz. Esam jau pieraduši pie statistikas vienaldzības. Datus un faktus var izlasīt uzziņu krājumos, tādēļ vien nevajag doties uz Krieviju, pārvarēt tūkstošiem kilometru ceļa grūtības, nokļūstot “nestandarta situācijās” (mēdz taču sacīt, ka Krievijā nav ceļu, ir tikai virzieni). Tādēļ nav jāraušas ārā no savas ikdienišķās komforta zonas, veselu gadu krāt līdzekļus braucienam, kas dārgāks nekā ceļojums uz izmeklētu kūrortu.

Otrkārt, tā ir cilvēciska vajadzība kādā miljardajā daļā pašiem pieredzēt to, kas ir aiz šiem skaitļiem. Jā, braucam pēc savu tautiešu sāpēm, ciešanām, grūtībām, lai kaut ar vairāku desmitu gadu atstarpi būtu līdzdalīgi viņiem. Dodamies ceļā, lai mūsu sirdis iesāpētos līdzjūtībā, skumjās, žēlumā. Tas nav mazohisms. Šodien tas ir viens no veidiem, kā personiski uzzināt, ko īsti nozīmē būt izsūtītam. Tā ir klātienes pieredze, ko nevar iegūt citādi. Tā dažbrīd satricina līdz sirds dziļumiem. Kamēr nav sirds pārmaiņas, kamēr tā iekšēji nenostājas viņu pusē, tikmēr ir vienaldzība, nevērība, virspusējība, plecu paraustīšana. Tā nav mūsu sirds resursu izlietošana it kā praktiski nederīgam pasākumam. Mēs no tā iegūstam. No viņiem joprojām varam smelt cilvēcību – spēku, sirsnību, iejūtību, dvēseles smalkumu.

Mūsējo piemiņa, viņi – izsūtītie, baismas pārcietušie un tie, kas vēl dzīvi, – ir mūsu dvēseles un gara manta, tāpēc pie viņiem ir arī mūsu sirds. Viņi ir mūsu tautas cilvēcības cena, – mēs esam spējuši maksāt tik daudz par to, ka esam latvieši, savas tautas un valsts patrioti, kristieši un beigu beigās cilvēki. Tādēļ uz jautājumu, kādēļ braucam, var atbildēt īsi: tāpēc, ka esam cilvēki, un tāpēc mums nekad, NEKAD nebūs vienalga, kas ir noticis un notiek ar mūsējiem! Tā šie braucieni iegūst arī tagadnes dimensiju, tādēļ, ka mūsu valsts mērķis – latviska Latvija – vēl joprojām nav sasniegts. Šie braucieni ir daļa no šī uzdevuma izpildes. Neapšaubāmi, tas spiež mūs mainīties.

Bet tiekam mainīti ne tikai mēs. Daudzviet mums pat vietējo varasiestāžu pārstāvji ir sacījuši ne vien: “Jūs esat izpildījuši savu bērnu pienākumu pret saviem vecākiem,” bet arī: “Jūs mums pasniedzāt vēstures mācības stundu!” Pat Soļikamskas lēģera muzeja darbinieku sejās kaut kas mainījās, kad viņi dzirdēja brauciena dalībnieku liecības. Mēs topam par sava veida vēsturiskās piemiņas ietekmes aģentiem.

Treškārt, aizbraukuši tur, uzstādām piemiņas zīmes – plāksnes un krustus, noturam svētbrīžus, aizlūgumus. Ja kur mūsējo mirstīgās atliekas atrodas ārpus kapsētas, tā vieta tiek iesvētīta kā jauna kapsēta, lai viņi atdusētos svētītā zemē, jo Rietumu civilizācijā ir tradicionāli pašsaprotams, ka aizgājējs atdusas svētītā zemē. Tā nav liturģiska dekorācija, tam ir objektīva nozīme – mēs veidojam garīgi būtiskas, pārlaicīgas, mūžībā noenkurotas attiecības ar viņiem. Viņi tiek izcelti no anonimitātes, aizmirstības un nesti Dieva priekšā. Mācītājs saskaņā ar Baznīcas liturģiju un atbilstoši situācijai nodrošina šiem aizgājējiem pienākošos liturģiskos svētības vārdus, kurus viņiem nebija iespējas saņemt iepriekš, – svētību, ar kuru ikviens kristīgs cilvēks tiek ievadīts mūžībā un kas apliecina ikviena cilvēka kā Dieva radīta īpašo garīgo statusu un cieņu. Bez tam mēs visi kopā aizlūdzam par mūsu tautu, par Latviju, par visiem, kam joprojām sāp viņu zaudētie tuvinieki.

Visbeidzot – mācītājs ir galvenais, kura pienākums ir nemitīgi lūgt Dievu par brauciena sekmīgu norisi (jo Krievijā gandrīz nekad un nekas nenotiek atbilstoši norunām, plānam un veselajam saprātam, bet gan kā Dieva brīnums no Viņa žēlastības).

– Lūdzu, pastāstiet par galvenajām atziņām un iespaidiem, kas gadu laikā veidojušies no šiem braucieniem?

– Pirmkārt, pret mūsu tautu izdarītā nozieguma ļaunprātība un postījuma dziļums ir neaptverams un vārdos neizsakāms. Pie rakstāmgalda sēžot, bieži domāju, ka nekas vairs nevar mani pārsteigt, bet katru reizi, no jauna saduroties ar šī krievu komunisma gluži sātanisko raksturu, sirds sažņaudzas. Vienlīdz smagi ir redzēt gan nogalināto un necilvēcīgo apstākļu dēļ bojā gājušo faktiski norakšanas vietas, kuriem bieži vien nav pat atvēlēta guldīšana zemē, bet mirstīgās atliekas tikušas, piemēram, vienkārši samestas purvā, gan arī satikt tos izsūtīto latviešu bērnus un mazbērnus, kuri, paliekot turienes vidē, ir rusificēti, sovjetizēti un nereti arī vides degradēti un nav atpazīstami kā mūsu tautas piederīgie. Un salīdzināt ar viņu rādītajās fotogrāfijās redzamajām viņu vecvecāku mājām, viņu dzimtas cilvēkiem un visu pārējo to izkopto Latvijas kultūrai raksturīgo vidi, no kuras viņu vecāki un vecvecāki tika izrauti.

Režīms patiesi bija sātanisks; reiz pat ienāca prātā, ka krieviskā abreviatūra CCCP taču ir lasāma kā “staļiniskais, sadistiskais, sātaniskais režīms”. Lielākoties sastaptie cilvēki bija labi un ļoti izpalīdzīgi, kaut arī pēdējos gados aizvien izteiktāk var redzēt “zombējošās kastes” (zombojaščik – tā Krievijā sauc TV) ietekmi, arī uz inteliģenci. Arī oficiālās iestādes kļūst aizvien atturīgākas un raugās uz mums ar neslēptām aizdomām. FSB (krievu Федеральная служба безопасности Российской Федерации (ФСБ) – Krievijas Federācijas Federālais drošības dienests, – red.) aģenti nekautrīgi mums sekoja, fotografēja un filmēja gluži atklāti, reiz pat pie ieslēgta magnetofona man pieprasīja, lai krieviski atkārtoju pēdējā sprediķī sacīto. Līdzi braucošo “Latvijas Avīzes” žurnālisti aizturēja, pratināja un uzlika naudas sodu. Kāda muzeja direktori pēc mūsu apmeklējuma atlaida no darba. Zeļenogorskā slēgtajā zonā vienu no dalībniekiem neielaida, pat lai viņš varētu nolikt krustu uz mātes kapa, kaut arī mums visiem bija sagādātas nepieciešamās atļaujas.

Komunistisko noziegumu veicēji nav ne meklēti, ne tiesāti, ne sodīti. ANO Ģenerālās Asamblejas 1973. gada rezolūcijā teikts, ka noziegumiem pret cilvēcību ir jātiek izmeklētiem un šo noziegumu veicēji ir jāmeklē, jātiesā un jāsoda. Noziegumiem pret cilvēcību nav noilguma. Bet Krievijas pašreizējās nostādnes demonstrē tieši pretējo – tiek cildināts un glorificēts čekistu un nometņu administrācijas ieguldījums PSRS ekonomikā, izbēgušo ķeršanā u.tml. Joprojām ir Ļeņina, Marksa un citu slepkavu vārdos nodēvētas ielas, trūkst tikai Konclagernajas.

Šeit pat Rīgā, vietā, no kuras 1940. gada 14. jūnijā izbrauca kravas mašīnas, lai vāktu deportējamos iedzīvotājus, joprojām stāv okupācijas karaspēku slavinošais krieveklenis, un katru gadu 9. maijā tur tiek rīkotas plašas svinības. Režīmā noziegumu veicēji nav tiesāti, toties tiek slavināts karaspēks, kura ienākšana padarīja šo noziegumu izdarīšanu iespējamu.

– Jūs esat ilggadējs Lutera akadēmijas docents. Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, ko iemācīt jaunajiem mācītājiem, Baznīcas kalpotājiem?

– Galvenais, ko cenšos iemācīt, ir pareizā attieksme, nu, piemēram, ka sludināt var tikai to, ko dzīvojam. Reiz to precīzi formulēja profesors Roberts Feldmanis: “Mēs dzīvojam to, kam ticam.” Un tas nozīmē ne tikai individuālo ticības dzīvi, bet šīs kristīgās vēsts izdzīvošanu nācijas kopīgajā vēsturiskajā pieredzē. Otra svarīgākā lieta – cienīt un mīlēt sev uzticētos cilvēkus, savu draudzi, kas dzīvē nozīmē patiesas rūpes par ikviena cilvēka dvēseli.

– Viens no priekšmetiem, ko mācāt, ir filozofija teologiem. Vai tie nav divi pretēji pasaules uzskati – filozofija un teoloģija, proti, uzskati par iedzimto grēku, par cilvēku, viņa prātu, brīvo gribu? Ko šajās stundās mācāt klausītājiem?

– Ja vēlaties zināt tuvāk, nāciet klausīties – Lutera akadēmija piedāvā iespēju apmeklēt atsevišķus kursus kā brīvklausītājam. Filozofiju lasīšu nākamajā semestrī.

Atbildot uz jautājumu, jāsaka, ka tikai neliela filozofijas daļa pārstāv materiālistiskus un ateistiskus uzskatus. Lielākā daļa Rietumu filozofijas ir vai nu teistiska, vai deistiska, vai kristīga filozofija. Turklāt daudzu kristīgo teologu, piemēram, Svētā Augustīna, Sērena Kirkegora u.c., darbi filozofijā ir analizēti pat vairāk nekā teoloģijā.

Filozofija ir ļoti būtiska Rietumu civilizācijas ētosa daļa. Kursa mērķis ir dot studentiem ieskatu filozofijas pamatproblemātikā, mācīt kritisko domāšanu, prasmi izvairīties no spriedumu kļūdām un iemācīt tukši nepļāpāt. Bet kā svarīgāko – iemācīt to, ka idejām ir sekas.

– Jūs esat paguvis sarakstīt arī vairākas grāmatas. Kuru no tām uzskatāt par vērtīgāko? Kāpēc?

– Par vērtīgāko no četrām grāmatām – “Jums, izsūtītajiem, leģionāriem, nevienaldzīgajiem, paldies!” (2001), “Durvis uz mājām. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” (2008, 2012), “Pēdas. Mācītāja pārdomas par savas tautas vēsturi” (2012), “Latviešu karotprasme. Desmit sarunas par Latviešu leģionu” (2015, 2017) – uzskatu vienu konkrētu grāmatas “Latviešu karotprasme. Desmit sarunas par Latviešu leģionu” eksemplāru – to, kura sākumlapā ir Leģiona cīņu dalībnieku paraksti. Nevis tāpēc, ka esmu to sarakstījis, bet tāpēc, ka viņi ir pagodinājuši to parakstīt. Bet labāko vēl neesmu uzrakstījis. (Smejas.)

– Atgriežoties pie jautājumiem par valsti... Atjaunotā neatkarīgā valstī dzīvojam jau nepilnus 30 gadus, un gan politiķi, gan ekonomisti, gan akadēmiskās aprindas ir mēģinājušas skaidrot mūsdienu nacionālas valsts pastāvēšanas garantu un pamatu. Jūs noteikti esat par to domājis. Pie kādiem secinājumiem esat nonācis?

– Šeit atzīmēšu tikai dažus.

1.No vēstures jāmācās, ka no tās var mācīties. Piemēram, skotu vēsturnieks un ekonomists Aleksandrs Titlers par tautas attīstību sacījis, ka “tauta no verdzības tiecas uz garīgu ticību, no garīgas ticības uz lielu drosmi, no lielas drosmes uz brīvību, no brīvības uz pārpilnību, no pārpilnības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību, no izlaidības uz verdzību”. Ja nu tagad esam to uzzinājuši un izpratuši, tad vismaz attiecībā uz sevi varam pārraut šo fatalitātes apli un neatkārtot tās pašas kļūmes vēl un vēlreiz.

2.Brīvība nekad nav par brīvu. Tā ir milzu vērtība, no kuras okupētājvaras nelabprāt šķiras, lai atdotu to apspiestajām tautām. Jaundzimusī Latvijas valsts Neatkarības karā apstiprināja savu dzīvotspēju, aplaistot brīvības koku ar dārgāko šķidrumu – savu dēlu asinīm. Līdzīga loma kā Brīvības cīņām brīvvalsts izveidē mūsu jaunāko laiku valstiskuma vēsturē bija Barikāžu laikam. 1990. gada 4. maijā pasludinājām neatkarību, bet saskaņā ar brīvības iegūšanas un paturēšanas loģiku tūdaļ nācās par to arī iestāties, riskējot arī ar savām dzīvībām. Vai joprojām gribam paturēt savu valsti? Cik ļoti? Nupat pieņemtajā Nacionālās drošības koncepcijā kā pirmais drauds tomēr ir minēts militārais apdraudējums. Kontroljautājumi sev: kuri no mums pašiem, kuru bērni vai mazbērni ir Nacionālajos bruņotajos spēkos, Zemessardzē vai Jaunsardzē? Cik ļoti mums vajag savu valsti? Ko un cik daudz esam gatavi tai ziedot ikdienā (bez nodokļiem un regulāras lamāšanas)? Vai līdz mugurkaula smadzenēm saprotam, ka mūsu vēsturiskā izvēle ir vai nu cīņa par brīvību šeit, Latvijā, vai arī verdzība Sibīrijas izsūtījumā?

3.Samaitātība ir vispārcilvēciska, ne specifiski politiska iezīme. Okupācijas laikā šķita, ka teju vai visu grūtību un problēmu cēlonis ir nīstais režīms. Cīņa par neatkarību izrādījās vieglāka nekā cīņa par brīvību, jo pirmā bija cīņa pret ārējo ienaidnieku, kuru viegli varēja pazīt pēc padomju uzplečiem, sarkanarmijas bruņutransportieriem vai interfrontiskās klaigāšanas. Bet cīņa par brīvību vispirms ir karš pret ļaunumu, alkatību, savtību, mantkāri, vārdu sakot – grēcīgumu sevī un savējos. Tā vispirms ir garīga un iekšēja pretošanās. Mēs uzskatām savu iekšējo pasauli par privātīpašumu. Bet Svētie Raksti saka, ka no sirds, ar ko tiek apzīmēta cilvēka būtība, “iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi” (Mateja 15, 19). Tāpēc nav vienalga, kas notiek otrā cilvēkā, jo, kā teica vācu filozofs Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis, “būtība nevar neizpausties”, kas nozīmē, ka kādam nāksies saņemt attiecīgo ļaunuma velti. Ne velti Fjodors Dostojevskis sacīja, ka “cilvēka sirds ir Dieva un velna cīņas lauks”. Tā nebeigsies, kamēr esam dzīvi. Brīvam būt ir katra uzdevums uz mūžu – ne mazāk. Tas nozīmē būt nomodā uz savas sirdsapziņas barikādēm vienmēr, jo mana brīvība ir kopējs ieguvums un mana verdzība ir kopējs zaudējums. Brīvība bez morāles ir korupcija. Neatkarība ir nepieciešama ārējās apspiestības nepieļaušanai, bet ir nepietiekama, lai uzveiktu cilvēka iekšējo postu. Politiskā neatkarība vien bez garīgās brīvības, cilvēku savtīguma, grēcīguma dēļ tiecas atkal kļūt par atkarību. Mūsu brīvībai vajag stiprāku balstu par mūsu vājo cilvēcību. Tai jāpamatojas pārpasaulīgā vērtību sistēmā, Baznīcas sludinātajā Kristus vēstī: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jāņa 8, 31-32)

4.Kāds gan sakars Baznīcā sludinātajam ar ikdienas skarbo realitāti? – Vistiešākais, jo Baznīca runā par cilvēku tādu, kāds viņš ir patiesībā – bez dekorācijām un ornamentiem. Cilvēks ir grēcinieks. Tajā pašā laikā Baznīca norāda arī uz tām milzu iespējām, kas viņam kā indivīdam un kas sabiedrībai ir dotas Dievā, Viņa patiesībā un mīlestībā. Atmodas laikā populārās Tengiza Abuladzes (1924–1994) filmas “Grēknožēla” (uzņemta 1984. gadā, rādīta 1987. gadā) beigās kāds jautā: “Vai šis ceļš ved uz dievnamu?” – “Nē.” – “Kādēļ ir vajadzīgs ceļš, kas neved uz baznīcu?” Gudrs jautājums, jo atklāj to, kam daudzi gadiem esam staigājuši garām.

5.Valsts esam mēs paši. Tas ir ikdienas vingrinājums praktiskajā personu vietniekvārdu locīšanā: es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas. Kopā: mēs – Latvijas valsts! Lai kāda, bet sava. Citas mums nav, šī ir mūsējā. Mūsu valdība, lai kāda, tomēr savējā. To labi izsaka krievu sakāmvārds: “Lai kāds nelietis, tomēr savējais.” Un, ja savējais, tad tomēr ir zināma cerība atrast, kā uz viņu iedarboties. Cita alternatīva mums jau ir bijusi pazīstama piecdesmit okupācijas gadus.

6.Par savām tautas un valsts interesēm mums jācīnās pašiem. Vēsture nevienam nav uzlikusi par pienākumu būt mums par aizbildni vai filantropu. Citi būs ar mieru mums palīdzēt tikai tik tālu un tad, kad tas atbildīs viņu interesēm, ne vairāk un ne agrāk. Tāpēc jebkura palīdzība vai “palīdzība” ir vērtējama arī no šāda viedokļa.

7.Vai zinām, kādēļ kā valsts pastāvam? Satversmes ievads saka: “Latvijas valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” Savulaik “Latvijas Avīzes” akcija “Latvijas mērķis”, jautājot iedzīvotājiem par valsts pastāvēšanas nolūku, norādīja, ka to nezinām. Aptaujās tika norādīti latviskums un vēsturiskais taisnīgums. Vai un kā tos īstenojam?

8.Kāds ģenerālis reiz teica, ka armijai ir jāuzvar, bet partizāni tikai nedrīkst zaudēt. Partizāni ir tautas pārstāvji, kas negrib samierināties ar sava valstiskuma un citu sev nozīmīgu vērtību zudumu. Viņi katrs personīgi uzņemas to, ko agrāk veica valsts un militārās institūcijas, – atbildību par to cerību, ka atņemtā valsts joprojām pastāv viņu sirdīs, ka tā reiz atkal parādīsies īstenībā arī uz politiskās kartes, ka zaudētās vērtības atgriezīsies. 1944.–1953. gadā mūsu partizāniem Latvijas valsts bija sirds Latvija. Vērtību aizstāvēšanas nozīmē šodiena aicina mūs katru tapt par savdabīgu partizānu, cīnītāju, kurš cīņu par cerību atgūt savu valsti uzņem personiski, ļoti personiski. Viņš pats daudzviet top par pēdējo kritēriju atbildībai, drosmei, iniciatīvai, apņēmībai. Vai mēs vēl esam paši savas toreizējās – barikāžu aizstāvju – stājas vērti?

 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.