Tikai ticīgais ir paklausīgs, un tikai paklausīgais Kristum tic ^{Apriņķis.lv}

– Ziemassvētku laikā cilvēki mēdz nodarboties ar labdarību un ziedošanu. Kā jūs skaidrotu, kas ir labais darbs?

– Viss atkarīgs, no kāda skatpunkta mēs raugāmies – no cilvēka vai Dieva. Ja no cilvēka, tad šķiet pietiekami, ka palīdzam cits citam. Taču piekritīsiet – viens, kurš palīdz otram ar 20 eiro no savas pārpilnības, un otrs – no savas nabadzības, nes dažādu upuri. Pārtikušajam tā būs sīknauda, bet nabagajam vairāku dienu iztika. Cilvēki var šo atšķirību nepamanīt, bet Dievs pamana.

Vērtējot darbus (vai nedarbus), Dievam izšķirošais ir, kā dēļ – kā vadīti mēs rīkojamies. Ja es palīdzu tuvākajam, jo man sāp sirds viņa dēļ, tas ir viens stāsts. Cita lieta, ja palīdzu, lai atpirktos, pielabinātos, apklusinātu savu sirdsapziņu vai lai izskatītos labāks citu acīs. Tādam darbam jau ir sava alga. Tas, kurš meklē atzinību pie cilvēkiem, to jau ir saņēmis. Savukārt tas, kurš slepenībā palīdz, saņems algu no Debesu Tēva. Alga ir pārmainīta sirds, kas tiecas būt paklausīga Dievam. Tā cilvēks iemanto ticību, mieru un prieku, kas nāk no Kunga. Labie darbi ir Dieva pavēlēti, un gudrais dara tos Dievam, ne cilvēkiem par godu.

– Vai nereti nav tā, ka, izvelkot naudu no maka, mēģinām vienīgi apklusināt savu sirdsapziņu, kas mūs apsūdz, nevis sniegt otram to, kas viņam visvairāk nepieciešams? Bieži vien tas ir grūtāk, jo prasa lielāku pacietību…

– Atpirkties noteikti ir vieglāk, jo tas neprasa līdzcietību un iedziļināšanos. Daudz vieglāk ir dalīties ar ziņām Feisbukā par dzīves netaisnībām un pēc tam mierīgi paiet garām līdzcilvēkam, gar kuru man nav daļas. Vienaldzība, norobežošanās citam no cita – tā ir mūsdienu sērga. Ak, cik bieži mēs tiecamies pēc savas dzīves fasādes virtuālas balsināšanas un mūs neinteresē, cik satrunējuši ir mūsu sirds pamati! Dieva loģika ir pretēja. Dievu interesē sirds stāvoklis. Dievs raud, ja mūsu sirdis paliek cietas pret citu ciešanām. Šādas sirdis nevar tapt glābtas, kamēr paliek paštaisnas. Kāds ticības brālis reiz ir teicis: “Mums vajag cietas kājas un mīkstu sirdi, lai steigtos palīgā savam tuvākajam, bet mums bieži ir cieta sirds un mīkstas kājas."

– Vai netīram, pēc alkohola smirdošam ubagam, kurš lūdz naudu stacijas tunelī, būtu jāpalīdz? Kāpēc?

– Par visiem saviem lēmumiem, vārdiem un rīcību katram būs jāatbild Dieva Tēva priekšā. Atbilde var būt gan jā, gan nē. Šim cilvēkam nauda ir nepieciešama izdzīvošanai. Savukārt, ja atmetu naudu atkarīgajam un viņš reibumā pazudina sevi un citus, tā ir arī mana kā devēja līdzatbildība. Lai saprastu, kā rīkoties, ir svarīgi apstāties, iedziļināties, ieklausīties savā sirdī, ko Dievs caur sirdsapziņu runā. Tam ir nepieciešams garīgs briedums, treniņš – vispirms paklausības treniņš Kristum. Vai naudas došana ir vajadzīgā palīdzība? Zinu kādu amata brāli, kurš šādā situācijā aizveda bezpajumtnieku līdz autoostai un samaksāja par viņa iespēju nomazgāties un sakopt sevi. Kad šis cilvēks pēcāk ieraudzīja sevi spogulī, viņš sāka raudāt… Tikai retais ir gatavs nest šādu pacietības upuri. Palīdzēt, protams, var tikai tam, kurš to vēlas, bet tas nav iemesls, lai vienaldzīgi paietu garām. Zvans atbildīgajam dienestam neprasa daudz laika, un cilvēks tiks nogādāts patversmē, nelaimē slīkstošais iegūs žēlastības laiku. Vienaldzība ir lielākā slepkava.

– Vai cilvēks drīkst cerēt uz atalgojumu, ja gadiem bijis līdzās slimam bērnam vai kopis guļošu radinieci, vai kā citādi daļu savas dzīves veltījis līdzcilvēkam?

– Jautājums – ko mēs saprotam ar atalgojumu. Ja mūžīgo dzīvību, tad ar to vien nē, nevar. Evaņģēlijā Jēzus apliecina skaidri: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani."[1] Bez ticības un sekošanas Jēzum kā patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam neviens Debesu valstību neiemantos. Taču var farizejiski paslēpties aiz savas ticības un pat pirkstu nepakustināt, lai atvieglotu līdzcilvēka ciešanas. Dieva Vārds māca, ka “tas, kurš nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko Viņš nav redzējis."[2]. Tādiem Kungs saka: “Es jūs nekad neesmu pazinis. Ejiet nost no manis, jūs ļauna darītāji."[3]

Palīdzot tuvākam, tu palīdzi Kristum. Paklausība Dievam var dot abiem iespēju nonākt tādā sirds stāvoklī, kurā cilvēks, dzirdot Dieva Vārda pasludinājumu, var saņemt ticības dāvanu. Es jaunības maksimālismā biju karojošs ateists. Mana vecmamma bija ļoti slima. Dievs bija man sirdī ielicis, ka man jāpalīdz mammai viņu kopt. Es, protams, to nesapratu un bieži pretojos, taču tieši sarunas ar vecmammu par piedošanu visiem pāridarītājiem ļāva man vēlāk dievnamā sadzirdēt Kristus evaņģēlija glābjošo vēsti.

Vācu luterāņu teologs Dītrihs Bonhēfers to izsaka šādi: “Tikai ticīgais ir paklausīgs, tikai paklausīgais [Kristum] tic." [4] Ticība nav zināšanas vien, tā ir dzīvošana saskaņā ar ticību un reizē ticības apliecināšana. Daudziem “luterāņiem" ir tendence ar ticību saprast vien intelektuālu zināšanu kopumu, kurš neprasa no manis nekādu atsaukšanās rīcību vai dzīvesveida maiņu, sak, es katru gadu Ziemassvētkos aizeju uz baznīcu… Kristus mūs iedrošina: “Esiet ne vien Dieva Vārda klausītāji, bet arī darītāji."[5]

Evaņģēliskā brīvība ir paklausībā Kristum, nevis nepaklausībā un sava grēka attaisnošanā. Kristietība nav līdzcietības filozofija, tā ir ļoti praktiska ikdienas dzīve, sekojot Kristus piemēram.

– Vai kristīgā mācība, kas apgalvo, ka lielākais ir visu kalps un pēdējais ir pirmais, neapgāž pilnīgi visus cilvēku priekštatus par to, kas ir augsts, labs, godājams?

– Protams, apgāž. Kristus apgāž daudzus mūsu greizos priekštatus, jo Viņš mūs katru mīl. Ne tā, kā mēs – vien paši sevi. Ne velti Dievs saka: “Manas domas nav jūsu domas, un mani ceļi nav jūsu ceļi."[6] Kristus aicina sev sekot un kalpot tuvākajam ne jau tāpēc, ka viņam būtu vajadzīga cilvēku mīlestība. Viņš uz to aicina, jo mums ir vajadzīga Viņa mīlestība, lai spējam iemīlēt gan Dievu, gan tuvāko, gan sevi. Dievu neinteresē mūsu laicīgā labklājība un komforts. Viņu interesē mūsu mūžīgās un nemirstīgās dvēseles glābšana. Reizēm, lai kādu izglābtu, ir jāpiedzīvo sāpīga ķirurģiska iejaukšanās. Sirds “operācija» ļauj mums ieraudzīt Dieva nodoma gudrību. Tad lielākais zaudējums var kļūt par lielāko ieguvumu, bet lielākais ieguvums – par lielāko zaudējumu. Pirms daudziem gadiem mēnesi pirms kāzām nositās mana līgava. Es biju miris, visa mana pasaule sabruka, taču es sastapu Kristu, un Viņā es tapu dzīvs. Es visu biju zaudējis, taču, tieši zaudējot visu, Kristū es ieguvu visu! Skaudrākā pieredze kļuva par svētīgāko. Es to ne pret ko nemainītu.

– Ziemassvētkos mēdz runāt par ģimenes siltumu, kopā būšanu, taču Jēzus Kristus, nākdams pasaulē, māca mums radikālas lietas: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis."[7] Kā šīs lietas ir savienojamas?

– Tikai tad, kad Dievs Kristū nostājas cilvēka dzīves un sirds centrā, tikai tad viss pārējais iegūst pareizu “novietojumu». Cilvēka sirds nav mīlestības avots, bet tikai trauks, kuru Dievs piepilda. Nemeklējot Kristu, sirds trauks netaps piepildīts. Mēs varam paģērēt mīlestību no citiem, bet nepietiks nedz mums, nedz viņiem. Varam to saņemt no Dieva Kristū, un tad pietiks gan mums pašiem, gan tuvākajam. Bet, ja manta vai tuvākais ir kļuvis par manu dievu, tad – ak vai man!

– Ikdienā diemžēl redzam nelaimes, ko nes šķirta laulība, pamesta ģimene un bērni. Kāpēc tā notiek? Kādas ir labākās “zāles" pret to?

– Iespējams, tas tāpēc, ka sabiedrībā valda uzskats, ka spēkā ir vienādojums: laime ir mīlestība mīnus ciešanas. Ja mēs meklējam šādu mīlestību, tad, kamēr ir labi, paliekam ar otru kopā. Kolīdz nāk pārbaudījumi, sākam apsvērt iespēju aiziet. Bieži meklējam vainu otrā, ne sevī. Tā vietā, lai piedotu tuvākajam, vainojam, nocietināmies, bēgam, cerot, ka citur problēmas un pārbaudījumi pazudīs. Taču, kad attopamies, redzam, ka nākas sastapties gan ar tām pašām, gan papildu grūtībām. Pat tautas gudrība māca, ka uz svešas nelaimes savu laimi neuzcelsi.

Tikai tad, kad mēs pieņemam Kristus apliecināto laimes formulu – laime ir mīlestība plus ciešanas mīlestības dēļ –, tikai tad mūsu sirds kompass sāk rādīt pareizi. Piedzīvojot ciešanas mīlestības dēļ, mēs katrs atrodam savu laimi. Bez mātes nestā upura bērna dēļ bērns nevar izaugt. Bez karavīra nestā upura valsts brīvību nevar izcīnīt. Bez mākslinieka upura mākslas darbs nevar tapt. Tāpat bez laulātā nestā upura laulība nevar pastāvēt. Šie upuri nerodas tukšā vietā, jebkuru upuri iespējamu dara Kristus nestais mīlestības upuris par tevi un mani pie krusta Golgātā, bez tā mīlestība nevar ne dzimt, ne pastāvēt.

Kur ir izeja? To parāda statistika. No pāriem, kas slēdz laulību dzimtsarakstu nodaļā, tiek šķirta katra otrā laulība. Kāds teiks: nu, tad labāk neprecos nemaz! Nereģistrētā kopdzīvē tā notiek vēl biežāk, jo aiziet ir juridiski vieglāk. No pāriem, kuri savu laulību noslēdz Baznīcā, šķiras katrs desmitais. Savukārt no pāriem, kuri ikdienā kopā lūdz Dievu, šķiras vien katrs tūkstošais pāris. Secinājumus izdariet paši.

Mums bieži nav kauns atkailināt otra priekšā savu ķermeni, bet, ja mums lūgšanā ir vārdos jāatkailina sava dvēsele, pēkšņi top neērti. Ja spējam būt godīgi un atklāti sirdī Dieva un tuvākā priekšā, varam patiesi dziļi iepazīt otru cilvēku un viņu iemīlēt. Šādi jārīkojas jau līdz laulībām, lai nav pēcāk jākož pirkstos. Tie pāri, kuri turpina lūgt kopā jau laulāti, var būt droši, ka laimīgi nodzīvos kopā visu Dieva atvēlēto laiku.

– Ziemassvētku brīnums. Ko tas nozīmē, un kāpēc par to būtu jārunā un jāpiemin?

– Tāpēc, ka Dievs ir persona, kas tevi ir radījusi, tevi mīl tādu, kāds tu esi – ar visiem taviem trūkumiem un nepilnībām. Ja vēlies ieraudzīt sava Radītāja patieso seju, lasi Jauno Derību un skaties uz Kungu Kristu – Ziemassvētku brīnumu, kurš piedzimst šajā ciešanu pilnajā pasaulē, lai atprasītu tevi ļaunajam, izglābtu un darītu sevī brīvu. To Baznīca un Kristus mācekļi apliecina jau vairāk nekā 2000 gadu un mācīs līdz pat Kristus otrajai atnākšanai.

– Mācītājiem, tāpat kā māksliniekiem, Ziemassvētku laiks parasti ir ļoti noslogots, un tomēr – kā jūs gribētu šo laiku sagaidīt, kā svinēt?

– Ļaujot Kristum ienākt visā manā sirdī un būt tur Kungam. Lai Viņš māca man vispirms norimt un gaidīt uz Viņu. Man ir būtiski šajā laikā pateikt “nē" steigai un “jā" attiecībām ar Dievu un tad ar tuvāko, jo svētīga ir sastapšanās ar Kristus skatienu ik dienas no jauna. Tā ir žēlastība ieraudzīt Kristus pieskāriena klātbūtni katrā līdzcilvēkā, katrā pretimnācējā. Man ir svarīgi rast laiku, lai pateiktos par visu piedzīvoto – gan labo, gan pārbaudījumiem. Tiesa, es arvien mācos savu gribu pakārtot Kristus gribai, tas bieži nav viegli un patīkami. Taču, ja izdodas, ja mana griba un Kristus griba sastopas, tad piepildās gan mani sapņi, gan Dieva sapņi par mani. Kristus žēlastības sastapšana, kura dara manu sirdi no jauna veselu, spējīgu atsaukties Viņa mīlestībai, ir dzīvošanas vērta.

– Ko akcentēsiet šā gada Ziemassvētku sprediķos?

– Kā Dievs Svētais Gars vadīs, pārdomājot Kristus evaņģēlija vārdus. Dieva vārda apcerei ir vismaz trīs līmeņi – zināt, piedzīvot un pielietot. To, ka Kristus ir dzīvojis, zinām teju visi. Baznīcas Ziemassvētkos ir pilnas, jo vēlamies gan saprast, ko tas nozīmē man, gan kaut mazliet šo mieru arī piedzīvot. Taču dzīvot paliekoši tajā varam, ja ļaujam Kristus atnesto un dāvāto mieru ieaust savā dzīvē ne tikai Ziemassvētkos, bet, vēlams, ik dienas, caur Vārda lasīšanu un Sakramenta lietošanu.

Kamēr Kristus nepiedzimst manā sirdī, kamēr es Viņu nepaņemu savās rokās un neieskatos Viņa acīs, Viņa mīlošais skatiens un klātbūtne nevar atkausēt manu cieto sirdi. Kad sirds top dzīva, pestījošā ticība pārmaina mani. To piedzīvojis, es sāku atsaukties. Tam, kurš tic Kristum un seko Viņam, visi grēki ir piedoti. Tāpēc sekosim Viņam, jo Viņš ir mūsu katra pestīšanas ceļš pie Tēva sirds! Svētīgus Kristus dzimšanas svētkus! 

[1] Jāņa 14:6
[2] 1.Jāņa 4:20
[3] Mateja 7:22–23
[4] D. Bonhēfers «Sekošana Kristum»; LMF, Rīga, 2009.
[5] Jēkaba 1:22
[6] Jesajas 55:8
[7] Lūkas 14:26