Dzimtas koks – hobijs, kas pārtapa par projektu ^{Apriņķis.lv}

Marinas Šiļinas dzimtā puse ir Tīraine, bet jau pirms daudziem gadiem sieviete pārcēlās uz dzīvi Carnikavas novadā. Marinas saknes stiepjas ārpus Latvijas robežām – Krievijā, tomēr par savām dzimtajām mājām sieviete sauc Latviju. Marina Šiļina ir beigusi Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti un pēc profesijas ir bioloģe, taču viņas darba gaitas ir bijušas dažnedažādas – viņa strādājusi gan par bioloģijas skolotāju, gan pārdevēju ziedu veikalā. “Man bija interesanti pastrādāt dažādās darbavietās, un katru reizi likās, ka tās būs īstā vieta, kur palikšu pastāvīgi, bet kaut kā nesanāca,” par savām darba gaitām stāsta Marina.

Savās zināšanās ir jādalās

Par iespēju veidot projektu sieviete uzzināja Carnikavas novada mājaslapā internetā, bet kolēģes pamudinājums un atbalsts bijis iemesls, lai uzdrīkstētos un iesniegtu savu ideju projektu konkursā. “Ar dzimtas koku veidošanu es nodarbojos jau kādus astoņus gadus. No sākuma tikai sev, un tad jau, meklējot atbildes un interesējoties aizvien vairāk, es sapratu, ka man ir, ko pastāstīt citiem, un ka es varētu arī padalīties ar savām zināšanām,” par piedalīšanos Carnikavas novada atbalstītajā projektā stāsta M. Šiļina.

Kā jau katram stāstam, katrai domai un projektam, arī Marinas idejai par dzimtas koku veidošanu un pētīšanu ir savs sākums, un tas ir visai interesants. “Man piedzima otrā meita, un par godu tam vīra vecmāmiņa mums uzdāvināja vecu Bībeli. Tā jau vairākās paaudzēs glabājās ģimenē, un šajā Bībelē bija speciālas lapiņas, kur varēja aprakstīt visus ģimenes locekļus, kuri bija dzimuši, ar dzimšanas un arī miršanas datiem. Tad es sāku interesēties vairāk, un vecmāmiņa pateica tādu interesantu frāzi: “To jau neviens nekad nevarēs uzzināt.” Tas man bija tāds kā pamudinājums uzzināt vairāk.”

Tālāka savas dzimtas vēstures izpēte turpinājās, pateicoties meitiņai, jo pirmajos mēnešos viņa naktīs bieži modās un Marinai bija viņa jāpabaro, tāpēc, kavējot laiku, sieviete sāka aizvien vairāk lasīt un meklēt dažādus faktus par savas dzimtas locekļiem. Sieviete uzsver, ka, ja nebūtu bijis kolēģes pamudinājuma, viņa nebūtu pieteikusies šim projektam.

“Man ideju ir daudz, bet katru reizi, kad es kaut ko detalizētāk sāku domāt, man liekas, ka tas jau ir pārāk sarežģīti un kā es tagad to citiem stāstīšu. Taču kolēģe mani pārliecināja, ka man tiešām ir, ko pastāstīt un parādīt arī citiem.” Tāpat liels atbalsts nācis arī no Marinas ģimenes un tieši vīra. “Viņš teica, ka beidzot varēšu par to runāt citā vietā, nevis tikai mājās, bet, jā, atbalsts bija.”

Interese, kas sniedzas ārpus projekta

Marinas ideja projekta “Dzimtas koka izpētes semināru kursu” veidolā tika apstiprināta, un pagājušā gada maijā sieviete novadīja vairākus seminārus, kuros interesentiem stāstīja par dažādām iespējām, kā izveidot savu dzimtas koku un kā, netērējot lielas naudas summas, iegūt patiesu un noderīgu informāciju par saviem senčiem. “Man bija četri semināri, katrā no tiem piedalījās no deviņiem līdz četrpadsmit cilvēkiem. Interese tiešām bija liela, un daudzi apmeklētāji uzsvēra, ka seminārs bijis saistošs un iegūtā informācija noderīga,” – tā M. Šiļina.

Stāstot par semināriem, Marina Šiļina uzsver, ka galvenā doma bijusi interesentiem izstāstīt, kāda informāciju ir nepieciešama, lai viņiem nenāktos atkārtot viņas kļūdas. “Ja es tad būtu zinājusi to, ko zinu tagad, es noteikti būtu ietaupījusi gan laiku, gan naudu, pasūtot visu informāciju no arhīviem. Rīkojot seminārus, man gribējās padalīties ar to, ko pati esmu atklājusi un ieguvusi, un arī iedvesmot, jo daudziem ir interesanti, bet viņi, tāpat kā es toreiz, atver tos vācu rakstus un tad apmulst, domā, ka nav spējīgi, bet tam visam ir iespējams tik cauri.”  

Stāstot par projektu, Marina stāsta, ka liels ieguvums, protams, ir iegūtā pieredze, bet vēl lielāku prieku sagādā cilvēku interese par dzimtas koku veidošanu. “Sākumā bija lielas bailes, ka atnāks tikai viens cilvēks, bet tad es tā padomāju – pat ja atnāks viens cilvēks, tas jau nozīmēs, ka kādam to vajag un kāds vēlas to zināt, un tad es stāstītu arī šim vienam cilvēkam. Kad uz pirmo nodarbību atnāca četrpadsmit cilvēki, es izjutu prieku un tādu kā atvieglojumu,” savu pirmo semināru atceras Marina. Jautāta par to, kāda vecuma interesenti ir apmeklējuši seminārus, sieviete atklāj, ka tie ir bijuši cilvēki no 30 gadiem līdz pat gados vecākiem senioriem.

Marina uzsver, ka ne tikai šis projekts, bet arī dažādas grupas, kuras izveidotas sociālajos tīklos, piemēram, “Facebook”, aizvien vairāk interesējas, informē un dalās pieredzē par to, kā dzimtas koku veidot katram pašam saviem spēkiem. Aizvien vairāk cilvēku sāk interesēties par savas dzimtas vēsturi, savu pagātni un identitāti, jo – kas gan mēs būtu bez savām saknēm?

Ilgas pēc dabas

Lūkojoties tālākā nākotnē, Marina atklāj, ka par dzimtas kokiem ir izstāstījusi visu, ko zina. Protams, ka savas dzimtas vēsturi viņa turpinās pētīt, jo, kā pati saka, tas ir nebeidzams process, kuru turpinās arī viņas bērni un bērnu bērni. “Es skumstu pēc tā laika, kad stāstīju par dabu. Šobrīd vadu pārgājienus divas reizes gadā – pavasarī un rudenī, bet varbūt varētu arī kaut ko vairāk. Man bija doma ģimenēm rīkot tāda veida pārgājienus tepat Piejūras parkā, kaut ko pastāstīt, parādīt, kas tur aug,” par nākotnes idejām stāsta Marina.

Ikvienam cilvēkam Marina vēlētos teikt vārdus, kuri liktu aizdomāties: “Man liekas, ka galvenā ir šī iekšējā saikne ar senčiem, jo, kad tu uzzini par to, kā viņi dzīvoja, liekas, ka tu viņus vari labāk izprast. Rodas sajūta, ka tu neesi vienkārši tāda lapa vējā, bet ka aiz tevis ir vēl daudzas paaudzes.”